Sākotnējais ticības apliecinājums

Jēzus Kristus ir Kungs (Κύριος Ιησούς Χριστός) – tas ir sākotnējais baznīcas ticības apliecinājums. Ar to kristīgā ticība reiz iegāja pasaules vēsturē. Aizvien dziļāk saprast šī ticības apliecinājuma jēgu ir lielais, būtībā vienīgais visas kristīgās teoloģijas uzdevums. Atkārtot šo ticības apliecinājumu, izteikt to aizvien jaunās formās, pārtulkot visu laiku un tautu valodās, aizsargāt no pārpratumiem un nepareiziem skaidrojumiem un izprast tā nozīmi visās dzīves jomās – tāds ir visas uz ticības apliecinājuma celtās ēkas uzdevums kristietībā.

Neviens vēlāk veidotais ticības apliecinājums nevar un negrib būt kas cits kā sākotnējās ticības Jēzum kā Kristum un Kungam apliecinājuma atjaunošana. Tā tas ir ar Apustuļu ticības apliecību, Nīkajas ticības apliecību, reformācijas konfesionālajiem rakstiem un jebkuru ticības apliecību, kurā nākotnes kristietība gribētu izteikt savu ticību. Kā šis ticības apliecinājums ir bijis baznīcas vēstures iesākumā, tāpat tas būs arī tās noslēgumā. Tad tiks piepildīti lielie apustuļa vārdi: “Lai Jēzus vārdā locītos visi ceļi debesīs un zemes virsū, un pazemē un visas mēles apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dievam Tēvam par godu” (Fil.2:10-11).

Tam, kurš vēlas saprast šī ticības apliecinājuma jēgu, vispirms ir jāsaprot, kas baznīcas ticības apliecinājums patiesībā ir. Mūsdienās tas bieži tiek aizmirsts, un, šķiet, arī teologi par to nezina. Ticības apliecinājums nepieder, kā daudzi domā, reliģijas būtībai. Tas pat nav raksturīgs augstāko reliģiju būtībai. Misticisms, piemēram, nerunā par ticības apliecināšanu. Bet jau no paša sākuma ticības apliecinājums pieder kristīgās ticības būtībai un sastāv no trīs daļām: grēksūdzes (confession of sin), ticības apliecības (confession of faith) un Dieva apliecināšanas (acclamation of God). Tās ir ὁμολογεῖν un ἐξομολογεῖσθαι nozīmes Jaunajā Derībā un atbilstošie grieķu un latīņu vārdi, kas tiek lietoti baznīcā. Tas joprojām atbalsojas Augustīna Grēksūdzē.

Ticības apliecinājums, kā tas tiek lietots kristietībā, ir dziļi iesakņojies cilvēku dvēselēs. Tas ir devis nosaukumu veselam literatūras virzienam. Atcerēsimies Augustīna un Ruso ticības apliecinājumus un to, kā tie ir ietekmējuši viņu autobiogrāfiju rakstīšanu. Ja modernās pasaules cilvēki pretstatā visiem pārējiem vēstures periodiem lielu dzeju saprata un vērtēja kā “ticības apliecinājumu” tajā nozīmē, kādā Gēte runāja par saviem darbiem kā lielas ticības apliecības fragmentiem, ja filozofiskie un politiskie pasaules skatījumi parādās kā “ticības apliecinājumi”, tad tas izriet no ticības apliecināšanas – tā, kā to saprot kristīgā ticība. Tūkstoš gadu vēstures laikā tas ir palīdzējis veidot Rietumu cilvēku, un ticības apliecinājums joprojām paliek spēks, kaut arī tā saturs – grēku piedošana, ticības apliecība un Dieva apliecināšana – sen jau ir aizmirsts.

Jau Jaunajā Derībā pastāv īpašs kristīgās ticības apliecināšanas veids – baznīcas ticības apliecība. Tās būtība ir saskatāma pēc šādās iezīmēs. Vispirms tā ir jāsaprot kā atbilde, kuru ir izraisījusi Dieva atklāšanās, ticības atbilde saņemtajam Dieva vārdam. Kad Jēzus jautāja: “Bet jūs, ko jūs sakāt mani esam?”, Pēteris atbildēja ar baznīcas pirmā ticības apliecinājuma vārdiem: “Tu esi Kristus” (Mk.8:29). Tā nav nejaušība, ka Mateja stāstījumā Jēzus runā par atklāsmi. Visas patiesās ticības apliecības grib būt atbilde uz atklāsmi. Tajās ticība vienkāršos, objektīvos fakta formulējumos sniedz liecību par atklāsmi, kas ir notikusi. Tādējādi tikai profētiskajās reliģijās, kuras pazīst atklāsmi, kas kādreiz ir notikusi (piem., islama שהאדה), var atrast paralēles ar kristīgajām ticības apliecībām. Baznīcas ticības apliecības objektīvi stāsta par faktiem, ne par subjektīvo pieredzi. Šī iemesla dēļ tās mūsdienu cilvēkam ir nepatīkamas. Ticības apliecības runā par to, kas ir atklāts Kristū, kas reiz vēsturē ir noticis. Tādēļ vēlākos laikos ticības apliecības vienmēr norāda uz pagātni, uz pestīšanas vēstures “tad” un “tur”, uz to, kas notika “zem Poncija Pilāta”.

Ticības apliecināšana kā atbilde uz atklāsmi, otrkārt, ir baznīcas atbilde. Tā nav tikai viena ticīgā atbilde, kaut arī katrs ticīgais apliecina ticību ar ticības apliecības vārdiem “es ticu”, kā tas notiek Kristībā. Jēzus jautājums tika adresēts visiem mācekļiem kopā: “Bet jūs, ko jūs sakāt mani esam?” Pēteris atbild viņu visu vārdā, un viņa atbilde tūlīt kļūst par viņu visu ticības apliecinājumu. Un atkal tā nav nejaušība, ka Mateja stāstījumā šajā vietā tūlīt seko pirmā reize, kad tiek pieminēta baznīca. Ticības apliecināšana un baznīca ir saistītas. Kristus baznīca vienmēr ir apliecinoša baznīca. Ne tikai katrs kristietis apliecina savu personīgo ticību, bet baznīca, visu ticīgo kopība, liecina par atklāsmi, kas ir notikusi. Atsevišķs kristietis pievienojas šai liecībai savā personīgajā ticībā. No šīs ticības vienprātības, kuru veido Svētais Gars, dzimst patiesa ticības apliecība. (Salīdz.: “Mūsu baznīcas māca pilnīgā saskaņā” [Augsburgas ticības apliecība, I art.] un līdzīgi apgalvojumi Konkordijas grāmatas ievadā.)

Ticības apliecināšanas trešā iezīme ir, ka tā ir ietverta liturģijā, svētajā dievkalpojumā, kurā baznīca parādās kā draudze, kas uzklausa, lūdz un apliecina. Mēs redzam jau no paša sākuma, ka vissenākie ticību apliecinošie apgalvojumi ieņem noteiktu vietu svētajā dievkalpojumā. Ticības apliecināšana kā draudzes atbilde ir vērsta uz Dievu. Šajā ziņā apliecināšana ir līdzīga lūgšanai, kaut gan abas nedrīkst sajaukt.

Kad baznīca apliecina, tā vēršas ne tikai pie Dieva, bet runā arī pasaulei. Tā ir baznīcas ticības apliecināšanas ceturtā iezīme. Visiem patiesiem ticības apliecinājumiem ir polemisks raksturs, arī tad, ja tajos nav ietverti maldu mācības nosodījumi. Ticības apliecinājums nošķir patiesu mācību no maldu mācības, kristīgo ticību no pasaules reliģijām, baznīcu no visa tā, kas nav baznīca.

Šajā nozīmē Jaunās Derības formulas: “Jēzus ir Kungs” (Rom.10:9; 1.Kor.12:3), un: “Jēzus Kristus ir Kungs” (Fil.2:11; sal. 2.Kor.4:5; Kol.2:6), ir patiesi ticības apliecinājumi un visu vēlāko baznīcas ticības apliecību prototipi. Par to izcelsmi mēs neko nezinām. Mēs varam būt pateicīgi, ka mums ir dots stāstījums par Mesijas apliecinājuma, “Tu esi Kristus”, izcelsmi. Bet Jaunā Derība mums neko skaidri nesaka par “Jēzus ir Kungs” izcelsmi. Agrīnā, aramiešu valodā runājošā baznīca jau vērsās lūgšanā pie Jēzus kā pie “Kunga”. To pierāda senā lūgšanu formula marana tha, “Mūsu Kungs nāk!” (1.Kor.16:22; sal. Atkl.22:20). Par spīti Bultmanam, tas var tikt attiecināts tikai uz Jēzu. Pēc Mūsu Tēvs lūgšanas tā ir senākā kristīgās liturģijas daļa. Tomēr mēs nevaram pateikt, vai ticības apliecinājums “Jēzus ir Kungs” jau tika lietots aramiešu valodā. Mēs to atrodam grieķu valodā baznīcās, kurās kalpoja Pāvils. Tur tas parādās kā ticības apliecinājums Kristībā (kas varētu būt ņemts no Rom. 10:9 un Kol. 2:6) un tiek lietots dievkalpojumā (1.Kor.12:3).

Tas ir grieķu Κύριος Ιησούς (“Jēzus ir Kungs”), kurā šis ticības apliecinājums iegūst pilnīgu rezonansi. Viss, kas ir ietverts vārdā Κύριος (“Kungs”), ir teikts par Jēzu. Κύριος ir “Vārds pāri visiem vārdiem” [Fil.2:9], Dieva svētais vārds, kas lietots grieķu Bībelē.

(Jēdzieni Θέος [“Dievs”] un Κύριος [“Kungs”] sader kopā, kā mēs to redzam Jņ.20:28: “Mans Kungs un mans Dievs”, un 1.Kor.8:5-6: “..dievu un kungu ir daudz,” un tad – “viens Dievs” un “viens Kungs”. Šos abus jēdzienus mēs redzam kopā arī vēlākajā imperatora titulā dominus et deus [“kungs un dievs”]. Šis Κύριος nāk no Austrumiem, kur vārdi, kas tika attiecināti uz valdnieku, tika teikti arī par dievību un otrādi.)

Κύριος (“kungs”) ir vārds, kādā tika sauktas orientālo hellēnisko mistēriju reliģiju dievības. Κύριος ir vārds, ar kuru imperatora kultā tika apzīmēts Romas imperators. Hellēniskā orienta valodā κύριος tika attiecināts uz dievību un tās atklāsmi, atklāto dievu. Kad agrīnā baznīca apliecināja savu ticību, ka Jēzus Kristus ir κύριος, tā apliecināja savu ticību Viņa patiesajam dievišķumam. Tādējādi šis ticības apliecinājums nepasaka par Viņu mazāk, kā to dara Nīkajas ticības apliecība: “Dievs no Dieva, gaisma no gaismas, patiess Dievs no patiesa Dieva.”

Ar apliecinājumu, ka Jēzus ir Κύριος, kristīgā ticība tiek nodalīta no visām apkārtējām reliģijām. Apliecinājums, ka Jēzus ir Kristus, bija iespējams tikai jūdiem. Vismaz tā domāja agrīnā baznīca Palestīnā, kaut gan to nepieņēma jūdu valdnieki (Jņ.9:22). Bet apliecinājums, ka Jēzus Kristus ir Kungs, radīja nenovēršamu sinagogas un baznīcas atdalīšanos. Viena tajā saredzēja radības dievišķošanu un zaimus pret vienu un vienīgo Dievu, bet otra nesaskatīja nekādu pretrunu ar to, ka ir tikai viens Dievs. Pāvils, bez šaubām, 1. Vēstulē korintiešiem 8:6 raksta par pēdējo. Reliģiskajam hellēnismam šāds apgalvojums, ka nesenas pagātnes vēsturiska persona ir Κύριος un tikai Viņš, šķita esam absolūta muļķība un bezjēdzība. Romas impērijai apliecināt Jēzu kā Kungu, Κύριος Ιησούς, nozīmēja noliegt Κύριος Καῖσαρ (“Ķeizars ir kungs”) un tādējādi bija liela nodevība.

Tādi ir agrīnās baznīcas ticības apliecinājuma, ka Jēzus ir Kungs, dziļumi un dimensijas. Ar to agrīnā baznīca atbildēja uz atklāsmi, kas bija notikusi vēsturiskajā cilvēkā Jēzū no Nacaretes. Un ar to tā sevi nošķīra no visām citām pasaules reliģijām. Lai iedziļinātos tālāk šajā ticības apliecinājumā un ticībā Jēzum Kristum kā patiesam Dievam, kas ir ietverta tajā, mēs izskaidrosim divas lietas, kuras ir fundamentālas šim apliecinājumam: Jēzus Kristus augšāmcelšanos un debesbraukšanu. Ir nepārprotami, ka tādējādi mēs apskatīsim tikai nelielu daļu no visas kristoloģijas.