Sapņot par tādu pašu svētuma mēru, kāds bijis apustuļiem

Velns labi pazīst cilvēku dvēseles un prot tās savaņģot. Gluži kā velns vadīja Kristu no tuksneša, kur Tas uzturējās mežonīgu zvēru vidē (Mk.1:13), augšup uz tempļa jumtu svētajā pilsētā, tā viņš vienmēr izturas pret dvēselēm, tās garīgi maldinādams.

Kad velns vairs nespēj mūs paturēt snaudā un pasaules grēka nešķīstībā, tas maina taktiku un mēģina mūs ievest tik lielās sava svētuma ilūzijās, ka tās attālina mūs no debesu valstības pat vēl vairāk nekā nešķīstības grēki (Mt.21:31).

Tā ir noticis ar daudziem kristiešiem. Iekams cilvēks to saprot, tas nonāk tik dziļā apstulbumā, ka iedomājas sevi pilnīgi bezgrēcīgu. Kad viņam tiek atgādinātas pieminētās Svēto Rakstu vietas, ka pat svētie nav bijuši bezgrēcīgi, tas atbild: “Jā, vajag skatīties uz apustuļiem Vasarsvētkos, jo Svētais Gars Vecajā Derībā vēl nebija dots!” Tāds uzskata, ka ir jālīdzinās apustuļiem. Vai šādam cilvēkam vispār vēl ir vajadzība pēc ikdienas grēku piedošanas? Vai tas joprojām tic un novērtē Kristus mūžīgo priesterību un aizbildniecību, un saprot, kas ir brīvība no Bauslības? Vai šādai dvēselei Dievs vēl svētīs Savus vārdus? Par to runāsim turpmāk.

Kad apustulis Jānis saka, ka Svētā Gara vēl nebija (Jņ.7:39), viņš runā vienīgi par tām pārdabiskajām Svētā Gara spējām un dāvanām, kas pār apustuļiem tapa izlietas pēc Kristus augšāmcelšanās un pēc lielās Vasarsvētku dienas. Taču Svētie Raksti it visur skaidri apliecina, ka ticīgajiem Svētais Gars bija ne tikai Jaunajā Derībā, bet arī Vecajā. Tieši par Vecās Derības svētajiem apustulis Pēteris saka: “..jo pravietošana nekad nav cēlusies no cilvēku gribas, bet Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā” (2.Pēt.1:21).

Tu saki: “Skaties uz apustuļiem pēc Vasarsvētkiem,” un domā: arī mums jākļūst līdzīgiem apustuļiem. Jā, vai Dievs arī ar mums nevar darīt tādu pašu brīnumu, kas Viņam noteikti nebūtu grūti? Taču, ja šāds brīnums notiktu, tas mūsos būtu jāpaveic pašam Dievam, tāpēc ka apustuļi nespēja sev sagādāt ne sīkāko kripatiņu spēka, jo visi brīnumainie spēki bija debesu dāvana. Un tā tam jābūt vienmēr.

Apustulis mums dod veselīgu pamudinājumu: “Tad nu es ieteicu ikvienam starp jums tās žēlastības vārdā, kas man dota: netiekties pāri noliktam, bet censties sevi apvaldīt saskaņā ar to ticības mēru, ko Dievs katram piešķīris” (Rom.12:3). Vai tu spēj saprast šos apustuļa vārdus? Tev jābūt mierā un sevi jāapvalda “saskaņā ar to ticības mēru, ko Dievs katram piešķīris”.

Pat ja tas būtu vājākais gars, kas dzimis no Dieva Gara, tas allaž būs izsalcis, izslāpis un nopūtu pilns un tas vienmēr vēlēsies, alks un lūgsies daudz vairāk, nekā saņēmis, – pēc ticības, mīlestības un visiem žēlastības spēkiem, jo virs zemes mēs nekad nekļūstam pilnīgi. Un, kamēr vien manī ir šāds izsalcis un lūdzošs gars, tikmēr man viss būs atkarīgs no tā, kādu ticības un žēlastības spēku mēru Dievs man ir piešķīris.

Vai tā nav briesmīga ilūzija sapņot par tādu pašu svētuma mēru, kāds bijis apustuļiem? Labāk ņem vērā šos lielos notikumus, kā Dievs ar tiem rīkojās! Kad Svētā Gara uguns mēles ar spēcīgu troksni nolaidās no debesīm pār katru no viņiem, tie kļuva Svētā Gara pilni tādā mērā, ka mācekļi tūdaļ spēja runāt svešās mēlēs (Ap.d.2:4), Pēteris – uzmodināt no mirušajiem (Ap.d.9:39–41) un ar vienu pašu vārdu dziedināt slimo Jēzus Vārdā (Ap.d.3:6; 9:34), jā, un cilvēki tika dziedināti, pat viņa ēnai krītot uz tiem (Ap.d.5:15).

Kas bija noticis ar mācekļiem? Tie bija saņēmuši apustuļu dāvanas. Iepriekš tie bija tikai Jēzus draugi un mācekļi ar daudz nepilnībām gan spēka, gan izpratnes ziņā. Tagad viņi bija kļuvuši citādi un apveltīti ar Garu un viss viņu rakstītais un runātais bija jāpieņem nevis kā cilvēku vārdi, bet kā paša Dieva vārdi, kas tie arī bija (1.Tes.2:13), tā ka nekādas pēcapustuļu laika runas vai raksti nav salīdzināmi ar viņējiem. Tā ir vispārzināma patiesība.

Kādēļ neviena cita cilvēka vārdi nav salīdzināmi ar apustuļu vārdiem? Tikai un vienīgi tādēļ, ka neviens cits nav saņēmis tādu Svētā Gara dāvanu kā viņi. Jo kurš gan cits pēc viņiem ir Svētā Gara spēkā spējis runāt citās mēlēs? Kurš ir spējis dziedināt slimos ar savu ēnu? Kurš ir spējis uzmodināt mirušos?

Ja reiz apustuļi ir saņēmuši tādu Svētā Gara mēru, ka neviena cita cilvēka runas un raksti nav salīdzināmi ar viņu, tad var arī sacīt, ka neviena cita cilvēka svētums domās, sirdī un dzīvē nav salīdzināms ar viņējo. Tāds Svētā Gara mērs, kas vadījis viņu mēli un rakstāmspalvu, ir vispirms valdījis viņu sirdī un domās un izpaudies visā viņu dzīvē. Un tas tikai nozīmē to, ka pielīdzināt sevi svētajiem apustuļiem ir akla iedomība.