Rakstu skaidrojumu atbilstība Rakstiem

Tā saucamā “vēsturiski kritiskā metode” ar tās aizstāvēšanu un noraidīšanu ir kļuvusi par cēloni dažai labai asai kontroversei par Rakstu pareizu skaidrojumu. Taču šis strīds par metodi īstenībā ir tikai kādas citas, būtiski tālejošākas polemikas simptoms ‑ tas ir strīds par Rakstu principa spēkā esamību un atzīšanu. Tas attiecas uz draudzi kā kopumu, un tie atkal un atkal ir pavisam noteikti punkti, kas skar ticības apliecību un attiecas uz kristīgu dzīves veidu, kur tādas kontroverses var izlauzties ne tikai starp teologiem.

“The Fundamentals, A Testimony to the Truth”, tā nosaukta rakstu sērija, no 1910. līdz 1915. gadam izdotās 12 brošūras, kas satur dažādu denomināciju teologu pētījumus par pretrunām, kuras bija radušās tā laika zinātnes pretstatījumā Rakstu autoritātei un kuras Rakstu autoritāti lika apšaubīt. Šie “fundamenti” nekādā ziņā neaprobežojās ar kāda formāla Rakstu principa aizstāvēšanu, drīzāk runa bija par to, ka ar šādām pretrunām tika atcelti kristīgās ticības pamati. “Fundamentālisms” šodien ir lielākoties diskvalificējošā nozīmē lietots apzīmējums zināmai Rakstu izpratnei, kas tiek saistīta ar “ticību burtam”, “verbālu inspirāciju” un tādēļ ir nevēsturiska un nezinātniska. Šādā veidā metodes jautājumi saistībā ar Rakstu principu un Rakstu skaidrojumu nomāc šos jautājumus izraisošos būtiskos jautājumus par Rakstu autoritāti ticības pamatam.

Fundamentālisms ir nenoteikts apzīmējums, kas neattiecas tik daudz uz kādu pamatpozīciju, cik uz zināmu konflikta stāvokli. Fundamentālisms gan var parādīties kā baznīcu šķeļoša pretišķība. Taču atsevišķie konfliktu punkti kaut kādu iemeslu dēļ var izpausties arī pastāvošajās baznīcu draudzēs. No tā nav pasargātas pat baznīcas un fakultātes ar fundamentālistisku ievirzi. Bet arī sarunās starp dažādām baznīcām var parādīties šādas problēmas, tā, piem., pareizticīgo un evaņģēlisko teologu tikšanās reizē[1].Vēsturiski novērojumi baznīcas amata pamatojumam un attīstībai var šeit nonākt pretrunā ar tādu baznīcas amata izpratni, kas par izšķirošu pazīmi uzskata to, ka cauri vēstures gājumam tiek nemainīgi saglabāts Kunga sākotnējais iestādījums. Tad nereti gadās konflikti starp vēsturisko pētījumu autoritāti un baznīcas mācības autoritāti attiecībā uz tās nozīmi pareizā Rakstu skaidrojumā.

Rakstu principu un Rakstu skaidrojumu pretišķībās skartie jautājumi ir plaši izkaisīti, taču tos iespējams sagrupēt pēc noteiktiem satura akcentiem. Runājot par metodes jautājumiem, priekšplānā vispirms izvirzās literāri vēsturiskie aspekti, kas skar Rakstu autentiskumu. Tie ir jautājumi par autorību, datējumu, avotiem un avotu izšķiršanu, par redakcionālo sakopojumu un apstrādi, par reliģijas vēsturiskajām paralēlēm un tradīciju vēsturisko attīstību. Ja šeit daudz ko var pakārtot vispārējai vēstures un literatūras pētniecībai, tad tomēr Vecās un Jaunās Derības saistībā kā arī kanonu norobežojumā runa ir par lēmumiem, kas nekādā gadījumā nav pakļaujami brīvai manipulēšanai, tāpēc ka tie pieder pie kristīgās ticības pamatojuma. Saprotams, ka polemiku centrā ir tādas kristoloģiskas tēmas, kā Jēzus Kristus dievišķība, piedzimšanas no jaunavas, Vasarsvētku un Debesbraukšanas vēsturiskums. Būtiskas kontroverses, radīšanas mācības, antropoloģijas kā arī mācības par grēku ietvaros rodas saistībā ar descendences teoriju, saskaņā ar kuru cilvēks nav radies Dieva radīšanas aktā, bet gan izveidojies sugu attīstības gaitā ar mutāciju un selekciju, kad grēkā krišana nav cilvēkam pierēķināms nodarījums ar neizbēgamām sekām visiem cilvēkiem, bet ir, piem., tikai kāda zemāka attīstības pakāpe, kas ir fiziski un psihiski pārvarāma. Līdzās šiem un daudziem citiem piemēriem nedrīkst apiet tēmas, kuru jomā t.s. “fundamentālistisko” aprindu dēļ var rasties nesaskaņas par Rakstu principu un Rakstu skaidrojumu. Tas notiek, piem., nosodot Gara dāvanas, īpaši “glosolālijas” gadījumā, kā arī beigu laika skaidrojumos un datējumos. Plašu un gandrīz vai neizsmeļamu jomu kontroversēm saistībā ar Rakstu principu un Rakstu skaidrojumu veido baznīcas kārtības jautājumi ‑ kur īpaši jānosauc baznīcu šķeļošais sieviešu ordinācijas jautājums ‑ kā arī baušļi un pamācības kristīgai dzīvei. Dieva baušļu nemainīgums saskaņā ar Svētajiem Rakstiem tad rada spriedzi iepretim tēzei par vēsturisku nosacītību sabiedrības uzvedības veida maiņās, un tas attiecas, piem., uz laulību, laulības šķiršanu un šķirteņu laulību, homoseksualitātes nosodījumu u.c.

Tie visi ir jautājumi par lietas būtību, ko nedrīkst aizsegt jautājumi par metodi. Bet tur parādās arī tas, ka šādus būtiskus jautājumus gandrīz nav iespējams teoloģiski pietiekami iztirzāt tikai kā metodes jautājumus, nemaz nerunājot par to, vai kāda metode ir skaidrojama tik viennozīmīgi.

Strīdam par ekseģētiskajām metodēm piemīt visas bezpalīdzīga veltīguma iezīmes, un nepārsteidz tas, ka vācu teoloģijā tāds strīds vispār vairs nepastāv ‑ pēc tam, kad teoloģiskajā izglītībā un pētniecībā ceļi ir šķīrušies. Vieniem “vēsturiski kristiskā metode” ir zinātniskās teoloģijas kritērijs, citiem šī “vēsturiski kristiskā metode'” nozīmē Rakstu principa un Rakstu autoritātes atcelšanu. Neskatoties uz visiem kariķējumiem, abas puses, pamatojoties uz [sirds]apziņu, pretendē uz to, ka spēkā ir viņu Rakstu princips, un uz to, ka viņi pareizi skaidro Rakstus, kalpojot laikam atbilstošai sludināšanai.

To, kas var sašķelt draudzes dažādos nogrupējumos un tās konkrētu iemeslu dēļ spēcīgi saviļņot, tas akadēmiskās teoloģijas ceļā pēc jau sen notikušās nošķiršanās sastopams vēl labi ja atsevišķu studentu un studentu aprindu vidū. Tad var rasties tās nožēlojamās situācijas, pirmām kārtām ievadsemināros, kad jauno studentu sirdsapziņas pārbaudījumi sastop docētāju apziņā mītošo pārliecību. Ka šādos gadījumos saprašanās acīmredzot vairs nav iespējama, tāpēc ka apziņas jautājumos cilvēks ir viegli ievainojams un tādēļ var būt arī aizvainojošs, tas ir raksturīgi reālajam dogmu konfliktam.

Iespaids, ka ne tikai teoloģiskās problēmas, bet arī lielais vairums baznīcas problēmu ir koncentrēts ap Rakstu skaidrojumu, ir atbilstošs. Tomēr būtu jāņem vērā arī tas, ka ekseģēzē notiekošie strīdi par vēsturisko metodi un tās teoloģisko pamatojumu visās citās disciplīnās jau sen ir izšķirti. Gara vēsturiskās attīstības normatīvā funkcija teoloģiskajam uzdevumam ir visnotaļ pats par sevi saprotams priekšnosacījums, ko pieņem, lielākoties pat nereflektējot, pat vēsturiskās metodes kritiķi ekseģēzes jomā. Atšķirība pastāv varbūt vienīgi vērtējumā ‑ vai noteiktas gara vēsturiskās attīstības izpausmes, kā, piem., apgaismība kā vēsturiska aksioma, tiek vērtētas pozitīvi vai negatīvi. Kurš gan pieprasīs, lai dogmatika, raugoties no gara vēstures integrācijas aspekta, un ētika, raugoties no sociālās integrācijas aspekta, tiktu uzskatītas par primārām un lai tās kā tādas arī tiktu liktas lietā?

Bet ja apdomā, ka vairumā teoloģisko disciplīnu par vērtējuma mērauklu tam, kas ir patiess, izraugās to, kas ir bijis un ir, tad konflikts ekseģētisko metožu jomā parādās pilnīgi citā gaismā. Jo smagās un sāpīgās kontroverses jautājumos par Rakstu principu un Rakstu skaidrojumu šajā fonā visnotaļ var tikt uzskatītas kā sekas, pat kā faktiskās Rakstu autoritātes ietekme un tās sekas. Šādam uzskatam būtu liela nozīme teoloģiskajam un baznīcas darbam tā saistībā ar Svētajiem Rakstiem. Strīds par metodi labākajā gadījumā ir signāls nepieciešamajai un, pareizi izprotot, svētīgajai polemikai par Rakstu skaidrojuma atbilstību Rakstiem, un šāda polemika savukārt attiecas uz kristīgās draudzes ticības dzīves pamatojumu Rakstos.

---

[1] – Kā piemērs tam var noderēt kontroverses, kas ir izpaudušās sarunā starp pareizticīgo teologu profesoru protopresbiteru Vitāliju Borovoju un evaņģēlisko teologu profesoru Pēteru Štūlmaheru 7. teoloģiskajās diskusijās starp Krievijas pareizticīgo baznīcu un Vācijas evaņģēlisko baznīcu, kas notika 1976. gadā no 6. līdz 10. jūnijam Arnoldshainas Evaņģēliskajā akadēmijā.

Šeit runa bija par jautājumu, cik lielā mērā vēsturiskās ekseģēzes pētījumu rezultāti pauž baznīcas mācību un cik lielā mērā tie ir personisko uzskatu izpausme. Borovojs izteicās par Štūlmahera referātu šādi:

“Šeit notiek dialogs starp divām baznīcām, starp Krievijas pareizticīgo baznīcu un Vācijas evaņģēlisko baznīcu. Mūsu uzdevums ir pētīt mūsu baznīcu mācības, lai konstatētu, kas mums ir kopīgs, kas mūs šķir un kā iespējams ticībā nonākt pie vienotības. Tādēļ par ļoti apsveicamu mēs būtu uzskatījuši to, ja profesors Štūlmahers sava referāta beigās būtu pasacījis, ka sacītais nav viņa paša personīgais viedoklis, bet gan ir viņa baznīcas mācība. Tā vietā viņš sacīja, ka viņš nāk klajā ar jaunākajiem Jaunās Derības pētījumu un Bībeles zinātnes rezultātiem. Tas mums, pareizticīgajiem, nozīmē gluži citu akcentu, jo zinātniski pētījumi un kritika nav saistoša mācība baznīcai un zinātnes autoritāte mums nav obligāti jāņem vērā. Dabiski, zinātnes brīvība ir lieliska lieta. Mēs pozitīvi vērtējam šo brīvību un arī zinātnisko pētījumu rezultātus. Bet mēs noliedzam to, ka pētniecībai būtu tiesības runāt zinātnieku vairākuma vārdā un pirmām kārtām jau ticīgo kristiešu vairākuma vārdā. Saistoša šajā nozīmē mums ir vienīgi baznīcas mācība.”

Šeit bija gan raksturīgi, gan nepieciešami, ka Štūlmahers šajā situācijā savā atbildē atsaucās uz savu ordināciju un līdz ar to uz savu saistību ar baznīcu un savu atbildību par baznīcu:

“Kā ordinētam luteriskas baznīcas mācītājam un kā Svēto Rakstu skolotājam mans pienākums ir kalpot patiesībai. Man nav jāattēlo tas, ko vai kā es kaut ko sev vēlētos, bet gan man jāsniedz tālāk patiesība. Tāda ir visa mana referāta ievirze. Kopš Origena baznīcas ekseģēzes uzdevums ir ar zinātni kalpot Gara liecībai, Gara, kas veido baznīcu. Zinātnes veids rietumu pasaules izpratnē kopš II / III gs. līdz mūsdienām ir mainījies. Taču nav mainījies baznīcas ekseģēzes uzdevums..”

Runa šeit ir tikai par norises aprakstu, nevis vērtējumu ‑ norises, kas gan nesniedz nekādu atsevišķu piemēru šādiem dogmu konfliktiem starpbaznīcu sarunās, kurus nevajadzētu apiet, bet gan pienācīgā veidā risināt.