Quinquagesima svētdienā

Un, tos divpadsmit pie sevis ņēmis, Viņš tiem sacīja: “Redziet, mēs noejam uz Jeruzalemi, lai piepildītos viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu. Viņu nodos pagānu rokās, apsmies, nonievās un apspļaudīs, šautīs ar pātagām un nonāvēs, bet trešajā dienā Viņš celsies augšām.” Bet viņi no tā neko nesaprata; tumšs bija viņiem šis vārds, un tie to nevarēja saprast. Bet, kad Viņš tuvojās Jērikai, kāds akls tur sēdēja ceļmalā un ubagoja. Dzirdēdams ļaužu barus garām ejam, viņš sāka taujāt, kas tur esot. Tad viņam pateica, ka Jēzus Nacarietis ejot garām. Tad viņš sauca: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Tie, kas priekšā gāja, viņu apsauca, lai tas ciešot klusu. Bet viņš vēl stiprāk kliedza: “Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Tad Jēzus apstājās un lika to atvest pie sevis. Kad tas bija pienācis klāt, Viņš tam jautāja: “Ko tu gribi, lai Es tev daru?” Tas atbildēja: “Kungs, ka es varu redzēt.” Tad Jēzus viņam sacīja: “Esi redzīgs, tava ticība tev ir palīdzējusi.” Un tūliņ viņš kļuva redzīgs un gāja viņiem līdzi, Dievu slavēdams. Un visa tauta, to redzēdama, deva Dievam godu.” [Lk.18:31-43]

Mīļā draudze, šodien ir septītā svētdiena pirms Lieldienām. Šīs svētdienas latīniskais nosaukums ir „Esto mihi“, latviski „Esi man“, un tas ņemts no 31. psalma, 3. panta, kuru arī mēs dzirdējām šī dievkalpojuma sākumā, kur sacīts – “esi man par klinti, kur varu patverties, par stipru pili, kas man palīdz!“ Par klinti (vai patvērumu), uz kuras var droši stāvēt visās vētrās, kas mūs aizsargā un nes. Tieši šeit, Kurzemē, mēs zinām, cik tas ir svarīgi. Šī klints vai patvērums ir Dieva vārds, kuru arī mēs šodien vēlreiz uzklausām. Jo šis vārds grib mūs uzturēt, vadīt un nest cauri šim laikam mūžībā.

Ar šo svētdienu mēs atrodamies pirms ciešanu laika sākuma, kurā mēs pavadām mūsu Kungu Viņa ceļā pie krusta, tāpat kā Kungs šeit ņem sev līdz savus mācekļus ceļā uz Jeruzalemi. Viņš tiem pasaka, kas ar Viņu notiks. Par mācekļiem tomēr sacīts: “tumšs bija viņiem šis vārds, un tie to nevarēja saprast.”

Jaunajā Derībā mēs vairākkārt sastopam šādas norādes, ka Jēzus mācekļi nesaprot, ko Kungs viņiem saka. Tā tas ir ar “neticīgo Tomu”, par ko stāstīts Jāņa evaņģēlijā (20:24-29) un kurš ar savu iesauku kļuvis par sakāmvārdu. Citviet lasām par sievietēm, kas Lieldienu rītā atnāk pie tukšā kapa un nevar saprast to, ko redz savām acīm. Arī mācekļi, kuriem viņas tad par to stāsta, ka Kungs ir augšamcelies, sievu stāstu nosauc par “pasakām” (Lk.24:11)

Tas mums rāda, ka mācekļi ticībā nav nekādi stiprie. Viņi paši, saviem spēkiem, nav spējīgi saprast to, ka Dieva varenība ved cauri ciešanām un nāvei, tāpat viņi nevar saprast, ka mirušais var kļūt atkal dzīvs. Vai ar mums tas ir citādi?

Ciešanas mēs uztveram kā zaudējumu, varbūt arī kā sodu. No nāves nav atgriešanās. Tāpēc nav jābrīnās par to, ka visi mācekļi, bez izņēmuma, izšķirošajā stundā savu Kungu atstāj vienu, viņu nodod, viņu noliedz un bailēs paslēpjas aiz slēgtām durvīm. Brīnums gan ir drīzāk tas, ka viss, ko Jēzus ir sacījis, tiek piepildīts, un ka tas, kas par to tiek sludināts, izplatās visā pasaulē un tiek uzņemts ar ticību. Mūsu ticība ir brīnums! Tas ir Dieva dāvana, To paturēsim prātā.

Un tagad mēs dzirdam par mācekļu sekošanu.

Jēzus ņem sev līdzi, savus mācekļus ceļā uz Jeruzalemi, ceļā, kas ved nāvē pie krusta. Mācekļi, kā to labi parāda šis latviešu valodas vārds, ir skolnieki, kas mācās, mācās to, ko tie iepriekš nav zinājuši. Skolnieki noteiktos laikos dodas uz skolu, un parasti tie sēž solos, un viņu priekšā atrodas skolotājs. Ar Jēzus mācekļiem tas ir nedaudz citādi. Viņi nesēž mācību stundā solos, viņi dzīvo kopā ar savu skolotāju Jēzu Kristu vienā kopībā. Tie iet kopā ar Viņu, un Viņš ir vienmēr pie tiem. Tie ne vien uzklausa, ko Viņš saka, bet arī redz, ko Viņš dara un kas ar Viņu notiek.

Tas tāpat notiek arī ar mums, Kristus mācekļiem, kad mēs uzklausām to, ko Raksti mums liecina par Viņu.

Visi mācekļi gaidīja, ka Jēzus kā apsolītais ķēniņš atbrīvotājs atsvabinās apspiesto israēla tautu no pakļautības svešajai varai. Es domāju, ka katrs latvietis ļoti labi zina, kādas ir tās cerības, kas saistās ar atbrīvošanos no svešas kundzības un okupācijas. Tādas tās bija arī mācekļiem, kas bija lasījuši pravietojumus. Tiek gaidīta nākamā valsts, kurā valdīs miers, brīvība un taisnīgums, kurā vairs nebūs nekāda posta, nekādu karu, nekādas apspiešanas un vajāšanu.

Beidzot, mācekļu vidū bija arī daži, kas piederēja pie tā sauktajiem “zelotiem”, tas ir, pie revolucionāras kustības, kuru cīņas mērķis bija ar ieroču spēku izcīnīt brīvību.

Tās ir cilvēku cerības, kādas pazīst ne tikai latvieši. Šādās situācijās cer gūt panākumus, tomēr vēsture mums arī rāda, ka, laikam gan, visām tautām ar sarūgtinājumu nākas piedzīvot, kā netaisnības novēršana beigu beigās aizvien ved pie jaunām netaisnības izpausmēm, pie korupcijas un citādiem ļaunumiem.

Paradīze zemes virsū mums Dieva vārdos nav apsolīta, lai arī mēs, cilvēki, atkal un atkal par to sapņojam.

Sekošana ar Jēzu ved uz citu ceļu. Tadeļ mēs lūdzam: “Lai nāk Tava valstība”.

Jēzus saviem mācekļiem un līdz ar tiem arī mums no paša sākuma ir mācījis: “lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs tā arī virs zemes un atpestī mūs no ļauna…” Ar to mēs lūdzam ne tikai to, ko Jēzus ir sacījis, bet arī to, ko Viņš ir darījis un piepildījis. Taču šī Dieva valstība, par ko mēs Jēzus vārdā lūdzam, nav no šīs pasaules. Kad Jēzus stāv Pilāta priekšā, šis romiešu okupācijas varas pārstāvis vispār nav spējīgs saprast, kā gan Jēzus varētu būt ķēniņš un valdnieks (Jņ.18:33 ut.). Izsmieklam Viņš saņem no kareivjiem ērkšķu vainagu un purpura mēteli (Jņ.19:1 ut.). No šāda sagūstīta un izsmieta ķēniņa nav sagaidāms nekāds apvērsums un atbrīvošana.

Nē, ceļš uz valstību, kuru mums paver Jēzus caur krustu un augšāmcelšanos, ved cauri nāvei mūžīgajā dzīvē redzamajā sadraudzībā ar Dievu. Šī valstība nav no šīs pasaules, tā ved no iznīcīgās pasaules mūžīgajā Dieva pasaulē.

Mēs šajā dievkalpojumā kristām mācītāja ģimenes bērnu. Ar kristību cilvēks top miesīgi savienots ar Kristu, kļūst Viņa miesas loceklis. Viņš kļūst par Dieva bērnu. Lai šīs kristības atgādina mums katram mūsu kristību, kas mūs saista ar Kristu – lai mēs tāpat kā Viņš un kopā ar Viņu cauri nāvei ieejam mūžīgajā dzīvošanā (Rom.6). Dieva vārdos kristība tāpēc tiek dēvēta par “atdzimšanu”, par „piedzimšanu no augšienes” (Tit.3:5, Jņ.3:3 ut.), tāpēc, ka no vecā cilvēka top atjaunots, jauns cilvēks. Maza, tikko dzimuša bērna gadījumā šķiet nepiedienīgi pieminēt nāvi, jo mēs taču šeit domājam par dzīvošanu nevis mūža noslēgumu. Taču uz mums visiem, kas esam kristīti, attiecas tas, ka mēs jau kopš savas kristības esam gājuši cauri nāvei, ja paliekam sadraudzībā ar Jēzu Kristu.

Tā tas ir ar ceļu, pa kuru mācekļi toreiz ar Jēzu gāja uz Jeruzalemi, devās pretī krustā sišanai. Un nav nekādas atšķirības, nav nozīmes tam, ka mēs dzīvojam laikā pēc krusta un augšāmcelšanās. Jēzus ciešanas un nāve, par ko vēstī Raksti, šajā nākošajā ciešanu laikā ir mūsu acu priekšā. Taču mūsu priekšā mirdz arī augšāmcelšanās Lieldienu rīts, ko mēs svinam katru svētdienu. Ar savu cilvēku pieredzi mēs zinām un apzināmies, ka mēs visi dodamies pretī savai nāvei. Taču saskaņā ar evaņģēlija priecīgo vēsti mēs tāpat kā Kristus un sadraudzībā ar Viņu ejam cauri nāvei mūžīgajā dzīvē ar Dievu. Mūsu kapsētās uz daudziem kapiem redzami krusti. Tie apliecina mūsu kristīgo ticību, ka Jēzus Kristus ir uzvarējis nāvi. Ciešanu laiks, labi apdomājot, nav sērošanas laiks par mūsu Kunga ciešanām, bet gan drīzāk par to, ka Viņam visu to ir nācies izciest mūsu dēļ, lai mēs tiktu atbrīvoti no grēka un nāves un lai mēs varētu dzīvot ar Viņu mūžībā.

Lai mēs topam uzturēti stiprā ticībā uz to, gan dzīvojot, gan arī aizejot no šīs dzīves. Āmen.