Septiņpadsmitā svētdienā pēc Vasarsvētku atsvētes

Un notika, ka Jēzus sabatā bija ieradies uz mielastu kāda ievērojama farizeja namā, un tie Viņu novēroja. Un, lūk, tur bija kāds ūdenssērdzīgs cilvēks Viņa priekšā. Un Jēzus, vārdu ņēmis, griezās pie bauslības mācītājiem un farizejiem ar jautājumu: “Vai ir atļauts sabatā dziedināt vai ne?” Bet tie klusēja. Tad Viņš to ņēmis dziedināja un atlaida. Bet tiem Viņš teica: “Kurš no jums, ja viņa dēls vai vērsis sabata dienā iekritīs akā, to tūliņ neizvilks?” Un tie nekā uz to nespēja atbildēt. Bet, nomanīdams, ka viesi sev izmeklēja pirmās vietas, Viņš tiem stāstīja līdzību, sacīdams: “Ja tevi kāds aicina kāzās, nesēdies pirmajā vietā, ka neierodas kāds par tevi cienīgāks, kas arī aicināts, un ka tas, kas tevi un viņu aicinājis, nesaka tev: dod šim vietu,- un tev ar kaunu nav jāieņem pēdējā vieta. Bet, ja tu esi aicināts, tad nogājis apsēdies pēdējā vietā, lai tas, kas tevi aicinājis, pienācis varētu sacīt: draugs, virzies uz augšu! – Tad tu būsi pagodināts visu citu viesu priekšā. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.” [Lk.14:1-11]

Mīļie draugi, Kungs Jēzus, staigādams pa šo pasauli redzami un miesīgi, piedzīvojis maz [labu] mierīgu dienu.Viņš ikkatram, nabagam vai bagātām, kas Viņu pielūdza, labprāt palīdzēja un darīja daudz laba. Tomēr Viņš nevarēja izpatikt farizejiem, kas Viņu ļoti ienīda.

Kāpēc?

Tāpēc, mans draugs, ka Jēzus Kristus bārās uz farizejiem, ka viņi ir bezdievīgi un dzīvo ar viltu un nepareizi māca Dieva vārdu. Tādēļ Dieva Dēls žēlojas caur ķēniņa Dāvida muti: “Ik dienas viņi sagroza manus vārdus un pieķeras tiem, visi viņu nodomi pret mani ir uz ļaunu.7 Viņi sapulcējas, uzglūn man, vēro manus soļus kā tādi, kas tīko pēc manas dzīvības.” [Ps.56:6-7]

Tomēr Kungs Jēzus nenieka nebēdā par šīm dusmām un dara to, kas Viņam jādara, un kāpēc Debesu Tēvs Viņu bija sūtījis.

Viņš pats saka tā: “Tavu taisnīgumu es sludināju lielā draudzē, savas lūpas es neaizdarīju, Kungs, Tu to zini!” [Ps.40:10]

To mēs redzam arī šajā svētajā evaņģēlijā, kad dzirdam, ka farizeji, redzējuši Kunga Jēzus Kristus darbu un Viņa vārdu klausījušies, gribot Viņu sagrābt un gūstīt. Tādēļ viņi lūdz Viņu viesībās, un izdarīja tā, lai tajā namā būtu arī ūdenssērdzīgais, un viņi varētu redzēt, vai Kungs Jēzus Kristus šo neveselo darīs veselu sabatā.

Bet Kungs, kas visas lietas redz un iepriekš zina, dara tiem tādu kaunu, ka viņiem jācieš klusu.

Redzēdams, ka viesi spiežas uz labākām vietām sēdēt, Viņš pamāca tos ar krāšņu līdzību, kā tiem izturēties un ko arvien būs apdomāt – kas pats paaugstinās, tam būs tapt pazemotam.

Mēs šobrīd aplūkosim: Kas notika farizeja namā.

Ak, mīļais Kungs Jēzu, dod mums savu Svēto Garu, ka mēs šo svēto dienu varam pareizi svētīt, Āmen.

Kad mēs, mīļie draugi, ienākam šī farizeja namā, tad redzam tur ievērojamu farizeju jeb farizeju priekšnieku, kas sarīkojis farizejiem viesības. Viņš ielūdzis viesībās Kungu Jēzu un citus viesus, jo tā saka šis svētais evaņģēlijs: Un notika, ka Jēzus sabatā bija ieradies uz mielastu kāda ievērojama farizeja namā, un tie Viņu novēroja.

Kungs Jēzus nenāk nelūgts, kā viens otrs mēdz skriet uz dzīrēm, kaut vai suņa lomā. Bet Kristus Jēzus nāk lūgts.

Farizeju priekšnieks Viņu nelūdza no labas sirds. Jēzus to gan zināja, jo Viņš atcerējās, ka pavisam nesen citi farizeji sacīja: “Izej un aizceļo no šejienes.” [Lk.13:31] Viņš nebija ielūgts kā draugs, bet gan, lai šie blēži Viņi iegrūstu nelaimē. To šeit saka arī evaņģēlists Lūka: tie Viņu novēroja jeb glūnēja uz Viņu.

Viņi gribēja redzēt un dzirdēt ko tādu, ar ko varētu Kungu Jēzu apmelot zemes pārvaldniekam Poncijam Pilātam, ķēniņam Hērodam vai augstajiem priesteriem un Viņu pazudināt. Redzi, saimnieks ar saviem viesiem glūnēja uz Jēzu.

Šeit, mans draugs, tiek rādīts, ka arvien un arī šodien atrodas tādi ļaudis, kas māk laipni uzrunāt, bet sirds tiem pilna blēdības un viltības. Šis farizejs lūdz Kristu viesībās pie sava galda, bet grib Viņu piekrāpt. Tādi cilvēki Dieva un godīgu ļaužu priekšā ir negantība. Tie ir tie, par kuriem ķēniņš Dāvids saka: “Kuru runa gan ir laipna pret tuvāko, bet sirds pilna ļaunuma!” [Ps.28:3] “Glumāka par sviestu ir viņu mutes valoda, bet sirdī ir karš. Viņu vārdi ir maigāki par eļļu, bet patiesībā tie ir kaili zobeni.” [Ps.55:22] “Ar savu muti viņi svētī, bet savās sirdīs lād!” [Ps.62:5]

Dievs viņus smagi sodīs, ka viņi nenodzīvos ir pus mūžu. Tāds godīgs putns bija Joābs, kas sveicināja un skūpstīja Amasu un tomēr slepeni viņu nodūra. [2.Sam.20:9-10] Tāds bija Jūdas, viens no Kunga Jēzus divpadsmit apustuļiem, par kuru Viņš žēlojās: “Nē, bet tas esi tu – cilvēks man līdzīgs – mans draugs un uzticīgais biedrs, ar kuru mīļi satikāmies un kopā gājām Dieva namā.” [Ps.55:14-15]

Ņem to vērā un sargies no šādas viltīgas un blēdīgas sirds. Dievs to redz un atradīs. Viltīgie ļaudis “izgaist kā ūdens, kas notek,” saka ķēniņš Dāvids. [Ps.58:8] Kas tur mīkstu [laipnu] mēli un viltīgu sirdi, tas nemājos Tā Kunga mājoklī un nedzīvos Viņa svētajā kalnā, [Ps.15:1] proti, tas nenāks Debesu valstībā.

Otrkārt, mācies gurdi dzīvot šajā pasaulē. Diemžēl, tu dzirdi, ka starp cilvēkiem valda liela viltība. Tāpēc “draugu tev lai ir pulkiem, bet padomdevēju – no tūkstoša viens,” [Sīr.6:6] māca Sīraks.

Palūkosimies vēl šajās viesībās. Mēs redzam Kungu Jēzu sēžam. Pirms viesi apsēdās, Jēzus pamanīja kādu neveselu cilvēku, kas bija uztūcis un uzpampis no ūdenssērgas. Kas lai zina, varbūt paši farizeji bija likuši viņu ievest šajā namā, lai novērotu, vai Jēzus to svētajā dienā dziedinās?

Bet ko dara Jēzus Kristus?

Viņš, visas lietas zinādams, vaicā saimniekam un viesiem, vai klājas sabatā dziedināt neveselo?

Ņemiet vērā, ka farizeji domāja tā: vai Jēzus no Nācaretes dziedinās vai nedziedinās neveselo, Viņš tomēr pārkāps bauslību. Ja Viņš šajā sabatā atpestīts viņu no viņa sērgas, tad varam Viņu apsūdzēt par trešā baušļa pārkāpšanu, kas saka: Tev būs svēto dienu svētīt. Ja Viņš šo nabagu neizglābs no no slimības, tad varēsim sacīt, ka Viņš nemīl savu tuvāko kā sevi pašu.

Bet Kristus, uzlūkodams šo blēžu sirdis, vaicā: Vai klājas sabatā dziedināt? Farizeji nezināja, ko atbildēt. Tie saprata, ka sakot, ka tas gan pieklājas sabatā neveselo dziedināt un darīt veselu, tad viņi runātu paši pret sevi un būtu velti viss, ko viņi bija savā prātā apņēmušies. Ja viņi, savukārt, sacītu: Nē, tā neklājas, ka sabatā dziedina, tad viņiem nebūtu par ko apsūdzēt Kungu Jēzu. Tāpēc viņi cieta klusu.

Kan nu viņi neko neatbildēja, tad Jēzus visiem redzot dziedina neveselo, tūska noplaka un uzpampušais kļūst slaids.

To, ka Kungs Jēzus nepārkāpa nevienu bausli dziedinādams šo neveselo, Viņš saimniekam un viesiem māca līdzībā sacīdams: “Kurš no jums, ja viņa dēls vai vērsis sabata dienā iekritīs akā, to tūliņ neizvilks?” Ja jūs negrēkojat palīdzot bezprāta lopam, tad Es nenieka neapgrēkojos cilvēkam palīdzēdams sabatā. Cilvēks ir augstāks par lopu. Un tie nekā uz to nespēja atbildēt. Viņiem bija jāliek Kungu Jēzu mierā.

Mācieties šeit, cik godīgs un bagāts viesis ir Kungs Jēzus Kristus. Viņš godīgi atmaksā barību un maizi, kas tiek celta Viņa priekšā. Svētīts ir nams, kurā Viņš mājo, svētīts galds un maize, pie kuras sēž Kungs Jēzus. Šeit Viņš atmaksā par mielastu, kad dziedina neveselo.

Kāzās Kānā Galilejā Viņš dāvāja jaunajam pārim labu vīnu, tā pārpārēm atmaksādams to, ko Viņš ar saviem mācekļiem apēda. [Jņ.2] Nākdams pie Caķeja, Viņš mielastu atmaksāja, palīdzēdams viņa miesai un dvēselei, jo Viņš sacīja: “Šodien šim namam pestīšana notikusi.” [Lk.19:9] Marija, Marta un Lācars bija vairākkārt Jēzu lūguši viesībās. Šo laipnību Viņš atlīdzināja uzmodinādams no miroņiem Lācaru, kurš bija miris no smagas slimības. [Jņ.11]

Tāpēc, mans draugs, dari ko darīdams, bet pielūko, ka Kungs Jēzus sēž arī pie tava galda. Lūdz Viņu ar pātariem [Pielūdz Viņu], un Viņš tev godīgi atmaksās, un tu redzēsi, ka Viņa “pēdas pil no treknuma.” [Ps.65:12] Ja nāk kāds nabaga cilvēks, tad dod viņam, kas tev ir pie rokas. Jēzus Kristus tev to žēlīgi un bagātīgi atmaksās. Jo tā Viņš sola: “Kas dzirdinās vienu no šiem mazākajiem tikai ar kausu auksta ūdens mācekļa vārdā, patiesi Es jums saku: tam sava alga nezudīs.” [Mt.10:42] Ja Jēzus sola atmaksāt auksta ūdens malku, tad jo vairāk atmaksās piena, alus un medus malku. Ak, mans draugs, “Svētīgs tas, ko Tu izredzi un kam Tu ļauj sev tuvoties un mājot Tavos pagalmos! Mēs tiksim bagātīgi atspirdzināti ar Tava nama, ar Tavas svētnīcas svētumu!” [Ps.65:12] Saka ķēniņš Dāvids.

Vēl mācieties, kādus darbus jums būs darīt svētdienās.

Mums būs svētīt šo svēto dienu, tā ir tā Kunga, Jēzus Kristus, diena. [Jņ.atkl.1:10] Jo šajā dienā Jēzus Kristus, mūsu Kungs un Pestītājs, ir piedzimis, apgraizīts un augšāmcēlies no mirušajiem, un šajā dienā Jēzus Kristus ir redzamā veidā sūtījis Svēto Garu pār apustuļiem. Tāpēc mēs, kristītie ļaudis, svētījam svētdienu un kalpojam Dievam, kā jūdi svētīja sabatu [sestdienu].

Svētdienā un visos svētkos mums būs atstāties no visiem darbiem, lai tas būtu kāds būdams. Tev nebūs art, ecēt, pļaut, šūt un tā tālāk, bet tev būs Dievam kalpot, iet baznīcā, mācīties Dieva dziesmas un lūgšanas, un pateikties Dievam par visu labo, ko Viņš tev aizvadītajā nedēļā ir ļāvis piedzīvot. Izsūdzi Dievam savus grēkus, klausies Dieva vārdu, un radinies dzīvot tā, kā tevi tavs mācītājs māca no Dieva Vārda un Dieva Grāmatas. “Piemini sabata dienu, ka tu to svētī. Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus. Bet septītā diena ir sabats Tam Kungam, tavam Dievam, tad nebūs tev nekādu darbu darīt, nedz tev, nedz tavam dēlam, nedz tavai meitai, nedz tavam kalpam, nedz tavai kalponei, nedz tavam lopam, nedz tam svešiniekam, kas ir tavos vārtos. Jo sešās dienās Tas Kungs ir radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tur atrodams, un septītajā dienā Tas Kungs atdusējās; tāpēc Tas Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta.” [2.Moz.20:8-11]

Bet tomēr zini, ka tev ir atļauts darīt arī kādu darbu. Ja svētdienā izceļas ugunsgrēks, tad nav aizliegts dzēst un pienest ūdeni. Nav aizliegts, ja vari kā palīdzēt un atbalstīt kaimiņu, pieskatīt slimos un nogriezt nabagam maizi. “Esiet vārda darītāji un ne tikai klausītāji.” [Jēk.1:22]

Bet, diemžēl, šī mācība tiek nebēdnieku pārkāpta. Viņš divas, trīs vai vairāk dienas sēž pie klapes, stiepj tā, ka viņam izspiežas asaras, un pēc tam pārnācis mājās, grib vienā dienā uzspēt visus darbus, netaupot arī svētdienu. Dažs ar, ecē, pļauj, cērt, dedzina, krauj līdumu, kad citi ļautiņi iet Dieva vārdos. Ja tu vaicāsi, kāpēc viņš strādā un neiet uz baznīcu, tad šis blēdis atbildēs: Vai tad svētdienā tu ēst negribi? Bet klausies tu, Dieva pulgotāj, vai tu nekad neesi dzirdējis, ko saka svētais apustulis Pāvils: “Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties!” [Gal.6:7] Kad katrs raujas uz savu namu un Dieva nams paliek tukšs, tad Dievs tādā zemē grib sūtīt badu un karu, ka tiem būs ēst un nepieēsties un tiem būs caurā maisā bērt to, ko sakrājuši.

Vai nav tiesa, nams draugs, ka lielākie grēki notiek tieši svētdienā? Kad mēs dzirdam par kādu nelaimi, un vaicājam, kad tas noticis, tad saka: Tajā svētdienā tas tika nodurts, tajā svētdienā tas un tas sabārās, tanīs svētkos šī un tā kļuva par mauku, tanī svētdienā tas un tas noslīka dzērumā, un kas gan var uzskaitīt visas nelaimes un visus grēkus, kas svētdienās notiek? Visas šīs nelaimes notiek tādēļ, ka ļaudis nesvētī pareizi svētdienu.

Nu, mans draugs, ej svētdienās baznīcā, pateicies no sirds Dievam par visu labu, ko viņš tev aizvadītajā nedēļā ir parādījis un devis, izsūdzi Viņam savus grēkus, ar kuriem tu Viņu esi apkaitinājis, lūdz, lai Viņš tevi, tavus bērnus, saimi, lopus, ēkas, jā, tavu miesu un dvēseli pasargātu un paglābtu no visādām nelaimēm, nākošajā nedēļā stāvētu klāt ar savu Svēto Garu, svētītu un skubinātu [veicinātu] tavu roku darbu, un gribētu tevi pasargāt no visādiem grēkiem,

Redzi, kad tu šīs lietas apdomāsi, būdams gan baznīcā, gan sētā [mājās], tad laiks tev taps īss. Un, jo tev būs īsāks laiks, jo tu atgremosi mācības, ko dzirdēji no sava mācītāja baznīcā, kā govs atgremo to, ko ēdusi. Tas būs labi tev pie miesas un dvēseles.

Kungiem, muižkungiem, vagariem un jātniekiem būs lūkot, lai viņu ļaudis pareizi svētī svētdienu. Ja viņi to nedara, tad viņi apgrēkojas ar svešiem grēkiem.

Mēs Dieva grāmatā lasām, ka Nehemija vēroja ļaudis svētdienā strādājam un ievedam visādas preces Jeruzalemē. “Tad es bāros ar Jūdas dižciltīgiem un sacīju viņiem: “Kas tā ir par ļaunu lietu, ko jūs darāt un tā apgānāt sabata dienu? Vai jūsu tēvi tāpat nav darījuši, tā ka mūsu Dievs lika nākt pār mums un visu šo pilsētu visai šai nelaimei? Tomēr jūs vēl pavairojat dusmas uz Israēlu, nonievādami sabatu!” Un, kad sabata priekšvakarā Jeruzālemes vārtos metās krēsla, es sacīju, lai aizslēdz vārtus, un noteicu, lai tos neatver līdz sabata beigām. Un es iecēlu kādus no saviem kalpiem par vārtu uzraugiem, lai neviena preču nasta neienāktu sabata dienā.” [Neh.13:17-19]

Redziet, viņš bija godīgs kungs, kas svētdienā neļāva strādāt nekādu darbu, bet ļaudīm bija jākalpo Dievam. Tā bij darīt arī mūsu kungiem.

Vai tas nav kauns? Vai tas nav grēks? Kad citi godīgi ļaudis ir Dieva namā, citi strādā uz lauka, ved sūdus, sēž krogā, plītē slaucīdami acis, cits dara atkal citu blēdību, sēž ārā uz kapsētu un runā tā, ka godīgam cilvēkam sūt ausis to dzirdot. Vienā vietā māca Dieva vārdu, bet otrā lād.

Dievs, kas visas lietas redz, neatstās nesodītu šādu bezdievīgu dzīvošanu. Viņš sodīs kungus un ļaudis. Tāpēc, ak, zeme, zeme, zeme, klausies Dieva vārdu!!!

Ar Dievu sācis, beidz ar To,
No sirds to teic, tam pakalpo:
Tu to nebūsi darījs velt`;
Dievs grib tev` augstā godā celt. Āmen.