Reakcija uz Lutera grāmatu dedzināšanu
Pirms 500 gadiem, 1520.gada 10.decembra agrā rītā, Filips Melanhtons pie universitātes ziņojumu dēļa Schwarze Brett pienagloja nozīmīgu dokumentu.
Tas bija saistīts ar ilgi gaidīto Lutera reakciju uz viņa grāmatu dedzināšanu daudzviet Vācijā. Pie pilsētas austrumu vārtiem deviņos no rīta Svētā Krusta kapelā bija aicināti sapulcēties universitātes doktori, maģistri un studenti.
Turpat netālu, pie Elbas, kur mēdza dedzināt mēra slimnieku apģērbu un kaut liellopus, bija sakrauta malka sārtam, lai sadedzinātu grāmatas, ar kuru palīdzību nostiprinājās pāvestība un Romas hierarhija.
Kad ļaudis bija sapulcējušies, viens no maģistriem, iespējams Agrikola, aizdedzināja sārtu. Kā vēstī tajā rītā rakstīta Mārtiņa Lutera vēstule Georgam Spalatīnam, Saksijas Kūrfirsta Frīdriha Gudrā sekretāram un bibliotekāram, sadedzināt bija plānots kanona likumu krājumus Decretum Gratiani, Sextus, Clementinae, Extravagantes, pāvesta dekrētus, morālteoloģijas vārdnīcu Summa Angelica, kā arī Lutera antagonistu Eka un Emsera grāmatas.
Luters visvairāk vēlējās iznīcināt kanonu likumu krājumu (Corpus Juris Canonici), kas bija pāvēstības pārmērīgas varas pamatā.
Pēc tam, kad viens pēc otra liesmās tika iemesti dažādie sējumi, Luters no sava talāra izvilka pāvesta bullu Exsurge Domine un iemeta liemās sakot: “Tā kā tu esi iznīcinājis Dieva patiesību, lai Dievs tevi aprij ar šīm liesmām.”
Lutera pētnieki secinājuši, pāvesta bulla, kas draudēja Luteram ar izslēgšanu no baznīcas, tika sadedzināta iepriekš neplānojot, impulsīvi, tomēr apzināti tika sadedzināts viss pamats, uz kura bija būvēta Romas katoļu baznīca.
Pēc grāmatu un bullas sadedzināšanas sapulcējušies nodziedāja Te Deum un De profundis, un devās uz universitāti.
Ieskaties