Sajust Dievu?
Vēl lielākas briesmas (un tās ir jau pavisam tuvu) slēpjas Dāvida Lūkes aicinājumā pārņemt no “evaņģēliskajiem” koncentrēšanos uz pārdzīvojumu:
Pamatvajadzība ir iespēja sajust Dieva klātbūtni un dalīties šajās izjūtās ar citiem.. Saprotot vārdu “kontakts” tā pamatnozīmē – pieskaršanās vai kaut kā sajušana – šajā gadījumā mēs varētu runāt par orientāciju uz saskarsmi, piedāvāt kontaktu ar Dievu, ar paša emocijām un citiem ticīgajiem.
Autors te velk paralēles ar sakramentiem:
Saskares punkts ar evaņģēliskajiem veidojas tad, ja mēs piekrītam, ka Dievs pasludinājumam par grēku piedošanu, dzīvību un pestīšanu, var izmantot paša cilvēka pārdzīvojumu.
Ja jau Dieva vārds var izmainīt Sakramenta elementus, to pašu tas var izdarīt arī ar emocionālu pārdzīvojumu:
Prieka, mīlestības un kopības sajūta var nākt no dažādiem avotiem. Ja tā ir balstīta Dieva vārdā par Viņa darbu Kristū, un tiek attiecināta uz Dieva vārdu, kas svētī šādu pārdzīvojumu, šī sajūta var kļūt par zīmi Dieva īpašai dzīvudarošai klātbūtnei.
Tam seko atruna un jauns apgalvojums:
Es neiedrošinos apgalvot, ka evaņģēliskajām baznīcām raksturīgā orientācija uz saskarsmi, kā bija rakstīts iepriekš, luterāņiem varētu atklāt jaunus sakramentus. Vienīgi tajā, kas ir paša Dieva pavēlēts, var droši paļauties uz Viņa klātbūtni, tāpēc Svētajam Vakarēdienam un Kristībai jāpaliek galvenajiem. Tomēr šī metode var parādīt, kā iespējams paplašināt sakramentālo domāšanu, tas ir, kā Dieva klātbūtni iespējams atpazīt arī citā veidā, kad Viņa apsolījuma vārds tiek sasaistīts ar to, ko ticīgais var nomanīt, sajust un pārdzīvot.
Tiktāl šie prātojumi šķiet pieņemami. Vai tad arī Apoloģijā nav teikts, ka piedošanas apsolījums, kura ārējās zīmes ir sakramenti, “ir rakstīts un attēlots labajos darbos”? Tomēr Ticības apliecību autori neprātoja par radikālām atšķirībām starp sakramentiem un labajiem darbiem – sakramenti ir tie, kas rada ticību, turpretī darbi ir tikai rezultāts jeb ticības izpausme. Savukārt Lūke mēģina noteikt atšķirību starp sakramentiem un “citiem veidiem”, kuros arī “Dieva klātbūtni iespējams atpazīt”, itin kā tie būtu vienkārši sarindojami pēc svarīguma pakāpes, un Dieva pavēlētie sakramenti tad nu būtu tie “galvenie”. Un pat šī centrālā nozīme tiek apšaubīta.
Lūke vēršas pret stāvēšanu ar seju pret altāri, jo tasliek domāt, ka Dievs ir nevis kopā ar tiem, kas sapulcējušies, bet kaut kur citur. Tiek uzskatīts, ka Dieva klātbūtne ir uz altāra, kur tiek konsekrēts Svētais Vakarēdiens un kur Viņa klātbūtne tiek piedzīvota pirmām kārtām. Tas netieši norāda, ka citi kopīgi Dieva klātbūtnes pārdzīvojumi ir mazāk svarīgi.. Paši cilvēki ir vislabākais atgādinājums tam, kur Viņa klātbūtne būtu jāsajūt.
Lūki nebūt nemulsina viņa apjūsmotās “orientācijas uz saskarsmi” izcelsme:
Etimoloģiski korekts termins varētu būt “entuziasms”, kas nozīmē “būt Dievā”. XIX gadsimtā šo kustību sauca par “svētumu”. Tās paveids XVIII gadsimta luterāņu vidū tika dēvēts par piētismu. XX gadsimtā sastopami vairāki virzieni, kas tai piešķīruši citu izskatu. Vienkāršs un neitrāls termins varētu būt – pieredzes metode. Es vēlētos izcelt tās likto uzsvaru uz kontaktu ar Dievu.
Lūke delikāti noklusē šo XX gadsimta virzienu nosaukumus – pentakostālisms un neopentakostālisms.
Tomēr doma kļūst skaidra no izmantotajiem piemēriem un komentāriem: pieredzes “metode vislabāk
mūsdienās redzama pentakostāļu baznīcās”; “apmēram trīs ceturtdaļas mācītāju un draudžu
locekļu lielajās un augošajās presbiteriāņu baznīcās apstiprina, ka piedzīvojuši harismātiskas izpausmes”. Lūke pilnīgi pamatoti piētismu saista ar pentakostālismu un entuziasmu. Ja vairums luterāņu izsauktos:
Jo ļaunāk piētismam,*
tad Lūke patiesībā bravūrīgi apgalvo:
Jo labāk pentakostālismam un entuziasmam!
Darba apjoms ļauj tikai īsi atgādināt mūsu ticības apliecinājumu Šmalkaldes artikulos:
Īsi sakot, jūsmošana piemīt Ādamam un viņa bērniem no pasaules sākuma līdz tās beigām; to viņos ielicis vecais pūķis un iepotējis viņos kā indi, un tā ir visu ķecerību – arī pāvestības un Muhameda – iesākums, spēks un vara.**
* – Piētisms var nozīmēt ļoti dažādas lietas. Vēsturiski par piētismu dēvē kustību, kas aizsākās Vācijā XVII gadsimta beigās, un kuru raksturoja novēršanās no luteriskās ortodoksijas emocionāla individuālisma un subjektīvisma virzienā. Tas gan nenozīmē, ka visi piētisti atmeta luterisku mācību, vai ka ikviena nelokāmas ortodoksijas kritika bija nepamatota. Tomēr kopumā piētistu iespaids uz luterisku mācību un praksi jautājumos par sakramentiem, liturģiju, baznīcu un kalpošanu bija destruktīvs. Arī mūsdienās piētisms nav vērtējams viennozīmīgi. Piemēram, Skandināvijā, it īpaši Somijā, “piētisms” galvenokārt pārstāv teoloģiskam liberālismam pretēju nostāju, tādējādi tas var būt pat stingri konfesionāls un sakramentāls. Šāda “piētisma” izplatību lai Visvarenais Dievs svētī vienmēr un visur!
** – Kas ir entuziasms? Etimoloģiski šī vārda nozīme ir dieva pārņemts. Teodorēts (386–457) vērsdamies pret eihītu mistēriju kultu viņus dēvēja par entuziastiem. Anabaptistus par entuziastiem un fanātiķiem (vāciski Schwaermer) dēvēja gan luteriskie, gan kalvinistiskie reformatori. Čestertons smejas, ka entuziasms – kalpošana cilvēkā pašā mītošajam dievam – ir vissliktākā no visām viltus reliģijām, jo “kad Džons pielūdz dievu, kas mīt viņā pašā, tas nozīmē, ka Džons pielūdz Džonu”. Ronalds Nokss norāda: “Fanātisms sajūt to, ko nezina, ticība zina to, ko tā nesajūt.”
Ieskaties