Privātā reliģiozitāte un baznīca

Iespējams, tā ir viena no mūsu laika zīmēm, ka dienas laikraksti ir sākuši rakstīt par reliģiju kā “privātu lietu”. Pamazām ir atklājies, ka mūsu zemē ir diezgan daudz cilvēku, kas baznīcā iet ļoti reti vai neiet nemaz, bet tomēr uzskata sevi par reliģioziem. Viņi tic Dievam, vairums no viņiem pat reizēm lūdz, piedzīvo spēcīgas svētapcerīgas izjūtas un apzinās savus morālos pienākumus, kuru dziļākais pamats ir dievišķajā pasaules kārtībā. Un lielākoties tiem ir arī kāda ticība dzīvei pēc nāves..

Laikrakstu redakcijās šī anonīmā reliģiozitāte ir izraisījusi ne tikai interesi, bet arī zināmu pārsteigumu. Un tas kā pilnīgs jaunatklājums tiek pasniegts ar izteiktu žurnālistisku lepnumu.

Patiesībā šeit tiek celts priekšā kāds ļoti vecs stāsts tikpat vecs kā pati cilvēce. Par to var lasīt gandrīz katrā kristīgās mācības grāmatā, kā arī pat daudzās iesvētes mācības grāmatās. Tas ir tas pats jēdziens, ko mēdz saukt par “vispārīgo reliģiozitāti”. Mūsdienās tas aizvien vairāk ir bijis reliģijas psihologu uzmanības centrā, un daudzi ir pūlējušies šo jautājumu noskaidrot ar aptaujas un statistikas palīdzību. Dānijā to ir nosaukuši par “tautas reliģiju”, Vācijā par reliģiju bez izšķiršanas (“Religion ohne Entscheidung”). Hitlera trešajā reihā tika izgudrots speciāls apzīmējums šīs reliģijas piekritējiem. Izrādījās, ka tas ir ļoti grūti panākt cilvēku izstāšanos no baznīcas un pārliecināt viņus būt nereliģioziem. Tad tika izdomāts ļaut tiem pierakstīties kā dievticīgiem (“Gottglaubige”). Tādējādi propaganda par izstāšanos no baznīcas sekmējās labāk. Bez baznīcas un kristietības varēja iztikt, bet Dievs vēl palika.

ATKLĀSME

Šis jēdziens ir labi pazīstams arī baznīcā. Kā kristieši mēs zinām, ko tas izsaka. Varbūt mums būtu jārunā un jāsludina par to vairāk. Zināmu iemeslu dēļ šī lieta ir bijusi diezgan kutelīga mūsu visiem atvērtajā Zviedrijas tautas baznīcā (pie šī jautājuma mēs vēl atgriezīsimies), taču jāsaka, ka tā ir definēta un izskaidrota katrā kaut cik izvērstā kristīgās mācības grāmatā.

Saskaņā ar kristīgo ticību mēs esam Dieva radīti, lai būtu Viņa bērni. Dievs grib, lai mēs zinātu, kas Viņš ir. Dievs mums sevi ir atklājis. Viņš to ir darījis divos veidos: daļēji vispārējā atklāsmē, daļēji atklāsmē, kas ir Bībelē. Otrā ir izšķiroši svarīga: Dieva atklāsme Israēla tautā un Jēzū Kristū.

Vispārējā atklāsme ir dota jau radīšanā. Tā sastopama pie visām tautām. Ikvienam cilvēkam tā ir pieejama. Tā ir bijis visos laikos. Tādēļ reliģija ir vispārcilvēcisks jēdziens. Tā vienmēr ir bijusi un vienmēr būs.

Vispārējā atklāsme ir dota divējādi.

DIEVS DABĀ

Dievs ir “neredzamais Dievs”. Un tomēr Viņš ir saredzams, saka Pāvils. Dieva radībā ir kaut kas tāds, kas atspoguļo Radītāja “mūžīgo varu un dievišķību” (Rom. 1:20). Un cilvēkam ir dota spēja to saskatīt. Tāpēc arī tīri laicīgs cilvēks var pēkšņi piedzīvot Dieva tuvumu, piemēram, kalnos vai mežā vasaras vakarā, vai sniegotā laukā, redzot ziemeļblāzmu. Tieši tādēļ tik daudzi apgalvo, ka “svin savu dievkalpojumu dabā”. Te ir runa par patiesi reliģisku pārdzīvojumu, kad cilvēks nostājas Kāda priekšā, kuram ir vara un kurš ir visu lietu Kungs. Kāds, pret kuru ir vārdos neietverama, bet pašsaprotama cieņa un respekts. Tajā pašā laikā te ir runa par kaut ko valdzinošu, kas pievelk mūs, kaut ko, kas, kā nojaušam, var sniegt mums laimi un drošību. Tā ir zināma nojauta par esamības jēgu, kas mudina uz svētapceri, uz lūgšanu un pateicību.

LIKUMS SIRDĪ

Ir vēl kāda vieta, kur mēs, cilvēki, kristieši vai pagāni varam sastapt Dievu. Pāvils mums (Rom. 2:14 utt.) devis tam klasisku definīciju, sacīdams, ka Dievs ir rakstījis bauslību/likumu arī pagānu sirdīs. Pat tas, kurš neko nezina par Dieva bauslību, kas dota Israēlam un mums, kristiešiem, nes savā sirdī apziņu, ka pastāv atšķirība starp labu un ļaunu, kas uzliek mums morālas dabas pienākumus. Ja mēs noziedzamies pret taisnību, tad kaut kas nav kārtībā, kaut kas ir samaitāts, ne tikai tā, ka esam izgāzušies vai izpelnījušies sabiedrības nosodījumu, bet gan tādēļ, ka esam vainīgi darot īstu ļaunumu. Pāvils saka, ka paši pagāni apliecina, ka apzinās morāla likuma esamību. Viņi to sajūt savā sirdsapziņā, un viņu spriedumi par citiem pierāda to, ka viņi rēķinās ar tādu lietu pastāvēšanu, kas ir nosodāmas, un prasībām, kas ir pildāmas.

Tādēļ arī vainas apziņa ir vispārcilvēcisks jēdziens. Tā rada nepieciešamību pēc izlīguma, kas iet kā sarkana dzīsla cauri visām reliģijām. Šī nepieciešamība var radīt apbrīnojamus šķīstīšanās rituālus, mokošus grēknožēlas paņēmienus un sāpīgus upurus, lai ar visu to atjaunotu labas attiecības ar To Kungu, pret kuru cilvēks, kā viņš pats apzinās, ir noziedzies.

Turpinājums »