Pretruna starp domāšanu un sacīšanu
Parastā definīcija, saskaņā ar ko, apzināta pretruna starp domāto un sacīto ir meli. Ir pilnīgi nepietiekoša. Tajā iekļautos arī, piemēram, visnevainīgākais aprīļa joks.
Ja saka, meli ir apzināta citu mānīšana, lai kaitētu viņam, tad ar to saprastu arī, piemēram, nepieciešamo pretinieka apmānīšanu karā vai citas analoģiskas situācijas.
Jā šāda veida izturēšanos nosauc par meliem, tad līdz ar to meli iegūst arī morālu akceptu un attaisnojumu, kas jebkurā veidā ir pretrunā ar tās jēdzienu. No tā pirmkārt izriet, ka meli formāli nav definējami kā pretruna starp domāšanu un sacīto. Šī pretruna nav pat būtiska melu sastāvdaļa.
No šī skatījuma pastāv korekta, neapstrīdama runa, kas tomēr ir meli, it kā, ja kāds nelabojams melis reiz apmānam pasaka “patiesību”, vai arī kad zem korektīva šķietamības snauž apzināta divdomība, vai arī izšķirošā patiesība apzināti paliek apslēpta. Arī apzināta noklusēšana var būt meli, lai arī cik maz tiem būtu jābūt meliem, no otras puses.
Ieskaties