Privātā grēksūdze luteriskajā baznīcā

Gadu gaitā, sastopoties ar dažādiem cilvēku priekšstatiem un viedokļiem par grēksūdzi luteriskajā baznīcā, nākas secināt, ka skaidru Bībelei un luteriskajām ticības apliecībām atbilstošu mācību par grēksūdzi bieži vien nomāc dažādi aplami uzskati, kas ilgākā laika posmā ir tapuši par vispārpieņemtiem priekšstatiem gan baznīcā, gan ārpus tās. Apskatīsim dažus no tiem.

Pirmais mīts: luteriskajā baznīcā nav privātās grēksūdzes.

Reiz katehēzes nodarbībā, kas bija veltīta grēksūdzes tēmai, kāda sieviete, kas gatavojās kristībām un iesvētībām, dzirdēdama, ka es savā stāstījumā pieskaros privātajai grēksūdzei luteriskajā baznīcā, pēkšņi iesaucās: “Un es taču tikai tāpēc atnācu nevis uz katoļu baznīcu, bet uz luterisko, ka tajā nav privātās grēksūdzes!” Tāpat daudzi noteikti būs dzirdējuši par gadījumiem, kad līdzīgu priekšstatu dēļ luterisko baznīcu pametuši un uz Romas katoļu vai Austrumu pareizticīgo baznīcu pārgājuši pēc privātās grēksūdzes alkstoši cilvēki.

Šie gadījumi ir tikai ilustrācija kādam visai izplatītam aplamam priekšstatam jeb mītam par to, ka luteriskajā baznīcā nav privātās grēksūdzes. Domājams, ka lielākā daļa vainas par to jāuzņemas luteriskajai baznīcai pašai, jo tā nereti savā katehisma mācīšanā un sludināšana ir aizgājusi visai tālu no mācības, kas ietverta tās ticības apliecībās.

Luteriskās ticības apliecības, iesākot ar Mazo katehismu, ko visi draudzes locekļi taču būs lasījuši, pamatā runā tieši par privāto, nevis vispārējo grēksūdzi. Mazajā katehismā Mārtiņš Luters vispirms jautā:

“Kas ir bikts?” – un tūlīt arī atbild: “Biktij ir divas daļas: pirmkārt, mēs izsūdzam grēkus un, otrkārt, mēs saņemam no biktstēva grēku atlaišanu jeb piedošanu it kā no paša Dieva, turklāt nešaubāmies, bet droši ticam, ka tādējādi mūsu grēki ir piedoti arī Dieva priekšā debesīs.” Tālāk risinot šo tēmu, viņš jautā:

“Kādi grēki ir jāizsūdz?” – un atbild: “Dieva priekšā mums jāatzīstas par vainīgiem visos grēkos, arī tajos, ko mēs neapzināmies, – kā to darām lūgšanā Mūsu Tēvs, bet biktstēvam mums ir jāizsūdz tikai tie grēki, kurus mēs apzināmies un jūtam savā sirdī.”

No Lutera rakstītā var izsecināt, ka tolaik pastāvējuši vismaz divi grēksūdzes veidi: vispārējā un privātā. Katra kristieša ikdienas dievbijībā uzsvars tiek likts uz vispārējo grēksūdzi, bet saistībā ar ticības kopšanu draudzē un dievkalpojumu – uz privāto grēksūdzi. Lielajā katehismā Luters parāda vēl trešo grēksūdzes veidu, kas arī ir ļoti nozīmīgs ticības dzīvei, – kristiešu savstarpējo izlīgumu:

“Kā jau esmu sacījis, ka bez šīs [privātās] grēksūdzes, par kuru mēs šeit runājam, pastāv vēl divējāda grēksūdze, kura drīzāk gan būtu saucama par kristiešu vispārējo grēksūdzi, proti, kad sūdzam grēkus un lūdzam piedošanu tikai Dievam vai arī tikai savam tuvākajam. Šī grēksūdze ietverta arī lūgšanā Mūsu Tēvs, kur sakām: “Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” Jā, visa lūgšana Mūsu Tēvs nav nekas cits kā šāda grēksūdze. Jo ko gan citu mēs izsakām mūsu lūgšanā, kā vien – atzīstamies, kā mums pietrūkst, ko neesam darījuši, kur esam vainīgi un ka ilgojamies pēc žēlastības un mierīgas sirdsapziņas? Šādai grēksūdzei jānotiek nepārtraukti, kamēr vien dzīvojam. Jo tajā atrodama kristīgas dzīves būtība – ka atzīstam sevi par grēciniekiem un lūdzam Dieva žēlastību.

Līdzīga ir grēksūdze, kurā katrs atzīstas grēkos savam tuvākajam; lūgšanā Mūsu Tēvs ietverta arī šī grēksūdze, kurā viens otram atzīstam un piedodam grēkus, pirms esam nākuši Dieva priekšā, lai lūgtu piedošanu.”

Lutera sacītais atspoguļo tālaika baznīcas vispārpieņemto praksi – vairākums ticīgo savā liturģiskajā jeb ar dievkalpojumu saistītajā ticības dzīvē pazīst un zina vienīgi privāto grēksūdzi. Tas tā bija arī tādēļ, ka Svētā Vakarēdiena saņemšana viduslaikos bija cieši saistīta ar privāto grēksūdzi. Tādējādi evaņģēliskās ticības tēvi vismaz sākumā saglabā baznīcā ierasto praksi, saskaņā ar kuru tie, kas vēlējās saņemt Svēto Vakarēdienu, ikreiz sūdzēja savus grēkus biktstēvam un tikai pēc tam tika pielaisti pie Sakramenta saņemšanas.

Te vajadzētu īsi paskaidrot, ka šāda prakse bija īstenojama tādēļ, ka viduslaikos baznīcā nebija paraduma Svēto Vakarēdienu saņemt bieži, bet gan – tikai reizi gadā vai pat vēl retāk. Turklāt jāņem arī vērā, ka lielākajos dievnamos parasti kalpoja vesels pulks priesteru, tātad vienlaikus varēja tikt uzklausītas vairāku cilvēku privātās grēksūdzes. Retā iešana pie Dievgalda bija saistīta ar dažām Romas katoļu baznīcas mācības un prakses īpatnībām.

Pirmkārt, Romas baznīcas kanoni noteica, ka Altāra sakramentu jeb Tā Kunga Mielastu ir ieteicams saņemt reizi gadā – Lielā gavēņa laikā. Pēc šī kanona vadījās vairums ticīgo.

Otrkārt, no biežas Sakramenta baudīšanas ticīgos atturēja Romas baznīcas mācība par Svēto Vakarēdienu un mises upuri. Romas baznīca mācīja un vēl tagad māca, ka Svētajā Vakarēdienā ir divas daļas. Viena no tām ir Kristus iedibinātais Sakraments, kurā cilvēki var saņemt Viņa miesu un asinis, otra – cilvēku ieviestais mises upuris, ko priesteris, izpildot īpašu rituālu, pienesa Dievam, lai ar šī upurēšanas darba nopelnu iegūtu labumu tiem, kuru labā tas veikts. Šis upuris varēja tikt upurēts par labu gan dzīvam, gan mirušam cilvēkam, kam pašam nemaz nebija nepieciešamības Kristus Sakramentu saņemt, lai grēku piedošanu un citus mises upurim piedēvētos labumus iegūtu. Šāds mises upuris saskaņā ar Romas baznīcas apgalvojumu izdzēšot visāda veida grēkus tam, kā labā tas tiek upurēts, pat tad, ja cilvēks pats atrodas nāves grēkā.

Tai pašā laikā tika mācīts, ka Svētā Vakarēdiena saņemšana saskaņā ar Kunga iestādījumu un pavēli ir saistīta ar bīstamību, ka tās saņēmējs var nebūt pietiekami labi sagatavojies un tādēļ var saņemt Svēto Mielastu sev par sodu. Turklāt Romas mācība noteica, ka pat cienīga un pareiza Tā Kunga miesas saņemšana (biķeris parastiem draudzes locekļiem netika sniegts) atbrīvojot saņēmēju tikai no ikdienišķajiem grēkiem!

Tādējādi pilnīgi loģiski izveidojās situācija, ka cilvēki labprātāk izvēlējās izmantot iespēju, ko sniedza cilvēku izgudrotais mises upuris, jo tā, kā apgalvoja Romas baznīca, var atbrīvoties gan no tā sauktajiem nāves grēkiem, gan no ikdienišķajiem. Ļaudis izvairījās no Tā Kunga Mielasta saņemšanas, jo baidījās to saņemt necienīgi un par sodu, un turklāt, kā mācīja baznīca, tas taču atbrīvojot tikai no ikdienišķajiem grēkiem.

Tātad Svētais Vakarēdiens tolaik parasti tika saņemts reizi gadā, un arī privātā grēksūdze lielākoties tika praktizēta reizi gadā. Taču situācija attiecībā uz Sakramenta saņemšanas biežumu evaņģēliskajā baznīcā drīzumā radikāli mainījās, jo patiesās Evaņģēlija mācības sludināšanas rezultātā cilvēki sāka arvien vairāk saprast, cik lielu svētību tiem dod Tā Kunga Mielasts, un tad tie vēlējās arvien biežāk to saņemt. Mūsu ticības tēvi izpratni par Svētā Vakarēdiena un privātās bikts jeb Absolūcijas ciešo saistību ir nostiprinājuši arī mūsu baznīcas galvenajā ticības apliecinājumā – Augsburgas ticības apliecībā. Šīs apliecības XXV artikulā mēs lasām:

“Grēksūdze mūsu baznīcās nav atmesta. Patiesi, Tā Kunga miesu mēs nemēdzam pasniegt tiem, kas iepriekš nav iztaujāti un saņēmuši Absolūciju. Turklāt ļaudis tiek ļoti rūpīgi mācīti par ticības nozīmi Absolūcijā, kas līdz šim tika pilnīgi noklusēta. Mūsu ļaudis tiek mācīti augstu vērtēt Absolūciju, kas ir Dieva balss un tiek pasludināta Dieva uzdevumā. Atslēgu vara tiek parādīta visā krāšņumā, un tiek atgādināts, kādu mierinājumu tā nes izbiedētām sirdsapziņām. Tiek mācīts arī tas, ka Dievs prasa ticību šādai Absolūcijai kā balsij, kas atskan no Debesīm, un ka šāda ticība Kristum patiesi iegūst un saņem grēku piedošanu.”

Arī Augsburgas ticības apliecības XI artikulā mēs lasām:

“Par grēksūdzi tiek mācīts, ka privātā grēku piedošana jeb Absolūcija draudzēs ir paturama, lai gan grēksūdzē nav nepieciešama visu pārkāpumu uzskaitīšana, jo tas nav iespējams, kā par to sacīts psalmā: “Kas gan apzinās savu nomaldīšanos?” (Ps. 19:13).”

Kā gan varēja notikt, ka privātā grēksūdze gandrīz vai pilnīgi izzuda vēlāko laiku luteriskajā baznīcā un radās pat maldīgs priekšstats, ka tās luteriskajā baznīcā vispār nav? Vispirms minēšu kādu objektīvu faktoru, kas to netieši ietekmēja.

Ar laiku, kad krasi palielinājās Svētā Vakarēdiena saņemšanas biežums, palika apgrūtinoši un pat neiespējami ikreizēju Sakramenta saņemšanu saistīt ar privāto grēksūdzi. Tas arī tā nebūtu jādara. Iedomāsimies situāciju, kad draudzē, kurā Svēto Vakarēdienu ik svētdienas saņem simts vai vēl vairāk cilvēku, tiem visiem pirms tam privātā grēksūdzē būtu jāizsūdz savi grēki. Turklāt – vai privātā grēksūdze ir nepieciešama katram cilvēkam reizi nedēļā vai pat biežāk? Ja to pārvērstu par obligātu likumu, tad ticīgo sirdsapziņas tiktu apkrautas ar vēl lielāku cilvēcisko priekšrakstu jūgu smagumu nekā pie pāvesta. Šādai ikdienišķai grēksūdzei taču ir Dieva dāvāts veids – vispārējā grēksūdze, kā to redzam lūgšanā Mūsu Tēvs: “..un piedod mums mūsu parādus.”

Arī viduslaiku baznīcas prakse pazina līdzīgu situāciju, kad cilvēki saņēma Svēto Vakarēdienu bieži. Tie bija mūki, priesteri vai īpaši dievbijīgi draudzes locekļi. Gadījumos, kad Sakraments tika saņemts bieži, tā saņemšanu parasti nesaistīja ar ikreizēju obligātu privāto bikti, bet ļaudīm noteica kādu citu biežumu privātajai biktij. Kad šādi cilvēki gribēja saņemt Svēto Vakarēdienu, tie sūdzēja savus grēkus vispārējā grēksūdzē, kurā nenotika atsevišķu grēku uzskaitīšana, līdzīgi tam, kā tas notiek arī mūsu luteriskā dievkalpojuma liturģijā šodien.

Tomēr šāda prakse, kas ienākusi mūsu luteriskajā baznīcā, nekādā gadījumā nav iemesls tam, ka privātā grēksūdze luteriskajā baznīcā tiek pamesta novārtā, jo tā tomēr paredzēja vietu arī privātajai grēksūdzei. Iemesli tam, ka privātā grēksūdze luteriskajā baznīcā pakāpeniski gandrīz vai izzuda, saistāmi ar vairākiem citiem faktoriem.

Pirmais faktors ir racionālisma un apgaismības laikmetā (XVIII – XIX gs.) iesakņojusies Dieva žēlastības un Viņa žēlastības līdzekļu noliegšana, kas atstāja arī dziļu ietekmi uz luterisko baznīcu, tās dzīvi un sludināšanu.

Otrais faktors, kas to būtiski ietekmējis, ir draudzes locekļu garīgais kūtrums, kas nāk no priekšstata – ja jau privātā grēksūdze nav obligāta, tad to var neņemt vērā vispār.

Trešais faktors ir dažādu svešu ieskatu ienākšana luteriskajā baznīcā, kas saistīti ar reformātu vai dažādu brīvbaznīcu teoloģijas ietekmi, kuras bieži vien ir uzskatījušas privātās grēksūdzes praksi luteriskajā baznīcā par neevaņģēlisku Romas palieku.

No mūsu katehisma un baznīcas ticības apliecību rakstiem ir skaidrs, ka privātai grēksūdzei ir ierādīta nozīmīga vieta mūsu baznīcā un uzskats par to, ka luteriskajā baznīcā nav privātās grēksūdzes, ir nepatiess. Lai gan pēdējos gados privātās grēksūdzes loma luteriskajā baznīcā Latvijā ir manāmi pieaugusi, taču vēl ir jāpieliek daudz pūļu gan mācītāju, gan draudzes locekļu izglītošanā un pamudināšanā, lai privātā grēksūdze atkal varētu ieņemt pienācīgu vietu mūsu baznīcas dievbijībā.

[Pārpublicēts no Biķeru Draudzes Avīzes Nr.2 (9)]