Seksa revolūcija bradā baznīcu?

Romas pāvestam šī bija ļoti aizņemta nedēļa. Viņš apzinīgi nodarbojās ar tā saucamjām “bērnu lietām.” Ar kārtējo lietu, kas iedragājusi viņa organizācijas reputāciju, un pats galvenais, draud patukšot arī kasi.

Seksuālā revolūcija kopš 60-tiem ir atstājusi ļoti dziļas rētas sabiedrībā, un novedusi šo organismu mutācijas stadijā. Pārdefinējot standartus, tā kļuvusi par kropli. Tas gan nav nekas jauns. Tāda bija Noa sabiedrība, tāda bija Sodoma un Gomora. Tāds ir un bija grēks, kas verdzina cilvēku, arvien kaunu darot par godu.

Tas nav vienaldzīgus atstājis arī kristiešus un viņu kalpotājus, kas līdzi tiek ierauti prostitūcijā, pornogrāfijā, izvirtībā, homoseksuālās attiecībās, maucībā, uzdzīvē, laulības pārkāpšanā un beidzot novedot pat pie izvarošanas, zoofīlijas un pedofīlijas un citiem noziegumiem. Tās ir preteklības un kārdinājumi, kas mūsdienās kristiešiem diemžēl ir aktuāli. Lai Dievs mūs no tā pasargā.

Bet ko darīt, ja [šajā gadījumā] Romas katoļu priesteris, [kuram pašu bērnu vietā garīgi jāaprūpē un jāievirza dzīvē grupa vientiesīgu un pazemīgu citu draudzes cilvēku bērni – svētdiensskolnieku, kora zēnu un baznīcas likumu iekalēju] tā vietā, lai izpildītu savu pienākumu, ierauj viņus [būdams apmāts un bezspēcīgs gaismas eņģeļa un kārdinātāja priekšā] nešķīstībā un grēkā?

Šodien kļuvis skaidrs, ka to nedrīkst noklusēt un slēpt. Jo, pirmkārt, vainīgajam vajadzīga grēku nožēla un atgriešanās, adekvāta garīga aprūpe un ticības stiprināšana, un, otrkārt, viņam būtu jāatbild par pastrādāto likuma priekšā. Treškārt, arī cietušajam jāsaņem garīga aprūpe un dziedināšana.

Jāpiebilst, ka atpirkšanās ar prāvām naudas sumām ir vienīgi atpirkšanās, jo vairumā gadījumu jaunie miljonāri pāris gadu laikā kļūst par bezpajumtniekiem. Tas liecina par rehabilitācijas nepieciešamību tā sauktajiem – upuriem.

Raugoties teoloģiski, e-firziķis domā, ka šie gadījumi ir simptomātiski. Proti, Romas katoļu baznīcā līdzās Svēto Rakstu nemaldībai un autoritātei, goda vietā iemitinājusies arī baznīcas tradīcija un pāvesta nemaldība, kas, no bibliskā viedokļa, ir novedusi baznīcu dziļos doktrinālos maldos, izkropļojusi ticības mācību un tādēļ draud miljoniem cilvēku ar mūžīgu pazudināšanu pēc nāves.

Dzimumnoziegums patiešām ir zvērīgs un pretīgs, bet daudz nežēlīgāk un velnišķīgāk ir sludināt pretīgos maldus kā pašu šķīstāko patiesību.

e-firziķa acīs Romas baznīcas autoritāti jau sen iedragāja tās maldi. Bet kur ir nesvēta mācība, tur drīz arī seko nesvēta dzīve. Ar to mēs laiku beigās sastapsimies arvien biežāk un biežāk.

Un, kaut arī cilvēkam ir tiesības palikt savā pārliecībā, un savu kristietību kopt kā vien viņš vēlas, tad tomēr cilvēkam ir tiesības netikt izvarotam. Bet, lai to saprastu, nav jau jābūt pāvestam.

Pāvestam jādomā par mācību. Un tā labi nopietni. Ko lai pāvests nu saka – ticiet baznīcai… ticiet man? Mēs tā vairāk nedarīsim?

Pirmkārt, garīdzniekam ir jārūpējas, lai ticības mācība un tās klausītāji netiktu izvaroti garīgi. Kā māca apustulis: “Esi nomodā par sevi pašu un par mācību, turies pie tā, jo, darīdams to, tu izglābsi gan pats sevi, gan tos, kas klausās tevi.” [1.Tim.4]

Tāpēc, mīļie, “raugaities nopietni uz to, kā dzīvojat: nevis kā negudri, bet kā gudri; izmantojiet laiku, jo šīs dienas ir ļaunas! Nepadodieties neprātam, bet centieties saprast, kāds ir jūsu Kunga prāts.” [Ef.5]

Jūsu sirdis, mīļie, lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet Jēzum Kristum, kas apsola ticīgajiem: “Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es noeimu jums vietu sataisīt? Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs. [Jņ.14]