Saprātīgie netiek galā un fanātiķi izgāžas
Ne rūdījums, ne zināšana par visu vienkāršo, bet gan vienkārša stāvēšana Dieva patiesībā un acs, kas skatienā uz to kļuvusi vientiesīga un gudra, pieredz un atzīst ētisko patiesību.
Satricinoša ir saprātīgo nespēja tikt galā, kas nesaskata ne ļaunā bezdibeņus, ne svētā dziļumus, kas labākajos nolūkos ar mazliet saprāta atkal grib salikt kopā grūstošu celtni. Tā kā viņiem trūkst redzes spēju. Viņi domā abām pusēm atstāt taisnību, un tā tiek samalti starp divām varām, kas savstarpēji cīnās nepaveicot pat mazumu.
Satriecoša ir arī visa ētiskā fanātisma izgāšanās. Ar savas gribas un principu šķīstību fanātiķis domā nostāties pret ļaunā varu. Bet tā kā fanātisma būtībai ir raksturīgs tas, ka tas no acīm pazaudē kopskatu un kā vēsis atduras pret sarkano lakatu un nevis tā nesēju, tad visbeidzot viņš pagurst un zaudē. Fanātiķi netrāpa mērķī. Lai arī viņa fanātisms kalpo arī augstākajām patiesības vērtībām vai taisnīgumam, tad tomēr agrāk vai vēlāk tas uzķeras uz nesvarīgā, mazā un tā iekrīt gudrākā pretinieka tīklos.
Ieskaties