Reinkarnācija vai augšāmcelšanās?

Pēc austrumu filozofiskajiem uzskatiem galvenā cilvēka problēma ir zināšanu trūkums. Jo vairāk šajā dzīvē cilvēks apzinās savu kopību ar dievību, jo labāku iemiesošanos viņš iegūst nākamajā dzīvē. Jo mazāk viņš to apzinās, jo lielāks parāds jāatmaksā karmai. Dzīve, nāve un atkalpiedzimšana tā atkal un atkal jaunus lokus met samsaras ritenis, līdz beidzot cilvēks tiek atbrīvots no bezgalīgajiem pārdzimšanas cikliem un iegūst nirvānu jeb pilnīgu saplūšanu ar dievību.

Apmēram šādi īsumā varētu aprakstīt reinkarnācijas mācību. Mūsdienās šo mācību atzīst arī daudzi kristieši, kas uzskata, ka tā ir savienojama ar kristīgo ticību un tās mācību par augšāmcelšanos. Tomēr pazīstamais indiešu filozofs Radhakrišnans norāda, ka tieši reinkarnācijas un augšāmcelšanās mācībā izpaužas būtiskākā atšķirība starp hinduismu un kristietību. Mēģināsim noskaidrot, vai šī indiešu filozofijas pazinēja apgalvojums ir patiess arī no kristietības viedokļa.

Reinkarnācijas ideja rietumos

Pati reinkarnācijas ideja kā tāda rietumu pasaulē bija pazīstama jau labi sen pirms Kristus un ir atrodama tādu pazīstamu grieķu filozofu kā Pitagors, Platons un Plotīns mācībā. Reinkarnācijas idejas bija populāras arī senbaznīcas laikā un ietekmēja, piemēram, dažus no baznīctēva Origēna skolniekiem, kurus baznīca nosodīja kā ķecerīgu ideju izplatītājus. Baznīcas izteikti noraidošā attieksme pret reinkarnācijas mācību vainagojās ar gandrīz pilnīgu šīs mācības izzušanu rietumu domātāju vidū. Tā reinkarnācijas ideju atdzimšana, kuru mēs vērojam šodien, ir saistīta nevis ar atjaunotu interesi par senajiem rietumu filozofiem, bet ar dažādu austrumu filozofisko uzskatu plašo izplatību rietumu pasaulē.

Mācība par karmu

Austrumu reliģiski filozofiskajās tradīcijās reinkarnācijas idejas parādās jau gandrīz tūkstoš gadus pr. Kr., un kopš tā laika ir viens no valdošajiem austrumu filozofiskajiem principiem. Pirmā gadu tūkstoša vidū pr. Kr. reinkarnācijas ideja tiek cieši sasaistīta ar mācību par karmu, un no šā brīža abi principi kļūst praktiski neatdalāmi. Karmas mācību varētu īsi formulēt kā cēloņu un seku likumu. Citiem vārdiem sakot ko sēsi, to pļausi. Visu cilvēka dzīvi nosaka tas, kā viņš rīkojies savā iepriekšējā dzīvē. Savukārt nākamo dzīvi nosaka tas, ko viņš dara šajā dzīvē. Tādējādi reinkarnācija kļūst par gandrīz nebeidzamu pārdzimšanu ķēdi, kam gribot negribot ir jāpakļaujas visiem cilvēkiem. Tā cilvēks top pakļauts ārējās pasaules pārmaiņām un ciešanām, kas nāk līdz ar tām. Tomēr katrā cilvēkā atrodas viņa mūžīgā un nemainīgā daļa, ko sauc par atmanu. Tieši reinkarnācija un karma ir tā, kas neļauj cilvēkam ieraudzīt un apzināties, ka atmans ir daļa no mūžīgā pirmcēloņa brahmana.

Jogas prakse

Tādēļ cilvēka mērķis ir atbrīvoties no karmas, kas rada nebeidzamo pārdzimšanu virkni. Pārraut šo pārdzimšanu ķēdi palīdz joga, kas māca cilvēkam atbrīvoties no pieķeršanās iluzoriskajai pasaulei un tādējādi identificēties ar atmanu. Soli tālāk iet budisti, kas māca, ka neeksistē ne dvēsele, ne kāda dziļākā cilvēka būtība un ka arī pati reinkarnācija ir ilūzija. Cilvēks ir vienkārši enerģijas vilnis, kam jāizzūd nirvānā. Tātad gan hindusimā, gan budismā reinkarnācija ir nevis pozitīva, bet negatīva parādība, no kuras vajag atbrīvoties.

Veca dziesma jaunās skaņās

Kā to norāda izcilais austrumu reliģiju pazinējs, dāņu pētnieks Johanness Aagaards, mūsdienās tradicionālā austrumu reinkarnācijas mācība ir būtiski izkropļota gan rietumos, gan pašos austrumos. Viņš norāda, ka tas noticis ar Teozofijas biedrības starpniecību, kur “jaunais rietumu pasaules evolucionārais optimisms tika cieši sasaistīts ar seno austrumu reinkarnācijas mācību, to pilnīgi pārveidojot.” Šo jauno reinkarnācijas izpratni Dr. Aagaards sauc par “reliģisko darvinismu”. Pēc viņa domām, šis uzskatu sajaukums, kas vērojams pašu reinkarnācijas mācības piekritēju vidū, diez vai kādreiz tiks atšķetināts.

Svarīgās atšķirības

Ja reinkarnācijas mācība apgalvo, ka cilvēkam pašam jāatbrīvojas no savas nepilnības neskaitāmu pārdzimšanas ciklu rezultātā, tad kristīgā ticība māca, ka Jēzus Kristus ir “nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un uzmodināts, lai mēs tiktu taisnoti” (Rom.4:25). Tādējādi pēc Dieva mūžīgā nodoma “mēs esam ar Jēzus Kristus miesas upuri padarīti svēti pavisam” (Ebr. 10:10). Apustulis Pāvils māca, ka Kristus ir uzmodināts no miroņiem, lai būtu “pirmais no mirušajiem. Jo kā caur cilvēku nāve, tā arī caur cilvēku miroņu augšāmcelšanās. Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti” (1.Kor.15:20-22). “Mēs gribam,brāļi, lai jūs būtu skaidrībā par tiem, kas aizmiguši, un lai jūs nenodotos skumjām kā tie, kam nav cerības. Jo tāpat,kā mēs ticam, ka Jēzus ir nomiris un augšāmcēlies, Dievs arī aizmigušos caur Jēzu vedīs godībā kopā ar Viņu” (1.Tes.4:13-14). Ja reinkarnācijas mācība par galveno uzskata atbrīvot cilvēka būtību no viņa miesīgās eksistences vai pat pilnībā iznīcināt viņa personību, tad Bībele neapšaubāmi māca par cilvēka personisku eksistenci pēc nāves un miesīgu augšāmcelšanos. Miesa nav ļaunums, no kura jāatbrīvojas, bet tā Kristū tiek darīta svēta un pārveidota jaunai, mūžīgai dzīvei.

Kā to norāda Dr. Aagaards, kristīgai mācībai par augšāmcelšanos un reinkarnācijas mācībai ir būtiski atšķirīgas konsekvences.

Kam pienākas pateicība?

Kristietis visā radībā redz Dieva labestību un mīlestību pret sevi un cenšas par to pateikties Dievam. Pateicība Dievam par šo dzīvi ir neatņemama kristīgās ticības sastāvdaļa. Reinkarnācijas ideju piekritējs savukārt par visu šajā dzīvē pateicas vienīgi sev. Viņš ir pārliecināts, ka visu labo, ko viņš iegūst, viņš pats ir nopelnījis iepriekšējā dzīvē. Labais viņa dzīvē notiek nevis tādēļ, ka Dievs ir labs, bet tādēļ, ka labs ir viņš pats. Ja kristietis apzinās, ka par visu labo viņam ir jāpateicas Dievam, tad viņš apzinās arī to, ka Dievs dara viņam labu caur citiem cilvēkiem. Turpretī reinkarnācijas mācības piekritējs vispār nepazīst pateicības jūtas. Tādējādi šī mācība ir visaugstākajā mērā neētiska, jo tā veiksmīgajiem ļauj gozēties pašapmierinātības saulē, bet tos, kam dzīvē klājas grūti, dzen fatālismā un pilnīgā izmisumā.

Ciešanu problēma

Kad kristietis savā dzīvē piedzīvo postu un bēdas, viņš var būt pārliecināts, ka Dievs nav viņu atstājis pat tad, ja viss liekas pilnīgi bezcerīgs. Ļaunums ir pilnīgi nošķirts no Dieva, un Dievs ir kristieša sargs un palīgs cīņā pret ļaunumu. Tādēļ kristietis var droši lūgt gan lai Dievs viņu pasargā no ļaunā, gan arī lai notiek Dieva prāts. Pats Dievs ir līdzdalīgs kristieša ciešanās, Viņš Jēzū Kristū ir cietis cilvēka vietā. Bet no reinkarnācijas mācības izriet, ka visa atbildība par mūsu neveiksmēm ir jāuzņemas mums pašiem. Dievs ir pilnīgi nošķirts no reinkarnācijas apļa un neko nezina par ciešanām. Ciešanās un nelaimēs otram nevar palīdzēt arī neviens cilvēks, jo katrs pļauj to, ko viņš sējis. Slimajiem un nabagiem nākas vainot pašiem sevi, un neviens tiem nevar palīdzēt. Palīdzība tiem pat nāktu par sliktu. Karmas principa dēļ nedz hinduismā, nedz budismā nav pazīstams līdzcietības un žēlsirdības jēdziens. Protams, ka šie reliģiski filozofiskie principi ietekmē visu austrumu tautu dzīvi. Līdz ar to šajās kultūrās dzīvojošie cilvēki savās bēdās zaudē jebkādu mierinājumu.

Tas viss atstāj noteiktas sekas uz tādiem jēdzieniem kā atbildība un sirdsapziņa. Patiesībā šie vārdi ir bibliski jēdzieni, kas izkristalizējušies kristīgās teoloģijas centienos izprast un aptvert realitāti. “Likteņa” priekšā kristietis nekad nestāv bezpalīdzīgs bez iespējām kaut ko mainīt. Vienmēr, pat visdraudīgākajos apstākļos, kristietis var cerēt uz apstākļu maiņu un labvēlīgu nākotni. Kristietis tic, ka Dievs visas lietas rada no jauna, tādēļ viņš ne tikai cer uz jaunu labāku nākotni, bet arī ir gatavs protestēt pret ļaunumu un cīnīties par labo. Turpretī tur, kur valda karmas likums, cilvēka personiskās atbildības vietā stājas pasivitāte un sirdsapziņas vietā liela pašapziņa un visa apzināšanās. Visu lietu apzināšanās un kosmisko norišu izpratne kļūst par galveno mērķi bez mazākās vēlmes kaut ko mainīt.

Paldies Dievam

Tuvojoties Kristus augšāmcelšanās svētkiem, Klusā nedēļa ir brīnišķīgs laiks, kad rietumu cilvēks atkal no jauna var apcerēt un pārdomāt gan to, ko viņam sniedz kristīgais mantojums, gan to, ko piedāvā austrumu gudrība. Manuprāt, ja mēs nopietni pārdomātu šos jautājumus, mēs ne tikai dziļāk izprastu dzīvi, bet arī redzētu, cik daudz pateicības parādā arī par visu savu šīs zemes dzīvi mēs esam Jēzus Kristus augšāmcelšanās notikumam. Tam vajadzētu mūs mudināt uz to, ka ar pateicības pilnām sirdīm kopā ar apustuli Pāvilu mēs sakām: “Paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu” (1.Kor.15:57). Paldies jāsaka Dievam ne tikai par augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvi, ko iegūstam ticībā Kristum, bet arī par to, ka mums nav jādzīvo sabiedrībā, kur valda bezcerīgs fatālisms, līdzcietības un cerības trūkums.