Reformācija pret deformāciju
Reformācijas vēsturiskais datums ir 1517.gada 31.oktobris, kad Luters pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm pienagloja savas 95 tēzes, lai raisītu akadēmisku diskusiju par atlaižu nozīmi un ietekmi. Pirmā tēze skan: “Mūsu Kungs un Meistars Jēzus Kristus, sacīdams “atgriezieties no grēkiem”, grib, lai ticīga cilvēka visa dzīve uz zemes būtu pastāvīga jeb nepārtraukta atgriešanās no grēkiem.” Ar šīm tēzēm Luters vērsās pret plaši izplatītajām nebūšanām, pret atlaižu tirdzniecību. Tajā iegūto naudu izmantoja Pētera baznīcas celtniecībai Romā, ka arī ārkārtīgi lielo iemaksu segšanai, ko Romai maksāja daži baznīcas firsti, lai panāktu izņēmuma lēmumus (dispense) Baznīcas amatu un ienesīgu vietu saņemšanai. Ar to tika radīta pārliecība, ka, nopērkot indulgenci, iespējams atbrīvoties no Dieva soda par grēkošanu šajā pasaulē un ka šādas atlaides var iegādāties arī mirušajiem, kuri atrodas šķīstītavā. 27.tēzē Luters citē kādu tolaik populāru teicienu: “Tiklīdz grasis skanēdams iekrīt lādē, dvēsele tajā pašā brīdī izlido no šķīstītavas.” Taču Dieva žēlastību nevar nedz pārdot, nedz nopirkt; to dāvā vienīgi Dievs ticībai ar vārdiem “Tev tavi grēki ir piedoti” un ar jaunradītāju kristības dāvanu. Tomēr šādu grēku atlaidi nemainītā veidā praktizē arī mūsdienās.[1]
Reformācijā nav runa par jaunām mācībām, bet par Baznīcas dzīves nebūšanu novēršanu, kādas tās bija ieviesušās, un par atgriešanos pie tā, kas ir Jēzus Kristus Baznīcas uzdevums un apsolījums. Reformācija burtiski nozīmē atveidi sākotnējā veidā, pretstata vārds ir deformācija, kas nozīmē kropļojumu, anomāliju. Šīs nebūšanas Baznīcas dzīve redzēja un par tām žēlojās daudzi. Luters nebija vienīgais, kas tās saskatīja. Vienmēr ir tā, ka pat pamatota un argumentēta kritika sastop ne tikai piekrišanu, bet arī enerģisku atvairījumu[2], un Lutera un Reformācijas kritika skāra jutīgus punktus Baznīcas vadības materiālajās interesēs.
Tas vislabāk redzams dokumentā “Confessio Augustana”, 1530.gada “Augsburgas ticības apliecība”. Ar šo rakstu Augsburgas reihstāgs tika iepazīstināts 1530.gadā, un tā 28 artikuli ir iedalīti divās daļās. Pirmajā daļā ietverti no 1. līdz 21.artikulam, kas ir “Ticības pamatartikuli”. Tiek uzsvērts, ka šajos artikulos ir pilnīga saskaņa (consensus magnus) ar veco – šajā nozīmē ar katolisko – Baznīcu: “Mēs neesam herētiķi vai jauninātāji!”
Otro daļu veido “Artikuli, par kuriem ir šķelšanās, kuros apskatītas atmestās aplamās paražas” Uzskaitot tematus, var saprast, par ko ir runa.
22. art.: “Par abiem Svētā Vakarēdiena veidiem”, tātad par maizes un vīna sniegšanu, kā to iestādījis pats Kristus. Dažādu iemeslu dēļ biķeris bija atstāts tikai priesteriem, draudzei no tā dzert nedeva.
23. art.: “Par priesteru laulību”, tātad pret prasību, ka priesteriem jābūt neprecētiem.
24. art.: “Par misi”. Šeit lasāmas īpaši smagas iebildes. Cita starpā runa ir par to, ka iestādīšanas vārdus priesteris runā tikai latīniski un klusā balsī. Turpretī Reformācija pieprasa sludināšanu skaidri sadzirdamā un saprotamā tautas valodā, jo uz to ticībai jābūt vērstai. Turklāt tiek kritizēts tas, ka “mise pārvērsta par gadatirgu, ka tā tiek pirkta un pārdota un ka lielākajā daļā baznīcu to notur naudas dēļ”. Vispirms tiek uzsvērts, ka mise nav upuris, ko mēs pienesam Dievam, bet gan dāvana, ko ticībā saņemam no Dieva.
25. art.: “Par bikti”. Tā nekādā ziņā netiek atcelta, “jo tā nav cilvēka balss vai vārds, bet gan tas ir Dieva Vārds, kas piedod grēku”. Un nav nepieciešams, kā arī nav iespējams uzskaitīt visus grēkus.
26. art.: “Par atturēšanos no atsevišķiem ēdieniem”. Te runāts par gavēšanas noteikumiem. Gavēšana netiek atcelta, taču pievērsta uzmanība cilvēku nolikumiem, kas tādējādi nevar būt obligātas prasības pestīšanai.
27. art.: “Par mūku solījumiem”. Uzsvērts, ka mūku kārta nav augstāka par laulības kārtu, ko Dievs noteicis, radot cilvēkus, un ka ir bezatbildīgi pretēji Dieva radītajai cilvēku dabai izvirzīt atturības prasības, kuras diezgan bieži (kā tolaik, tā mūsdienās) tiek pārkāptas.
28. art.: “Par bīskapu varu”. Šis artikuls vēršas pret izplatīto praksi, ka bīskapi vienlaikus ir arī pasaulīgie valdnieki (firsti-bīskapi), dažos gadījumos nebūdami pat iesvētīti priesteri, kas tātad nevar pārvaldīt sakramentus, nemaz nerunājot par viņu dažkārt ļoti pasaulīgo dzīvesveidu. Tiek uzsvērts, ka bīskapiem ir jābūt viņu ganāmpulka ganiem, nevis valdītājiem. Viņu vara nav zobena vara, bet gan vārds “bez pasaulīgas varas’: viņiem jādarbojas “vienīgi ar vārdu”.
Apdomājot nebūšanas, kuras Reformācija ne tikai kritizēja, bet arī novērsa, vajadzētu aplūkot apstākļus mūsdienu Baznīcā, mēģinot saskatīt iespējamos trūkumus, un apsvērt, kas būtu maināms. Reformācija nekad nav pabeigta ar kādu vēsturisku notikumu pagātnē. Baznīcai jāturpina reformēties, atjaunoties (ecclesia semper reformanda) caur Vārdu un sakramentiem.
[1] – Atbilstošie nosacījumi vēl šodien nemainīti atrodas jaunajā 1983.gada jaunajā “Codex Juris Canonici” – Canones 945-951
[2] – Čehu reformatoru Janu Husu Konstances koncilā 1415.gada 6.jūlijā notiesāja kā ķeceri, un viņš tika sadedzināts.
Ieskaties