Sanctorum Communio
Senākajā Pasaules konferencē par ticību un kārtību, kas nav identiska ar Pasaules Baznīcu koncila komisiju par ticību un kārtību, tika pielietots veselīgs likums, ka visi svarīgie dokumenti ir jāpublicē ne tikai tajās trīs valodās, kuras tiek lietotas konferencē, bet arī latīņu un grieķu valodās. Kamēr šis likums tika ievērots bija iespējams izvairīties no neskaidrībām un pārpratumiem, ko bieži varētu tikai vēlēties, no neskaidrībām, kas ir ieviesušās mūsdeinu ekumēniskajos dokumentos.
Ko tas kristīgajai pasaulei nozīmēja, ka XVI un XVII gadsimta konfesionālie dokumenti, līdz pat Vestminsteres ticības apliecībai, tika stādīti priekšā latīņu valodā un ka visu konfesiju teologiem bija iespēja uzsākt dialogu vienam ar otru, ko viņi arī plaši izmantoja? Šodien šķiet, ka angļu valoda kļūst par Rietumu pasaules ekleziastisko valodu; pat Osservatore Romano ir izdevums angļu valodā. Šodien angļu valoda noteikti pieder klasiskajām kristīgās pasaules valodām – ir tikai jāatceras angļu Bībele, Krenmera liturģiskie teksti un Džona Henrija Ņūmena brīnišķīgā valoda – bet modernā angļu valoda ir pārāk nesaistoša, pārāk nepiemērota dogmatiskajiem formulējumiem. Vēl bez tā ir vērojama briesmīgā modernās teoloģijas tendence savas domas izteikt, izmantojot aizvien jaunu terminoloģiju. Protams, baznīcai un tādējādi arī teoloģijai ir jāveido jauni termini tad, kad vecie vairs nav saprotami jeb vairs nav adekvāti. Klasiskākais piemērs tam ir Nīkajas ticības apliecībā lietotais ομοουσιους un cīņa par terminoloģiju jautājumā par trinitārajām un kristoloģiskajām dogmām (οὐσία, ὑπόστᾰσις, essentia, substantia, πρόσωπον, persona, φύσις, natura un to samocīti veidotie un bieži apšaubāmie ekvivalenti sīriešu, koptu un armēņu valodās).
Bet ieviest jaunu terminoloģiju ir atļauts tikai tad, kad tā kalpo, lai ienestu lielāku skaidrību, nevis lai sajaukto šos jēdzienus jeb aizēnotu patiesību. Citādi mūsu teoloģiju apdraud tas, ka tā varētu kļūt par to, ko Harnaks dēvēja par “sistemātisku terminoloģijas nepareizu lietošanu, kas ieviesta kāda personīgu mērķu dēļ.” Šīs briesmas ir īpaši lielas modernā ekumēnisma teoloģijas laukā.
Šāda nelaime šķiet ir pamatā Leuenbergas Konkordijai, kuras mērķis ir sadraudzības veidošana starp luterāņu, reformātu un unionistu baznīcām Eiropā. Tas ir utopisks mēģinājums, raugoties no jebkura aspekta, jo šāda baznīcu sadraudzība ir ne tikai vienkārši neiespējama, bet tā ir loģisks absurds. Būtu iespējami un ieteicami veidot jaunu, ciešāku sadraudzību starp šīm baznīcām. Kur vien var runāt par šādu sadraudzību, izteikums baznīcu sadraudzība ir neiespējams tāpēc, ka tam ir sava noteikta vieta luteriskās Baznīcas mācībā un ekleziastiskajā likumā un ne tikai tajā, bet tas stiepjas līdz pat senbaznīcai un dziļi sakņojas Jaunajā Derībā. Sadraudzība ir tā, kas vienā, svētā, katoliskā baznīcā vieno kopā visus ticīgos un viņu draudzes Kristus miesas vienotībā. Tā ir baznīcas, ne baznīcu sadraudzība, ar vārdu ‘baznīcas’ saprotot lokālas draudzes jeb diacēzes, no kurām katra ir Kristus baznīca, Dieva ļaudis katrā attiecīgajā vietā (piem., Jeruzālemē, Korintā, Efezā un Romā).
Bībelē lietotie vārdi, kas apzīmē šo sadraudzību, ir κοινωνία, communio. Šī κοινωνία atšķiras no visām pārējām sadraudzībām, jo tās aizsākumi nenāk no cilvēka un stiepjas pāri tam, kas ir pasaulīgs un cilvēcisks. Šī sadraudzība nav balstīta uz sociālu vienošanos jeb dabisku reliģiju, kā to uzskatīja Šleiermahers:
“Reliģiskā pašapziņa, līdzīgi kā ikviens cilvēka dabas pamata elements, savā attīstībā neizbēgami noved pie sadraudzības jeb sadraudzes: kopība, kas, no vienas puses ir mainīga un nepastāvīga un no otras puses tai ir noteiktas robežas, ir baznīca” (Kristīgā ticība 1:6; sal. Kristīgā ticība 2:115 kur ir sacīts, ka baznīca rodas, sanākot kopā atdzimušajiem indivīdiem).
Drīzāk tā sākas dievišķajos žēlastības līdzekļos, Dieva vārdā un Kristus sakramentos. “Ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums, lai arī jums būtu sadraudzība ar mums. Un mūsu sadraudzība ir ar Tēvu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu.” (1.Jņ.1:3; sal. 6.p.).
Šajā pantā lietotais grieķu vārds ir κοινωνία. Par pirmo draudzi Jeruzālemē tūlīt pēc Vasarassvētkiem un 3000 kristības Bībele saka: “Un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās” (Ap.d.2:42). Sadraudzība tiek izveidota Kristībā un un konkrēti izpaužas maizes laušanas Sakramentā. Tas pilnībā saskan ar Pāvila lietojumu: dievs ticīgos ir aicinājis “Sava Dēla Jēzus Kristus, mūsu Kunga, sadraudzībā.” “Jo arī mēs visi esam vienā Garā kristīti par vienu miesu… un mēs visi esam dzirdināti ar vienu Garu” (1.Kor.1:9; 12:13). Saistība ar Svēto Vakarēdienu kļūst pilnīgi skaidra (1.Kor.10:16). Kristus miesas un asins κοινωνία atbilst baznīcas κοινωνία. Pie šī jautājuma mēs atgriezīsimies vēlāk.
Apustuliskajos svētības vārdos 2.Kor.13:13-14 ir pausts tas, ka baznīcas sadraudzība tajā pašā laikā ir kristiešu sadraudzība ar Tēvu, Dēlu un Svēto Garu. Ir jautāts, vai κοινωνία τοῦ ἅγίου πνεύματος nozīmē kopīgu dalīšanos Svētajā Garā, vai sadraudzību ko veido Svētais Gars. Tie noteikti ir abi gadījumi. 1.Kor.12:13 apliecina, ka tas ir Gara darbības rezultāts. Šis vārds ir lietots arī attiecībā uz šīs Gara veidotās sadraudzības rezultātu jeb apstiprināšanu. Tādējādi tā nauda, kuru Pāvils bija savācis no pagānu kristiešu draudzēm nabadzīgajiem svētajiem Jeruzālemē, tiek saukta par κοινωνία (Rom.15:26; 2.Kor.9:13), tieši tāpat kā Ebr.13:16 κοινωνία nozīmē mīlestības dāvanas draudzē pretstatā εὐποιΐα, žēlastības dāvanas, kas tiek dotas ārpus draudzes. Ja abas tiek apzīmētas kā θυσια, vissvināgākais vārds, kas apzīmē upuri, tad mēs varam atsaukt to, ka Ap.d.2:42 κοινωνία iespējams nozīmē dāvanu došanu dievkalpojumā. Tādējādi mēs varētu šajā pantā atrast, pirmo reizi, kristīgā dievkalpojuma četrus pamata elementus: apustuliskā vārda pasludinājumu, maizes laušanu, dāvanu nešanu jeb “sadraudzi” un ticīgo lūgšanas. Kāds var jautāt, vai tā ir nejaušība.
Bibliskā κοινωνία ideja atbalsojas Rietumu kristību ticības apliecības trešajā artikulā: “Es ticu uz Svēto Garu, svētu katolisku baznīcu, svēto sadraudzi [sanctorum communionem], grēku piedošanu, miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvību.” Frāze sanctorum communionem, kas tika pēdējā pievienota šai ticības apliecībai, kura attīstījās ļoti stingri, ir jāskaidro šajā kontekstā. Tas nav, kā ilgu laiku tika uzskatīts un kā Luters to saprata, paskaidrojošs pielikums vārdiem sanctam ecclesiam catholicam kā baznīcas definēšanas veids. Romas ticības apliecībai, pretstatā Austrumu ticības apliecībām (“Dievs no Dieva, Gaisma no Gaismas, patiess Dievs no patiesa Dieva”), nav paskaidrojoši atkārtojumi, bet ar līdz ar katru jaunu domu tā skaidro jaunu faktu.
Sanctorum communio nevar tikt saprasts kā “svēto sadraudze”. Bibliskajā grieķu valodā κοινωνία nekad nenozīmē draudzi [congregatio]. Tas norāda uz lietu stāvokli baznīcā, svēto draudzi [congregatio sanctorum]. Svētajā katoliskajā baznīcā ir communio sanctorum, kurā sanctorum var būt vai nu ģenitīvs no sancti, svētiem cilvēkiem, vai arī sancta, svētajām lietām, tādējādi nozīmējot piedalīšanos sancta kā konsekrētās lietās.
Ja ticības apliecībā nākas saskarties ar vārdiem, kuriem ir divējāda nozīme, tad to – līdzīgi kā atbilstošajā gadījumā ar Svēto Rakstu vārdu – var izprast divās nozīmēs. Tādā gadījumā tas, ja ar to tiek domātas svētie cilvēki, var tikt attiecināts uz κοινωνία, kas pastāv saskaņā ar 1.Jņ.1 starp baznīcas locekļiem, kaut kas līdzīgs tam, kā katoliskā Baznīca saprot tās mācību par sadraudzību baznīcas ietvaros tās trīs daļās: karojošā baznīca, triumfējošā baznīca un baznīca, kas cieš šķīstītavā. Turpretim mums kā evaņģēliskajiem teologiem ir jāapstrīd mācība par šķīstītavu un svēto pielūgšanu, kuras Roma balsta uz sanctorum communio jēdziena, tieši tāpat kā mums noteikti ir jāturās pie bibliskās mācības par κοινωνία starp baznīcas locekļiem tāda nozīmē, kā to rāda 1.Jņ.1 un varētu atjaunot to vārdos sanctorum communio. Patiesi, vārda ἐκκλησία lietošana Ebr.12:23 runājot par dzīvā Dieva pilsētu, debesu Jeruzālemi, ļauj mums pacelties pāri laicīgās baznīcas mērķim un kopā ar baznīctēviem saprast, ka visi svētie un taisnīgie kopš pasaules sākuma, pat eņģeļi un varas un spēki debesīs [virtutes et potestates supernae] tiek ietverti ἐκκλησία jēdzienā, tieši tāpat kā to darīja Rimziānas Nikita savā ticības apliecības skaidrojumā (sal. Ferdinands Kattenbušs šo baznīcu sauc par sanctorum omnium congregatio, visu svēto draudzi. “Šajā vienā baznīcā tic, ka jūs sasniegsiet svēto sadraudzi” [In hac una ecclesia crede te communionem consecuturum esse sanctorum]. Tādēļ svēto sadraudzība ir eshatoloģiska bagātība, pie kurām daļa būs baznīcas locekļiem. Šī baznīca parādās uz zemes katoliskas baznīcas veidā, ar kuru cilvēks var būt sadraudzībā [cuius communionem debes firmiter retinere]. Tad seko brīdinājums no viltus baznīcām [pseudo-ecclesiae] tāpēc, ka tās, ļauno garu pieviltas, tic un dzīvo citādi, nekā mācīja Kristus un kā apustuļi to nodeva tālāk.
Šis communio sanctorum skaidrojums, uz kura ir balstīta Augustīna eklezioloģija, nav jauna, kaut gan un tādējādi nav arī vienīgā iespējamā šī izteikuma nozīme. Ir daudz liecību, ka sākotnēji tas nozīmēja piedalīšanos sancta, konsekrētajos elementos Svētajā Vakarēdienā, kas bija kļuvuši par Kristus miesu un asinīm. Šāds sancta skaidrojums ir sastopams Austrumu Baznīcas liturģijās, kur sadraudze tiek iesākta ar aicinājumu: “Svētās lietas svētajiem” [τα ἅγία τοις ἅγιος]. Kaut arī Rietumos dominēja personiskā izpratne, senā nozīme netika aizmirsta. Hāns atstāsta ticības apliecības tekstu senajā normāņu franču valodā, kas mūsu fragmentu sniedz sekojoši la communion des saintes choses (svētās lietas) un norāda uz vēlāku ticības apliecības skaidrojumu vācu valodā, kas atrodams pie Ulma, kuram ir tāds pats sanctorum communio skaidrojums.
Ja šāds skaidrojums ir pareizs, tad ticības apliecībā būtu jābūt atsaucei uz Altāra Sakramentu, kuras tur tik bieži ir pietrūcis. Jebkurā gadījumā šāda doma ir ietvert “svēto sadraudzē.” Jo κοινωνία, kas saskaņā ar Jauno Derību pastāv starp svētajiem, ticīgajiem, visspēcīgāk izpaužas to sadraudzībā, kas ir pulcējušies ap tā Kunga galdu un saņem Viņa miesu un asinis. “Svētības biķeris, ko mēs svētījam, vai tas nav κοινωνία τοῦ σώματος τοῦ Χριστοῦ? Maize, ko mēs laužam, vai tā nav κοινωνία τοῦ σώματος τοῦ Χριστοῦ?” Ne jau svētīšanas un laušanas darbība rada šo sadraudzību, bet maizes un biķera saturs: “Jo, kā ir viena maize, tā mēs daudzi esam viena miesa, jo mēs visi esam šīs vienas maizes dalībnieki.” Grieķu valodā lietotais vārds “piedalīties[1]” ir μετέχομην, kurš Vulgātā ir atbilstoši tulkots ar participamus, turpretim κοινωνία τοῦ σώματος τοῦ Χριστοῦ atveidots kā participatio corporis Domini, un κοινωνία 16.pantā ir atveidota kā communicatio. Šīs pants parāda, cik cieši doma par baznīcu kā Kristus miesu saskan ar sakramentālās miesas Svētajā Vakarēdienā jēdzienu. Pamatoti ir uzskatīts, ka Pāvils šo ideju, kas viņam bija unikāla, par baznīcu kā Kristus miesu ir atvasinājis no Svētā Vakarēdiena. Jebkurā gadījumā 1.Kor.10:16 rāda, ka abas sanctorum communio nozīmes ir cēlušās no izteikuma κοινωνία τοῦ σώματος τοῦ Χριστοῦ. Vēlāk mums ir jāpārbauda, kā ir jānosaka saistība starp corpus Christi mysticum un corpus sacramentale.
Ja šie novērojumi ir pareizi, tad neviens vairs nevar apgalvot, ka Svētā Vakarēdiena izpratne nav viens no ticības artikuliem, kā to ir nelokāmi uzsvēruši reformāti, kopš Cvinglija un Oikolampadiussa. Luters pret to protestēja jau kopš paša sākuma, galvenokārt jau pret strasburgeriešiem un it īpaši Buceru. Bucers vienmēr aizbildinājās ar to, ka gan Lutera, gan Cvinglija izpratne par Svēto Vakarēdienu ieņēm savu likumīgo vietu baznīcā un tāpēc tās ir jāpieļauj. Marburgas kolokvija beigās, kad Bucers ar lielu un neviltotu patosu centās pārliecināt abas puses ievērot šādu iecietību, viņam nācās no Lutera dzirdēt katastrofālus vārdus: “Jums ir cits gars.” Lutera izpratnē Svētais Vakarēdiens bija baznīcas vienojošā dogma, kaut arī viņš to neatrada ticības apliecībā. Nīkajas ticības apliecībā nebija nekā līdzīga sanctorum communio, bet tā Kristību uzskatīja par ticības artikulu: “Es apliecinu vienu kristību grēku piedošanai.” Ir jātic un jāapliecina tas, ka Kristība sniedz grēku piedošanu. Tas izvirza jautājumu, vai iespējams, ka Apustuļu ticības apliecības vārdi remissionem peccatorum attiecas uz Kristību. Bieži tā arī ir uzskatīts, piem., gallu baznīcas formulā: caur Svēto Kristību, grēku piedošanu” [per baptismum sanctum remissionem peccatorum]. Kādā astotā un devītā gadsimta ticības apliecībā ir teikts: “grēku piedošana vai nu Kristībā, vai grēku nožēlošanā” [remissionem peccatorum sive per baptisma, sive per poenitentiam].
Ja kāds vēlas izvērtēt šos variantus un nedrošību par to, ka tie atklāj pareizi, tad viņam ir jāpārdomā fakts, ka “trešais” artikuls joprojām ir problēma arī Austrumu Baznīcā. Nīkajā viņi bija apmierināti ar vārdiem “un Svētajā Garā.” Sākotnējā Nīkajas ticības apliecība patiesi ir binitāra ticības apliecība. Tikai pēc milzīgām debatēm par ομοουσιους nozīmi Atanāzijs nonāca pie slēdziena, ka Dēla ομοουσιους nav saprotama bez Svētā Gara ομοουσιους. Aleksandrijas sinodē 362.gadā tika panākta vienošanās ar kapadoķiešiem, un viņu mācība par to, ka Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam ir viena un tā pati būtība (ομοιος κατ’ ούσίαν = ομοουσιους), nevis viņi ir no vienas būtības, ko ομοουσιους sākotnēji nozīmēja. Tā bija liela piekāpšanās no Atanāzija puses, ka ομοουσιους varēja tikt lietots abās nozīmēs tā, ka līdz pat šai dienai starp Austrumu un Rietumu Baznīcām pastāv skaidra atšķirība, kur viena saprot Trīsvienību kā trīs vienā, šeit kā trīskāršs. Tā visa rezultāts mums skaidri atklājas 381.gada Konstatntinopoles ticības apliecībā, mūsu “Nīkajas ticības apliecībā.” Kad Halcedonas koncilā abi teksti tika apstiprināti kā vienlīdz derīgi un 381.gada sinode tika atzīta kā “ekumēniska,” ticības apliecība tika pabeigta. Tomēr vēl šodien ir sajūta, ka tā ir kas nepabeigts. Tajā trūkst skaidras liecības par Garu kā ομοουσιους. Tikai Rietumi ir atlīdzinājuši par izlaidumu Nīkajas ticības apliecības filioque un Atanāzija ticības apliecībā. Šīs ticības apliecības variantā senajā īru Baznīcā mēs lasām: “Credo in Spiritum sanctum, deum omnipotentem, habentem substantiam cum patre et filio; sanctam ecclesiam, abremissa peccatorum, sanctorum communionem…”[2]. Ja mēs šeit citētu arī citus piemērus no Viduslaikiem par to, kā communio un remissio tiek lietoti attiecībā uz sakramentiem, tas varētu mūs aizvest pārāk tālu projām.
Un kur gan vēl citur, ja ne trešajā artikulā būtu jābūt mācībai par sakramentiem? Šādu saistību nosaka ne tikai tas, ka šis ticības artikuls runā par baznīcu, bet šis artikuls kā tāds kopumā, jo Svētais Gars darbojas līdz “pēdējām lietām.” Viņš patiesi ir mūžīgs Dievs, no mūžības un mūžību. Kā tāds Viņš piedalās pasaules radīšanā un uzturēšanā. Viņam pieder dabas valstība kā arī žēlastības valstība. Viņš dod cilvēkam dzīvību (Īj.32:8), prieku (Ps.51:14) un gudrību un vada viņu pa līdzenām takām (Ps.143:10). Īpašās karotāja spējas, īpašas mākslinieka un valdnieka dāvanas un galvenokārt pravietošanas dāvanas ir Viņa darbs. Bet galvenokārt beigu laika piepildījums sniegs Garu pilnā mērā visiem Dieva ļaudīm (Jes.44:3; Joēla 3:1). Pat mirušo augšāmcelšanās ir Svētā Gara darbs (Eceh.37). Līdz ar Kristus augšāmcelšanos kā pirmdzimtajam no miušajiem ir iesākusies visu mirušo augšāmcelšanās (1.Kor.15:20 un tjpr.). Kopš tā brīža ir “pēdējā stunda” (1.Jņ.2:18). Tagad pasaules galā Dieva Dēls patiesi ir parādījies (Ebr.1:2). Tagad tiek piepildīts Joēla pravietojums par Dieva Gara izliešanu pār visiem Dieva ļaudīm. Tagad Svētais Gars vairs nav pār atsevišķiem cilvēkiem, valdniekiem un praviešiem, bet pār visu Dieva tautu visā baznīcā. Par baznīcu var runāt vispārīgā nozīmē. Baznīca bija visa Dieva tauta, visi svētie un ticīgie kopš pasaules sākuma. Bet Kristus baznīca, baznīca tās pilnā nozīmē, ir pastāvējusi tikai kopš Lieldienām un Vasarassvētkiem.
Un baznīcai pieder sakramenti jeb – lai izvairītos no neskaidra un tik bieži nepareizi lietota ekleziastiskās latīņu valodas vārda – Kristība, absolūcija u Svētais Vakarēdiens. Lai arī kā varētu šīs lietas nosaukt, vai tiek runāts par sakramentiem latīņu baznīcā jeb noslēpumiem (mistērijām) Austrumu baznīcā, jeb vienkārši tie tiek kopīgi apzīmēti ar terminu “žēlastības līdzekļi,” tiem visiem ir kas kopīgs: tiem ir eshatoloģiska nozīme. Tajos nākotnes pestīšana jau ir klātesoša. Tie norāda ne tikai dievišķo, debesu realitāti, bet tie sniedz mums dalību tajā jau tagad. Grēku piedošana, ko mēs saņemam Kristībā, un absolūcija ir aizsteigšanās priekšā Pēdējās tiesas attaisnošanai. Mūsu nāve un mūsu augšāmcelšanās mūžīgajai dzīvībai ir jau sākusies mūsu kristībā (Rom.6:3 un tjpr.). Svētajā Vakarēdienā Kristus nāk jau tagad un sniedz mums dalību “messiāniskajā” mielastā debesīs. Sakramentus būtu labāk izprast šādā veidā kā aizsteigšanos priekšā pestīšanai beigu laikos, nevis iespiest tos zīmes teorijas shēmā. To aizsāka Augustīns. Tā iespaidīgā autoritāte, kuru viņš bija ieguvis Rietumos, šo shēmu ir atstājusi mantojumā visām Rietumu baznīcām. Tādējādi, ilustrējot tikai ar vienu piemēru, darbā De cic. Dei (10, 5) redzamo upuri viņš sauc par “sakramentu jeb sneredzamā upura vēto zīmi” [invisibilis sacrificii sacramentum id est sacrum signum]. Kopš tā laika Viduslaiku teoloģija sakramentu saprata kā zīmi. Pat Melanhtons sava darba Loci pirmajā izdevumā par sakramentiem runāja nodaļā, kuras nosaukums bija “Par zīmēm.” J.Gerhards bija pirmais, kas sakramentus vairs neiekļāva “zīmju kategorijā” [in genere signi], bet gan “darbības kategorijā” [in genere actionis]. To, cik bīstama ir šī zīmes teorija, mēs varam redzēt no Augustīna domas, ka sakramenti pieder pie visu reliģiju būtības, pareizi, bet arī nepareizi. Cik daudz posta no nevajadzīgu strīdu, cik daudz pārpratumu un nepareizu mācību būtu bijis aiztaupīts kristīgajai pasaulei, ja jau no paša sākuma kāds tā vietā, lai šīs svētas darbības mēģinātu iespiest Prokrusta (Prokrusta gultas filozofija) un Neoplatonisma filozofijā, būtu palicis pie tā, ko Svētie Raksti māca par Kristību, Svēto Vakarēdienu un absolūciju.
Bet ceturtajā gadsimtā vairs nebija neviena, kurš būtu spējis to izdarīt. Līdz tam laikam kristīgā ticība bija izplatījusies sabiedrības zemākajos slāņos, un tādejādi nonākusi to rokās, kura domāšanas veidu bija veidojusi vēlīnā antīkā pasaule un noteiktas filozofijas pagāniskā reliģiozitāte. Augustīna vārdi par to, kā viņš atgriezās, lielā mērā ir attiecināmi arī uz visiem pagāniem, kuri atrada ceļu pie Kristus: “Vēlu es esmu tevi iemīlējis.” Vēlu, daudzos gadījumos pārāk vēlu, viņi sastapās ar Evaņģēliju. Tā dižie aleksandrieši, arī bibliskais teologs Origens, to lasīja, izejot no grieķu pasaules skatījuma. Tas ir pierādījums neiznīcināmajai Dieva vārda dzīvotspējai, kurš spēja pārdzīvot pat to.
Austrumos mācība par sakramentiem augustīniešu-rietumu izpratnē netika attīstīta, ja vien tikai tāpēc, ka tā nepazina vārdu sakraments. Tā vietā Austrumu Baznīca runāja par noslēpumiem. Tas, ka “sakraments” ir tas pats, kas “noslēpums”, Rietumos netika aizmirsts. Hugo Sv. Viktors savu dogmatiku apskatīja zem nosaukuma “Par sakrametiem” un atbilstoši runāja par Trīsvienības sakramentu, utt. Sākotnējā atšķirība starp šo grieķu un latīņu vārdu nozīmēm pastāvēja tajā, ka sacramentum (no vārda sacer, sacrare) raugās uz cilvēka darbību, viņa lūgšanu, upurēšanu, utt. Tādā veidā vēlākajā latīņu valodā sacra kļūst par kulta apzīmējumu. Kartāgas valdnieks brīdināja Skilles martīrus, lai viņi nesaka neko ļaunu de sacris nostris, t.i., par valsts pagānisko kultu. Sacramentum sākotnēji šķiet nozīmēja “nodošanos”, vēlāk arī jauniesaucamo doto uzticības zvērestu, tā ir nozīme, kas kļuva ļoti svarīga Cvinglijam. No otras puses mysterium apzīmē dievišķo noslēpumu un to, ko šis noslēpums ierosina un sniedz. Viduslaiku latīņu valodā vārdi tiek lietoti bez atšķirības – iespējams Vulgātas ietekmē – līdzīgi kā modernajā vācu katoļu lietojumā joprojām par komūnijas saņemšanu var runāt kā par svēto noslēpumu saņemšanu.
[1] – Bībeles latviešu valodas tulkojumā lietots lietvārds maizes dalībnieki, grieķu (arī angļu) valodā darbības vārds “piedalīties” – μετέχω.
[2] – abremissa, senā latīņu forma vārdam abremissio – sal. missa vārdam missio, collecta vārdam collectio – ir atrodama arī citos tekstos; ievērojiet secību: Kristības Sakraments nāk pirms Euharistijas.
Ieskaties