Rīts kopībā ar Dievu

Katru jaunu dienu mēs drīkstam sākt kopā ar Dievu. Kā saule ik dienas uzlec no jauna, tā arī Dieva mūžīgā žēlastība ik rītu ir jauna (Raudu dz.3:23). Šo Dieva uzticību ik rītu satvert un kopā ar Viņu uzsākt dienu — tā ir dāvana, ko Dievs mums katru rītu dod.

Svētajos Rakstos rīts ir brīnumu pilns laiks. Tā ir stunda, kurā Dievs palīdz savai Baznīcai (Ps.46:6), prieka stunda pēc vakara asarām (Ps.30:6), Dieva Vārda pasludināšanas stunda (Cef.3:5), debesu mannas dienišķās izdalīšanas stunda (2.Moz.16:13); pirms dienas iestāšanās Jēzus dodas lūgt (Mk.1:35), rīta agrumā sievas dodas pie kapa un sastop augšāmcēlušos Jēzu (Jņ.21:4). Arī Vecajā Derībā mēs lasām par ticības lieciniekiem, ka cēlās agri, lai sastaptu Dievu (1.Moz.19:27; 2.Moz.24:4; Īj.1:5).

Dienas pirmajiem mirkļiem nepiederas personīgie plāni un rūpes, ari ne pārcentība darbā, bet gan Dieva atbrīvojošā žēlastība, Dieva svētījošais tuvums. Tam, kuru agri pamodina rūpes, Raksti saka: “Ir velti, ka jūs agri ceļaties un vēlu paliekat nomodā, un ēdat savu maizi ar rūpēm.” (Ps.127:2) Ne bailes no jaunās dienas, ne priekšā stāvošo darbu nasta, bet gan Tas Kungs “uzmodina mani ik rītu; Viņš ierosina manas ausis, lai es uzmanīgi klausītos kā māceklis”, kā tas ir sacīts par Dieva kalpu (Jes.50:4). Pirms sirds atveras pasaulei, Dievs vēlas to atvērt sev; pirms auss uztver dienas neskaitāmās balsis, tai agrumā jāsadzird Radītāja un Pestītāja balss. Pirmo rīta agruma klusumu Dievs ir sagatavojis sev. Tas pienākas Viņam.

Pirms dienišķās maizes pienākas saņemt dienišķo Vārdu. Tikai tā ari maize tiks saņemta ar pateicību. Pirms dienas darba pienākas rīta lūgšana. Tikai tā darbs tiks veikts, paklausot Dieva pavēlei. Ir nepieciešams vienu rīta stundu veltīt klusajai lūgšanai un kopējam svētbrīdim. Tas patiešām nav izniekots laiks. Kā gan citādi mēs varētu tikt sagatavoti dienas uzdevumiem, vajadzībām un kārdinājumiem? Kaut arī mēs domātu, ka mums tam nav pietiekoši laika, tomēr mums uzticīgi, ar pastāvību jāuzrunā, jāslavē un jālūdz Tas, kurš mūsu dienu grib svētīt caur savu Vārdu un mūsu lūgšanu.

Nav labi runāt par “likumīgumu”, kur runa ir par mūsu kristīgās dzīves kārtību un uzticību pavēlētajām lietām — Rakstu lasīšanai un lūgšanai. Nekārtība ārda un salauž ticību. Tas īpaši jāmācās tam teologam, kurš sajauc nesavaldību ar evaņģēlisko brīvību. Kurš reiz grib pildīt garīgo amatu, nevis tukši rosīties un savu darbu pazudināt, tam laikus jāmācās Jēzus Kristus kalpa garīgā disciplīna. Jaunais teologs piedzīvos lielu palīdzību, ja viņš sev noliks noteiktu laiku klusajai lūgšanai un svētbrīdim, kuru viņš ievēros lielā pastāvībā un pacietībā.

Klusais lūgšanas laiks ir nepieciešams katram kristietim. Teologam, kurš grib būt kristietis, tas ir nepieciešams vairāk nekā jebkuram citam. Viņam ir vajadzīgs vairāk laika Dieva Vārdam un lūgšanai; jo viņš ir kādam īpašam nolūkam iecelts (Ap.d.6:4). Kā gan mēs varētu visas dienas garumā ar Dieva Vārdu rīkoties, sprediķot un pamācīt, brālīgi palīdzēt citiem cilvēkiem nest nastu, ja mēs paši neesam piedzīvojuši Dieva palīdzību šai dienai? Mēs taču negribam kļūt par pļāpām un rutīnā ieslīgušiem cilvēkiem. Ir ieteicams klusajai lūgšanai pamatā likt Dieva Vārdu. Tas dod lūgšanai saturu, stingru pamatu un paļāvību. Tā var būt viena un tā pati Rakstu vieta visai nedēļai. Tad Vārds sāks dzīvot mūsos un apzināti vai neapzināti mūsos būs klātesošs. Ātra maiņa padara to virspusēju. Uz Rakstu pamata mēs mācāmies runāt uz Dievu tādā valodā, kādā Dievs uz mums ir runājis, kā bērns runā uz māti. Balstoties uz Dieva Vārdu, mēs lūdzam Dievam visu, ko šis Vārds mums māca, nododam šo dienu Dievam un attīrām mūsu domas un, nolūkus Viņa priekšā, visupirms lūdzot par pilnīgu Jēzus Kristus kopību ar mums. Mums nevajag aizmirst lūgt par mums pašiem; “Mans bērns, caur lēnību meklē savu dvēseli godā celt un cieni viņu tā, kā tā vērta ir” (Sīr.10:27). Un tad mūsu priekšā atrodas plašs aizlūgšanu lauks. Skatījums paplašinās, aptverot tuvus un tālus cilvēkus un lietas, lai viņus uzticētu Dieva žēlastībai. Nedrīkst aizmirst nevienu, kurš ir lūdzis pēc mūsu aizlūgšanām. Pie tiem pieder visi tie, kuri mums ir uzticēti personīgi vai kā amatpersonām — un tādu ir daudz. Un, beidzot, ikviens zina cilvēkus, kuriem neviens cits šādā veidā nekalpos. Neaizmirsīsim pateikties Dievam par tiem, kuri mums palīdz un stiprina mūs ar savām aizlūgšanām Nenoslēgsim savu kluso lūgšanu, pirms vairākkārt un ar lielu noteiktību nebūsim sacījuši “Āmen”.

Tikpat svarīgs kā personīgā klusā lūgšana ir ģimenes svētbrīdis. Ja mājās ir viesi, arī viņi piedalās tajā. Šim svētbrīdim ir vajadzīga noteikta kārtība. Tas iesākas ar ievadvārdiem: “Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā. Āmen”. Tad mēs slavējam un pateicamies Dievam ar kādu baznīcas dziesmu, kas mūs vienlaicīgi iesaista gan lielajā tagadnes, gan pagātnes draudzē. Pēc tam tiek lasīts lasījums no Bībeles. Tad seko lūgšana ar pateicību un lūgumiem jaunajai dienai, ko saka viens par visu mazo mājas draudzi, un kopīga “Mūsu tēvs” lūgšana. Mājastēvs nobeigumā saka svētības vārdus: “Lai mūs svētī un pasargā visvarenais un žēlsirdīgais Dievs Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Āmen.”

Tagad Dievs ir rīta klusumā teicis savu Vārdu, tagad mēs esam kopībā ar Viņu un ar kristiešu draudzi. Vai nu mēs nevaram paļāvībā doties pie dienas darbiem?