Rolands Eimanis: Atzīšanās [4.daļa]

« Lasīt sākumu | Iepriekšējā daļa »

Bet tu saki, ka mēs aizgājām, jo uzskatām, ka nav pestīšanas. Kurā brīdī mēs esam to teikuši?
Es uzksatu, ka no baznīcas iet projām tad, kad tā vairs nav baznīca. Kamēr tā vēl ir baznīca – vienalga kāda, tu no viņas prom neaizej. Tu varbūt esi aicināts viņu par ortodoksu taisīt. Tu tak to nezini. Varbūt tieši tu esi tas, kas to darīs. Kapēc ne tu.

Varbūt, varbūt, jā. Es vienkārši gribu pateikt, ka es mēģināju, es gribēju, bet nevarēju. Bet tie, kas var, tie negrib.
Taisnība.

Kāpēc man ar pieri skriet sienā?
Piekrītu.

Es jums runāju, jūs sakāt – tu esi muļķis, tev vēl ir jāpamācās, tev vēl nav pieredzes.

Trakākais bija tas, ka tur stāvēja priekšā Rolands, kurš pats ir visu darījis, tulkojis Hemnicu, vēl nez ko darījis. Un viņš to zin, bet viņš ir akadēmijā, un viņš saka Robertam – tu tāds jauns un lecīgs, pacieties bišķi, varbūt tu arī tiksi Lutera akadēmijā pasniegt, un tad tu savādāk domāsi.

Un tas ir jautājums. Kā lai to dara? Tad kad tu esi ticis pasniegt, tu esi iemācījis arī viņus, sliedzis kaut kādu attieksmi. Tad beigās tevi izmet ārā, lai arī to mazumu neiedod. Tagad jaunie atnāks. Viņi pat nesaņems to Aleksandra nostāju, Uļģa nostāju, un arī to ko tu tur mēģināji. Vai ne?
Viņi saņems citu kaut ko, nevajag domāt, ka mēs esam vienīgie, kas zina kā jāmāca.

Dieva Vārds! Nu jāsaka tā, ka tie, kas Jūs atlaida netic, ka Dieva Vārds darbojās. Viņi domā, ka to jūs izdarījāt, nevis Dieva Vārds.

Ka jūs saprogrammējāt studentus – tur jau tā problēma.

Viņi netic Dieva Vārda autoritātei, viņi ir heterodoksa baznīca.
Kas nodefinē baznīcu? Bīskaps vienā personā?

Protams, nē.
Protams. Vai mana māmiņa arī ir heterodoksa, kas iet katru svētdienu uz dievkalpojumu, vai nē? Būdama LELB baznīcas sastāvā?

Māmiņa ir vienkāršs draudzes loceklis.
Jā. Bet kurš nodefinē… Tātad viņa ir īsts luterānis, vai nē?

Ir tāda Rakstu vieta – nekļūstiet daudzi par mācītājiem, jo tie ies bargākā tiesā.
Labi, labi.

Vienkārši lieta ir tāda. Mācītājam ir kaut kāda atbildība.
Bet jūs aizgājāt no tiem cilvēkiem, no kuriem es arī labprāt aizietu, bet tie ir tikai viena maza saujiņa. Labi – viņiem ir līderu amati, bet viņi ir maza saujiņa.

Vai tu domā, ka tavas avis ir piesietas tajā šķūnī, kas saucas „Mežaparka draudze?”
Ka tev ejot prom viņas tur paliks, un tu tagad par viņām uztraucies?
Tas ir ļoti labs jautājums… mjā. Bet to pašu es varu atdresēt tavām. Un tu nevari nogarantēt, ka viņas neieies manā, vai tajā, vai pavisam citā reliģijā.
Viņas pazīst manu balsi, jā es uzskatu, ka viņām nav visi luterāņu mācītāji jāklausa.

. Jautājums ir tāds. Avis, kuras Kristus ir uzticējis ganīt. Viņš ir aicinājis ganus, kas tās gana. Viņš pats ir lielais gans. Viņš tās ir uzticējis, aicinājis un iecēlis ganus, kas gana avis tagad. Mācītājs gana avis. Kur viņš gana? Viņš gana kūtī piesietas, un ik pa brīdim atnes kādu zālīti, visu laiko dod sausbarību, vai viņš nes avis ganībās, kur ir zāle dabīgi.
Nu? Pasaulē.

Man ir tāds stereotips radies, ka – varbūt tas ir dēļ jūsu lielās pieredzes – ka jūs domājat, ka aizejot no LELB jūs skādi izdarīsiet draudzei. Es neaicinu jūs iet prom ne uzkurieni, bet tas man nav saprotams. Pirmkārt, jūs saprotat, ka juridiski jūs vairāk ar ēku neaiziestiet. To LELB ir panācis veiksmīgi. Sproģis vēl aizgāja veiksmīgi – ar ēkām.
Ne mēs tās mājas cēlām, ne mēs tās zemes krājām. Mēs sakrāsim un uzcelsim savas. Man ambīcijas ir augstākas.

Lieta tāda. Ja jūs runājat par kaut kādu mantojumu, ka jums uzticēja, jums bija tornītis.

Nē. Es runāju tikai par dvēselēm, brāl. Tu zini – baznīca nav akmens.

Okei. Ja iet par dvēselēm runa, tad es tiešām nesaprotu. Var taču pulcēties dajebkur – ja tiešām grib dvēseles mantot. Vai ne?
Var.

Sludini mācību, kam tu tici, kā tev ir sludinājuši, kā tēvi tev ir nodevuši kristīgo mācību. Un nav svarīgi kur. Svarīgi ir darīt.
Vai tad mēs to nedarām?

Jūs darāt. Tad jautājums, kāpēc jūs paliekat tur.
Bet tu jau pats tik ko pateici – tas tak nav savrīgi. Patiešām.

Es domāju – nav svarīgi tieši tajā mājā.
Nu?

Jūs varat iet uz kultūras namu.
Tu tikko sacīji, it kā nav svarīgi, kam tu piederi, tajā pašā laikā tu izaicini nepiederēt vienai kopienai formāli, jo neformāli es tāpat sludināšu tur vai šur. Bet no otras puses, es jums vēlreiz saku! Jūs nevariet. Paganiet. Jums jābūt draudzei vairākus gadus, lai draudze nolaupa tavu sirdi. Tu nezini, kas tas ir, kamēr tu neesi tajā iekšā. Es arī nevaru to pat vārdos izstāstīt. Tas ir, tā ka, tā ir. Ja tu zini, ka gāzīsies tūlīt karsta lava virsū, bet sieva nevar aizskriet, tu neskrien viens, tu paliec ar viņu. Nu tā tas ir arī ar draudzi, ja viņa neredz un iet uz akadēmiju.

Tad viņas nav tavas avis. Tu viņiem esi kaut ko mācījis, bet tās tomēr klausa, ko māca tur akadēmijā.
Bet es esmu mācījis viņiem uzticēties visai Kunga miesai Es neesmu mācījis – „Ev veči! Tagad neviens vairs neklausiet nevienu, tikai ko es runāju.” Tas ir tā.

Nu redzi, ja tu saki, ka vajag klausīt visiem, nevis balstīties Rakstos, tad saklausīsies tādas lietas, ka pēc tam tev tiešām sirds būs salauzta, manuprāt.

Nu tā ir garīdznieka realitāte, mīļais. Jo katrs garīdznieks zina, ka tāda ir mūsu kalpošana. Mūsu kalpošana nav zāļainās ganības un klausīgas avis. Mūsu kalpošana ir nepārtraukti vilki, nepārtraukti aizvilināta viena, otra grupiņa – O! Mēs esam atraduši! Saēdās. Visiem slikta dūša, vēderi uzpūšās. Es tagad redzu, ka mēs tik tagad sākam celt to, ka nāk jau divas vai trīs paaudzes. Es jau tagad tos, kurus es kā bērnus saņēmu, tagad izlaižu studēt. Lūk, tur jau būs mazliet cits gājums. Būs pavisam cita garīga izšķiršana starp – Kristus gars un cits.

Lai Dievs dod. Lai Dievs dod.
Vai ne! Es jau arī nezinu. Varbūt. No jūsu pozīcijas – ir labi, ka jūs redzat, ka es neesmu pareizi darījis. Bet tad jums ir jāatļauj – vienkārši paliksim cieņas apstākļos. Es arī neuzskatu, ka jūs pareizi darījāt.

Tu mums vari teikt jebko.
Vai ne! Un jūs man. Un tikai tā mēs varam palikt savstaprējā cieņā.

Mēs jau viens otru mīlam.
Es gribētu tā.

Jo es tevi uzskatu, kā saka, par brāli, vai ne, bet ne ticībā, bet, teiksim tā, mūs šķir tā robežšķirkne.
Jo man ar šķita, ka tā robeža ir platāka vai lielāka, es tagad esmu pamanījs, ka tiešām – jā (smejas)

Ir robeža, ja?
Nē. Ka tā robežas ir kaut kādas pavisam citādākas. Ne starp mums īstenībā.

Es vienkārši gribēju teikt tā – tu mani apkampi. Es biju pie Aleksandra runāt – viņš mani arī apkampa. Redzi, tomēr mums kaut kāda ticības kopība ir. Vienīgā problēma, ko es nesaprotu, ir tā, kāpēc tu ļauj cirpt sevi?

Taisnīgs jautājums. Es arī nezinu kāpēc.

Varbūt jums tāds martīra sindroms.
Varbūt.

Es negribu par jums ņirgāties.
Nē, nē. Es tevi saprotu.

Es arī tevi saprotu, tev ir pieredze.
Korintiešos Pāvils apraksta, ko dara ar apustuļiem, un kaut kādā ziņā mēs esam priecīgi. Šos godā – mūs apsmej. Šos apmaksā – mūs padara bankrotā. Nu tā. Viņi ir cienījami – mēs apsmieti un atmesti.

Nu jā.
Bet tas ir aprakstīts jau toreiz. Lūk! Ja tu esi apustulis – tāda ir tā alga. Zini, Slenczka aizejot atkāroti un atkārti citēja: Atcerieties, ka vajāšanas ir patiesās māceklības pazīme un alga, nekas cits. Nevis, ka tev aplaudē un saka – okei.

Bet tieši otrādi, ja tu pareizi sludini, vienmēr ir jābūt veselam spēkam, kas pretojās, jo pareiza sludināšana atraisa dvēseles. Atraisa arī no kautkādas pārprastas baznīciskas sasaistības, un no laikmeta sasaistības, kurā mēs visi stāvam. Bet protams, līdz tai lai tiktu tas nav vienkārši pareiza dogmatiska sludināšana, tā ir tikai maza epizode, tā kā Gara auglim – deviņas pazīmes – garša, smarža, krāsa – tāpat arī sludināšanai – to es no savas pieredzes saku, es negribu jūs izšaubīt. Es arī garāk vairāk ticēju tajā teoloģiskajā virzienā, es tagad redzu – pareiza teoloģija ir, sacīsim tā, lai būtu laba mūzika, pareizi iemācīties notis ir tikai ceļš uz to, nevis galamērķis – redz, cik es skaisti pareizi notis sarakstu. Tieši tāpat, kautkādā ziņā, ir ar teoloģiju. Teoloģija tev iedod, ka tu zini nerunāt herēzi, un runāt saskaņā ar tēvu, un tēvu tēvu apliecību. Runāt saskaņā ar to, lai tas ir konsekvencē ar manām vecajām dāmām un kungiem draudzē. Lai es viņiem nestāstu kaut ko. Bet tas ir tikai viens no. Bet to es tikai tā kā brālis ar amata brāļiem parunājos, negribu jūs tā kā sarūgtināt vai sabiedēt, teoloģija tiešām ir, bet lai sludināšana kļūst dzīva ir vēl kaut kādi komponenti jāliek klāt.

Kas tad ir luteriska mācība? Tā bija – saprast būstisko, kas ir baznīcā. Būtu pilnīgi vienalga, kādā tērpā tu kalpo, būtu vienalga kāda ir liturģija, būtu pilnīgi vienalga kāda vispār ir dievkalpojuma kārtība. Tas viss nav svarīgi. Svarīgākais ir tas, lai būtu pareizi sludināts Dieva Vārds un pareizi pārvaldīti Sakramenti. Tas ir tas galvenais, ko vienmēr luteriska baznīca ir uzsvērusi.

Bet tad, ja kāds mēģina to visu kaut kādā veidā uzspiest kā obligātu, vai kaut kā.
Nu tu zini, man droši vien uz visiem jautājumiem kaut kāda atbilde jāatrod, kā mācītājam. Es uz šito teiktu – bet tu jau man liekas pats atbildēji. Vai tu piekrīti, ka, ja saprot būtisko, šis lietas drusku tā kā atkrīt.

Tas ir tas, ko es saku.
Secinājums. Vai, tātad, tie cilvēki, kuri tomēr krāmējās ap šitām lietām, ir sapratuši būtisko?
Nākamais jautājums, ja viņi nav sapratuši – es stāstu kāpēc es, kāpēc mēs visu laiku esam runājuši, un kāpēc sākumā arī Ilārs skaļi runāja, bojādams sev nervus un ko, un iespējams, ka arī es vienā brīdī apstāšos, droši vien tas brīdis ir tuvāk, nekā es pats nojaušu, vai apstādināts tikšu. Es patiešām dziļi ticu, jo Kristus acīs visas tās lietas liekās tādas maznozīmīgas par kurām mana baznīca vēl liek tādu baigo lielo naudu, laiku un nervu. Tad mana ticība ir – man ir kaut kā vēl jāmācās, lai arī viņi ir sapazīstināti – tas nekas, ka viņi sēž augstos krēslos, kleitās un tērpos – tas tā. Arī viņu sapazīstināt ar to, ka ar bērnu Jēzus ir tuvs un ar muļķiem, ja! Nu ja tu esi gudrs, tad tak tev Viņš vēl tuvāk pienāks, ja tu ļausi. Proti, – kad viņi satiks būtisko, arī viņiem tās lietas liksies adiaforas. Nu līdz šim jāsaka, jau kā ir, jā.

Atkal jānotic, ka ir kāds Gara ceļš, ka viens ienāk un redz pat nezinādams, ka redz. Un viens ienāk, un ir pilnīgā pārliecībā, ka viņš visu redz, bet tā arī neuzzin, ka dzīvo pa tumsu. Es nezinu, kā tas ir. Es saku – no vienas puses teoloģija, no otras puses mīlestība. Neko jaunu es nepateikšu. Pareizā sludināšanā arī tev šīs divas lietas ir tā jāspēj nolīdzsvarot, ka tu zini, kā Luters, kā vārdā tu runā. Bet tev ir baigi jādzird, ko tu runā, ar savu klausītāju ausīm. Un lai to dzirdētu ir jābūt vienam pieslēgumam – mīlestības pieslēgumam. Visi citi pieslēgumi. Es esmu pārbaudījis. Intelektuāli uzminēt, vai vēl kaut kā – sadalīt sociālās grupās vai aptaujāt. Vismaz Latvijā tas nedarbojas. Latvijā darbojas viens – ja klausītājs saņem mīlestību no runātāja, tad ir saikne, ja nē – nav.

Tāpēc arī es esmu savā ziņā, lai kādas jaudas un kādi miljoni tagad sakrāsies tur varbūt centra rokās. Ja viņi tagad pajautātu, vai viņi dabūt to, ko grib? Ja es tā paskatos (tur virsvaldē sēžot dzirdi) tūkstoši tā un šitā un kā. Viņi jau nemaz nepamana, ka nekas jau nav no tā, kāpēc un ko viņi tur sola un taisa, projektē. Nekādi augļi nav. Nekas nenotiek.

Nekas arī nebūs. Bet ne par to mēs runājam.
Gribu pajautāt, kas tā mīlestība ir, ko tu mini – teoloģija un mīlestība – kas ir mīlestība?

Ir teoloģija – to es tā kā zinu. Kas ir mīlestība?
Labi, nu. Ja tu gribi teoloģisko ceļu, tad iesim. Atdot savu dzīvību otra dēļ. Runāt otram tā, ka tu aizmirsti, ka tu esi Roberts no augsburgiešiem un tamlīdzīgi. Tā ir mīlestība. Upurēt sevi otra dēļ. Jūdam jūds, grieķim grieķis, visiem viss.

Domā es ar tevi runāju kā augsburgers?
Nē, nē.

Es runāju kā Roberts.
Tāpēc es ar tevi apkampos.
Tāpēc mums iznāk saruna.

Tāpēc es ar tevi apkampos. Es varētu domāt – TU LELBietis, kāpēc tu mani kamp. Ej tu bekot.
Jā (piekrītot.) Bet par to jau es runāju. Bet tu pats zini, kā es zinu, jo nav gluži tā, ka tev visas sarunas tāpat iznāk, un ka ar visiem tev ir mīlestība.

Ne ar visiem ir vērts – tā var likties. Kāpēc lai es upurētu savu pašpārliecinātību, kaut kāda šitāda. Bet kaut kādā īpatnā veidā tiešu tur ir tas noslēpums, ka tu neeksistē. Eksistē tikai tas cilvēks, un mans Kungs, ar ko es gribu viņu iepazīstināt. Varbūt baigi patētiski skan, nu kaut kā tā.

Bet vai tas, kas mīl nepārmāca?

Pārmācīšana šai gadījumā var iznākt, kā eglītē karināt āboļus, un teikt, ka tas ir labs koks, kas nes labus augļus. Uzmanīgi! Ar to pārmācīšanu tā baigi jāuzmanās.

Es piekrītu. Kas mīl, to pārmāca un pamāca.

Turpinājums seko »