Radikālas izmaiņas uzskatos par kalpošanu

Apbrīnojami, cik pat luterāņi ir naivi, neliekoties zinis par šīs indīgās baznīcas izaugsmes blakts kodieniem.

Tā, piemēram, Kents Hanters, kurš uzskata, ka “baznīcas izaugsme ir kalpošanas filozofija”, raksta:

Mācītājs ir ķēnišķas priesterības aicināts gans, bet viņš te nav tāpēc, lai kalpotu avīm un avju vietā. Katrā ziņā ne jau gani ir tie, kas rada avis. Avis rada pašas avis!

Misija un kalpošana piedien ļaudīm. Mācītājam ir jābūt šo ļaužu trenerim, sagatavotājam.. Viņš arī pats kalpo, bet viņš galvenokārt ir atbildīgs par to, lai kristieši būtu sagatavoti veikt šo kalpošanu. .. Jēzus pats bija paraugs saviem mācekļiem.. Mācītājs ir paraugs saviem draudzes locekļiem. Viņš tiem rāda, ko un kā darīt.. Viņam ir jāparāda, kā dot padomus un liecināt. Viņš ir kalpošanas paraugs.

Nē! Tas Kungs nav sacījis – “organizējiet no manām avīm darba brigādes, lai viņas pašas sev kalpo”, bet gan – “kop manus jērus, kop manas avis”! Tas tieši ir ganu uzdevums – kalpot avīm, tas ir, sludināt viņām Evaņģēliju un izdalīt sakramentus. Baznīca nav nekāda pašapkalpošanās ēdnīca. Draudzes gana kalpošana ar Evaņģēliju ir tieši tāpēc, lai “radītu” avis un tās aprūpētu. “Un kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši?” – jautā apustulis Pāvils un tūlīt arī turpina: “Bet kā lai dzird, kad nav, kas sludina? Un kā lai sludina, kad nav sūtīti?” (Rom.10:14-15). Tas ir tieši tas pats, kas sacīts Augsburgas ticības apliecībā, V artikulā:

Lai mēs šo [attaisnojošo – IV artikuls] ticību iegūtu, ir iedibināts garīgais amats Evaņģēlija mācīšanai un sakramentu izdalīšanai.

Apustuliskais uzdevums galu galā netika dots tiešā veidā visiem ticīgajiem, bet tikai vienpadsmit mācekļiem (Mt.28:16 u.trpm.).

Neviens nav īpaši jāpārliecina, ka vecāku un vecvecāku pienākums (Ef.6:4; 2.Tim.1:5) ir gādāt par bērnu kristīgu audzināšanu. Tāpēc arī Lutera vēlēšanās bija, lai tēvs un māte būtu bīskaps un bīskapiene savā saimē, “lai jūs savās mājās palīdzētu mums veikt šo kalpošanu [sludināšanas amatu], kā mēs to darām baznīcā”. Tāpat ir pats par sevi saprotams, ka kristiešiem jārunā par ticību ar saviem nekristīgajiem draugiem un kaimiņiem. Iespējams, šī ir tā savā ziņā neformālā “sludināšana”, kas pieminēta Ap. d. 8:4 un 11:20.* Pavisam noteikti visu kristiešu svētā un ķēnišķīgā priesterība prasa, lai viņi “paustu” sava Ķēniņa varenos darbus (1.Pēt.2:9). Attiecīgais grieķu valodas vārds ir ἐξαγγέλλω, kurš lietots vienīgi šajā vietā. Uzsvars šeit likts uz slavināšanu, nevis uz kaut kādu pamācīšanu. Piemēram, nākamajā nodaļā apustulis Pēteris iesaka neticīgu vīru sievām pakļauties viņiem, lai “tie bez runām tiek pārliecināti savas sievas dzīvesveida dēļ, kad viņi redzēs jūsu šķīsto dzīvošanu bijībā” (1.Pēt.3:1-2). Priesteriskai kalpošanai raksturīga nevis uzmācīga reliģiska pļāpāšana, bet gan savas dzīves upurēšana (1.Pēt.2:5, sal. Rom.12:1). Tieši tas piesaistīs neticīgo uzmanību, un tad arī būs pienācis laiks runāt – “..esiet vienmēr gatavi atbildēt ikvienam, kas prasa jums paskaidrojumus par cerību, kas mīt jūsos. Un atbildiet sirsnībā un bijībā..” (1.Pēt.3:15-16).

Vārds “pasludināt” var maldināt, ja tas tiek lietots, nojaucot robežu starp publisko dievkalpošanu un katra kristieša vispārējo priesterību. Vēstulē romiešiem 10:14 apustulis Pāvils neuzdod jautājumu – “kā lai dzird, kad nav, kas runā?”, bet gan – “kā lai dzird, ja nav kas sludina?”. Sludinātājs ir oficiāls vēsts nesējs. Viņam jābūt “sūtītam” (grieķu vārds ἀποστέλλω – būt par apustuli, Rom.10:15). Lai “runātu”, cilvēkam nav jābūt “sūtītam”! Jaunā Derība uzsver, tai skaitā misijas darbā, tieši „sūtīto” kalpošanu (Mt.9:37-38; Ap.d.13:2-3).

Bez šaubām, ikvienam kristietim ir jāliecina ar vārdiem un darbiem (Mt.10:32), un Evaņģēlija vārds, protams, nezaudē savu spēku arī tad, ja tiek pasludināts privātā kārtā. Tomēr nekad nav ticis gaidīts, ka baznīca savu locekļu gadījuma rakstura neformālo Evaņģēlija propagandēšanas veidu uzskatītu par galveno. Tieši otrādi, pats Dievs ir tas, kurš piepilda baznīcu ar cilvēkiem, sniegdams tiem pestīšanu savā parastajā veidā – ar Dieva noslēpumu namturu publisku kalpošanu (1.Kor.4:1). Tāpēc arī Šmalkaldes artikulos (3.daļa, 4.artikuls) dots nepārprotams un skaidrs kopsavilkums par to, kā darbojas Evaņģēlijs:

Vispirms ar runāto Dieva vārdu, ar ko visā pasaulē tiek sludināta grēku piedošana.. Otrkārt, ar Kristību. Treškārt, ar svēto Altāra sakramentu. Ceturtkārt, ar atslēgu varu un arī.. ar savstarpēju brālīgu izrunāšanos un mierinājumu.

Parastais un galvenais kanāls, pa kuru Evaņģēlijam jānonāk līdz mums, ir publiskā kalpošana:

Atslēgu vara jeb bīskapu vara saskaņā ar Evaņģēliju ir vara jeb Dieva pavēle – sludināt Evaņģēliju, piedot un paturēt grēkus un pārvaldīt sakramentus.. Jo šeit tiek sniegtas nevis laicīgas, bet mūžīgas lietas: mūžīgā taisnība, Svētais Gars un mūžīgā dzīvība. Nekas no tā nevar notikt citādi – kā tikai caur vārda un sakramentu pārvaldīšanu…

Citējot šo tekstu, K.F.V. Valters, kuru nekādi nebūtu iespējams vainot nevērībā pret visu kristiešu karalisko priesterības titulu, paskaidro:

Šeit atslēgu vara, kura ir dota draudzei un ar kuru tiek sniegti žēlastības līdzekļi, tiek identificēta ar bīskapu varu, un ar to tiek saistīta mūžīgo dāvanu saņemšana. Tomēr tas nav tāpēc, ka Kristus valstības mūžīgās dāvanas nebūtu iespējams saņemt nekādā citā veidā, tikai tādējādi, ka žēlastības līdzekļus sniedz oficiāli.. kalpotāji.., bet gan tāpēc, ka Dievs gluži vienkārši vēlas sniegt šīs dāvanas cilvēkiem tikai šādā veidā.