Reformācijas svētki

31. oktobris daudzviet luterāņu baznīcās pasaulē tiek svinēts kā Reformācijas diena.

1517. gada 31. oktobrī Mārtiņš Luters publicēja 95 tēzes, kurās viņš pauda savus uzskatus par sasāpējušām tā laika Romas katoļu baznīcas problēmām. Tas izvērtās par notikumu, kas aizsāka plašu baznīcas reformācijas kustību, kura pārņēma ievērojamu Eiropas daļu.

Kas tad ir reformācija? Kas jauns bija Mārtiņa Lutera mācībā, kura tik vareni ietekmēja veselas baznīcas, valstis un tautas? Kas jauns un atšķirīgs bija viņa sludinātajā vēstī? Šis jautājums ir būtisks arī mums un to ir svarīgi pārdomāt, lai reformācija un luteriskā baznīca mums nebūtu tikai tukši vārdi, bet mēs prastu novērtēt tos garīgos dārgumus, ko mums ir sniegusi reformācijas kustība.

Nekā jauna te nav!

Vispirms gan ir jāsaka, ka Lutera mērķis nekādā gadījumā nebija ieviest ko jaunu un nebijušu ticības lietās. Luters pēc savas būtības bija konservatīvs un nekad nesteidzās ar jaunievedumiem baznīcas dzīvē. Gluži otrādi, pēc viņa pārliecības viss jaunais ticības lietās ir jāuztver ar aizdomām. Ticība un tās saturs ir vienreiz par visām reizēm dots Svētajos Rakstos, un nekas jauns šai ziņā nav sagaidāms. Luters kādā no saviem rakstiem saka:

Ja kāds vēlas ieviest ko jaunu ticības lietās vai labos darbos, tad katrā ziņā ir skaidrs, ka tas nenāk no Svētā Gara, bet gan no nesvētā gara un viņa eņģeļiem.

Tāpēc nebūtu godīgi Luteru apvainot par kādas jaunas, nebijušas mācības ieviešanu.

Tāpat nebūtu arī pareizi viņu apsūdzēt par jaunas baznīcas izveidošanu. Jau šāda doma vien Luteram šķita nepieņemama:

Viņi (pāvesta piekritēji) apgalvo, ka mēs esot atkrituši no svētās baznīcas un radījuši citu, jaunu baznīcu.. Ja viņi var uzrādīt kaut vienu labu pamatojumu, tad mēs atzīsim sevi par uzveiktiem, tad mēs nāksim un sacīsim: mēs esam grēkojuši, apžēlojieties par mums!

Baznīca ar visām tās svētībām

Luters norāda, cik aplam pāvesta piekritēji saka, ka mēs esam atkrituši no senās baznīcas un izveidojuši jaunu baznīcu, jo patiesībā viss ir tieši otrādi. Pirmkārt, viņi nevar noliegt, ka mūsu baznīcā ir patiesa Kristība, kuru iedibinājis Kristus kā kristīgas dzīves pamatu. Otrkārt, mūsu baznīcā ir Svētais Vakarēdiens, kas tiek svinēts saskaņā ar Kristus vārdiem. Treškārt, mūsu baznīca augstā cieņā tur Kristus atstātās Atslēgas, proti, grēku nožēlu un Absolūciju jeb grēku piedošanu. Tāpat pie mums ir mācītāja amats un Dieva vārda sludināšana.

Luters saka:

Mēs neesam izgudrojuši neko jaunu, bet mēs turamies pie Dieva vārda.

Mums ir ticības apliecības, ko esam saņēmuši no senbaznīcas, un tāpat ik dienas mūsu lūgšanās ir Tēvreize. Mēs esam paklausīgi laicīgai valdībai, mēs turam godā laulību un, kā jau patiesi kristieši, mēs nesam to krustu, ko Dievs mums šai pasaulē uzliek. Vai tad šeit ir kas jauns? Pie mums jūs redzat visas tās pašas vispārējās un apustuliskās baznīcas iezīmes.

Cilvēku ieviestās tradīcijas

Luters pāvesta piekritējiem saka:

Bet tagad palūkosimies uz jums.

Viņiem gan ir Kristība, pie kuras viņi gan nepaliek, bet klāt pievieno visādus pašizdomātus darbus, klosteru būšanas, dažnedažādas mesas un šķīstītavas ugunis. Kas viņiem to ir licis vai pavēlējis? Tikai ne Dieva vārds. Vai tiešām Bībelē ir rakstīts, ka baznīcā bez Kristus ir vēl kāds cits vadītājs vai autoritāte? Vai tiešām Bībele māca, ka baznīcai ir jāieceļ kāds svēto kārtā? Vai Bībelē var atrast to, ka cilvēks var paļauties uz Marijas un svēto nopelniem un aizlūgšanām? Tieši par šīm lietām mēs varam sacīt, ka tās ir jaunas, jo tās nav atrodamas ne Bībelē, ne baznīcas pirmsākumos. Tāpēc Luters secina, ka daudz vairāk jauna, tas ir, cilvēcisku tradīciju un jaunievedumu ir pāvesta baznīcā, nevis pie mums.

Tad nu jautāsim vēlreiz: kas tad bija tas “jaunais” luteriskajā reformācijā? Kā minēju, tur nebija nekā jauna ticības lietās. Tieši otrādi, viss jaunais reformācijā bija, kā mēdz teikt labi aizmirsts vecais. Reformācija nebija nekas cits kā atgriešanās pie pirmavotiem tā bija Bībeles mācības noskaidrošana un dziļāka izpratne. Reformācijas kustības spēks un dzinulis bija skaidrā Evaņģēlija mācība, kuru Luters bija no jauna atklājis, nopietni pētīdams Svētos Rakstus. Tā bija mācība par Dieva žēlastību un glābšanu, kas nav nopelnāma ar labajiem darbiem, bet kuru iespējams saņemt vienīgi ticībā Kristus nopelnam.