Romas baznīcai aizvien nepieņemamie Lutera izteikumi

Varbūt luterāņu un Romas katoļu Baznīcas mācības gandrīz piecsimt gados ir tā satuvinājušas, ka starp tam vairs nav būtisku atšķirību? Vismaz emocionāli šāds priekšstats varētu rasties un arī bieži tiek pausts.

Lasot 1520. gada pavesta Leo X pasludinātos nosodījumus, redzam, ka ar dažiem Lutera nosodījumiem mūslaikos nevarētu rasties problēmas. Vairāki no bullā ietvertajiem nosodījuma punktiem skan tik kuriozi, ka Romai tos nebūtu grūti atcelt vai, pareizāk sakot, būtu grūti neatcelt.

Piemēram bullas 33. punktā nosodīts jeb nolādēts ir Lutera uzskats, ka “dedzināt ķecerus [uz sārta] ir pretēji Svētā Gara gribai” (grūti iedomāties, ka Romas baznīca arī šodien šādu Lutera uzskatu sauktu par ķecerīgu).

Tāpat arī 16. punktā nolādētais Lutera uzskats, ka tie, kas pretēji tā laika Romas mācībai uzstāj, ka lajiem Sv. Vakarēdiena būtu jāpasniedz abi elementi – Kristus miesa un asinis -, nav jāuzskata par ķeceriem. Pēc Otrā Vatikāna koncila (20. gs. 60. gados) arī Romas katoļiem taču ir atļauts Vakarēdienā sniegt lajiem abus elementus; tas nozīmē, ka Roma varētu vienkārši paziņot, ka tā atzīst Lutera izteikto kritiku sava laika baznīcai par pamatotu.

Vēl dažos citos punktos ir nosodīti no konteksta izrauti vai sagrozīti polemiski Lutera izteikumi. – Te mūsdienu Roma varētu vienkārši atvainoties par kādiem savstarpējiem pārpratumiem, kuri polemikas karstumā radušies.

Tomēr vairākos pāvesta bullas punktos, kas skar evaņģēlija mācības pašu būtību, nosodīti Lutera izteikumi, kurus Romas baznīca aizvien uzskata par nepieņemamiem.

Tāds, piemēram, ir pirmais bullā nosodītais Lutera izteikums:

“Plaši izplatīts ir ķecerīgs viedoklis, ka Jaunās Derības sakramenti dāvā piedodošu žēlastību, tiem, kas neliek tai šķēršļus.”

Galvenais, pret ko Luters vērsās, tā sacīdams, bija tā laika uzskats, ka žēlastības saņemšanai nav nepieciešama bet pietiek tikai ar formālu sakramentu saņemšanu.

Ticības tēma tiek skarta arī bultas 10. punktā, kurā nosodīts Lutera izteikums, kas skan:

“Grēki netiek piedoti nevienam bez tā, ka priesteris tos viņam piedod un cilvēks tic, ka viņam ir piedots [..], ir nepieciešams arī ticēt, ka ir piedots.”

Arī šodien Romas baznīca māca, ka ticība nav nepieciešama žēlastības un grēku piedošanas saņemšanai.

Tāpat pāvesta bullas 2. punktā nosodītais Lutera izteikums vēl aizvien ir krasā pretrunā mūslaiku Romas baznīcas mācībai. Luters mācīja:

“Noliegt, ka bērnā pēc Kristības paliek grēks, nozīmē izturēties necienīgi pret apustuli Pāvilu un pašu Kristu.”

Arī šodien Roma māca, ka Svētajā Kristībā tiek ne vien piedota iedzimtā grēka vaina, bet iedzimtais grēks tiek iznīcināts, un tāpēc cilvēks ar Dieva žēlastības palīdzību spējot piepildīt bauslības prasības.

25. punktā tiek nosodīts Lutera sacītais, ka

“Romas pontifs [..] nav Kristus vietnieks [kas valda] pār visām baznīcām visā pasaulē un ko Kristus būtu iecēlis Svētajā Pēteri.”

Šis ir viens no būtiskajiem jautājumiem, kas veido visas Romas eklesioloģijas (mācibas par baznīcu) pamatu ari šodien un no kura Romas baznīca diez vai kādreiz būs gatava atteikties.

Arī bullas 27. punkts veltīts pāvesta autoritātes tēmai, un tajā nosodīti šādi Lutera vārdi:

“Ir neapšaubāmi, ka nedz baznīcai, nedz pāvestam nav varas pār ticības artikuliem [proti, atcelt Bībelē pavēlētos vai ieviest tiem līdzās savus] un vēl mazāk attiecībā uz morāles likumiem vai uz labajiem darbiem.”

Mūsdienās Romas baznīca pāvesta varu un autoritāti uzsver un aizstāv vēl noteiktāk nekā Lutera laikā.

1520. gada bulta Exsurge Domine bija tikai sākums, taču jau šajā dokumentā iezīmējās vairākas būtiskas tēmas, par kurām diskusijas vēlāk turpinājās: mācība par iedzimto grēku, mācība par ticības taisnību un mācība par pāvesta varu un autoritāti.

[Pārpublicēts no laikraksta Svētdienas Rīts]