Rolands Eimanis: Atzīšanās [6.daļa]

« Lasīt sākumu | Iepriekšējā daļa »

Vai tu domā, ka internetā vajadzētu kaut kādu policiju?
Nesmuki skan policija. Tur ir jau, kas uzrauga.

Bet kāpēc tādas lapas var pastāvēt?
Tu pats zini, kā tās var pastāvēt, nokodēt un noslēpt no citiem. Tik ilgi, kamēr grēks slēpjas, ir labi, jo nedrīkst aizliekt grēkot. Bīstami ir tad, kad grēks sāk kļūt par ikdienas sastāvdaļu, sakot – kurš tad negrēko.

Es lasīju par Zviedrijas teoloģiju, kur bija teikts, ka senos laikos mācītājiem pārmeta, ka viņi ir tālu no pasaules, bet mūsdienās es varu pārmest, ka nekas pasaulīgais viņiem nav svešs (visi smejas)

Esmu augstās domās par internetu. Es vienmēr tevi Robert esmu visiem stādījis priekšā „Virtuālais baznīctēvs.” Es biju tas, kurš lika pamanīt, ka čalim ir talants.

Bet viņi uzrakstīja rīkojumu, kas aizliedza man izmatot LELB piederošos datorus.
Jautra dzīve tev ir.

Jūs man neko neesat jautājuši par pēdējā pusgada notikumiem. Vai jūs domājat, ka lasītājam tas neinteresēs?

Vispirms tāds jautājums – Kā tu draudzei pasludini evaņģēliju? Tu esi evaņģēliskā baznīcā, kas ir galvenie līdzekļi?
Mana prakse neatšķiras no teoloģijas – pamatā tie ir žēlastības līdzekļi.

Bet pasaki to vienkāršā valodā, lai saprot nekristietis.
To nevar pateikt vienā rindkopā – tad tas būs bāli. Teiksim tā – sludināt Kristus evaņģēliju mūsu laikmetam mātes valodā, un ar šo mācību sagatavot Kristus sakramentu saņemšanai, bet tikai tāpēc, ka Viņš pats ir apsolījis.

Ar neticīgo es gribu sarunu sāk ar iepazīšanos. Proti – kur esi tu? Piemēram, Jēzus saruna ar sievu pie akas. Kāpēc šī ne pārāk labas slavas meiča kļūst par misionāru? Tāpēc, ka Viņš visu izstāstīja. Ko Viņš izstāstīja? Viņš patiesībā… Nē! Es to negribu teikt. To katrs var pats izlasīt.

Cilvēks jāuzlūko kā veselums – miesa, dvēsele, gars. Neko nedrīkst apiet. Ja viņš ir nosalis, man viņš jāsasilda, pirms es viņam stāstu par Kristu. Nākamais līmenis, ko palaiž garām dēļ mūsu laikmeta psiholoģizācijas un plašā spektra „psiho” pakalpojumu sniedzējiem, ir tas psihes līmenis. Tu nevari uzreiz tik pie gara. Tev jāsaprot emocionālo stāvokli, psiholoģisko. Ja cilvēks ir iekrampējies galdā un meklē iespēju, kā atriebt savas ciešanas, tad, ja tādam nepienāk kā garīgs tēvs, bet kā ātrs sludinātās (še tev Bībele, še tev žēlastības līdzekļi), un viņš nesaņem maigu dziedināšanu dvēselē, viņš garu sāk pakļaut dvēselei. Kā krustneši. Pietiek ar vienu līdzībā sacītu teikumu „spied ar varu nāk iekšā” lai pamatotu – drīkst cirst lībiešus.

Īsi sakot evaņģēliju nedrīkst sludināt bezpersoniski. Otrs svarīgais moments ir tas, ko Kristus stāsta. Mēs tikām radīti Dieva līdzībā, piedzimām arī vēl kaut kādā Dievlīdzībā, bet dzīvojot šeit mēs pazaudējam. Lai tu un es ieraudzītu, kas esam patiesībā, nevis to, ko dzīves pieredzē esam sakrājuši, mums jāskatās uz Kristu. Mums grēks ir nolauzis jau to Dievlīdzību, bet Viņam nē. Tas ir process, kurā katrs kristietis ir aicināts iestāties. Vērot Kristu sludināšanā, vecāko draudzes locekļu attieksmē, attiecībās, sarunās. Bet man nav jātēlo Kristus, bet jākopē sevi.

Būt Kristum citiem.

Jā, piemēram.

Tātad, vai pēdējā pusgada laikā tava baznīca tev nodarījusi netaisnību?

Tendenciozs jautājums. Jāsaka tā, vēl nav pagājis pietiekami daudz laika, un es neesmu saņēmis atbildes, lai es varētu vērtēt – taisnīgi vai netaisnīgi. Man nekas nav teikts. Man ir darīts zināms tikai fakts, ka es un vēl divi kolēģi (kas ir mani vecākie brāļi, no kuriem es savā ceļa sākumā esmu daudz mācījies gan baznīcas gan Kristus mīlestību) vairs neesam pasniedzēji.

Pirmais, ko sacīja rektors Slenczaka: Cik bagāta gan var būt baznīca, ka var atlaist trīs tāda līmeņa pasniedzējus. Viņš zina situāciju pasaulē un Latvijā. Viņš zināja mūsu kvalifikāciju, un zināja, ka tādi zemē nemētājas.

Tā jau ir. Nevies vēl nenojauš, kādā talantu un supertalantu zemē mēs dzīvojam. Tas mani tiešām priecē, ka manu priekšmetu cits īsā laikā pasniegs tik pat labi, un vēl labāk.

Slenczkas teiktais ir dziļa ironija.

(visi smejas) No vienas puses tā ir zināma cerība. Ja kalpšanu saprot kā krustu, tad, ja tev atņem amatu, tevi atbrīvo no krusta. Var jau runāt par naudu un visu ko, bet jāredz šī otra puse.

Atbildi zemtekstā es jau minēju. Ja var atlaist pēc nepilnu 10 gadu kalpošanas neko nepasakot, nepaskaidrojot kāpēc, ko vajadzēja citādāk, kurš programmas punkts ir tik slikts, ka jāatbrīvo – tur jau ir tā netaisnība.

Var jau būt, ka mani vajadzēja atlaist, bet netaisnība ir tajā, ka ne man, ne Aleksandram nav pateikts neviens vārds, izņemto to, ka amerikānim tā gribējās.

It kā jādod vieta citiem. Bet es esmu pret rotācijas idejām. Svētie Raksti runā par vecajiem, kas lemj. Ir uzsvars uz vecajiem. Kā es varu būt vecajais draudzē, ja es tur neesmu ilgāk par 5 gadiem? Vai tad vecajais esmu tikai tāpēc, ka esmu pensijas gados, pat bez lūgšanas un pieredzes? Bībele rāda ko citu. Pāvils raksta Timotejam – neviens lai nenicina tavu jaunību. Kas tad ir viņa spēks? Ticība, nevis viņa gadi…. Es 10 gadus strādāju, un neprasīju ne santīma vairāk pie sava pussimta, bet nu vienai lauku draudzei prasa pārskaitīt pus miljonu uz Rīgu.

Turpinājums neko »