Pūpolsvētdienā “atdzīvojas” seni pravietojumi

Kad pārbiedētie un izmisušie Jēzus mācekli Klusajā sestdienā pārdomāja iepriekšējo dienu notikumus Pūpolsvētdienas triumfs un eksaltētā pacilātība viņiem droši vien varēja šķist kā ļauns pārpratums un tā murga ironiska prelūdija, kurā tie bija nonākuši pēc sava Skolotāja nāves. Tikai pēc Augšāmcelšanās un Jēzus ieiešanas godībā viņi īsti spēja apjaust Pūpolsvētdienas notikuma patieso nozīmi.

Domājot par Pūpolsvētdienu, vispirms ieraugām, ka šī diena atklājas ar savu īpašo nozīmi un tā ir kā sava veida satekpunkts daudzajiem senajiem Vecās Derības pravietojumiem, kas vēstī par gaidāmo Dieva svaidītā Ķēniņa ierašanos Jeruzalemē. Tādēļ Pūpolsvētdienas notikumus var saukt par Jēzus inaugurāciju Viņa ķēnišķajā amatā; šajā dienā nākamā dievišķā debesu godība neparastā veidā iemirdzas jau šeit, uz zemes, – kā ievads gaidāmajam krusta notikumam.

Pūpolsvētdienā “atdzīvojas” tik daudzi seni Rakstu pravietojumi, ka grūti būtu atrast kādu citu Jaunajā Derībā aprakstītu notikumu, kas būtu tik piesātināts ar Vecās Derības atsaucēm.

Vissenāko norādi mēs varam atrast 1.Moz.49:10-11: “Scepteris nezudīs no Jūdas, nedz valdības zizlis no viņa kājām, iekāms tas Šilo nāks. Viņam tautas klausīs. Tas savu ēzeli sies pie vīnakoka un pie vīnakoka vītnēm savas ēzeļa mātes kumeļu.” – Tie ir patriarha Jēkaba pravietojuma vārdi, kurus viņš pirms nāves izsaka par sava dēla Jūdas cilti. Frāze, kas latviski tulkota “iekāms tas Šīlo nāks” tiek uzskatīta par visgrūtāk izprotamo un interpretējamo Vecajā Derībā. Tradicionāli šī Rakstu vieta līdz pat nesenam laikam tikusi skaidrota vienīgi kā pravietojums par varenā ķēniņa Mesijas nākšanu.[1] Dīvaini, ka šajā pravietojumā par Svaidītā nākšanu viena no svarīgākajām zīmēm ir ēzelītis, ēzeļa mātes kumeļš – tāpat kā Pūpolsvētdienas notikumā. Iespējams, ka šis patriarha Jēkaba pravietojums ir vīzija, kurā tas gara acīm redzējis, kā Pestītājs pēc triumfālās iejāšanas Jeruzalemē piesien savu ēzelīti pie Hēroda celtā tempļa greznajiem vārtiem, kurus rotā zeltā kalts vīnakoks[2]: “Tas savu ēzeli sies pie vīnakoka un pie vīnakoka vītnēm savas ēzeļa mātes kumeļu.”

Nākamā reize, kad Rakstos uzmanība tiek pievērsta neparastajai zīmei, pēc kuras tiks pazīts ķēniņu Ķēniņš, — ēzelītim, ēzeļa mātes kumeļam -, ir galvenā. Vecās Derības atsauce, kas tieši pieminēta evaņģēliju vēstījumos, no Caharijas grāmatas 9:9: “Priecājies no sirds, Ciānas meita! Gavilē, Jeruzālemes meita! Redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis, taisns un [Viņš ir] tavs pestītājs, Viņš ir pazemīgs, Viņš jāj uz ēzeļa, uz ēzeļa mātes kumeļa.”[3]

Pravietis Caharija ir ļoti daudz vēstījis par Pestītāju, Viņa darbu, ciešanām un nāvi. Līdzās jau pieminētajai prieka vēstij par taisno un miermīlīgo Ķēniņu Caharija sludina par šī Ķēniņa kā Labā Gana kalpošanu (11.nod.), par tautas nepateicību, jo tauta novērtē paša Kunga (Jahves) kalpošanu par 30 sudraba grašiem, un par to, ka šī nauda tiek nomesta templī podniekam (Cah.11:11-13). Tāpat Caharija runā par Israēla tautas un Dāvida nama godību mesiāniskajā laikmetā: “Tanī dienā Tas Kungs pasargās Jeruzalemes iedzīvotājus, ka visnespēcīgākais viņu starpā būs tai dienā kā Dāvids un Dāvida nams būs kā Dievs, kā Tā Kunga eņģelis viņu priekšā” (Cah.12:8). Caharija liecina arī par dievišķā Ķēniņa, kas ir pats Jahve, neparastajām ciešanām: “Bet pār Dāvida namu un Jeruzalemes iedzīvotājiem Es izliešu žēlastības un lūgšanas garu, un tie raudzīsies uz Mani[4], ko tie sadūruši, un vaimanās par viņu, kā vaimanā par vienīgo dēlu, un būs par viņu noskumuši un sēros, kā skumst par savu pirmdzimto” (Cah.12:10).

Caharijas priekšvēstījumā par Israēla Ķēniņa triumfējošo ierašanos Jeruzalemē būtu jāizceļ divas lietas: Ķēniņa būtības raksturojums (“Redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis, taisns un [Viņš ir] tavs pestītājs, Viņš ir pazemīgs”) un ārējā zīme, pēc kuras Viņš jāpazīst (“Viņš jāj uz ēzeļa, uz ēzeļa mātes kumeļa”).

Ķēniņa taisnīgums, pestījošā palīdzība un pazemība ir īpašības, kuras būtu jāiemieso ikvienam krietnam ķēniņam un pēc kurām ilgojas ikviens saprātīgs un dievbijīgs cilvēks, taču grēka dēļ, kas ir pasaulē, tās ir pazīmes, kuras atšķir Mesiju no visiem citiem ķēniņiem, kādi vien pasaulē valdījuši, pat ja tajos bijis kāds blāvs un nespodrs atspulgs no šīm īpašībām.

Pirmkārt, Ķēniņš Kristus ir taisns. Šajā pasaulē valdīšana vienmēr ir saistīta ar grēku un netaisnību. Ja arī kāds valdnieks cenšas būt taisns un taisnīgs, viņš nespēj tāds būt – ne cilvēku, ne Dieva priekšā. Neviens no pašiem izcilākajiem valdniekiem to nav spējis – ne Dāvids, ne Salamans, ne kāds cits. Ķēniņš, par kuru runā Caharija, ir taisns un turklāt spēj Savu taisnību piešķirt citiem (Jer.23:6).

Otrkārt, Ķēniņš ir Pestītājs. Tas norāda uz visrnaz divām lietām: uz to, ka ļaudīs, pie kuriem Viņš nāk, ir ārkārtīgi lielās briesmās un postā, un uz to, ka šī Ķēniņa kalpošana būs radikāla un ļoti intensīva, jo Viņam būs jānodrošina krasas un dziļas pārmaiņas šo ļaužu dzīvēs.

Treškārt, Ķēniņš ir pazemīgs. Senebreju vārds “aniy” nozīmē “nabags”, “nomocīts”, “pazemīgs”, “vienkāršs”. Varētu sacīt, ka visas šīs vārda nozīmes varētu attiecināt uz Kristu, jo tās labi izsaka Viņa kalpošanu: Viņš kļūst nabags, Savu bagātību atdodams tiem, pie kuriem nāk; tiek nomocīts, Savu pavalstnieku grēkus un netaisnību nesdams; ir pazemīgs, lai zemajiem būtu sasniedzams; vienkāršs, lai katrs Viņu varētu saņemt ticībā.

Nākamā Pūpolsvētdienas notikumam nozīmīgā Vecās Derības atsauce ir atrodama pravieša Daniēla grāmatā 9:25, kur lasām: “Tādēļ zini un saproti: no tā laika, kad atskan vārds par Jeruzalemes atjaunošanu un uzcelšanu, līdz svaidītam valdniekam jāpaiet septiņām nedēļām [sabatiem] un sešdesmit divām nedēļām [sabatiem].”[5] Arī šis teksts visticamāk liecina par Mesijas kā ķēniņa ienākšanu Jeruzalemē un nosaka laiku, uz kuru tas attiecas. Tēma sākas Dan.9:24: “Ir nolemts par tavu tautu un tavu svēto pilsētu – dot tām septiņdesmit nedēļas [gadu nedēļas jeb sabatus] laika, lai apgrēcība izbeigtos, grēku mērs taptu pilns, lai izpirktu un salīdzinātu pārkāpumus un panāktu mūžīgo taisnību, lai piepildītos praviešu skatījumi un pasludinājumi par nākotni un lai iesvaidītu visusvētāko.”

Daniēls saņem šo Dieva atklāsmi kā atbildi uz savām lūgšanām un pārdomām par svētās pilsētas Jeruzalemes izpostīšanu. Pravietis Daniēls dzīvoja laikā, kad drīz bija jāpiepildās pravieša Jeremijas pravietojumam par to, ka Svētajai zemei ir jāpaliek postā un atmatā septiņdesmit gadus (Jer.25:11-12; Dan.9:2).

Otrajā Laiku grāmatā 36:21 ir minēti pravieša Jeremijas vārdi, kas īpaši paskaidro šos septiņdesmit izpostīšanas gadus: “Līdz kamēr šī zeme būs izdzīvojusi līdz galam savus sabata gadus!” Šie septiņdesmit gadi bija Dieva nospriestie piespiedu sabata jeb atmatas gadi kā sods par tautas nepaklausību.

Mozus bauslība noteica, ka Israēla tautā katram septītajam gadam bija jābūt sabata gadam, kad zeme bija jāatstāj amatā (2.Moz.23:10-11; 3.Moz.25:1-7). Taču kopš Jeruzalemes tempļa uzcelšanas apmēram 490 gadus šī Dieva pavēle netika pildīta, tādēļ Dievs lika nākt septiņdesmit piespiedu sabata gadiem (kas atbilda neievēroto sabata gadu skaitam pagātnē), kuros Israēla tautai jāatrodas svešumā un zemei jāpaliek neapstrādātai.

Un tā, piepildoties šiem septiņdesmit Dieva nospriestajiem sabata gadiem, ap 538.gadu pirms Kristus dzimšanas Dievs dod Daniēlam atklāsmi par vēl citiem septiņdesmit septiņgadu cikliem (tas ir, 490 gadiem), kuriem jāpaiet no tā laika, kad atskanēs pavēle par Jeruzalemes atjaunošanu, līdz ķēnišķā Mesijas ieiešanai Jeruzalemē un Viņa vietnieciskajai nāvei.

Ķēniņa Artakserksa valdīšanas laikā., 457.gadā pirms Kristus, tika izdots dekrēts, kas attiecināms uz Jeruzalemes, tās tempļa un dievkalpošanas atjaunošanu (Ez.7:11-26).[6] Šis dekrēts dod īpašu pamudinājumu; tikai pateicoties tam, sen iecerētie un iesāktie darbi varēja īstenoties (skatīt Nehemijas grāmatu). No šī laika tad arī varētu skaitīt pravietojumā norādītos gadus. Ja tas ir tā, tad sanāk, ka Daniēla pravietojumā pieminētais laiks “iekrīt” 33.gadā pēc Jēzus dzimšanas un visticamāk būtu attiecināms tieši uz Pūpolsvētdienas notikumu, kad Viņš kā Ķēniņš tika sagaidīts Jeruzalemē.

Pūpolsvētdienas notikumā īpašā. veidā “atdzīvojas” arī 118.psalms, kurā ieskanas dažādi motīvi, bet viens no zīmīgākajiem, iespējams, saistīts ar izpostītā Jeruzalemes tempļa atjaunošanu, par kuru jau nedaudz tika runāts iepriekš. Templis, kas Salarnana izpostītā tempļa vietā tika uzcelts par jaunu, tika celts smagos un trūcīgos apstākļos. Trūka kvalitatīvu celtniecības materiālu (Neh.4:2-3), un iespējams, ka vārdi: “Akmens, ko namdari nometuši pie malas, ir kļuvis par stūra akmeni” (Ps.118:22) ir atskaņas no šiem laikiem, kad, spītējot visām grūtībām, neatlaidīgie jūdi spēja atjaunot savu templi.

Jēzus dienās, piecsimt gadus pēc šiem notikumiem, šī tempļa vietā Jeruzalemē jau slejas Hēroda Lielā uzceltais greznais templis – jūdu tautas lepnums, bet 118.psalms vēl aizvien tiek izmantots Pashā liturģijā – katrs jūds to zina no galvas un apcer savā sirdī. Arī psalma vārdi – “Akmens, ko namdari nometuši pie malas, ir kļuvis par stūra akmeni” – ir ieguvuši jaunu, simbolisku nozīmi – tie svētās tautas dievbijībā tiek attiecināti uz gaidāmo Mesiju, kas neiederēsies oficiālās varas kultivētajā saduķejiskajā un hērodiskajā politizētajā reliģiskajā dzīvē. Iespējams, ka apustulis Pēteris, kas šos vārdus tieši attiecina uz Jēzu Kristu (“Šis ir akmens, ko jūs, nama cēlēji, esat atmetuši un kas kļuvis par stūra akmeni,” Ap.d.4:11), šādu izpratni par Mesiju bija mācījies no Jāņa Kristītāja, kura mesiānisko katehēzi viņš bija klausījies (Jņ.1).

Ar šī psalma vārdiem tauta sagaida Jēzu, kad Viņš uz ēzelīša iejāj Jeruzalemē: “Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga vārdā!” (Mt.21:9). Ļaudis sveic Jēzu kā Mesiju, kas iet pretī Viņa atmešanai, lai kļūtu par stūrakmeni mesiāniskajai valstībai un jaunajam Dieva templim, kurā Dieva klātbūtne īstenojas jaunā un nebijušā veidā – Kristus miesā (sal. Jņ.2:19-22).

Tā mēs redzam, ka Pūpolsvētdienas notikumos “atdzīvojās” un savu piepildījumu rada daudzi Vecās Derības pravietojumi par Mesiju (apskatīti tikai tie, kas tieši attiecas uz Mt.21:1-9). Zīmīgi, ka šie pravietojumi atdzīvojās konkrētās, labi redzamās darbībās un skaidros vārdos, taču ļaudis, kas bija iesaistīti šajos notikumos, notiekošo īsti neapzinājās. Par to liecina Jāņa evaņģēlija vārdi: “To visu Viņa mācekļi sākumā nesaprata, bet, kad Jēzus bija ticis apskaidrots, tad viņiem ienāca prātā, ka tas par Viņu rakstīts un ka tāpēc tie Viņam to bija darījuši” (Jņ.12:16). Tas parādījās arī attiecībā uz svinīgo sagaidīšanu, kad ļaudis sauca: “Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!” Sagaidījuši Jēzu ar milzīgu pacilātību un sajūsmu kā mesiānisko Ķēniņu, Dāvida dēlu, ļaudis apmulsa no jeruzalemiešu jautājuma: “Kas Tas tāds?” un ļoti ieturēti atbildēja: “Šis ir pravietis Jēzus no Nacaretes Galilejā.”

[Pārpublicēts no LELB Teoloģijas žurnāls Nr.3 (2008)]

---

[1] – lespējamas vairākas senebreju Shiloh interpretācijas:

• Shiloh ir īpašais Mesijas vārds, kas, iespējams, atvasināms no vārda shalom, “rniers”, kurā Mesija Bībelē nereti saukts, piemēram, Mih.5:4; Jes.9:5 u. c. (tā uzskatīja jūdu rabīni un baznīctēvi);
• izmainot masoretu punktuāciju, shilo var tulkot “viņš, kuram tas [tas ir, scepteris] pieder”, un tad tā atkal ir norāde uz Mesiju, kas ceļas no Jūdas cilts;
• pieņemot, ka Shiloh ir kļūdaini uzrakstīts vietvārds Šilo (senebreju valodā abu vārdu rakstība atšķiras), var tulkot, ka “scepteris nezudīs no Jūdas, nedz valdības zizlis no viņa kājām, kamēr vien tie nāks uz Šilo”, kur soģu laikos atradās derības telts (taču tikai pēc soģu laika – Dāvida valdīšanas rezultātā Jūdas cilts kļūst par dominējošo, un tad derības telts vairs neatrodas Šīlo; tādējādi sanāk pavisam pretēja jēga);
• nedaudz emendējot senebreju tekstu, tiek piedāvāts Shilo tulkot šādi: “Scepteris nezudis no Jūdas, nedz valdības zizlis no viņa kājām, kamēr vien viņam nesīs nodevas” (tādējādi gan sanāk bezjēdzīgs apgalvojums, gluži kā ja par kādu cilvēku sacītu: viņš būs dzīvs tik ilgi, kamēr nomirs, vai arī: viņš būs bagāts tikai tik ilgi, kamēr pazaudēs visu savu mantu);
• nedaudz emendējot tekstu, var Shilo tulkot kā “valdnieks vai viņa valdnieks”; arī šī interpretācija norāda uz Mesiju, kas nāk kā ķēniņš.

[2] – Josefs Flāvijs, Jūdu senatne, 15.11:4.

[3] – Bībeles 1965.gada izdevuma revidētajā tekstā neprecīzi: “..tavs ķēniņš nāk pie tevis, taisnīgs un tavs palīgs, Viņš ir miermīlīgs.”

[4] – Bībeles 1965.gada izdevuma revidētajā tekstā: “..raudzīsies uz viņu”, taču senebreju oriģinālā ir: “..raudzīsies uz Mani”. Tas šķitis pārāk mulsinoši daudziem tulkotājiem un interpretētājiem, jo runātājs šajā Rakstu vietā ir pats Kungs (Jahve), un tad jāsaprot, ka pats Jahve ir ticis caurdurts! Bez skaidras izpratnes par inkarnāciju tas daudziem šķitis neiespējami.

[5] – Bībeles 1965.gada izdevuma revidētais teksts neprecīizi atveido oriģināla tekstu.

[6] – Faktiski tas ir trešais Babilonijas valdnieku dekrēts par Jeruzalemes pilsētas un tempļa atjaunošanu (pirmais bija Kīra dekrēts 538.gadā pirms Kristus, otrais – Dārija dekrēts 520.gadā pirms Kristus), taču mēs redzam no Ez.6:14, ka visas šīs pavēles tiek skatītas kopā kā viena, tāpēc Artakserksa pavēle kā noslēdzošā būtu ņemama par atskaites punktu (“Un jūdu vecaji cēla, un viņiem veicās, pēc praviešu Hagaja un Zaharjas, ldo dēla, pasludinājuma; tā viņi cēla un pabeidza, pēc Israēla Dieva pavēles un pēc persiešu ķēniņu – Kīra, Dānja un Artakserksa – pavēles”.)