Rolands Eimanis: Atzīšanās [5.daļa]

« Lasīt sākumu | Iepriekšējā daļa »

Tēma tikai riņķo apkārt. Varbūt īsi varētu, kā Zase bija aicinājis (tikai aicinājuma dēļ – neiedziļināsimies, kas ir Zase) – Ja mēs redzam, ka tie, kurus mēs uzturam ar savu vilnu, ved mūs, teiksim, karavāna iet pavisam tur, kur nevajag, dedzīgie rumaki jau ir aizskrējuši prom. Bet karavāna tagad dragā, kur pagadās, un saka: Davai vēl vilnu, vēl vilnu. Vēl vajag. Mums, redziet, priekšā kaut kas virmo – oāzes. (Bet viņiem rādās.) Dragājam uz turieni, tur būs labi.
Bet tu jau redzi, kā sanāks –tuksnesim, kuram var pāriet nedēļā pāri, mēs iesim 40 gadus. Bet viņi saka: Ejam uz turieni, dodiet vēl vilnu.
Āāā! Bet visi redz, ka nav uz turieni jāiet. Visi redz! Bet neviens nesaka. Visi baidās teikt. Zase teica – nu nedodiet viņiem vairs to naudu. Neapmaksājiet viņu konferences ar katoļiem un liberāļiem, neapmaksājiet viņu braucienus – cik tad vizinās viņi te pa pasauli, cik tad var, zin, cik tad var.
Dodiet man laiku. Pagaidiet. Pagaidiet. Es arī uz šo atbildēšu, bet ar darbiem, nevis ar vārdiem.
(visi iesmejas) Nav gluži tā, tik bezspēcīgi ir, kā izskatās. Būs labi.

Jautājums bija tāds, ka ir kaut kas jādara. Tātad nostāja ir jāpauž tad, ja tu redzi, ka iet šķērsām.
Turpinot to karavānas līdzību. Iedomāsimies, tev ir uzticēti 20 cilvēki visā tajā lielajā karavānas kopībā, kur priekšā ir „Mozus” ar visiem „vecajiem.” Es saprotu, ka es ar saviem 20 varētu atsevišķi nedēļas laikā pāriet. Man pat liekās, ka, ja mani nostādītu tur priekšā, es varētu ar viesiem tūkstošiem. Turklāt es saprotu, ka ejot to ceļu 40 gadus, no maniem 20 vismaz 5 nomirs pa ceļam.

Jā, jā.
Tas ir baigais vājprāta ceļš. Viņi vienkārši atkritīs. Ja normāli mūsdienu aizņemtam cilvēkam iemācīties visas kvēpināšanas un krustus. Piemērs, par ko esmu dzirdējis. Atnāk cilvēki uz baznīcu, sasēžas, un gaida, kad dievkalpojums sāksies. Tad atnāk kāds kaloptājs, izved visus ārā, liek iet ap baznīcu, un tad tikai iekšā. Tas cilvēks, kas to man stāstīja ir tas, kas pazuda šo 40 gadu ceļā. Proti, viņš vairs uz turieni neiet. Viņam tas ir par garu. Jūs saprotat, ko es saku. Tu neej pie Kristus vairāk, tu ej…

Jā, jā. Māžoties.
Un te ir tas mans stāsts. Palīdziet saprast. Es tiešām nesaprotu. Jau toreiz (mēs minējām Ilāra vēstuli), es ieraugu – jā, lielā karavāna virzās tur, es redzu to ceļu pavisam citādāk, īsāk – visi dzīvi, visi 20 aizies dzīvi – ejam. Tajā pašā laikā es redzu, ka no maniem 20 līdzi nāks tikai 10. Tie pārējie paliks. Tad es palieku. Es saprotu, ka es varbūt esmu tas, kurš jau rīt nomirs garajā 40 gadu ceļojumā.

Kurš māca pareizi?
Jā, kurš māca saskaņā, bet ne tā kā es. Es vairs neuzskatu, ka es mācu pareizi. Es negribu mācīt pareizi, es gribu mācīt īsti un patiesi – dzīvu Dieva Vārdu.

Es atvainojos. Es nesaprotu, ko tu runā tagad.
Jautājums ir tas, ka tu redzi, ka ir kādi 10, piemēram, Uļģis, Aleskandrs Bite un tu – jūs būtu vienprātībā, bet pārējie iet kaut kur, piemēram, Laugalis, Eglītis un Vanags, tie būtu tādi, kas tic savādāk. Līdz ar to ir divas baznīcas, ja? Tad sanāk baznīca baznīcā?
Kāpēc?! Kāpēc? Vai tad draudzei uzreiz jādalās divās draudzēs, ja vieni vairāk mīl Pēteri, un vieni Pāvilu, piemēram. Nē! Kristus ir viens.
Vai tā nesaka piētisti – jūs zināt, ka esat pareizi, pārējie apkārt māca savādāk.
Pie Lutera jūs pamanīsiet dalījumu „redzamā un neredzamā baznīca.” Tā nav baznīca baznīcā? Tas ir tas pats, tikai citos vārdos.

Tu gribi teikt, ka tu esi neredzamā baznīca, bet LELB redzamā?
Nē. Es neko negribu teikt.
Es gribu teikt, ka jebkurā draudzē visi:

A. Nav Kristus mācekļi,
B. Visi Kristus mācekļi, nav vienā Kristus māceklības vecumā.

Bet visu laiku ir baznīca baznīcā.

Nevienā brīdī runājot mēs nerunājam par sirds ticību. Piekrīti? Mēs runājam par apliecību.
Kā tu zini, ka Uļģis sludina pareizi? Tāpēc, ka viņš to apliecina.
Kāpēc Pirro ir harizmāts? Tāpēc, ka viņš to apliecina.
Kas teica, ka nevarētu būt manā draudzē viens, kas ir vienā apliecinājumā, un otrs, kas Svēto Garu vairāk meklē, pielūdz?

Kas ir tavā draudzē mani neinteresē. Es runāju par mācītāju, kas nes atbildību par mācību. Piemēram, Korintiešu vēstule, ceturtā nodaļā.
Labi, labi. Tātad manā baznīcā nevar būt dažādi mācītāji? (izbrīnīti) Jūsu baznīcā nevar būt dažādi mācītāji?

Tātad, ja tavā baznīcā var būt mācītājs, kurš saka, ka Svētais Gars nāk no Rakstiem, un mācītājs, kurš saka, ka Svēto Garu var dabūt ārpus Vārda un Sakramenta, tad jau ar to vien jūs apliecināt, ka neesat vienā baznīcā.
Jūs ārēji piederat LELB, bet jūs neesat vienā baznīcā. Tās ir divas pretējas lietas. Viena pareiza, otra maldīga, sakaņā ar Rakstiem.
Cits piemērs, viens tic, ka Jaunava Marija uzklausa viņa lūgšanas, bet otrs saka, ka tā ir elkdievībai. Kā tad mēs varam būt vienā baznīcā? Tas, ka mēs ārēji piederam LELBam? Ka mēs esam brāļi ticībā? Nē. Mēs pilnīgi ticam savādāk. Mums ir dažādi dievi. Tad tev ir cits dievs, man ir cits dievs. Mēs nemaz nevaram kopā Dievu lūgt.
Taisnība. Tad, ja baznīca ir racionālu cilvēku veidojums, viss ir taisnība, un tur vispār nekādu racionālu graudu nevar atrast, kur piekasīties. Bet tiklīdz tu saproti, ka baznīca ir iracionāla kaut vai par tik, par cik pārlaicīga. Proti, viņa te bija, pirms tu piedzimi. Mācītāji veidoja luterisko baznīcu, kurā es atgriezos, pirms es vispār par Kristu biju dzirdējis. Tad kad es atgriezos, es atgriezos, protams, no vienas specifiskas sludināšanas, kura nekad nebūs identiska visiem citiem. Ja es pēc kāda laika sāku tos, kas te bija pirms tam, ņemt un ķidāt, es pazaudēju to, ka baznīcā ir kaut kas virs manis, nevis, ka es te tagad atnācu, un tagad es te nostrādāšu kā vajag, ja. Jo mans racionālais prāts arī mainās ar gadiem. Tā tas diemžēl ir. Tad kad tu to piedzīvosi, tu zināsi. Pagaidām – vai nu tu tici, ka es nemeloju, vai nu netici. Sagaidi pats savu gudrību.

Man tāds jautājums radās. Pirms radīšanas arī bija baznīca?
(klusums)

Nu, pirms Dievs radīja cilvēku – bija baznīca?
Jā.

Bija?
Jā, bija – Kristus.
Nu tu zini, tas ir neparasts jautājums.

Bet tu saki, ka bija.
Jā, bija. Kristus ir baznīca. Nu kā tad. Baznīca ir Kristus.

Es tikai gribēju dzirdēt atbildi.
Un tad, kad Viņš nonāk, Viņš saka, ka miesa tagad paliks virs zemes, bet Galva būs tur.

Man patīk tādi ekspresjautājumi.
Jā, jā.

Ko tu domā par internetu kā mediju?

Nesaprotu, kāpēc jums interesē viens saguruša mācītāja stāsts par internetu.

Tāpēc, ka mēs esam interneta baznīca – interneta medijs. Mums ir teoloģiski izklaidējošs portāls e-BAZNICA.
Tātad jūs esat manas draudzes konkurenti. Es par jums neko labu nedomāju. (smejas)

Mēs neuzdodam jautājumu par e-BAZNICU. Mēs uzdodam jautājumu par internetu.

Mēs internetā rakstām, intervējam dažādus cilvēkus, apskatām dažādus viedokļus un skatus. Tāpēc mēs tev jautājam. Mēs katram jautājam – ko viņš domā par internetu kā mēdiju. Jo tu būsi publicēts internetā. Internets ieņem vietu kādu cilvēku dzīvē.
Es esmu daudz to pārdomājis Jūs uztrāpījāt virsū. Esmu daudz domājis, un arī lūgšanās domājis par internetu, ka tur ir daudz lietas, kas ir nesaprastas.
To pašu, ko es domāju par pasauli un cilvēkiem – sacīsim tā. Internets ir tādā veidā ļoti īpatns nosaukums – virtuālā realitāte, kura nekādā ziņā neatspoguļo kaut kādu citu realitāti, kā to, kurā mēs šeit esam. Un lai kā mēs tur izlikotos, ka mēs tur varam būt, kas vien gribam un kā vien gribam, īstenībā, tas, kas mēs tur gribam būt, mēs esam arī šeit, tikai (iesmejas) vispārējās pieklājības normās un frāzēs to tērpdami.

Internets ir pasaule, kurai vajag pestīšanu – es tā teikšu. Internets ir pasaule, kurā ir jādod iekšā kapitāli daudz pestīšanas vēsts, jo tur arī ir grēka teritorijas – tādas, par kurām tu pat nojaust nevari, līdz satiec. Tu pat nenojaut, ka tādi grēka veidi vispār ir. Ka cilvēki var funktierēt, kā uztaisīt spridzekli no roku krēma, un baigi dziļi iebraukt, un lappuses mainīties…
Nu pornogrāfijas lietas – tās būtu tādas normālas lietas. Tās vienmēr ir interesējušas.

Kā tas ir – normālas lietas?
Nu tā arī ārpus virtuālās realitātes vienmēr, visos laikos, bijusi karsta tēma.
Bet tur ir parādījušās vēl tādas lietas, piemēram, stāsts par kanibālu, kurš internetā izsūta vēstules pieteikties pusdienām.

Ja?!
Lai apēstu. Un piesakās rinda – baigais saraksts ar pieteikuma vēstulēm – es gribu, lai mani apēd.

Mhm.
Kaut kas tāds mūsu realitātē vairs nenotiek. Kāpēc? Tāpēc, ka kaut kādā ziņā, ar vai bez Dieva Gara palīdzību, mēs esam kaut kā aplauzuši, ka nevar iet uz ielas ar plakātu – “es gribu iedot kādam pa purnu,” vai – “es gribu nogriezt, nocirst roku, lūdzu piesakaties.”
Neviens pa ielu netiks laists. Viņu apcietinās policija. Virtuālajā – redz tur tas garīgums un dēmoniskais, kā arī svētgarīgums, nekontrolēti izpaužās, tāpēc es par virtuālo realitāti domāju ne labu, ne sliktu. Es domāju, kā par realitāti, kura, līdzīgi kā šī realitāte, alksts Kristus pieskāriena. Jocīgi tas skan, varbūt.

Ir līdzīgi arī izteikušies cilvēki.

Turpinājums seko »