Sapulcēšanās dievkalpojumam

Kristīgā draudze kopš savas pastāvēšanas sākuma regulāri sapulcējas ik pa septiņām dienām (Jņ.20:26) “Kunga dienā (Atkl.1:10) dievkalpojumam “Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā”[1]. Arī šeit parādās tas, kā dievkalpojums nosaka mūsu laiku mūsu laiku nedēļas ritumā un tās iedalījumā.

Ja dievkalpojums sākas “Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā”, tad šādai atklāšanai ir proklamācijas [svinīgas pasludināšanas] forma un funkcija. Tā aptver tos, kas trīsvienīgā Dieva vārdā kristīti vai grib tapt kristīti, kas šo vārdu apliecina. Pasludināta ar to tiek draudzes garīgā kopība, kas pastāv kā Kristus miesa; tas ir tas, kas vieno šo draudzi, tās locekļus, un kas to atšķir no tā, kas ir ārpus tās – kaut arī durvis ir atvērtas.

Ir arī citas liturģiskas formas dievkalpojuma atklāšanai, tāda, piem., ir t.s. deprekatīvā (lūguma) forma: ‘”Mūsu sākums lai notiek tā Kunga vārdā, kas radījis debesis un zemi”, vai: “Svētīta un slavēta lai ir Tēva un Dēla un Svētā Gara valstība, tagad un vienmēr un mūžīgi mūžos” (Hrizostoma liturģija). Bet šo formu daudzveidībā vienmēr rodama trīsvienīgā Dieva Vārda [Name] un Viņa darba viennozīmīgums: Dievs pats ir klātesošs, Viņš pats runā savā vārdā [Wort] un darbojas sakramentos; Viņš dzird draudzes slavinājumu un uzklausa tās lūgšanu. Šeit runa nav tikai par kaut kādiem priekšstatiem un pieredzi, bet gan tā ir dievkalpojuma garīgā īstenība un līdz ar to tas ir arī pareiza un nepareiza dievkalpojuma kritērijs. Viegli pamanāms, ka daudzas izmaiņas un sagrozījumi plaši ieviešas tad, ja draudze un tās kalpotāji neapzinās šo faktu, šo priekšnosacījumu.

Bet ir izplatījušās arī citas atklāšanas formas, kad mācītājs apsveic draudzi, piem.: “Es jūs apsveicu..” To var nomaskēt, nolasot nedēļas citātu vai kādus citus Bībeles vārdus. Taču to savukārt var atmaskot norādījums uz personām vai kolektīviem, kas piedalījušies dievkalpojuma sagatavošanā un noturēšanā, kuru vārdā tiek izteikts sveiciens. Šādas atklāšanas formas var būt labi domātas un tās var arī radīt labvēlīgu gaisotni, taču, raugoties no garīguma aspekta, tās jau pašā šāda dievkalpojuma sākumā liecina par to, kā trīsvienīgā Dieva Vārdā sapulcētās draudzes dievkalpojums tiek pārvērsts par publisku sarīkojumu, kurā sastopas priekšnesuma sniedzēji ar klausītājiem un skatītājiem, pirmie, kā tas dažkārt tad arī tiek izpausts, ar savu “lampu drudzi” pirms uzstāšanās, bet otrie ar gaidām, cerībā gūt kaut ko izklaidei, apmierinājumam. Tā nav tikai kļūdaina forma, tā ir zīme, ka šeit kaut kā trūkst, kas saprotams vienīgi Kristus miesas sadraudzībā un no tās izrietošajā amatu, kalpošanas veidu un dāvanu sadarbībā. Salutatio (apsveicināšanās) starp mācītāju un draudzi – “Tas Kungs lai ir ar jums” – “Un ar tavu garu” – līdzās šādam citu personu sveicienam tad izklausās svešādi.

---

[1] -Šajā vietā turpināts tas, par ko jau bija runa e-rakstā Jēzus Vārdā sapulcinātā draudze, kur aplūkoti dievkalpojuma pamati. Šeit pamatos liktais liturģiskais formulārs savās galvenajās daļās atbilst Vereinigte Evangelisch-Lutherische Kirche Deutschlands agendai. Arī visi iespējamie varianti, salīdzinājumā ar citiem formulāriem, ļauj saskatīt kristīgā dievkalpojuma pamatsaturu. Nav nepieciešams aprakstīt iespējamo trūkumu un sagrozījumu klāstu, bet ir jāatgādina garīgie pamati, uz kuriem balstoties, var izprast atbildību par pareizu dievkalpojuma veidolu.