Sadrumstalotais cilvēks

“Es piederu tukšajai paaudzei. Man nav nekādas pārliecības. Es nepiederu nevienai kopībai, tradīcijai vai kam tamlīdzīgam. Es esmu pazudusi šajā plašajā, plašajā pasaulē. Es nepiederu nekur. Man nav absolūti nekādas identitātes,” tā ar kādas jaunas sievietes vārdiem runā modernā cilvēka izmisums. Pat paši būtiskākie cilvēka esamības jautājumi “Kas īsti es esmu?” un “Kur ir mana vieta šajā pasaulē?” tā arī daudzkārt paliek neatbildēti.

Pazudis plašajā pasaulē

Arvien biežāk sev apkārt mēs dzirdam tādus vārdus kā identitātes krīze, apnikums un bezjēdzība. Un šādi vārdi un noskaņojums ir raksturīgs ne tikai cilvēkiem, kurus mēs mēdzam saukt par neveiksminiekiem, bet arī tādiem, kuriem dzīve šķietami “iet no rokas” un kurus mēs saucam par nodrošinātiem un pārticīgiem. Šī problēma patiesībā nav sveša ne jauniem, ne veciem, ne izglītotiem, ne neizglītotiem. Un mūsu laikā kā nekad agrāk cilvēki izjūt, ka tiem trūkst orientieru un kritēriju, lai izprastu šo pasauli. Nebūt jau nav tā, ka šī problēma ir raksturīga tikai mūsu laikam, bet, šķiet, tomēr ir tā, ka laiks, kurā mēs dzīvojam, izceļas ar īpašu sarežģītību un haotiskumu. Un tādēļ cilvēkiem ir jāsastopas ar milzīgām grūtībām, mēģinot saprātīgi izskaidrot šo pasauli un cilvēka lomu tajā.

Patiesība zudusi

Mūsdienās no cilvēku prātiem gandrīz pilnīgi ir izzudusi doma par absolūtām un nemainīgām patiesībām, kas vienotu visus cilvēkus savā starpā. Dažādo kultūru, rasu, reliģiju un filozofiju priekšstatu daudzveidība ir radījusi iespaidu, ka vienota patiesība visiem nav iespējama. Katram esot sava patiesība, un tāpēc vienīgais īstenais ceļš uz savstarpēju saprašanos esot plurālisms, iecietība un tolerance. Tādējādi šī pasaule uzskatu un viedokļu daudzveidībā ir kļuvusi pilnīgi sadrumstalota un fragmentēta, un tā vien šķiet, ka viss, kas mūs šeit saista kopā, ir tikai šī zeme, pa kuru mēs staigājam.

“Vecajos, labajos laikos” cilvēki atrada sev vietu un drošību savā ģimenē, draudzē un ciematā, kas bija diezgan noslēgta vide, kur cilvēki parūpējās viens par otru. Šodien jau ļoti reti ir sastopamas stipras, saliedētas ģimenes, kā arī vienotas un drošas draudzes kopības, kas ir nepieciešami nosacījumi, lai audzinātu cilvēkus ar stipru un stabilu identitāti. Mūsu haotiskais un steidzīgais laiks diemžēl vairs gandrīz nepazīst rietumu kristīgās kultūras mantojumu un tradīcijas, kas no paaudzes uz paaudzi spēja dot zināmu kārtību un stabilitāti cilvēka dzīvei.

Nekādas loģikas

Mūsu laiks ir radījis pilnīgi jauna tipa domāšanu un priekšstatus par pasauli. Ja jau nav absolūtu vērtību un kritēriju, tad arī cilvēka domāšanai nav obligāti jābūt loģiskai un konsekventai un viena cilvēka galvā var vienlaikus sadzīvot vairākas pilnīgi nesavienojamas uzskatu sistēmas. Piemēram, mēs uz ielas varam sastapt cilvēku, kurš apgalvo, ka ir ateists un materiālists, bet tajā pašā laikā tic arī reinkarnācijai! Nav grūti pamanīt, ka šādā apgalvojumā ir pieļauta kāda rupja loģikas kļūda, proti, ka tādas lietas, kā materiālisms un reinkarnācija, ir savā starpā nesavienojamas. Lai arī tāda cilvēka uzskatos nav nekādas konsekvences, tomēr tas šodien reti kādu uztrauc. Un tamlīdzīgu piemēru var minēt ļoti daudz. Vispārējais viedoklis ir apmēram šāds – ja viņam tā liekas pareizi, lai jau viņš tam tic!

Šāda veida domāšanu zināmā mērā veicina arī mūsdienu izglītības sistēma, kas piedāvā apgūt daudz dažādu priekšmetu, kuri dod mums ieskatus dažādās mūsu dzīves un kultūras jomās. Un bieži tādā veidā kā šie priekšmeti tiek mācīti, tie galu galā sniedz tikai fragmentāras zināšanas šajās atsevišķajās jomās, bet nesaista visas zināšanas kopā, lai izprastu kontekstu, kopsakarības un iegūtu kopainu par šo pasauli un cilvēka lomu tajā. Katrā ziņā es piekrītu, ka mūsu sabiedrībai ir nepieciešami cilvēki, kas būtu īpaši specializēti kādā vienā noteiktā jomā, bet, manuprāt, vēl svarīgāk būtu audzināt patiesi izglītotus cilvēkus, kas prastu spriest kopumā par šo pasauli un to, kas tajā notiek.

Dieva radītā pasaule

Kristīgajai baznīcai šajā laikā ir īpaša privilēģija sludināt mūsdienu sadrumstalotajam cilvēkam atbildes uz cilvēka visbūtiskākajiem jautājumiem, ko savā atklāsmē ir devis pats Dievs. Savā atklāsmē Dievs mums ir devis to, ko pats cilvēks savā ierobežotībā nav spējis sasniegt vienotas un nesadrumstalotas zināšanas par visu mūsu dzīvi un tās jēgu. Bībelē mums paveras visaptverošs skats no Dieva perspektīvas, ka visa šī pasaule ar tās iemītniekiem ir Dieva radīta un uzturēta un atrodas Viņa varā. Šādā ticībā mēs uzzinām kādu brīnišķīgu patiesību par to, kas ir cilvēks. Tā ir patiesība, ka cilvēks nav vis kāds nejauši evolūcijas ceļā attīstījies veidojums, kuram nav nekādas īpašas jēgas un mērķa, bet cilvēks ir Dieva radība, kuru Viņš ir veidojis pēc sava tēla un līdzības, lai tādējādi cilvēks varētu būt sadraudzībā ar savu Radītāju. Šajā ziņā cilvēks ir visas “radības kronis”, apveltīts ar visdažādākajām spējām un talantiem, spēku un prātu, sajūtām un emocijām. Tā Svētie Raksti liecina par cilvēka augsto stāvokli: “Kad es redzu Tavas debesis, Tavu roku darbu, mēnesi un zvaigznes, ko Tu esi radījis: kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, un cilvēka bērns, ka Tu viņu uzlūko? Tikai mazliet Tu viņu esi šķīris no Dieva, ar godību un varenību Tu viņu esi pušķojis, esi to darījis par valdnieku pār Saviem radījumiem, visu Tu esi nolicis pie viņa kājām.” (Ps. 8:4-7) Tieši tādēļ arī cilvēks kā Dieva tēls un līdzība jau pēc savas būtības ir vērtīgs un nozīmīgs.

Paradokss

Taču tajā pašā laikā kristīgā ticība neidealizē cilvēku, bet gan ļoti reālistiski apraksta cilvēka dabu. Un ir vēl kāda svarīga patiesība, ko Dieva vārds mums vēstī par cilvēku, tā ir grēkā krišana, kas ir izraisījusi cilvēka dabas samaitāšanu. Šī ir otra lieta, kas ir jāpatur prātā, kad runājam par cilvēku. Paradoksālā situācija, kad no vienas puses cilvēks ir “pušķots ar godību un varenību” un ir paaugstināts pāri visām radībām, bet no otras puses ir tāds, kas nereti rīkojas viltīgāk, ļaunāk un nežēlīgāk par jebkuru citu radību, ir izskaidrota un pamatota Dieva vārdā. Jo cilvēks patiešām ir vērtīgs un vienreizējs, tādēļ ka to ir radījis Dievs, bet tai pašā laikā tas ir ļauns un nepilnīgs, jo ir atkritis no sava Radītāja un nonācis grēka stāvoklī.

Bībele bieži ļoti nepievilcīgā gaismā runā par cilvēku kā par grēcīgu, nepaklausīgu, pretestīgu un samaitātu radījumu. Tomēr Dievs reizi no reizes Svētajos Rakstos apstiprina, ka cilvēks joprojām ir nozīmīgs Viņa acīs un ka Viņš negrib, lai cilvēks ietu galīgā pazušanā. Un savu visdziļāko mīlestību uz ikvienu (pat visnožēlojamāko) cilvēku Dievs ir atklājis savā Dēlā Jēzū Kristū, sūtīdams Viņu krusta nāvē, lai Viņš izpirktu visus cilvēku grēkus un atjaunotu izjaukto sadraudzību Dieva un cilvēku starpā.

Reālā pasaule

Cilvēku savstarpējās attiecībās šajā pasaulē dominē krietni vien citādāki priekšstati. Vai nav tā, ka cilvēki cits citu vērtē atkarībā no tā, kādi katram ir sasniegumi dzīvē, cik katrs ir simpātisks, pievilcīgs, gudrs, skaists, slavens utt.? Diemžēl tu nevienam neliksies interesants tikai tāpēc, ka esi cilvēks. Cieņa un respektē taču tikai tos, kuri ir kaut ko sasnieguši, kuri jau ir “kaut kas”. Tādiem ir daudz draugu un laba sabiedrība, bet tie, kam nav ar ko lepoties, tie paši ir vainīgi… Un tādēļ tik daudziem cilvēkiem ir jādzīvo nepārtrauktā nedrošībā un spriedzē: Vai es cilvēkiem patikšu? Vai viņi mani novērtēs un mīlēs?

Mūsu vērtība ir no Dieva

Te mēs atkal nonākam pie jautājuma vai man un tev ir kāda nemainīga un paliekama vērtība, neatkarīgi no tā, vai esmu “veiksminieks” vai “neveiksminieks”, bagāts vai nabags, vecs vai jauns? Kristīgā ticība nepārprotami atbild, ka ikviens cilvēks ir cienījams un godājams kā Dieva radība. Mūsu vērtība nav atkarīga no tā, ko apkārtējie ļaudis par mums domā, bet gan no tā, ko Dievs par mums domā. Dievs ir radījis mūs un piešķir mums vērtību. Kā Dieva radības savu patieso vērtību un nozīmi mēs iegūstam Viņa atspulgā, kad dzīvojam Viņa vārda patiesībā. Kā Kristus saka: “Ja jūs paliekat manos vārdos… jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus” (Jņ. 8:31-32). Šajā patiesībā cilvēkam ir dota vienota un skaidra izpratne par visu lietu būtību un jēgu.