Rakstu pamats tikai vīriešu ordinācijai

Attiecībā uz garīgās kalpošanas amatu ir jāpiemin vairāki Svēto Rakstu tematiskie loki, kam ir būtiska nozīme apskatāmā jautājuma sakarā. Šajā rakstā ir iespējams tos ieskicēt tikai īsumā. Tālāk tiks apskatīti atsevišķi fragmenti no Svētajiem Rakstiem, kas ir īpaši nozīmīgi apskatāmā jautājuma sakarā.

Bībeles lielās tēmas, kas saistītas ar garīgās kalpošanas amatu:

• Pirmais tematiskais loks ietver Vecās un Jaunās Derības galvenās kopsakarības attiecībā uz garīgās kalpošanas amatu.

  Lai gan tiešas atbilstības starp vecās un jaunās derības kalpošanas amatu nav, tomēr ir daži būtiski principi, kas jāņem vērā, lai saprastu lielos Bībeles kopsakarus attiecībā uz garīgās kalpošanas amatu.

  Raksti mums atklāj kādu fundamentālu pamatprincipu par Baznīcu jeb Dieva tautu šajā pasaulē, kas ir kopīga gan vecās, gan jaunās derības Baznīcai. Bez kopīgā būtiskā ticības pamata (Vecajā Derībā – ticība uz Kristu, kurš saskaņā ar vairāk nekā 460 Vecās Derības pravietojumiem vēl tikai nāks; Jaunajā Derībā – ticība uz Kristu, kas jau ir atnācis un piepildījis Vecās Derības pravietojumus) kopīga ir vēl arī Dieva tautas misija šajā pasaulē. Šī Dieva uzticētā misija ir būt par izredzētu cilti, ķēnišķiem priesteriem, svētu tautu un Dieva īpašumu, lai paustu Tā varenos darbus, kas to ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā. (1.Pēt.2:9; 2.Moz.19:5-6; 5.Moz.4:20; 7:6; 14:2; Jes.43:20-21; Tit.2:14)

  Tas nozīmē, ka visa Dieva tauta veic priesterisko kalpošanu pasaulē, tai dotais uzdevums ir būt par starpnieci starp Dievu un cilvēkiem, ar evaņģēliju sludināšanu vedot tos pie Dieva. To veic visa Dieva tauta jeb ticīgie – vīrieši un sievietes, pieaugušie un bērni, augsti mācītie Dieva lietās un tikai pamatlietas zinoši. To sauc par vispārējo priesterību. Katrs ticīgais ir šāds priesteris starp Dievu un cilvēkiem, kas (1) upurē visu savu dzīvi Dievam, (2) sludina evaņģēliju, (3) aizlūdz par pasauli un draudzi.

  Garīgās kalpošanas amats veic specifiskas funkcijas šīs priesteru tautas iekšienē, lai šī tauta varētu veikt savu priesterisko misiju. Gan Vecajā Derībā, gan Jaunajā Derībā kalpošanas amata veicēji veic izlīguma kalpošanu (sniedz grēku piedošanu) un māca tautu, lai tā varētu būt par svētu tautu un būtu mācīta tajā uzdevumā, kas tai uzticēts.

  Šī garīgā kalpošana Vecaja Derībā ir saistīta ar vīriešu kārtas pirmdzimtajiem, kam bija jābūt par šīs kalpošanas īstenotājiem pārējā tautā. Vecajā Derībā Dievs īpašā veidā šai pirmdzimto kalpošanai izredz Levija cilts vīrus, visai pārējai tautai savi vīriešu kārtas pirmdzimtie bija jāizpērk. (4.Moz.3.nodaļa; 2.Moz.13.nodaļa; 4.Moz.8:16, 18) Arī Jaunajā Derībā mēs lasām, ka Dievs aicina no savas priesteru tautas vidus īpašus vīrus Jaunās Derības kalpošanai: “Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem, lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu.” (Ef.4:11-12 sal. Ap.d.20:28)

  Mūsu apskatāmā jautājuma sakarā būtu svarīgi atšķirt un pareizi nošķirt vispārējo priesterību, kurai pieder visa Dieva tauta bez izšķirības un īpašiem nosacījumiem (dzimums, kārta, vecums u.c) un garīgās kalpošanas amatu, kas saistīts ar īpašiem Dieva noteiktiem priekšnosacījumiem un īpašu Dieva aicinājumu.

  Šis pamatprincips ir kopīgs gan vecajai, gan jaunajai derībai. Tāpat kopīga ir arī iezīme, ka tā ir vīriešiem uzticēta kalpošana. Vecās derības kalpošanu veic Levija cilts vīrieši, Jaunās derības kalpošanā – vīri, kurus Dievs bija īpašā veidā aicinājis būt par bīskapiem un saistījis ar īpašiem priekšnoteikumiem. (Sk. 1.Tim.3:2 un turpm., Tit.1:7 un turpm)

  Šeit mēs saskaramies ar kādu svarīgu lietu, kas apskatāmā jautājuma sakarā (mācītāja amats) ir ļoti svarīgs – Bībelē par bīskapiem sauc tā amata īstenotājus, kas šodien tiek saukti par mācītājiem; tieši mācītāji šodien pilda tās funkcijas, ko apustuļu laikos pildīja bīskapi. Mūsdienu bīskapu kalpošana ir veidojusies vēlāk, un mūsdienās bīskapa amats ir ieguvis citu funkciju.

• Nākamais plašais Svēto Rakstu tematiskais loks, kas saistīts ar mūsu apskatāmo jautājumu, ir Radīšanas kārtība, pēc kuras Dievs ir strukturējis cilvēku sabiedrību, ar kuru saskaņā Viņš Kristū ir dāvājis pestīšanu (jo Viņa Dēls bija pakļauts šai kārtībai), un kuru Bībele attiecina arī uz draudzes dzīvi un mācīšanas un garīgās vadīšanas amatu draudzē. Šī Bībelē atklātā Radīšanas kārtība ir fundamentāli saistīta ar cilvēka dzimumatšķirībām, ar noteikto kārtību un lomām laulībā un ģimenē. Īpašā veidā tas ir izteikts ar tā saukto kephalē jeb galvas teoloģiju, kur vīrs tiek nosaukts par sievas galvu, Kristus par vīra galvu, bet Dievs par Kristus galvu. (1.Kor.11:3; Ef.5:22 un turpm.) Saskaņā ar šo kārtību Dievs caur Kristus kalpošanu ir vienots ar Savu radību.

  Īpašā veidā apustulis Pāvils izmanto šo radīšanas kārtību, kā galveno argumentu arī savos aizliegumos attiecībā uz sievām 1.Tim.2:12 un turpm., 1.Kor.14:34. To saprast un apzināties mūsu apskatāmā jautājuma sakarā ir īpaši nozīmīgi.

• Šis Svēto Rakstu tematiskais loks ir saistīts ar Jēzus kalpošanu un darbību. Mēs varam redzēt īpašu Baznīcas kārtību jau evaņģēliju vēstījumā, kur Jēzus īpašā veidā aicina un ieceļ apustuļus un liek tiem jau daļēji veikt to misiju, kas pilnībā tiem tiek uzticēta pēc augšāmcelšanās. Jēzus viņus sūta patstāvīgā sludināšanas un kalpošanas darbā, kurā tie gūst nepieciešamo pieredzi un iemaņas, kas vēlāk tiem noderēs Lielās pavēles īstenošanā. Šis apustuliskais amats jau ir garīgās kalpošanas amats, kam pēc Kristus debesīs uzkāpšanas un Vasarsvētkiem jāturpinās ik dienas līdz pasaules galam. Ja mēs Vasarsvētkus saucam par Baznīcas dzimšanas dienu, tad Baznīcu pirms Vasarsvētkiem mēs varam saukt par embrionālo Baznīcu. Un šajā embrionālajā Baznīcā mēs atrodam vienīgi vīriešu institucionālu apustulātu un kalpošanu garīgajā amatā. Evaņģēliju vēstījumā mēs redzam arī sievietes un viņu kalpošanu, taču tā nav institucionāla, bet privāta. (Sk. Mt.10 un paral.; Mk.3:14; Lk.8:1-3; Jņ.20:17)

Šajos trīs lielajos tematiskajos Bībeles ielokos, kuros ietverts viss, kas vien Bībelē varētu tikt attiecināts uz mūsu apskatāmo jautājumu, nevar atrast nekādas norādes par Dieva iedibinātu publisku un institucionālu sieviešu kalpošanu amatā, ko mēs šodien saucam par mācītāja amatu.

[Fragments no referāta “No krišanas līdz atkrišanai”, kas teikts LELB mācītāju konferencē]