Pret velnu un nāvi

“Mēs kā līdzstrādnieki jūs pamācām, lai jūs Dieva žēlastību nebūtu velti saņēmuši. Jo Viņš saka: labvēlīgā laikā Es tevi paklausīju un pestīšanas dienā Es tev palīdzēju. – Redzi, tagad ir vislabvēlīgākais laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena. Mēs nevienā lietā neesam par apgrēcību, lai kalpošana netiek pelta. Bet visās lietās mēs parādāmies kā Dieva kalpi, lielā pacietībā, bēdās, darba grūtībās, bailēs, sitienos, cietumā, uztraukumā, grūtā darbā, bezmiega naktīs, badā, šķīstībā, atziņā, lēnprātībā, laipnībā, Svētajā Garā, neviltotā mīlestībā, patiesības vārdā, Dieva spēkā; ar taisnības ieročiem pa labi un kreisi, ar godu un negodu, ar slavu un neslavu; kā viltnieki un tomēr patiesīgi; kā nepazīstami un tomēr pazīstami; kā mirēji, un redzi, mēs dzīvojam; kā pārmācīti un tomēr nenonāvēti; kā noskumuši, bet vienmēr priecīgi; kā nabagi, bet kas dara daudzus bagātus; kā tādi, kam nav nenieka un kam tomēr ir visas lietas.” [2.Kor.6:1–10]

Mēs visi esam nolemti nāvei, un neviens nemirs otra vietā. Ikvienam jābūt gatavībā, jābruņojas un jācīnās pret velnu un nāvi pašam (Ebr.9:27). Mēs varam kliegt viens otra ausīs, varam mierināt un mudināt uz pacietību, strīdu vai cīņu, bet mēs nevaram strīdēties un cīnīties otra vietā. Ikviens lai skatās pats uz savām iespējām, kā viņam cīnīties ar ienaidnieku, velnu un nāvi, un pats lai šo cīņu arī izcīna. Ne es tad būšu ar tevi, ne tu ar mani. Tādēļ ikvienam ir jāpārvalda zināšanas, kas piederas kristietim, lai viņš būtu šai nopietnajai cīņai pietiekami apbruņots. Kas šīs ir par zināšanām, to, mani mīļie, esat jau bieži no manis dzirdējuši.

Pirmkārt, mums jāzina, ka mēs visi esam dusmu bērni un visi mūsu darbi, domas un prāts Dieva acīs ir tik grēcīgi un nevērtīgi, ka mēs pat nedrīkstam ar tiem, lai cik skaisti un jauki tie būtu, Viņa priekšā rādīties. Mums nepieciešami šeit skaidri vārdi no Rakstiem, kas pamatotu, ka tas ir tieši tā. Kaut arī Rakstos to atrodam tik daudzās vietās, es tomēr negribētu jūs ar tiem pārlieku apgrūtināt, bet gan rādīt tikai šo vienu īso Sv. Pāvila izteickumu Ef.2:3: “..pēc savas dabas būdami Dieva dusmības bērni..”. Uzticieties šim izteikumam!

Otrkārt, mums jāievēro, ka Dievs savā žēlastībā un mīlestībā mums devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai mēs Viņam ticētu un uz Viņu paļautos. Kas Viņam tic, tas taps atbrīvots no grēkiem un kļūs par Dieva bērnu, jo, kā Jņ.1:12 teikts: “Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa vārdam..”. Šiem vārdiem no Bībeles mums jābūt labi zināmiem un ar tiem jābruņojas pret velnu. Ja šajā cīņā tev nav noteikta un skaidra Dieva vārda, tu nevari tajā pastāvēt. Ievēro, ka Kristus Jņ.3:16-18 saka: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, jo Dievs savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta. Kas tic Viņam, netiek tiesāts, bet, kas netic, ir jau spriedumu dabūjis, tāpēc ka nav ticējis Dieva vienpiedzimušā Dēla vārdam”. Tāpat iegaumē Jāņa Kristītāja vārdus Jņ.3:35-36: “Tēvs mīl Dēlu un visu ir nodevis Viņa rokā. Kas tic Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība. Bet, kas Dēlam neklausa, tas dzīvības neredzēs, bet Dieva dusmība paliek uz viņa”.

Attiecībā uz šīm abām svarīgajām lietām es neesmu novērojis jūsos nekādu trūkumu vai kļūdu. Tās tikušas jums skaidri un patiesi pasludinātas. Man būtu no sirds žēl, ja tas būtu noticis savādāk. Jā, es labi redzu un pat varu teikt, ka jūs esat labāk mācīti par mani, un ne tikai viens, divi, trīs, četri, bet desmit, divdesmit un vēl vairāk ir abas šīs lietas izpratuši labi un pareizi. Es nebūtu iedomājies, ka jūs tik īsā laikā, tikai vienā gadā, varētu to sasniegt.

Treškārt, mums ir nepieciešama mīlestība, un, tā kā Dievs mīlējis mūs, arī mums ticībā jāmīl vienam otru. Ticība bez mīlestības nav nekas, jo, kā Pāvils 1.Kor.13:1-3 saka: “Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis. Un, ja man būtu pravieša dāvanas un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, kas varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka”. Par šo, mīļie draugi, man diemžēl jāsaka, ka jums daudz kā pietrūkst. Es neredzu jūsos tādu mīlestību un nomanu, ka esat bijuši Dievam nepateicīgi par visām dāvanām un veltēm, kuras Viņš pēdējos gados jums nepelnīti dāvinājis. Tādēļ sargāsimies, lai Vitenberga nekļūtu par Kapernaumu (Mt.11:23). Es redzu, ka jūs mākat spriest gan par mācību, kas tikusi jums pasludināta, gan par ticību un mīlestību. Nav jau ko brīnīties, ka jūs to varat. Pat ēzelim gandrīz var iemācīt dziedāt. Vai tad arī jūs nevarētu tik daudz iemācīties, ka spētu atkārtot burtus un vārdus? Bet, mīļie draugi, “Dieva valstība nepastāv vārdos, bet spēkā”, kā tas 1.Kor.4:20 rakstīts. Dievs negrib tikai vārdu klausītājus un atkārtotājus, bet gan to darītājus un sekotājus (Jēk.1:22), kas tos patur labā un godīgā sirdī (Lk.8:15). Svarīga ir ticība, kas darbojas mīlestībā (Gal.5:5-6). Ticība bez mīlestības nav nekā vērta. Tā nav īsta ticība, bet tikai ticības atspulgs, tāpat kā sejas attēls spogulī nav īstā seja, bet tikai sejas atspulgs.

Ceturtkārt, mums nepieciešama arī pacietība. Tas, kam ir ticība, kas paļaujas uz Dievu un no dienas uz dienu parāda mīlestību arī pret savu tuvāko, nevar palikt nevajāts (2.Tim.3:11), jo velns neguļ un neslinko, bet sagādā cilvēkam daudz nepatikšanu. Šāda vajāšana rada pacietību. Kad es netieku vajāts un mocīts, es nemāku spriest par izturību. Ciešanas rada cerību (Rom.5:3-4), kas rodas pati no sevis, no Dieva, un nepamet kaunā. Ciešanās un vajāšanās ticība ik dienas kļūst stiprāka. Sirds, kurā vairojas ticība, nespēj būt slinka un remdena. Tā grib sevi piepildīt un savam tuvākajam darīt labu, tāpat kā to viņai darījis Dievs.

Mīļie draugi, nevienam nav jāiestājas par savām tiesībām, bet jāprot no tām arī atteikties, lai tā vietā skatītos, kur var būt noderīgs un vajadzīgs savam brālim tā, kā Sv. Pāvils ir darījis. 1.Kor.6:12 rakstīts: “Viss man ir atļauts, bet ne viss der”, ¨ un tālāk (9:19-23): “Jo, nebūdams atkarīgs ne no viena, es brīvprātīgi paliku visiem par kalpu, lai pēc iespējas daudzus mantotu. Jūdiem esmu tapis kā jūds, lai mantotu jūdus; tiem, kas zem bauslības, esmu tapis kā tāds, kas stāv zem bauslības, pats nebūdams zem bauslības, lai mantotu tos, kas stāv zem bauslības. Tiem, kas bez bauslības, esmu tapis kā tāds, kas bez bauslības, kaut patiesībā nebūdams bez Dieva bauslības, bet stāvēdams Kristus bauslībā, lai mantotu tos, kas bez bauslības. Vājajiem esmu tapis kā vājš, lai mantotu vājos; visiem esmu tapis viss, lai katrā gadījumā kādus izglābtu. Bet to visu es daru Evaņģēlija dēļ, lai man būtu daļa pie tā”.

Šajos Pāvila vārdos mums ir parādīts, kā mums, kas esam saņēmuši ticību no Dieva, izturēties pret citiem. Mēs visi neesam ticībā vienlīdz stipri. Man ir stiprāka ticība nekā kādiem no jums. Kādam starp jums ir stiprāka ticība par manējo. Tātad šī ir dalīta lieta. Jā, tam, kam šodien ir stipra ticība, jau rīt tā var kļūt vāja, un, savukārt, tam, kam tā šobrīd ir vāja, rīt var kļūt stipra. Tādēļ mums nav jāskatās tikai uz savu ticību un spējām, bet arī uz savu tuvāko, ka mēs viņu ņemam vērā un neapgrūtinam ar savu brīvību.

Ļaut man jums izstāstīt kādu nopietnu līdzību: ja kāds viens pats nes zobenu, tad viņš var ar to apieties brīvi, griezties apkārt vai arī negriezties, tas nav būtiski, taču, ja viņš atrodas cilvēku barā vai kopā ar bērnu, tad viņam jāizturas pavisam savādāk, lai nevienu neievainotu. Tieši tā arī mums jāapietas ar savu brīvību, ka neradām nevienam ciešanas un neizsaucam dusmas. Nedrīkstam aizmirst, ar kādu pacietību Dievs ilgu laiku panesa mūsu vājumu un pat neticību. Tā būsim arī mēs pacietīgi pret savu tuvāko, kaut arī viņš vēl nespēj mums sekot un nereti kļūdās un klūp. Klausieties, ko Dievs caur praviešiem ir teicis, ka Viņš tur savu tautu kā māte bērnu (Jes. 46:3). Viņš baro to kā zīdītāja, kas baro bērnu. Kā tad māte baro un aprūpē savu bērnu? Vispirms viņa dod tam pienu, tad putru, olas un maigus ēdienus, līdz bērns pierod pie rupjākas barības un galu galā var ēst sieru un maizi. Ja māte dotu bērnam jau uzreiz sieru, maizi, ceptu gaļu un vīnu, vai jūs saprotat, kas tad notiktu?

Tāpat arī mums jābūt pacietīgiem ar mūsu vājākajiem brāļiem. Pacietīsim viņu mazo ticību un dosim sākumā tikai pienu un maigus ēdienus, kā tas arī 1.Pēt.2:2 teikts un arī pie mums noticis, iekams kļuvām spēcīgi. Nebārsimies uz viņiem dusmīgi, bet izturēsimies draudzīgi un mācīsim viņus lēnprātībā. Nedomāsim par debesīm tikai attiecībā uz sevi, bet lūkosim, ka varam arī savu brāli ņemt līdzi. Pat ja viņi šobrīd ir mūsu ienaidnieki un viņos nav ticības, tie vēl var kļūt mūsu draugi un izskaust neticību. Ja visas mātes pamestu savus vājos, nespējīgos, netīros bērnus, vai tu domā, ka mēs tad būtu? Mīļais brāli, ja tu esi ticis pietiekami ilgi zīdīts, nerauj savu brāli nost no krūts, bet ļauj, lai arī viņš tiek tikpat ilgi zīdīts kā tu.

To visu es runāju tāpēc, ka redzu, ka jūs esat šai ziņā kļūdījušies un daļa no jums būtu norājami. Ja es būtu bijis šeit, tad es nebūtu ļāvis tam nonākt tik tālu, kā tas ir noticis pie jums. Pati par sevi tā būtu laba lieta, taču pieļauta pārāk liela steiga. Ir vēl daudz māsu un brāļu, kas mums piederētu. Viņiem vēl jāpienāk mums klāt. Stingri ticībā jāturas, bet jāskatās arī, kā ir ar mīlestību, un jāvērš uzmanība uz sava tuvākā ciešanām.

Apskatīsim līdzību: saulei ir divas īpašības – gaisma un siltums. Neviens ķēniņš nav tik varens un spēcīgs, lai liektu un plestu saules starus un spožumu, jo tie neļaujas locīties, taču siltums gan izplatās un ir ap sauli vienmēr. Tāpat arī ticībai jāpaliek mūsu sirdīs mūžīgi nekustīgai un nešaubīgai, bet mīlestībai – kustīgai un izplūstošai, lai mūsu tuvākais to aptvertu un sajustu. Ir tādi, kas spēj iet, un vēl tādi, kas tik tikko kā spēj rāpot. Tāpēc mums nav jāuzlūko savas spējas, bet mūsu brāļu vājums un nepilnības, lai viņi, kas vēl ir vāji ticībā un gribētu sekot stiprajiem, netiktu velna sagrābti.

Tādēļ, mīļie draugi, sekojiet man! Es vēl nekad neko neesmu samaitājis. Es esmu bijis pirmais, kam Dievs ir uzticējis šo uzdevumu. Es nevaru aizbēgt, jo man jāpaliek tik ilgi, cik Dievam, manam Kungam, patiksies. Es esmu arī bijis pirmais, kam Dievs ir atklājis šo savu vārdu, lai es jums to pasludinātu. Es esmu pārliecināts, ka jums ir patiess Dieva vārds. Tādēļ rīkosimies šeit godīgi un cēli, ka ar bijību un pazemību tuvojamies Dieva vārdam. Pazemināsimies viens otra priekšā, sniegsim viens otram palīdzīgu roku un dosim padomu visās vajadzībās. Pieņemsim otra nelaimi, bailes, nepatikšanas un likstas kā savējās.

Es šeit darīšu savu un izteikšu savas domas par to, cik tālu esmu vainīgs. Es jūs mīlu tik sirsnīgi kā savu paša dvēseli. Ja ir kāds, kam pieder kas labāks, kam Dievs atklājis vairāk nekā man, tad es negribu tam uzspiest savas domas un saprašanu, bet uzklausīt viņējo un sekot tai. Ja apstiprinātos, ka manas domas un izpratne ir pareizas, tad es gan neciestu, ka kāds savas smadzenes vērtē augstāk par manu prātu. Darbosimies kopējā vienprātībā, liksim lietā visas savas pūles un paliksim pie patiesā, tīrā, krietnā Dieva vārda. Ne pret pāvestu, bīskapu un laicīgajiem firstiem mums jācīnās. Viņi ir ļauni domās un, kad tie kļūdās, viegli atmaskojami. Mēs saprotam, ka mums jācīnās pret velnu un ļaunajiem gariem pasaules telpā, ne pret miesu un asinīm, kā to Pāvils Ef.6:12 saka.

Mīļie draugi, nedomājiet, ka sātans guļ. Viņš novēro un iejaucas visās lietās. Priekš tā viņam ir vairākas viltības, ja viena neizdodas, tad veikli pielieto citu. Mēs, salīdzinot ar viņu, esam pārāk muļķīgi un vientiesīgi, jo viņam pūrā ir tūkstošiem dažādu mākslu. Viņš redz, cik spoži atspīd Evaņģēlija gaisma, un, lai tā neapžilbinātu viņam acis, viņš gribētu uzbrukt tai un izdzēst. Ja mēs čakli nepretosimies, viņš to arī izdarīs. Es velnu labi pazīstu, tāpat arī viņš mani, bet es ceru, ka tomēr es valdu pār viņu. Ja mēs laidīsim viņu kaut vai par pēdas platumu sev klāt, tad netiksim no viņa vaļā vispār.

Tādēļ nepareizi darījuši ir visi tie, kas ir rosinājuši un palīdzējuši pārtraukt mesas. Ne tāpēc, ka tā būtu slikta doma, bet tāpēc, ka nepareizā veidā paveikta. Tu saki, ka tā māca Raksti. Jā, arī es to pašu saku, bet kur tad paliek kārtība? Tas viss noticis ļoti nekrietnā veidā, bez kārtības un, sadusmojot tuvāko. Jums vajadzēja pirms tam visā nopietnībā lūgt Dievu un iegūt arī augstākstāvošo atbalstu, lai zinātu, ka tas patiesi notiek no Dieva.

Es arī būtu tā aplami uzsācis, ja tas būtu labi, bet nevar sagaidīt, ka visas ļaunās lietas tik pēkšņi tiek atmestas. Ja ap šo mesu nebūtu tiešām tik daudz nejauku izdarību, tad es gribētu, par spīti visiem tiem, kas tik nekrietni ar to apgājās, to atkal atjaunot. Es nevaru ne atzīt, ne palikt pie tā, ka jūs esat labi rīkojušies. To es jums gribēju pateikt.

Pāvestiešiem un muļķiem es varētu pretoties, jo varētu jautāt: kā jūs zināt, vai tas ir darīts ar labu vai ļaunu garu? Bet man nav ne jausmas, ko es varu panākt no velna, jo uz nāves gultas velns labprāt atgādina tiem, kas uzsāka šo spēli, sekojošus pantus: “Visi dēsti, ko mans debesu Tēvs nav dēstījis, tiks izrauti ar saknēm” (Mt.15:13), – vai: “Šos praviešus Es neesmu sūtījis, un tomēr viņiem lieta steidzīga; Es neesmu viņiem uzlicis nekādus pienākumus, un tomēr tie sludina!” (Jer.23:21). Kā tad viņi grib pastāvēt? Viņiem būs jādodas uz elli. Es gribētu velnam pie deguna pielikt asu šķēpu, lai visa plašā pasaule viņam kļūtu par šauru, jo es zinu, ka savu kalpošanas amatu neesmu pieņēmis pats, bet esmu izvēlēts pat pretēji manai gribai.

Tādēļ jūs esat darījuši nepareizi, ka šo spēli esat uzsākuši bez manas pavēles un līdzdalības un neesat iepriekš man prasījuši padomu. Es taču nebiju tik tālu. Jūs varējāt mani sameklēt vismaz ar vēstules palīdzību. Šī nebija tā nenozīmīgākā lieta, tādēļ būtu bijis vērtīgi, ka jūs man par to būtu atrakstījuši. Ja jūs paši izdarāt kādu noziegumu, kāpēc man par to vēlāk būtu jāatbild? Es tā neesmu ar mieru, jo tas man ir par grūtu. Ikviens pamana, ka jums nav Gara, lai gan jūs labi pazīstat Rakstus. Tomēr ir liela atšķirība starp šīm divām lietām: “jābūt” un “būt brīvam”. “Jābūt” nosaka nepieciešamību, un tam jāpaliek nemainīgam, jo tas ir kā ticība. Nevienam es neļaušu to sev atņemt vai izmainīt. Tai jāpaliek manā sirdī uz visiem laikiem, un ikvienam tā brīvi jāatzīst. “Būt brīvam” nozīmē iemantot brīvu izvēli kaut ko darīt vai nedarīt, taču tā, lai to izmanto mans tuvākais un nevis es. Tāpēc turpmāk nekad nejauciet un nepārtaisiet “jābūt” ar “būt brīvam”, kā to tagad esat izdarījuši, lai jums vēlāk nebūtu jāatbild par tiem, kas tika maldināti caur šo cietsirdīgo brīvību. Ja tu kādu mudini piektdienā neēst gaļu un nāves brīdī viņš par to uztraucas un domā: “Vai man, ka esmu ēdis gaļu, un tādēļ esmu pazudināts”, ¨ tad Dievs no tevis pieprasīs atbildību par to.

Arī es gribētu uzsākt daudzas lietas, kurās man būtu ne mazums sekotāju, taču ko gan tas līdzētu? Es taču zinu, ka šie uzsācēji nevar pastāvēt cīņā, kā arī jūs to tagad redzat. Jā, viņi ir pat pirmie, kas padodas. Mīļie, kā būtu, ja es ļaudis iesaistītu kādā plānā, kā pirmais uz to pierunātu un tad pats aizbēgtu, nesagaidot drosmīgi nāvi. Ak, kā es būtu šos nabaga ļautiņus maldinājis! Tādēļ atvēlēsim arī citiem piena ēdienus tik ilgi, cik paši tos esam saņēmuši, līdz arī viņi kļūs stipri ticībā. Ir taču daudz tādu, kas labprāt pieņemtu un atzītu šīs lietas, bet nespēj pagaidām tās aptvert. Mēs viņus atstumjam ar savu nekrietno, straujo dabu. Mēs nedrīkstam aizmirst mīlestību pret tuvāko, bet tā vienmēr jātur acu priekšā, un visi darbi jādara šajā mīlestībā. Ja mēs tā nedarīsim, arī mēs paši nevarēsim pastāvēt. Mums jābūt pateicīgiem un mēs nedrīkstam atraidīt tos, kas pagaidām vēl ir vāji ticībā. Mums jārīkojas tā, jo to prasa mīlestība un vēl jo vairāk, lai nedarītu pāri savai ticībai. Tādēļ es jums saku un brīdinu: ja mēs nopietni nelūgsim Dievu un nerīkosimies pareizi, tad tas viss posts, ko esam uzkrāvuši pāvestiešiem, nāks pār mums. Šī iemesla dēļ es nevarēju ilgāk palikt prom, bet man bija jāierodas, lai jums to pateiktu.