Reliģijas plurālisms un konkurence

Valsts un baznīcas atdalīšana, kāda tā īstenota Vācijā ar 1919.gada 11.augusta Veimāras satversmi, veido pamatu izplatītajam priekšstatam par valsts neitralitāti attiecībā uz reliģisko kopību plurālismu, pie kam jautājums par ticības satura patiesumu pilnībā atkāpjas aiz uzdevumiem, kas izriet no sadzīves noteikumiem tiesiskā sabiedrībā. Ticības un apziņas brīvības pamattiesības tiek garantētas brīvības tiesību ietvaros, ko ierobežo “satversmei atbilstoša kārtība jeb tikumības likums”. Ar šo svarīgo atdalīšanu ir, no vienas puses, izslēgts tas, ka ticības saturu var nosacīt valsts, kamēr, no otras puses, teoloģiski tiek ņemts vērā, ka ticība nav katra cilvēka lieta ‑ “neba visi ir ticīgi” (2.Tes.3:2), ka tā ir Gara dāvana.

Šādas attieksmes nosacījums nekādā ziņā nav kaut kas pats par sevi saprotams, tas nebalstās arī vienkārši uz kaut kādu jaunlaiku atziņu. Tam ir kristīgi priekšnosacījumi. Ņemot vērā kristīgās ticības būtību, ir neiespējami Dieva tautu pielīdzināt kādai konkrētai pasaules tautai un ierobežot ar to. Dieva tautu sapulcina Dieva vārds no visām pasaules tautām. Tāpat ir izslēgts piederību Jēzus Kristus draudzei ierobežot ar kādu noteiktu rasi, šķiru vai partiju, kā tas visnotaļ notiek politikas novadā. Jo nākošā Dieva valstība no laika viedokļa un pēc savas būtības atrodas pāri visām šīs pasaules valstīm un to godībai. Taču, teoloģiski raugoties, plurālisms, kas no tā izriet reliģijas novadā, nekādā ziņā nav jāuzskata par neitralitāti, bet gan tas izriet no aicinošās un izraugošās Dieva rīcības, ko Viņš īsteno ar savu vārdu, kā arī beigu laikā ar nošķiršanu pasauli aptverošajā Dieva tiesā. Zināms, ja to vairs kristīgajā draudzē neatzīst, tad sludināšanas uzdevums pazaudē savu dinamiku, kas ir izšķiroša pestīšanai, un tā vietā tad šādu pestīšanai svarīgu nozīmi iegūst problēmas un uzdevumi kas izriet no politiska rakstura sadzīves nosacījumiem. Tas zināmos apstākļos var nonākt tiktāl, ka arī baznīcā tiek pārņemta valstiski nepieciešamā neitralitāte attiecībā uz reliģiskajām kopienām noteiktajās robežās kā patstāvīgs dogmatisks princips, kad, pastāvot neitralizējošai neaptveramībai, vairs netiek izvirzīts un atbildēts jautājums par patiesību. Bet ka tādā gadījumā baznīca pilnībā iekļaujas valsts izpildfunkcijās un mācītājs pārņem valsts kalpotāja uzdevumu izpildi, to dažkārt nepamana. Baznīca pati sevi pārvērš par valsts darbarīku ‑ kaut arī valstij tā saskaņā ar satversmi nav jāizmanto par savu darbarīku.

Šī saistība ir kārdinoša, it īpaši tad, ja baznīcā par svarīgāko kritēriju un vadlīniju tiek uzskatīta maksimāla saskaņa starp baznīcu un sabiedrību. Taču tad notiek arī tas, ka visam atšķirošajam un nodalošajam Dieva vārda darbībā un saskaņā ar ticības būtību ir jāpiekāpjas sabiedriski relevantu nepieciešamību priekšā. Īpašais ticības saturs tiek reducēts subjektivitātē, un tādā veidā dažādās reliģijas izpausmes formas var skaidrot ar kopīgu antropoloģisku pamatu reliģiskas aprioritātes izpratnē. Valsts vienotības intereses tad pamato un ierobežo plurālismu, kamēr jautājums par to, kas ir izšķirošs pestīšanai, pilnībā zaudē savu relevanci. Tomēr pēc Rom.2:14-15 šī t.s. “reliģiskā aprioritāte”, kas, kā sacīts, piemīt katram cilvēkam, ir saturiski pavisam skaidri nosacīta. Jo tā ir sirdī rakstītā bauslība, Dieva likumi, kas cilvēku ne vien dara atbildību Dieva gribas priekšā, bet arī izvirza viņam apsūdzību Dieva tiesā. Tādēļ tieši šajā cilvēka apziņas novadā nevar būt nekādas reliģiskas vienaldzības. Tāpat arī valsts intereses par cilvēku sadzīvi, lai cik svarīgas tās arī nebūtu, kristīgajā draudzē nevar tikt paaugstinātas par dogmatisku principu.

Ne tikai dogmatiķi, bet vispirms dogmu būtība un to reālais saturs apstiprina šo uzskatu. Ir dažādas šīs dogmu reālā satura izpausmes ‑ kā apziņas saistība, ar ko tad mēs kristīgajā baznīcā ar lielu teoloģisku bezpalīdzīgumu tiekam konfrontēti. Tā sekas var būt tādas, ka tās akli tiek pieņemtas un tām pakļaujas, vai arī, ka tās tikpat akli noraida un ka tās apkaro. Polemika tad notiek tikai tīri emocionāli pēc ikreizējās simpātiju vai antipātiju mērauklas. Priekšstatam par valsts neitralitāti attiecībā uz reliģisko pasaules uzskata plurālismu sekas ir tādas, ka reliģiju varenība netiek saskatīta un izprasta, bet gan viss tiek reducēts uz kristīgās ticības bezspēcību iepretim – protams, tikai šķietami ‑ sekularizētās jaunlaiku sabiedrības pārspēkam.

1. Par jaunu reliģiozitāti tiek apzīmētas parādības un kustības, kuras pēc izcelsmes un izplatības nepavisam nav tik jaunas, bet no jauna rosina un piesaista sabiedrības interesi. Tas ir plašs un raibs lauks, kā, piemēram, ķeltu, gallu vai ģermāņu kultu reanimēšana vai jūsmošana par tālo austrumu meditācijām, praksēm vai rituāliem. To visu var aplūkot, aprakstīt, apbrīnot vai arī, īpaši sajūsminoties, arī izmēģināt. Bet “jauns” sakarā ar šīm parādībām ir gan kas cits, proti, fakts, ka laikā, kurš tiek apzīmēts par “laikmetu pēc apgaismības” un raksturots kā tāds, kurā aizvien vairāk zūd reliģiozitāte, ir vērojama šāda reliģiska rosība. Ja pie tam runa ir arī par “jaunām jaunatnes reliģijām”, tad tas norāda mazāk uz kaut kādām attiecīgām vecuma grupām nekā uz tādu faktu, ka kāda vecuma grupa, kas reliģiskā ziņā tiek uzlūkota kā neieinteresēta un nepieejama, pievienojas reliģiskām kustībām, kurās saistība sniedzas līdz personības izmaiņām vai pat tās zaudēšanai, tā ka tad runa ir arī par “destruktīviem kultiem”. Jaunais, tātad, šeit nav meklējams pašās šajās reliģiskajās kustībās. Tā drīzāk ir pārsteiguma izpausme, ka mūsu sabiedrībā un mūsu šolaiku baznīcā iespējams kaut kas tāds, kas principiāli ir ticis uzskatīts par neiespējamu. Kur zudusi izpratne par ticības iespējām un spēja atšķirt patieso ticību no neīstas, tur mēs bezpalīdzīgi tiekam konfrontēti ar šādām parādībām. Tad mēs, protams, varam piedzīvot arī to, ka līdzcilvēku simpātijas pēkšņi pārvēršas agresīvā antipātijā, kad satrūkst ģimenes saites un kad pašsaprotami pamati, piem., dzīves veida pamatprincipi, tiek pamesti un aizvietoti ar citiem.
2. Bet mūsu laikos ir vērojams arī, kā nepieciešamā politiskā un sociālā atbildība pārvēršas saistībā ar reliģiskām iezīmēm, ko nosaka pārliecība un rūpes par to, ka runa konkrētajā situācijā ir par cilvēka un cilvēces izdzīvošanu. Dieva bijāšanas vietā, kas ir visas gudrības sākums (Īj.28:28; Ps.111:10; Sal.pam.1:7), stājas bailes no tādas pasaules, kuras radīšanas, uzturēšanas un piepildījuma norise vairs netiek uzlūkota saistībā ar Dievu. Divdesmitā gadsimta divdesmitajos gados ir pieredzēts un vairākkārt aprakstīts pavērsiens, kad politisku aktivitāšu izpausmes iegūst reliģisku izteiksmi, kur figurē tādi jēdzieni kā “tagadnes tautiski reliģiozās kustības”, kā “politiska reliģiozitāt” resp. “politiska konfesionalitāte”. Protams, ja politiskajā un sociālajā novadā tiek meklēta vienīgi ētiski motivēta ticības īstenošana, tad šeit nepieciešamo atšķirību var arī vairs neņemt vērā. Teodicejas jautājums, kas pamatojas pieredzētajā pretrunā starp Dieva taisnību un netaisnīgumu Viņa radītajā pasaulē, tad pārtop centienos panākt Dieva taisnības uzvaru pār pasaules netaisnīgumu un to nostiprināt. Kur trūkst ticības uz Jēzus Kristus atpestīšanu, tur jānostiprinās ticībai uz to, ka cilvēki var atrisināt cilvēces problēmas. Politika tad kļūst par pestīšanas mācību, un tā nav tikai trīsdesmito gadu pieredze.
3. Līdzās jaunajai reliģiozitātei un politiskajai reliģiozitātei pieminami arī reliģiskie surogāti, no kuriem daļa šodien apvienota kopjēdzienā “civil religion”. Par “politisku teoloģiju” antīkajā pasaulē tika apzīmēti visi centieni un līdzekļi, ar kuriem mēģināja pakļaut ļaužu apziņu un apmierināt viņu vajadzības. Tā ir augsne, kurā var iesakņoties reliģiskie surogāti, kas sajūsmina, apvieno un satur kopā ar rituāliem un sarīkojumiem, kas piešķir jēgu un piepilda dzīvi. Skaidrs, ka nav iespējams sīki aprakstīt visas šo parādību daudzpusīgās izpausmes, tās nav nepieciešams arī noniecināt; ikviens kaut kādā veidā ņem dalību tajās vai ir no tām atkarīgs. Vienīgi no patiesās ticības viedokļa iespējams saskatīt, atšķirt un novērtēt, kas šeit, atsevišķi aplūkojot, ir neīsta ticība, kas piepilda cilvēka apziņu ar prieku, cerību vai arī ar bailēm. Bet ir slikti, ja kristīgā draudze ar paziņojumiem un programmām, ar tās amatu pildītāju uzstāšanos, iespējams, vēl amata tērpos, ar demonstrācijām, kā, piem., “miera krustceles”, “kazarmju kristības”, “lūgšanas par laika tēmām”, “komentāru dievkalpojumi” utml., veido platformu un dekorācijas tādiem reliģiskajiem surogātiem. Kristīgās draudzes skaidrais uzdevums un pilnvaras ar aizlūgšanām vērsties pie Dieva, šeit pārtop par tīru apziņas veidošanu sabiedriskās domas forumā.

Ja teologi jaunos laikus apzīmē par sekularizācijas un bezreliģijas laikmetu un no tā ir tikusi atvasināta aksioma, ka jaunlaiku cilvēkam Dieva eksistence vairs nevar kalpot kā apriors pamatojums ticības izpratnei, tad šajās izpausmēs parādās totāls teoloģisku atziņu aklums iepretim reliģiskās varas un saistību realitātei. Bet vēl vairāk šeit parādās dziļa bezatbildība, kuras pamatojums gan meklējams tur, ka baznīcas sludināšana galvenokārt aprobežojas ar to, lai saglabātu savu esošo stāvokli sabiedrībā, neņemot vērā, ka lieta šeit grozās ap varām un spēkiem, kas pārvalda cilvēkus un kuriem tie pakļaujas. Patiesajai kristīgajai ticībai pretī neatrodas kaut kāda neitrāla zināšana, bet gan cita ticība kā apziņas saistība.