Reliģiju skaits pasaulē

Reliģiju skaits pasaulē ir ticis novērtēts dažādi. Parasti mēs pieminam četras dažādas reliģijas: kristietību, jūdaismu, muhamedānismu un pagānismu. Lai arī šādu uzskaitījumu patiešām varētu pielietot, nekad nevajadzētu aizmirst, ka patiesībā visas reliģijas varētu reducēt uz divām grupām: bauslības reliģijas, proti, reliģijas, kuras mēģina panākt izlīgumu ar Dievību caur bauslības darbiem; un Evaņģēlija reliģija, proti, ticība, kuru caur žēlastības līdzekļiem cilvēkā ir izraisījis Svētais Gars, ka Dievs ir izlīdzināts ar grēcinieku bez jebkādiem darbiem no tā puses, ar Kristus Jēzus vietnieciskās izpirkšanas starpniecību, un ka pestīšana ir brīva Dieva dāvana, ko grēcinieks gūst ticībā Kristum Jēzum.

Reliģiju iedalīšana divās dažādās un savstarpēji izslēdzošās grupās patiešām atbilst Rakstiem. Svētie Raksti atzīst par patieso reliģiju vienīgi to, kura māca, ka grēcinieks tiek pestīts ticībā Kristum. Tie skaidri pasludina, ka kristīgās Baznīcas misija ir atspēkot visas cilvēku pašu radītās reliģijas un visā pasaulē nodibināt Jēzus Kristus pestījošā Evaņģēlija reliģiju. Mūsu Kunga lielā pavēle skan šādi: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas taps svēts, bet, kas netic, tas taps pazudināts” (Mk.16:15-16). Sv. Pāvilam pagodinātais Kristus sacīja, ka sūta Pāvilu pie pagāniem, “Atvērt viņu acis, lai tie atgriežas no tumsas gaismā, no sātana varas pie Dieva, un ticībā uz mani dabū grēku piedošanu un mantojumu svēto pulkā” (Ap.d.26:17-18). Saskaņā ar šo Svēto Rakstu skaidro izteikumu, visi, kuri netic Svētajiem Rakstiem, tiek turēti tumsībā un sātana varā, no kuras tie var tikt atpestīti vienīgi ticībā nokļūstot svēto pulkā.

Tādējādi Dieva vārds atzīst par patieso reliģiju, kura var sniegt cilvēkiem pestīšanu, vienīgi kristīgo reliģiju; tā vienīgā ir pelnījusi reliģijas vārdu, jo tā vienīgā spēj no jauna vienot grēcīgo cilvēku ar Dievu. Ja par reliģijām tiek sauktas cilvēku pašu veidotas pielūgsmes formas, šis termins netiek lietots tā patiesajā nozīmē, gluži kā elki tiek dēvēti par “dieviem”, lai arī patiesībā tādi nav. Sakarā ar to ir neiespējami atrast vispārēju reliģisku koncepciju vai definīciju, saskaņā ar kuru visas pasaulē eksistējošās reliģijas, gan patieso, gan viltus reliģijas, varētu iekļaut vienā kategorijā. Kristietība jau pēc pašas savas izcelsmes neietilpst paša cilvēka veidoto reliģiju kategorijā.

Visi, kuri to noliedz un uzskata, ka šāda vispārēja reliģijas koncepcija vai definīcija tomēr var tikt sniegta, neņem vērā būtisko atšķirību, kāda pastāv starp Kristus reliģiju un tām reliģijām, kuras ir radījuši paši cilvēki. Reliģija ir tikusi definēta kā “cilvēka personīgās attiecības ar Dievu”. Šī definīcija it kā esot pietiekoši plaša, lai aptvertu gan kristīgo reliģiju, gan pagāniskās reliģijas. Tomēr tās neatbilstība kļūst acīmredzama, kad mēs sākam analizēt frāzi “cilvēka attiecības ar Dievu”. Tā kā visi cilvēki ir grēcinieki, viņu attiecības ar Dievu pēc savas dabas ir baiļu un izmisuma, un, attiecīgi, naida pilnas attiecības. Šo nožēlojamo stāvokli apliecina gan Raksti, gan arī mūsu pieredze. Saskaņā ar Dieva vārda tīro mācību, visi cilvēki, kuri nav garīgi atdzimuši ticībā Kristum, ir “bez Kristus”, “izslēgti no apsolītajiem iestādījumiem” un “bez Dieva šinī pasaulē” (Ef.2:12). Neskatoties uz saviem godīgajiem mēģinājumiem izalīgt ar Dievu ar savu darbu palīdzību, tie paliek savās bailēs un izmisumā, jo viņi paliek zem dievišķās bauslības lāsta un soda. To apliecina Sv. Pāvils, rakstot: “Visi, kas dzīvo bauslības darbos, ir zem lāsta” (Gal.3:10). Tas pats apustulis pasludina arī to, ka “ko tie upurē, tie upurē ļauniem gariem un ne Dievam” (1.Kor.10:20). Īsāk sakot, kamēr cilvēks ir bez ticības Kristum, viņa personīgās attiecības ar Dievu ir pilnas baiļu, izmisuma, bezcerības un tādēļ arī naidīguma pret Dievu (Rom.8:7).

Tomēr šīs personīgās attiecības ar Dievu mainās, tiklīdz cilvēks ticībā Kristum kļūst par Dieva bērnu, iegūstot “labu sirdsapziņu” (1.Pēt.3:21), pārliecību par dievišķo žēlastību, par savu grēku piedošanu un neizsakāmi dārgo mūžīgās dzīvības cerību. “Tādēļ, ja kas ir Kristū, tad tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns” (2.Kor.5:17). Sv. Pāvils šīs svētīgās attiecības brīnišķā veidā apraksta Rom.5:1-2: “Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. Ar Viņa gādību mēs, kas ticam, esam iegājuši tai žēlastībā, kurā stāvam un teicam sevi laimīgu cerībā iemantot dievišķo godību.” Un atkal, 11.pantā: “Mēs pat varam sevi laimīgus teikt Dievā caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, kurā tagad esam ieguvuši salīdzināšanu.” Tādēļ ticīga cilvēka personīgās attiecības ar Dievu ir pilnīgi pretējas tām personīgajām attiecībām ar Dievu, kuras ir raksturīgas neticīgajam. Tās ir miera, prieka un laimes pilnas attiecības.

Reliģija vēl tiek definēta kā “Dieva pielūgšanas metode”. Tik tālu, cik tas skar kristīgo reliģiju, šī definīcija ir adekvāta, taču kā vispārēja reliģijas definīcija tā ir pilnīgi neadekvāta, jo visas nekristīgās reliģijas noteikti nav “Dieva pielūgšanas metodes”. Patiesa Dieva pielūgšana ir iespējama vienīgi ticībā Kristum, kā to skaidri pasludina arī pats mūsu Kungs: “Lai visi godā Dēlu, tāpat kā viņi godā Tēvu. Kas Dēlu negodā, negodā Tēvu, kas Viņu sūtījis” (Jņ.5:23). Jebkura “Dieva pielūgšana” bez Kristus nedara godu Dievam un tādēļ tā ne tikai nav Dieva pielūgšana, bet patiesībā ir Viņa zaimošana un pretošanās Viņam. Patiesībā tā ir velna pielūgšana, kā to apliecina Sv. Pāvils: “Bet ko tie upurē, tie upurē ļauniem gariem un ne Dievam” (1.Kor.10:20). Ar šiem vārdiem apustulis nepārprotami apliecina, ka pagāni nevar pielūgt patieso Dievu. Lai arī savos centienos izlīgt ar savām dievībām viņi ir patiesi un godīgi, viņu pielūgšana ir kalpošana velniem.

Tā iemesls ir skaidrs. Visas nekristīgās reliģijas kļūdās attiecībā uz savu objektu kā arī pielūgšanas formu. Pagāniskās pielūgsmes objekti nav dievišķi un tādējādi gods, kas pienākas Dievam, tiek dots citiem, un Viņa vietā tiek slavēti elki (Jes.42:8). Šāda zaimojoša pielūgšana Dieva acīs ir negantība un tādēļ ir pilnīgi pretēja patiesajai pielūgšanai. Taču nekristīgās reliģijas kļūdās arī attiecībā uz pielūgšanas metodi. Tā kā pagāni nepazīst cilvēku dievišķo Pestītāju un tādēļ nezin, ka pestīšanas iegūšanai tiem ir jāpaļaujas uz Viņu, viņi mēģina nomierināt savu sirdsapziņu ik reizi, kad tajā pamostas grēka un vainas apziņa un izlīgt ar savas pielūgsmes objektiem ar savu labo darbu palīdzību. Taču mēģinājumi panākt attaisnošanu ar labo darbu palīdzību aizvaino Dievu un izsauc Viņa dusmas. “Visi, kas dzīvo bauslības darbos, ir zem lāsta” (Gal.3:10). Tāds ir Dieva spriedums, Viņa paša izteikts lāsts tai pielūgsmei, kura tiek vērsta uz Viņu, pamatojoties cilvēku pašu nopelnos.

Īsāk sakot, reliģija visumā nevar tikt definēta kā “Dieva pielūgšanas metode”; jo šī metode ir attiecināma vienīgi uz kristīgo reliģiju un ne uz vienu citu. Šo faktu ir uzskatāmi apliecinājuši mūsu luteriskie dogmatiķi. Hollacs Raksta:

“Nepatiesa reliģija ir maldīga, bet pareiza reliģija – patiesa Dieva pielūgšanas metode”.

Šis secinājums ir vitāls un ārkārtīgi svarīgs.

Pēdējā laikā reliģija tiek definēta kā “cilvēku centieni nodrošināt, papildināt un uzlabot personīgo un sabiedrisko dzīvi ar augstāku, pārdabisku spēku palīdzību.” Vācu teologs Kirns apgalvo, ka šie centieni ir kopēji visām reliģijām, tādējādi nodrošinot mūs ar vispārīgu koncepciju reliģijas definīcijai. Tomēr šī definīcija attiecas vienīgi uz bauslības reliģijām jeb nekristīgajām reliģijām, kuras neapšaubāmi tiecas “nodrošināt, papildināt un uzlabot personīgo un sabiedrisko dzīvi” ar cilvēcisku centienu un darbu palīdzību. Tā ir iezīme, kura ir raksturīga visām nekristīgām reliģijām. Maldīgais uzskats, ka cilvēkam ar savu labo darbu palīdzību ir jāglābj pašam sevi, ir raksturīgs cilvēka dabai. Tomēr kristīgā reliģija radikāli atšķiras no šī maldīgā uzskata. Faktiski tā no sākuma līdz beigām protestē pret maldīgo mācību, ka cilvēkam būtu jānodrošina, jāpapildina un jāuzlabo dzīve ar savu paša centienu palīdzību. Tā pilnībā noraida mācību par attaisnošanas iegūšanu ar labajiem darbiem un par savu galveno pamatprincipu pasludina faktu, ka grēcinieks ir attaisnots vienīgi ticībā, bez bauslības darbiem. Lielā mērā tieši pateicoties šai ievērojamajai atšķirībai starp kristīgo reliģiju un labo darbu reliģijām Kristus Evaņģēlijs ir “jūdiem apgrēcība un pagāniem ģeķība” (1.Kor.1:23; 2:14). Grēka apdullinātais cilvēks nevēlas iet to pestīšanas ceļu, kura pamatā ir vienīgi žēlastība un ticība dievišķajam Pestītājam.

No iepriekš sacītā kļūst skaidrs, ka, tā kā kristietība ir vienīgā patiesā reliģija, to nedrīkst ietilpināt vienā kategorijā ar pašu cilvēku izveidotām reliģijām. Tāda vispārēja reliģiska koncepcija vai definīcija, kura sevī ietvertu gan kristietības, gan arī pagānisko reliģiju nozīmīgākos aspektus, nepastāv; kristietība ir ierindojama atsevišķā kategorijā. Tā vienīgā ir patiesā reliģija, savukārt visas pārējās ir maldi; un šīs maldu reliģijas var pamatot savas pretenzijas uz patiesīgumu tikpat lielā mērā, cik viltota nauda var pretendēt uz īstas naudas statusu. Ja uz tām tiek attiecināts termins reliģija, tas netiek lietots pareizā nozīmē. Ja mēs patiešām apzīmējam tās kā “reliģijas”, tad tas ir līdzvērtīgs tam, lai nosauktu viltotas monētas par “naudu”, vai tam, kā Svētajos Rakstos pagānu elki tiek dēvēti par “dieviem”. Šī vārda lietošana šinī gadījumā nekādā ziņā nenozīmē, ka ar to apzīmētais objekts ir tas, ko šis vārds apzīmē. Pagānu elki nav dievi un arī pagāniskās pielūgsmes formas nav reliģijas patiesajā šī termina nozīmē.

Kvenštets šinī sakarā raksta:

“Termins reliģija tiek lietots vai nu nepareizi un maldīgi, vai pareizi. Nepareizi un maldīgi tas tiek lietots, runājot par maldu reliģijām, proti, par pagānu, musulmaņu un jūdu reliģijām, un šinī nozīmē arī luteriskās ortodoksijas pārstāvis, labs patristikas teologs Georgs Kaliksts savā darbā “Teoloģiskais aparāts” apskata pretrunīgās pasaules reliģijas, neskatoties uz to apstākli, ka ir tikai viena patiesa reliģija, proti, kristietība.”

Saskaņā ar šo mācību, mūsu luteriskie dogmatiķi nekad nav meklējuši kādu vispārēju reliģisku koncepciju vai definīciju, kura aptvertu gan kristīgo, gan arī nekristīgās reliģijas, bet ir ievietojusi kristīgo reliģiju atsevišķā kategorijā kā vienīgo reliģiju, klasificējot visas pārējās par maldīgām un vārda reliģija necienīgām. Vienīgi šāds iedalījums ir biblisks.

Taču šeit tiek iebilsts, ka vecajiem ortodoksajiem dogmatiķiem pietrūka dažādu nekristīgu reliģiju adekvātas psiholoģiskas, filozofiskas un vēsturiskas izpratnes, un tādēļ ir skaidrs, ka viņi nespēja novērtēt šīs pielūgsmes formas. Tiek uzskatīts, ka šo kļūdu mūsdienās labo pētniecības darbs reliģijas psiholoģijā, reliģijas filozofijā un salīdzinošajā reliģijā. Un tomēr, kā mēs par to pārliecināsimies, pat šo pētījumu rezultāti nespēj apgāzt veco duālo iedalījumu pareizajā un maldu reliģijās.

Mūsdienu reliģiskā psiholoģija mēģina norādīt uz “psiholoģisko fenomenu līdzību”, kas saskatāma gan kristīgajā reliģijā, gan arī nekristīgajās reliģijās. Tiek uzskatīts, ka agrākie teologi šo līdzību nav ievērojuši un tieši šim faktam tiek piedēvēta viņu nespēja atrast vispārēju koncepciju vai definīciju, kura varētu tikt attiecināta gan uz kristīgo, gan uz nekristīgajām reliģijām. Tomēr šeit mēs varētu iebilst, ka, galu galā, kristīgās reliģijas un nekristīgo reliģiju psiholoģiskie fenomeni nebūt nav līdzīgi. Faktiski pēc savas būtības tie ir diametrāli pretēji. Nekristieša sirdī mēs parasti atrodam tādus “psiholoģiskus fenomenus” kā vainas apziņa, sirdsapziņas pārmetumi, bailes no soda, bēgšana no Dieva un iekšējs ienaids pret Viņu, un tas viss ir saistīts ar pastāvīgu vēlēšanos ar saviem labajiem darbiem izpatikt savām dievībām. Bet, tā kā ar labo darbu palīdzību ar Dievu izlīgt nevar, tad mēs šeit sastopamies arī ar tādiem “psiholoģiskiem fenomeniem” kā bailes no nāves, bezcerīgums un izmisums. Šos “psiholoģiskos fenomenus” skaidri apliecina Svētie Raksti – Ef.2:12: “izslēgti no apsolītiem iestādījumiem”; Ebr.2:15: “kas visu mūžu nāves baiļu dēļ bija verdzībā”. Vaļsirdīgas godīgu un atklātu pagānu domātāju atzīšanās nepārprotami apstiprina to, ko mums šinī sakarā māca Raksti; tās arī atbalso traģisko garīgā izmisuma balsi, jo runā par cilvēka grēcīgumu un vainu.

Tomēr ticīga Dieva bērna dvēselē mēs atrodam pilnīgi pretējus “psiholoģiskus fenomenus”, tādus kā apziņu par savas vainas nolīdzināšanu un grēku piedošanu, par mieru ar Dievu (Rom.5:1-3), par tēvišķīgu Dieva mīlestību un nešaubīgu uzticēšanos Viņa žēlastībai, par triumfu pār nāvi un drošu cerību uz mūžīgo dzīvību. Un visi šie “psiholoģiskie fenomeni” ir saistīti ar patiesu vēlēšanos kalpot Dievam darbos un patiesībā, kuras pamatā ir sirsnīga pateicība par Viņa nepelnīto žēlastības dāvanu. Gal.2:20: “Bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani.” Sv. Pāvils apstiprina “psiholoģisko fenomenu” dažādību, ko viņš ir piedzīvojis pirms un pēc atgriešanās. 1.Kor.15:9-10 viņš raksta: “Es vajāju Dieva draudzi, bet no Dieva žēlastības es esmu, kas es esmu.” Vēl vairāk, lai pārliecinātu savus lasītājus par to, cik svētīgs ir viņu kristīgais aicinājums, viņš pastāvīgi pievērš viņu uzmanību uz atšķirībām starp tiem “psiholoģiskajiem pārdzīvojumiem”, kurus tie ir izjutuši vispirms, būdami tumsonīgi pagāni, un pēc tam – apgaismoti kristieši. Ef.2:5: “Arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, [Viņš] darījis dzīvus līdz ar Kristu” (skat. arī Ef.2:11-22; 1.Kor.12:2, 27 utt.).

“Psiholoģisko fenomenu” līdzība, kuru tik spēcīgi aizstāv mūsdienu reliģiskās psiholoģijas studenti, ir vienīgi formāla un nevis materiāla līdzība. Tā, piemēram, gan kristieši, gan pagāni nodarbojas ar pielūgsmi; tomēr cik radikāli atšķiras šīs pielūgsmes jau pašos to pamatos! Kristieši lūdz un to pašu dara arī pagāni; tomēr cik milzīga ir atšķirība starp pagānu un kristiešu lūgšanām! Tādējādi arī reliģiskā psiholoģija nevar noliegt būtisko atšķirību starp kristīgo un nekristīgajām reliģijām un tādēļ ir spiesta atzīt, ka duālais reliģiju iedalījums pareizās un maldu reliģijās ir pareizs.

Tas pats attiecas arī uz reliģijas vēsturisko pētniecību. Salīdzinošā reliģija apliecina faktu, ka visas nekristīgās reliģijas ir “bauslības reliģijas” jeb “labo darbu reliģijas”, kuru pamatprincips ir, ka cilvēkam ir jānopelna sava pestīšana ar labiem darbiem. Turpretī labā vēsts par pestīšanu no žēlastības ticībā ir atrodama vienīgi Bībelē un nevienā citā tā dēvēto reliģiju grāmatā. Tādējādi arī vēsturisks reliģiju apskats sniedz tādu pašu reliģiju iedalījumu, kāds ir raksturīgs luteriskajiem dogmatiķiem, kuri pirmajā grupā ierindo kristīgo reliģiju, kura māca pestīšanu no žēlastības, un otrā grupā – visas cilvēku pašu izgudrotās reliģijas, kuras māca pestīšanu no labajiem darbiem. Šīs “darbu reliģijas” var atšķirties nenozīmīgās detaļās, kuras ir atkarīgas no klimatiskiem, psiholoģiskiem un rasu faktoriem, taču tās visas ir venprātīgas attiecībā uz fundamentālo principu par pestīšanu ar darbiem.

Visbeidzot, arī filozofiskas reliģijas studijas jeb reliģijas filzofija mums nevar atklāt neko jaunāku par duālo reliģiju iedalījumu divās noteiktās kategorijās – patiesajā un maldu reliģijā. Protams, reliģiskās filozofijas students var operēt vienīgi ar dabiskajām zināšanām par Dievu jeb dievišķo bauslību, kas ir ierakstīta cilvēku sirdīs. Bet, ja viņš mēģina definēt reliģiju, balstoties tīri materiālās premisās, proti, ja viņš apskata reliģiju pilnīgi neatkarīgi no dievišķās atklāsmes, viņam neizbēgami nākas secināt, ka reliģija pamatā ir cilvēku centieni rast izlīgšanu ar Dievu, pamatojoties savos pašu nopelnos. Tā Sokrāts, dižākais no grieķu filozofiem, lai arī pārspēja visus pārējos savu filozofiski reliģisko ideju cēlumā un cildenumā, tomēr pieprasīja, lai viņa nāves stundā Asklēpijam tiktu upurēts gailis. Sokrāts atzina, ka ir nepieciešams daudz spēcīgāks pestītājs, nekā varētu būt jebkurš cilvēks; tomēr, tā kā viņš nepazina patieso Pestītāju, viņam pestīšanas iegūšanai nācās paļauties uz saviem darbiem. Arī Imanuels Kants, kurš parasti tiek uzskatīts par visievērojamāko reliģijas filozofu, taču vienlaicīgi ir arī visievērojamākais no visiem modernajiem filozofiem, apstiprināja, ka, raugoties no tīri filozofiska viedokļa, par reliģijas būtību ir jāuzskata “morāle” un ka kristīgajai mācībai par izpirkšanu nav vietas nevienā spekulatīvā reliģiskā sistēmā. Tādēļ reliģiskā filozofija allaž uzskata reliģiju par cilvēku centieniem ar saviem darbiem izpelnīties pestīšanu. Tādējādi arī mūsdienās būtu jāsaglabā reliģiju duālo iedalījumu, kuru ir noteikuši sen pagājušo gadsimtu kristīgie zinātnieki.

Tomēr pastāv arī kāda reliģiskās filozofijas sistēma, kura mēģina pamatot savas racionālistiskās spekulācijas Svētajos Rakstos. Šī reliģiskās filozofijas tipa aizstāvji atzīst, ka Svētajos Rakstos atklātās patiesības nav izprotamas ar cilvēka prātu. Tādēļ tām ir a priori jātic un tās jāpieņem. Tomēr teologam nebūtu jāsamierinās ar šo vienkāršo ticību. Viņam ir jāprogresē un no ticības atklāsmes dievišķajām patiesībām jāpāriet uz to intelektuālu izpratni. To, ko vienkāršs ticīgais zin ticībā, teologam ir jāizprot. Tā Kenterberijas Anselms (1033-1109), viduslaiku sholastikas tēvs, apgalvoja: “Ticu, lai saprastu.” Anselma mērķis, zināmā mērā, bija atzīstams. Viņš mēģināja oponēt un atspēkot sava laika skeptiķus, kuri a priori noraidīja atklātās patiesības tādēļ, ka tās nebija saprotamas cilvēka saprātam. Anselms apgalvoja, ka, lai atklātās patiesības varētu dialektiski nodemonstrēt un racionāli izprast, tām vispirms ir jātic. Viņa pamatprincips bija: “Kristietim no ticības ir jāprogresē uz izpratni un nevis no izpratnes uz ticību.” Mūsdienu “zinātniskās teoloģijas” (kas tā tiek dēvēta nepamatoti) aizstāvji ir Anselma mācekļi, kuri, līdzīgi viņu viduslaiku skolotājam, apgalvo, ka ticība ir jāpaaugstina līdz zināšanu līmenim, jo vienīgi tā kristīgā reliģija var tikt uztverta un apliecināta kā absolūtā patiesība.

Tomēr šie centieni harmonizēt ticību ar saprātu nav bibliski. Jēzus mums atklāj, ka mēs uzzināsim patiesību vienīgi tad, ja ticībā paliksim Viņa vārdos (Jņ.8:31-32). Līdzīgi arī Sv. Pāvils apliecina, ka visi Baznīcas skolotāji, kuri nepievēršas Kristus Jēzus mācībām vienkāršā ticībā, ir “uzpūtušies, un nezina nenieka, bet slimo ar prātošanas un ķildošanās sērgu” (1.Tim.6:3-4).Tādējādi gan Kristus, gan Pāvils oponē “zinātnisko teologu” centieniem paaugstināt ticību līdz zināšanu līmenim un atklāto patiesību – līdz cilvēciskas zinātnes līmenim. Iemesls šeit ir acīmredzams. Kristīgā reliģija nevar tikt nonivelēta līdz cilvēka intelektuālās uztveres līmenim, nezaudējot savu pārdabisko raksturu un saturu. Vēsture mums skaidri apliecina, cik fatāli ir bijuši centieni “paaugstināt” ticību līdz zināšanu līmenim. Anselms noliedza Kristus aktīvo paklausību, Parīzes katedrālskolas skolotājs, dialektiķis un mūks Abelārs noliedza Viņa vietniecisko izpirkšanu un mūsdienās “zinātniskā teoloģija” ir noliegusi gan Svēto Rakstu dievišķo inspirāciju, gan grēcinieku pestīšanu no žēlastības, ticībā Jēzum Kristum. Tādējādi ir ticis noliegts gan kristietības formālais, gan materiālais princips un kristīgajai ticībai atņemts tās dievišķajā atklāsmē sniegtais saturs. Galējais rezultāts, ar kuru beidzas filozofijas pielietošana teoloģijā, ir modernisms jeb agnosticisms.

Starp citu, arī šīs pēdējās pārdomas pierāda to, ka duālais reliģiju iedalījums patiesajā un maldu reliģijās ir pareizs; kristīgās reliģijas saturam piemīt tāds raksturs, ka to var vai nu ticībā pilnībā pieņemt, vai arī pilnībā noraidīt, jo cilvēka saprāts neatzīst Dieva atklātās patiesības mistērijas kā tādas. Samaitātais cilvēka saprāts par patiesu atzīst vienīgi bauslības jeb labo darbu reliģiju, ar visu spēku vēršoties pret ticības reliģiju. No otras puses, Svētie Raksti nosoda kā maldīgas visas labo darbu reliģijas, gluži tāpat pasludinot cilvēka grēcīgo saprātu par aklu, mirušu un pilnīgi nespējīgu uztvert Dieva Gara lietas (1.Kor.2:14).