Romas lāsts pār Luteru

Pāvests vācietis – ko gan tas varētu nozīmēt?

Pats fakts, ka Ticības Kongregācijas prefekts (agrākais amata nosaukums – Lielinkvizitors), turklāt vēl vācietis, Jozefs Racingers tiek ievēlēts par pāvestu, nav nemaz tik vienkārši tverams.

Gadu simtiem ilgi par pāvestiem tika izvēlēti vienīgi itāļu kardināli. Tad pēkšņi par pāvestu tiek ievēlēts polis Karols Vojtila (kas pieņem Jāņa Pāvila II vārdu). Un ne jau tāpat vien -tā sakot, gadījās kāds piemērots kandidāts polis, bet ar skaidri noprotamu mērķi -sagraut komunistisko sistēmu. Polija bija šīs sistēmas pati vārīgākā vieta, jo par spīti komunistiskajai valdīšanai tajā bija ārkārtīgi stipra katoļu baznīcas opozīcija varai un ietekme uz tautu. Ar poļu pāvesta iecelšanu tika dots ārkārtīgi spēcīgs impulss šīs ietekmes vēl lielākam pastiprinājumam. Aprēķins bija pareizs, un to juta arī komunisti, tāpēc tika sagatavots atentāts pret pāvestu; tas tomēr bija neveiksmīgs. Pakāpeniski Polijā sākās nemieri, kas inficēja visas sociālistiskās sistēmas valstis. Rezultātā komunisms sabruka. Kad tas notiek, katoļu prese pilnīgi pamatoti nopelnu lauvas tiesu par to piedēvēja pāvestam.

Tēmu varētu turpināt ar jautājumu: “Kad vajadzēja sagraut komunismu, par pāvestu izvēlējās poli; tagad par pāvestu izvēlēts vācietis – nez ko Roma vēlas panākt šoreiz?”

Pāvests vācietis ir zīmīgs signāls protestantiem, īpaši luterāņiem. Šis fakts Vācijā ir radījis jūtamu nacionālu pacēlumu. Turklāt nevajag aizmirst, ka Vācijā, kas nezinātājam varētu šķist kā luterisma citadele (jo te taču luterisms radās), puse ir katoļu un puse tā saukto evaņģēlisko ticīgo, un tikai daļu no šiem evaņģēliskajiem varētu saukt par luterāņiem. Patiesībā Vācija ir protestantisma, tai skaitā, arī luterisma, vājākā vieta, kurā balanss starp katoļiem un evaņģēliskajiem Lutera tautas un ticības brāļiem ir nestabils.

Fakti vai baumas, ka vācu izcelsmes pāvests grasās reabilitēt Luteru, kas vācu tautas (arī vācu katoļu) apziņā ir viens no tās visu laiku izcilākajiem dēliem, var izraisīt nopietnu tuvināšanos Romas attiecībās ar protestantiem. Tas ievērojami celtu pāvesta autoritāti vācu tautas un protestantiskās pasaules vidū, padarītu viņu par savējo to vidū, kuri Luteru uzskata par savējo. Turklāt pāvests īpaši ne ar ko neriskē katoļu vidū, jo viņiem pāvests vienmēr būs savējais neatkarīgi no tā, ko viņš izdarījis.

Romas lāsts pār Luteru

1520.gada 15.jūnijā pāvests Leo X laiž klajā savu slaveno bullu Exsurge Domine, kurā ir ietverts 41 punkts ar Lutera “ķecerīgo” uzskatu uzskaitījumu. Pāvests Luteram deva laiku pēc bullas izsludināšanas Vācijā – 60 dienas -, lai viņš atsauktu savus ķecerīgos uzskatus un izlīgtu ar “Māti Baznīcu”. Kā zināms, Luters, saņēmis pāvesta bullu, to publiski sadedzināja 1520.gada 10.decembrī. Vairāki no bullā ietvertajiem nosodījuma punktiem skar Evaņģēlija mācības pašu būtību un arī šodien ir šķeļoši Romas un luterāņu attiecībās, daži turpretī šodien skan tik kuriozi, ka Romai tos nebūtu grūti atcelt vai, pareizāk sakot, grūti neatcelt.

Piemēram, bullas 33.punktā ir nosodīts Lutera uzskats, ka “dedzināt ķecerus [uz sārta] ir pretēji Svētā Gara gribai” (grūti iedomāties, ka Roma arī šodien šādu uzskatu sauktu par ķecerīgu). Tāpat arī 16. punktā nosodīts Lutera uzskats par to, ka tie, kas pretēji tā laika Romas mācībai uzstāj, ka lajiem Sv. Vakarēdienā būtu jāpasniedz abi elementi (Kristus miesa un asinis), nav jāuzskata par ķeceriem. Šodien pēc II Vatikāna koncila (XX gs. 60.gados) arī Romas katoļiem ir atļauts Vakarēdienā sniegt lajiem abus elementus; tas nozīmē, ka arī ar šo jautājumu Romai vairs nebūtu problēmas.

Vēl dažos citos punktos nosodīti no konteksta izrauti vai sagrozīti polemiski Lutera izteikumi, kuri savā būtībā ir pretēji Lutera izteiktajai domai, kas ir skaidri redzama kontekstā un citos viņa izteikumos. Tomēr vairākos punktos, skatoties no šodienas Romas oficiālās mācības pozīcijām, izteikta un nosodīta Lutera mācība, kas vēl joprojām ir krasi pretēja Romai. Tāds, piemēram, ir 25.punkts, kurā nosodīts Lutera uzskats, ka “Romas pontifs, Pētera pēctecis, nav Kristus vietnieks [kas valda] pār visām baznīcām visā pasaulē un ko Kristus būtu iecēlis Svētajā Pēterī.” Šis ir viens no jautājumiem, kurš veido visas Romas eklezioloģijas (mācības par baznīcu) pamatu un no kura Roma nekad nebūs gatava atteikties.

Tāpat Roma diez vai būtu gatava atzīt, ka Leonam X nav bijusi taisnība, nosodot šādu Lutera izteikumu: “Ir neapšaubāmi, ka nedz baznīcai, nedz pāvestam nav varas pār ticības artikuliem [tos ieviest vai atcelt], un vēl mazāk attiecībā uz morāles likumiem vai uz labajiem darbiem” (27.p.), jo Roma šodien šādu varu uzsver un aizstāv vēl noteiktāk – Lutera laikā pāvests mācības un morāles jautājumos vēl nebija pasludināts par nemaldīgu, šodien – ir.

Lāsta atcelšanas izredzes. Kopsakarības. Nolūki. Konsekvences

Šajā jautājumā viss atkarīgs no tā sauktās politiskās gribas. Lai šo seno lāstu atceltu un pielabinātu protestantus, varētu izvēlēties dažādus populistiskas retorikas ceļus, un šajā sfērā Vatikāna speciālistus kādam būtu grūti pārspēt. Protams, ja tagadējais pāvests par sava pontifikāta mērķi ir pasludinājis redzamas, t.i., institucionālas, baznīcas vienības izveidošanu, tad lāsta atcelšanai politiskās gribas, šķiet, varētu būtu pietiekami. Kā šī griba realizēsies, rādīs tuvākais laiks. Taču luterāņiem un citiem protestantiem lāsta atcelšanas gadījumā vajadzētu būt piesardzīgiem, jo tā šoreiz varētu būt vienīgi politika, kas izsakāma ar tautas gudrību: ko nevar ar varu, to paņem ar viltu! Ja gadu simtiem ilgi Romas bargā balss skandēja tikai vienu teikumu: “Marš, atpakaļ uz Romu, jūs ķeceri!”, tad tagad šī pati balss maigi dūdos: “Luters nu ir atgriezies pie mums, nāciet arī jūs.”

« Lasīt sākumu | Iepriekšējā daļa » | Lasi turpinājumu »

[Pārpublicēts no Biķeru Draudzes Avīzes]