Rietumu civilizācijas labumi

Tas, ka cilvēki var kaut ko atklāt un izgatavot vēl nav viss. Vēl ir jāgrib ar to dalīties un nodot to kopējam labumam. Ja tā var teikt, tieši šajā apstāklī atklājas viens no Rietumu civilizācijas galvenajiem aspektiem. Pastāvīgais atgādinājums mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu un meklēt citu cilvēku labumu arī ir viena no raksturīgākajām kristīgās civilizācijas iezīmēm.

Kāds piemērs – porcelāns un fajanss. Vēl XVIII gadsimta sākumā fajanss un porcelāns bija Ķīnas monopols. Izstrādājumi burtiskā nozīmē bija zelta cenā un greznoja imperatoru, firstu un citu aristokrātu kolekcijas. Protams, Eiropas valdnieki sen kāroja uzzināt porcelāna noslēpumu, bet ķīnieši to nebija ar mieru atklāt. Par porcelāna noslēpuma atklāšanu ārzemniekiem draudēja nāves sods.

Arī Saksijas kūrfirsts Augusts II Stiprais, kas karoja ar Zviedrijas ķēniņu Kārli XII un šis karš prasīja lielus līdzekļus, kāroja atklāt porcelāna noslēpumu. Viņš ar varu, gluži kā gūstekni, turēja alķīmiķi Johannu Frīdrihu Bētgeru, kas 1708. gadā beidzot atklāja porcelāna noslēpumu un 1710. gadā tika nodibināta porcelāna manufaktūra Meisenē. Kopš tā laika porcelāns savu izcilo īpašību dēļ ir guvis tik plašu izplatību un kļuvis tik pieejams, ka neviens moderns mājoklis civilizētā pasaulē nav iedomājams bez porcelāna traukiem, fajansa izlietnēm un klozetpodiem.

Līdzīgus ir stāsts par vējdzirnavām un ūdens dzirnavām, kas arī nav radušās kristīgās civilizācijas ietvarā, bet tikai pateicoties kristīgai vēlmei atvieglot līdzcilvēku smago darbu, tās ir kļuvušas par galveno viduslaiku tehnoloģiju, ar kuras palīdzību tika malti graudi, darbinātas dažādas ierīces, pārvietotas smagas kravas. Austrumos, kur vēja un ūdens dzirnavas sāka izmantot vispirms, tās neguva plašu izmantojumu darba mehanizācijā. Pagānu domāšana bija vienkārša – kāpēc to darīt? Lai sievas maļ un vīri cilā smagumus! Toties vēja enerģija tika izmantota, lai grieztu t.s. lūgšanu dzirnavas. Tiešām dīvaina dievbijības forma. – Ja kristīgie vēja un ūdens spēkam uzticēja veikt smagākos darbus, lai cilvēkiem vairāk atliktu laika citiem pienākumiem, t.s. arī lūgšanām un izglītībai, tad pagāni uzskatīja, ka labāk, lai cilvēks strādā, bet mašīna lai lūdz! – un tā līdz pat šodienai.

Indiešu kristīgais apoloģēts Višals Mangalvadi šo kristīgās civilizācijas aspektu izceļ īpaši. Visa mūža garumā vērojot hindu mentalitāti, viņš izbrīnīts konstatē, ka indiešiem bieži vien nav ne mazākās vēlmes uzlabot citu cilvēku dzīves apstākļus un mehanizēt viņu ikdienu. Pat tur, kur ir elementāri vienkārši ievilkt primitīvu ūdensvadu vai elektrību, tiek lietots pavisam vienkāršs arguments: kādēļ to darīt? Ko tad darīs sievietes un bērni, ja viņiem vairs nebūs jānes ūdens no upes un jānes malka no meža? Lai dara, kas viņiem pienākas!

[Pārpublicēts no SciRePrints arhīva]