Raizes par dienišķo maizi
Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien.
Šī tēma aizskar pavisam citu problēmu loku. Daži cilvēki tik augstu paceļas pāri jautājumiem par dienišķo maizi, ka brīnās, kad viņi dzird šo jautājumu apspriežam garīgās runās un rakstos, vai arī tad, kad tie dzird pašu Kristu to pieminam Savā Tēvreizē, un aicinām arī mūs lūgt par šīm lietām.
No otras puses, ir sastopami arī tādi, kuru sirds ir nodarbināta vienīgi ar jautājumu par dienišķo maizi, bet viss pārējais Dieva vārds, atgriešanās, ticība, Bauslība un Evaņģēlijs viņu sirdi nemaz neietekmē. Tomēr tas nenozīmē, ka pirmie ir ticīgāki, bet otrie – neticīgāki. Vairumā gadījumu tas liecina tikai par kārdinājumu dažādo raksturu, kas atkarīgs no cilvēka iedabas un ārējiem apstākļiem.
Piemēram, bezrūpīgs jaunietis, kas vēl mājo vecāku pajumtē, bez lielām raizēm un problēmām dzīvo savu vecāku maizē un nemaz nedomā par dienišķo maizi, ja vien viņa dvēseli nav satvērusi augstā debesu valstība. Ak, šis laimīgais, bezrūpīgais vecums! Saimē mēdz būt arī tādi, kas vai nu laicīgu apstākļu, vai iedzimtas bezrūpības dēļ nepazīst nekādas raizes par dienišķo maizi, un, šķiet, tiem nav nekādas vajadzības lūgt šo lūgumu, bet vienīgi vajag pateikties par Dieva labvēlību. Bez šaubām, pateicībai par Dieva labvēlību vienmēr jābūt, taču, ja vien Kristus Gars mājo jūsos, tad jums arvien būs kādas vajadzības, par kurām lūgt šo lūgumu.
Vispirms runāsim par tiem, kuriem jāpiedzīvo pārbaudījumi un raizes par dienišķo maizi. Vai esat kādreiz domājuši, uz ko šis Kristus mācītais lūgums par dienišķo maizi aicina? Vai Kristus nemāca ar visām laicīgām rūpēm vērsties pie Viņa un lūgt Viņu?
Mums dota paša Kristus pavēle lūgt, kur Viņš saka, ka, pirmkārt, mūsu saņemšana ir atkarīga no Viņa dāvanas, otrkārt, ka Viņš mums rādīs arī veidu, kā saņemt, lai nedzīvojam neziņā par to, kas darāms, bet trešo un galveno aplūkosim vēlāk, kad labāk būsim izpratuši iepriekš pieminētos.
Apzinoties, ka viss ir atkarīgs no Dieva dāvanas un ka bažas šajā ziņā daudz nepalīdz, mēs tiekam pasargāti un glābti no dziļu raižu un nemiera avota, ar ko velns mūs moka ik dienu, it kā viss būtu atkarīgs tikai no mums pašiem un savā nespēkā mēs būtu lemti bojāejai.
Vai tad nav tā: kas nestrādā, tam nebūs ēst (2.Tes.3:10) un ir jācieš trūkums? Tomēr šeit mēs runājam arī par nelaimju un trūkuma cietējiem, kas tādi ir par spīti smagam darbam un centībai. Īstā izpratne mums māca, ka visas lietas nestāv mūsu pašu varā un mums jāprot norimt. Tomēr Tas Kungs mūs uzrunā par šīm miesīgajām raizēm (Mt.6:25–34) un mierina: “Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti?” Tādēļ Viņš māca lūgt un saka: “Tēvs, mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien.”
Pieminēsim arī trešo apsvērumu, lai saprastu, kas mums mācīts šajā Kristus Tēvreizes lūgumā. Cilvēki kādreiz mēdz nerrot viens otru: “Palūdz man šo vai to,” bet, kad otrs paklausa un lūdz, viņš tiek izsmiets un neko nedabū. Taču cilvēkam jābūt īpaši nekrietnam savā zaimošanā un rupjam savā neticībā, lai šādu izturēšanos attiecinātu uz Dievu, mūsu Kungu.
Tieši Kristus pavēle lūgt par savām vajadzībām ir pati stiprākā garantija, liecība un pierādījums Viņa labvēlībai un vēlmei dot. Ja kāds kristietis šādā situācijā grib apšaubīt Viņa vēlmi paklausīt lūgšanu, tam nāksies to darīt, noliedzot paša Dieva būtību.
Labāk paliksim pie šīs patiesības: pieņemot Svēto Rakstu mācību par Dievu, kā arī visu laiku un visu svēto liecības, man ir dota privilēģija no visas sirds paļauties uz savu Kungu arī dzīves tumšākajos brīžos. Mana ticība stāv vai krīt kopā ar Bībeles un dievišķās liecības patiesību, kas ir uzticama gan Viņa žēlastības valstībā, gan arī Viņa godības valstībā.
Mūs ļoti iepriecina Tā Kunga vārdi: “..nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes? .. Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag” (Mt.6:25, 31-32).
Ieskaties