Reminiscere svētdienā: Pamudinājums uz svētumu
“Beidzot, brāļi, mēs lūdzam un pamācām Kungā Jēzū: topiet aizvien pilnīgāki, sekodami tām mācībām, ko no mums esat saņēmuši, proti, kā jādzīvo, lai Dievam patiktu, – un jūs jau arī tā dzīvojat. Jūs zināt, kādus aizrādījumus mēs jums esam devuši Kunga Jēzus uzdevumā. Jo tāda ir Dieva griba – lai jūsu dzīve būtu svēta. Atturieties no netiklības! Zinait, ka ikvienam jāglabā sava miesa svētumā un godā, bet ne kaislē un kārībā, kā to dara pagāni, kas nepazīst Dievu. Nevienam nebūs savam brālim pāri darīt vai to izmantot kādā lietā, jo Tas Kungs ir atriebējs visās šinīs lietās, kā mēs jums to jau agrāk esam teikuši un apliecinājuši. Jo Dievs mūs nav aicinājis nešķīstībai, bet svēttapšanai.” [1.Tes.4:1-7]
Šī ir viegli saprotama vēstule; tajā Sv. Pāvils atgādina mums mācību, ko esam saņēmuši, un mudina mūs pieaugt un kļūt pilnīgākiem tajā. Bet viņš lūdz un pamudina tā, kā piederas evaņģēliskam sludinātājam – lai sargātu šo mācību, kas ir Dieva pavēlēta, kā viņš saka: “Jūs zināt, kādus aizrādījumus mēs jums esam devuši Kunga Jēzus uzdevumā.” Visam, ko kristieši dara, jātiek darītam labprātīgi, nevis pieprasītam un uzspiestam ar pavēlēm; bet, kad tiek dotas pavēles, tām jābūt pamudinājumu un lūgumu formā. Daudziem tiek dots paklausības Gars; bet no tiem, kas negrib paklausīt, ir jānovēršas.
Bet mums noteikti jāievēro, ka apustulis augstu novērtē mums piešķirto dāvanu – ka zinām, kā dzīvot, lai patiktu Dievam. Šī dāvana ir reti sastopama un pasaulei šķiet savāda; lai gan tā taču ir sniegta visai pasaulei, sludināta tā, lai visi dzirdētu. Tādēļ šāda pamācība ir nepieciešama, un Sv. Pāvils rūpīgi un uzcītīgi paskaidro mums šīs lietas. Mums draud briesmas kļūt slinkiem un nolaidīgiem, aizmāršīgiem un nepateicīgiem. Tie ir smagi un bīstami netikumi, kas diemžēl ir sastopami pārlieku bieži. Paraudzīsimies atpakaļ nesenā pagātnē – kādā tumsībā, maldos un nekrietnībā mēs dzīvojām, nezinādami, kas jādara, lai patiktu Dievam. Bet tas diemžēl mums ātri vien ir atkal aizmirsies; nu esam kļuvuši slinki un nepateicīgi. Un mums notiek, kā esam pelnījuši. Tādēļ iepriekšējā svētdienā lasītās vēstules tekstā, 2. Kor. 6:1 2, apustulis saka: “Mēs kā līdzstrādnieki jūs pamācām, lai jūs Dieva žēlastību nebūtu velti saņēmuši. Jo Viņš saka: labvēlīgā laikā Es tevi paklausīju un pestīšanas dienā Es tev palīdzēju.” Bet palīdzēts tiek tur, kur tas iespējams.
Šeit apustulis īpaši norāda uz diviem netikumiem: netiklību, ar kuru grēkojam paši pret sevi un pret ticības augļiem; un negodīgu rīcību, ar kuru grēkojam pret savu tuvāko, turklāt arī pret ticību un mīlestību. Sv. Pāvils prasa, lai nedzīvojam šādos netikumos un izturamies šķīsti un nenoziedzīgi pret ikvienu cilvēku; viņš arī piedraud ar Dieva dusmām, ko pelna šādi grēki.
Tesaloniķieši ir pelnījuši uzslavu un godu – tādēļ, ka palikuši un pastāvējuši pareizā mācībā un ticības atziņā – stingrāk nekā korintieši un galatieši. Taču acīmredzot arī viņi bijuši vāji šajās vienkāršajās ārējās lietās. Un, lai gan Dievs soda arī tos, kas neatstājas no šiem grēkiem, tomēr šādi pārkāpumi nav tik smagi kā lielie grēki – novēršanās no ticības un mācības; ārējās lietās izdarītie pārkāpumi parasti tiek sodīti ar laicīgu atmaksu.
Tomēr apustulis piedraud ar Dieva dusmām – lai neviens neiedomātos, ka Kristus valstībā šādi grēki būtu pieļaujami un paliktu nesodīti, ka cīņā pret tiem kristieši drīkstētu kļūt slinki un nolaidīgi. Viņš dedzīgi atgādina: “Dievs mūs nav aicinājis nešķīstībai, bet svēttapšanai”, itin kā gribētu sacīt: nav tā, ka kristiešiem būtu tiesības kļūt netikliem un Dievs viņiem to piedotu un atstātu nesodītu; nē, kristiešu netiklību Viņš sodīs drīzāk nekā netiklību pagānu vidū – kā sacīts 1. Kor. 11:30: necienīgas ēšanas un dzeršanas dēļ[1] daudzi ir kļuvuši slimi un miruši; to apliecina arī 89. psalma 33. panta vārdi: “.. Es gan piemeklēšu viņu pārkāpumus ar rīksti un viņu noziegumus ar sitieniem..”.
Tā gan ir, ka tos, kas grēko vājuma dēļ, bet, uzklausījuši brīdinājumu, atzīst un nožēlo savus grēkus, Kristus valstība labprāt panes – arī Rom. 15:1, Gal. 6:1, 1. Kor. 13:1 mums pavēlēts šādus kristiešus pieņemt un panest –, tomēr tādas lietas mūsu vidū nedrīkst kļūt ierastas, it kā kristiešiem būtu tiesības tā rīkoties un Dievam tāda dzīve patiktu. Tādēļ apustulis saka: “Jo tāda ir Dieva griba – lai jūsu dzīve būtu svēta.” Un: “.. kā jādzīvo, lai Dievam patiktu..”. Tas ir, it kā viņš sacītu: daži šīs lietas uzskata par mazsvarīgām un atstāj neievērotas, it kā nebūtu svarīgi patikt Dievam; bet tā nedrīkst rīkoties. Dievs gan panes grēciniekus, kas krīt grēkā, taču Viņš grib, lai tie savus grēkus atzītu un censtos laboties, kļūt arvien pilnīgāki – lai Dieva žēlastība nekļūtu par viņu kauna aizsegu un iazlaidīgi ļaudis nevarētu nelietīgi izmantot Kristus valstību, atrast tajā aizbildinājumu savai nelietībai, – kā Sv. Pāvils saka Gal. 5:13: “Jo jūs, brāļi, esat svabadībai aicināti. Tik ne tādai svabadībai, kas dod vaļu miesai..”, un Sv. Pēteris 1. Pēt. 2:16: “.. nevis tādi, kam svabadība būtu kā ļaunuma apsegs, bet kā Dieva kalpi.”
Šeit runāts par šķīstību – ebreju valodai ierastajā veidā. Apustulis saka: “jūsu svēttapšanai” – viņš sauc miesu par svētu, kad tā ir šķīsta, un šķīstība nozīmē svētumu Dieva priekšā. Tā arī Vecajā Derībā “svēts” nozīmē to pašu, ko “šķīsts” – un 1. Kor. 7:14 svētums un šķīstība tiek uzlūkotas kā viena un tā pati lieta: “.. jo citādi jūsu bērni būtu nešķīsti, bet tagad tie ir svēti”, tas ir, šķīsti.
Kāds svētums un šķīstība šeit pieminēti, to paskaidro pats Sv. Pāvils, sacīdams: “Atturieties no netiklības! Zinait, ka ikvienam jāglabā sava miesa svētumā un godā..”. Ar šiem vārdiem viņš neaizliedz laulību, bet gan netiklību, nešķīstu dzīvi – ārpus laulības kārtas. Jo tas, kas savu miesu saglabā šķīstu, tas ir, nepārkāpj laulību vai arī, nebūdams laulībā, tomēr nenododas netiklībai, ir glabājis savu miesu svētu un šķīstu; tāds cilvēks arī tiek saukts par svētu un šķīstu. To pašu apliecina apustuļa vēstules turpmākie vārdi:
“.. ne kaislē un kārībā, kā to dara pagāni..”
Pagāni, kas nepazīst Dievu, nododas dažāda veida netiklībai un nešķīstībai – kaunpilniem netikumiem, par kādiem apustulis raksta arī Rom. 1:24. Nav tā, ka visi pagāni darītu tādas lietas – arī šeit Sv. Pāvils neapgalvo: “kā visi pagāni dara”, bet norāda, ka pagānu vidū tā notiek – šāda dzīve ir raksturīga pagāniem, jo tie par Dievu neko nezina, Rom. 1:28. Viņi šādas lietas arī pieļauj un nenosoda, tādēļ Sv. Pāvils Rom. 1 apsūdz tos, kas šos netikumus pat atbalsta, neaizkavēdami cilvēkus, kuri tā dzīvo. Bet kristiešu vidū, ja arī daži krīt grēkā, tie jānosoda un jāaptur, nevis jāļauj viņiem turpināt pagānisku dzīvi kārību varā, neapvaldot iekāri, sekojot savai dabai un ļaunumam, itin kā tāda dzīve būtu dabiska; taču tā ir sērga un vaina, kas jādziedina, un tās piemeklētajiem vajadzīga palīdzība. Bet neviens nedziedina un nepalīdz, tādēļ ļaunā iekāre visu samaitā. Tā nu “kaisle” un “kārība” nozīmē to pašu, ko mēs sauktu par ļauno iekāri.
Pēdējā no Sv. Pāvila pieminētajām lietām pati par sevi ir pietiekami labi saprotama: “Nevienam nebūs savam brālim pāri darīt..”, tas ir, piesavināties to, kas pieder otram vai lietot otra mantu savtīgos nolūkos, kā tas notiek dažādos negodīgos darījumos. Negodīgs darījums ir tiekšanās pēc sava labuma, nodarot zaudējumus tuvākajam. Par to arī cituviet ir daudz rakstīts, īpaši traktātā par tirgotājiem un augļotājiem, kam visās finansu lietās grūti saglabāt mīlestību. Šiem jautājumiem Sv. Pāvils šeit cenšas pievērst mūsu uzmanību.
[1] – Necienīgas Svētā Vakarēdiena baudīšanas dēļ.
Ieskaties