Septuagesima svētdienā

Vai nezināt, ka skrējēji stadionā gan visi skrien, bet tikai viens dabū goda algu. Skrieniet tā, ka jūs to dabūjat.Kas piedalās sacīkstēs, tas ir atturīgs visā, viņi tāpēc, lai dabūtu iznīcīgu vainagu, bet mēs neiznīcīgu. Tātad es skrienu ne kā uz ko nezināmu, es cīnos ne kā gaisu sizdams. Bet es norūdu un kalpinu savu miesu, lai, citiem sludinādams, pats nekļūstu atmetams. Brāļi, es gribu jums atgādināt, ka mūsu tēvi ir visi bijuši apakš padebeša un visi gājuši caur jūru, un visi padebesī un jūrā uz Mozu kristīti, un visi baudījuši to pašu garīgo barību, un visi dzēruši to pašu garīgo dzērienu, jo tie dzēra no garīgās klints, kas tiem gāja līdzi, bet šī klints bija Kristus. Bet uz lielāko daļu no viņiem Dievam nebija labs prāts, tie ir izdeldēti tuksnesī. [1.Kor.9:24–10:5]

Šie vārdi ir daļa no apjomīgākās mācības, kuru Sv. Pāvils māca korintiešiem savas vēstules četrās nodaļās, paskaidrodams, kā jāizturas pret ticībā vājajiem, un brīdinādams pārdrošos un pārgalvīgos kristiešus, lai tie pielūko, ka nekrīt – ja arī tagad viņi stāv. Apustulis izmanto līdzību par skrējējiem stadionā, kas sacenšas, gribēdami izcīnīt godalgu; daudzi skrien, tomēr kāroto dārgumu neiegūst. Tā nu ar skriešanu vien nepietiek; ir svarīgi, lai neesam velti skrējuši. Nepietiek būt ticīgam un “skriet” pa Kristus ceļu; ir nepieciešams arī satvert mūžīgo dzīvību, – kā Kristus saka Mt. 24:13: “Bet, kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts”, un Sv. Pāvils 1. Kor. 10:12 raksta: “Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt.”

Mūsu skrējienu traucē divējādi šķēršļi. Pirmais ir slinkums, kura dēļ nespējam drosmīgi parādīt savu ticību un kļūstam nolaidīgi labajos darbos – slinkums traucē mūsu skrējienu un neļauj saņemt godalgu. Manuprāt, par šo šķērsli Sv. Pāvils te nerunā; jo viņš nepiemin tos, kas ir slinki, bet tos, kuri skrien veltīgi – gluži kā cilvēks, kas, sasniedzis skrējiena galamērķi, redz, ka tas bijis tikai rēgs; tāds skrējiens ir bijis veltīgs – viņš nesasniedz mērķi, bet lauž sev kaklu vai pieredz kādu citu nelaimi. Tādēļ apustulis māca, lai skriedami nenovēršamies no mērķa un saņemam godalgu. Otra lieta, kas traucē šo skrējienu, ir nepareiza mērķa izvēle vai īstā mērķa zaudēšana – kā viņš raksta kolosiešiem (Kol. 2:18): “Nevienam nav tiesību atņemt jums jūsu balvu..”. Lai gan arī laiska, bezrūpīga dzīve galu galā noved pie tā, ka mērķis tiek pazaudēts; kamēr ļaudis guļ, izveicīgais ienaidnieks sēj savas nezāles, Mt. 13:25.

Izraudzīties aplamu mērķi nozīmē sagrozīt Dieva vārdu un Dieva vārda aizsegā sludināt pašiem savus izdomājumus. Tas notiek itin bieži un viegli, ja cilvēki nav piesardzīgi un nesaglabā Gara vienotību – ja katrs seko savam prātam un padomam un negrib nevienam piekāpties, jo augstprātīgi paļaujas uz sevi. Tur, kur nav mīlestības, tā arī jānotiek, ka izglītotie un stiprie vēlas tikt uzskatīti par kaut ko īpašu un nicina ticībā vājos; te nu velns atrod īsto lauku, kur sēt savu nezāli. Tādēļ arī Sv. Pāvils Ef. 4:3 nosauc mīlestību par Gara vienību un aicina mūs būt rūpīgiem šīs Gara vienības uzturēšanā ar miera saiti. Un 2. Tes. 2:10 apustulis pravieto: antikrista nākšana kļūs iespējama tāpēc, ka tie, kas pazūd, nav pieņēmuši patiesības mīlestību, tas ir, īsto, patieso mīlestību.

“Kas piedalās sacīkstēs..”

Ja kāds piedalītos sacīkstēs un cīnītos par godalgu, vienlaikus cenzdamies kārtot citas lietas un gūt vēl kādu labumu, viņš neko daudz neiegūtu, bet drīz vien ciestu sakāvi, zaudētu gan kāroto balvu, gan citas lietas. Lai uzvarētu sacīkstēs, ir jāaizmirst un jāatstāj malā viss pārējais, jānododas vienīgi šai cīņai; tomēr, lai gūtu uzvaru, vēl vajadzīga arī žēlastība un veiksme, tādēļ ka arī tie, kas, novērsušies no visām lietām, skrien sacīkstēs, tomēr ne visi izcīna godalgu. Vēl jo vairāk šeit, mūsu kristīgajā cīņā, nepieciešams novērsties no visām pārējām lietām un rūpēties tikai par savu cīņu. Ko gan grib iegūt tas, kurš, izcīnīdams šo cīņu, tomēr meklē arī savu godu un labumu, mēģinādams iegūt vēl kādu balvu, izmantodams Dieva vārdu un Garu un gribēdams īpaši izcelties pārējo vidū – kā to dara dažādas sektas un novirzieni[1]? Tie ir laicīgā goda un labuma apstulboti un sagūstīti, viņu rokas un kājas ir sasaistītas. Tas ir kā aizmiguša cilvēka skrējiens sapnī – viņš sapņo, ka skrien, lai gan patiesībā guļ gultā, slinks un sasaistīts.

“Tātad es skrienu ne kā uz ko nezināmu, es cīnos ne kā, gaisu sizdams.”

Šeit Sv. Pāvils kā piemēru min pats sevi, reizē atklādams, kā skrējēji novēršas no mērķa un pazaudē savu balvu, proti – kad tie atstāj neievērotu mīlestību, bet Dieva vārdā meklē pašizdomātas lietas, laicīgu godu un labumu, tā ka ticība netiek izpausta patiesā mīlestībā; tas tiešām ir slinku un nepatiesu kristiešu skrējiens. Tie šķiet esam droši un darbīgi Dieva vārdā un Dievam tīkamā dzīvē – taču šīs lietas tiek vērstas uz viņu pašu slavas un labuma iegūšanu; tie nemaz neredz, ka skrien uz ko nezināmu un cīnās kā, gaisu sizdami. Godkārei un savtīgumam būtu jātiek nomāktiem – cilvēkam jāpakļauj sevi tuvākajam, lai tam kalpotu; bet viņi rīkojas pavisam citādi – viņu darbi tikai stiprina godkāri un savtīgumu. Pēc tam viņi tūkstoškārt apzvēr, ka meklējuši vienīgi Dieva godu un sava tuvākā labumu, nevis paši savu godu un labumu. Par tādiem Sv. Pēteris 2. Pēt. 1:9 10 māca, ka tie ir kā akli un aizmirsuši, ka viņu vecie grēki ir piedoti – tādēļ ka tie neapliecina savu aicinājumu ar labiem darbiem. Ar šiem ļaudīm notiek tā, kā Sv. Pāvils šajā vēstulē saka – viņi skrien kā uz ko nezināmu un cīnās, gaisu sizdami; viņu sirdis ir nedrošas un nepastāvīgas Dieva priekšā; tie ir ļaudis ar dalītām dvēselēm, nepastāvīgi visos savos ceļos, Jēk. 1:7. Būdami nepastāvīgi un nedroši savās sirdīs, tie kļūst nepastāvīgi arī ārēji – darbos un mācībā; viņi uzsāk drīz vienu, drīz atkal ko citu, nespēdami rast mieru un neuzsākt šķelšanos. Tādēļ šādi cilvēki pazaudē savu balvu vai arī paši to sabojā un ir spiesti novirzīties no īstā, kopīgā ceļa.

“Bet es norūdu un kalpinu savu miesu..”

Tas ir tas pats, kas sacīts iepriekš, 25. pantā: “Kas piedalās sacīkstēs, tas ir atturīgs visā..”. Ar miesas norūdīšanu un kalpināšanu apustulis saprot ne tikai miesīgo tieksmju apspiešanu, bet savaldību visās laicīgās lietās, kas mums dod miesīgu prieku, godu, labumu, mantu utt. Kas šajās lietās dod sev vaļu un nav atturīgs, tas ar savu sludināšanu pats izpelnīsies lāstu – ja arī būs sludinājis pareizi. Bet laicīgās lietas, īpaši laicīgais gods, nepieļauj pareizu sludināšanu. Tādēļ Sv. Pāvils ar šiem vārdiem dod nopietnu triecienu godkārīgiem un savtīgiem sludinātājiem un kristiešiem, apliecinādams, ka tie ne vien veltīgi skrien un cīnās, bet arī paši kļūst atmetami – tādēļ ka visa viņu kristīgā dzīve ir tikai izlikšanās un liekulība.

“Brāļi, es gribu jums atgādināt, ka mūsu tēvi ir visi bijuši apakš padebeša..”

Šeit Sv. Pāvils norāda uz Rakstos atrodamo biedinošo piemēru, kas apliecina, ka ne visi skrējēji saņem godalgu. Israēla bērni – sešsimt tūkstoši vīru – visi devās pa Dieva ceļu Viņa vārdā un ticībā, ar tādu spēku, ka ikviens bija zem Dieva padebeša, ikviens brīnumainā veidā šķērsoja jūru; tomēr no visiem šiem daudzajiem israēliešiem, kas toreiz devās ceļā, godalgu saņēma tikai divi – Jozua un Kalebs – vienīgi šie divi vīri no visa Israēla bērnu pulka, kas bija devies ceļā, sasniedza apsolīto zemi. To Sv. Pāvils pats tālāk paskaidro 1. Kor. 10:9 12, sacīdams, ka visas šīs lietas ir notikušas zīmīgā kārtā un rakstītas kā brīdinājums mums – lai tas, kas šķietas stāvam, pielūko, ka nekrīt. Ir jāatmet lepnums, iedomība un stūrgalvība; neviens nedrīkst nicināt otru, nedz ar Dieva vārda palīdzību censties iemantot godu vai labumu. Ikvienam piederas uzlūkot citus kā sev līdzīgus un panest visus – stiprajiem vājos utt. –, kā māca un mudina visas šīs vēstules.

Cik daudz šo sešsimt tūkstošu Israēla bērnu vidū bijis diženu, īpašu vīru – tādu, kam mēs nebūtu cienīgi pasniegt malku ūdens! Viņu vidū ir bijuši divpadsmit Israēla cilšu valdnieki – arī Nahšons, kuru Mt. 1:4 piemin Kristus ciltsrakstos; tāpat arī septiņdesmit vīri, kam Tas Kungs deva savu Garu, kad tie bija sapulcējušies ap Mozu – īpaši jāpiemin Eldads un Medads, 4. Moz. 11:27, kā arī visi pārējie izcilie vīri. Redzi, viņi visi skrēja šajās sacīkstēs, visi bija daudz paveikuši un izcietuši, redzējuši daudz Dieva brīnumu, palīdzējuši izveidot skaistu tabernākulu[2] un dievkalpojumu; labo darbu viņu dzīvēs ir bijis papilnam. Tomēr tie visi ir miruši tuksnesī, neiemantojot ilgoto balvu. Kur gan atradīsies kāds tik pārdrošs prāts, ko šāds pārsteidzošs Dieva spriedums nevarētu satriekt un darīt pazemīgu? Tādēļ pareizi ir sacīts: kas stāv, lai pielūko, ka nekrīt.

Šis piemērs ir viegli saprotams – lai Dievs dod, ka mēs tam pievērstu pienācīgu uzmanību. Mums jāievēro apustuļa vārdi, ko viņš sacījis par Kristību un garīgu ēšanu; viņš mūs, kristiešus, pielīdzina tēviem – itin kā arī viņiem būtu bijusi Kristība un Sakraments[3]. Šeit visupirms jāzina, ka Dievs jau kopš iesākuma ir vadījis savus svētos visos viņu ceļos, atpestīdams tos ar savu žēlastības pilno vārdu un redzamām zīmēm; tā Ādamam 1. Moz. 3:15 tika apsolīts caur Dieva vārdu: sievas dzimums sadragās čūskas galvu, tas ir, Kristus nāks, lai mūsu labā uzvarētu nāvi, grēku un velnu. Šim vārdam Dievs pievienoja arī zīmi – upuri tika sadedzināti ar uguni no debesīm, kā tas notika Ābelam 1. Moz. 4:4; līdzīgi notikumi minēti vēl daudzās citās Rakstu vietās. Apsolījuma vārds bija Ādama Evaņģēlijs – līdz Noas un Ābrahāma laikiem; šim Dieva vārdam ir ticējuši un tajā atpestīti no grēkiem visi svētie līdz Ābrahāma laikiem – gluži tāpat kā mēs topam atpestīti ar Evaņģēlija vārdu, kam mēs ticam. Viņiem uguns no debesīm ir bijusi tāda pati zīme, kāda mums ir Kristība, kas pievienota Dieva vārdam.

Šādus vārdus un zīmes Dievs ir devis vēl un vēl – katru savā laikā, līdz visubeidzot atklājušās tās zīmes, kuras Kristus pats mums sniedzis un atstājis, proti, Evaņģēlijs un Kristība – visu pagānu vidū. Noa saņēma Dieva vārdu, kas apliecināja, ka viņam jāpaliek dzīvam plūdos, un zīmi – šķirstu jeb kuģi, kuru viņš būvēja; ar savu ticību šim vārdam un zīmei Noa līdz ar viņa piederīgajiem tika taisnots un uzturēts. Tālāk sekoja jau cits vārds un varavīksne kā zīme. Ābrahāmam Dievs deva savu vārdu un zīmi – apgraizīšanu, tā ka apgraizīšana bija viņa Kristība; Noas Kristība bija šķirsts un grēku plūdi. Savukārt Kristība tagad ir mūsu apgraizīšana, mūsu šķirsts un plūdi – kā arī Sv. Pēteris paskaidro 1. Pēt. 3:21. Tas, kam mums jātic, arvien ir Dieva vārds un redzamas zīmes, un tādā veidā – caur ticību – tiekam atpestīti no grēka un nāves.

Israēla bērniem bija dots Dieva vārds, kas apliecināja, ka tiem jānonāk apsolītajā zemē; šim vārdam tika pievienotas vēl daudzas zīmes – īpaši jāpiemin tās, kuras Sv. Pāvils šeit norāda – jūra un padebess, maize no debesīm un ūdens no klints. Šīs zīmes ir bijušas viņu Kristība – kā apustulis saka –, gluži kā Kristību tagad varētu dēvēt par mūsu jūru un padebesi. Jo, lai arī zīmes un vārdi atšķiras, tajos visos ir vienāda ticība un Gars. Jā, zīmes un vārdi dažādos laikos arvien bijuši dažādi, tomēr visos laikos bijusi un palikusi viena un tā pati ticība – ticība tam pašam vienīgajam Dievam, kas caur daudzveidīgām zīmēm un vārdiem dažādos laikos ir devis un dod vienu, visiem vienādu ticību un Garu un caur to – vienu un vienādu mūsu visu grēku piedošanu, pestīšanu no nāves un mūžīgu dzīvošanu; tas attiecas uz visiem svētajiem – vai tie būtu dzīvojuši šīs pasaules pastāvēšanas pirmsākumos, vidū vai arī tās beigu laikos.

Par to Sv. Pāvils šeit runā, atgādinādams, ka tēvi ēduši to pašu ēdienu un dzēruši to pašu dzērienu – līdz ar mums; taču viņš pievieno arī vārdu “garīgo”. Tas tādēļ, ka ārēji un miesīgi viņiem bija dotas citādas zīmes nekā mums, bet gan viņiem, gan mums ir viens kopīgs Gars un Kristus ticība. Savukārt garīga ēšana un dzeršana nav nekas cits kā ticība Dieva vārdam un zīmēm, – kā arī Jņ. 6:54 56 Kristus saka: “Kas manu miesu bauda un manas asinis dzer, paliek manī un Es viņā.” “.. mana miesa ir patiess ēdiens, un manas asinis ir patiess dzēriens”, tas ir: “Kas man tic, tas dzīvos.”

“.. un visi dzēruši to pašu garīgo dzērienu, jo tie dzēra no garīgās klints, kas tiem gāja līdzi, bet šī klints bija Kristus.”

Tas ir, viņi ticēja tam pašam Kristum, kam ticam mēs, lai gan tolaik Viņš vēl nebija nācis miesā – tam bija jānotiek nākotnē. Šīs viņu ticības zīme bija klints, no kuras viņi fiziskā veidā dzēra ūdeni – tāpat kā mēs pie altāra līdz ar maizi un vīnu garīgi ēdam un dzeram patieso Kristu, tas ir, šādā ēšanā un dzeršanā ārēji izpaužas ticība, kas iekšēji mājo mūsos. Ja viņiem nebūtu bijis Dieva vārda un ticības, dzerot ūdeni no klints, tas viņu dvēselēm nebūtu devis nekādu labumu. Tāpat mums neko nelīdzētu maizes un vīna saņemšana pie altāra, ja mūsos nebūtu ticības; jā, ja pie šīs klints vispirms nebūtu dots Dieva vārds, tā nekad nebūtu devusi nedz ūdeni, nedz arī pamatu ticībai. Tāpat šeit – ja Dieva vārds nebūtu klāt pie vīna un maizes, tā nevarētu būt garīga barība, nedz ticības stiprināšana.

Tādēļ visur, kur Dievs dod un iedibina savu vārdu un zīmi, ir tas pats garīgais ēdiens un dzēriens – neatkarīgi no ārējā veida, kāds tam piemīt; ja Viņš man liktu pacelt no zemes salmu, arī tas man kļūtu par garīgu ēdienu un dzērienu; ne jau salma dēļ, bet Dieva patiesības un Viņa klātbūtnes vārda un zīmes dēļ. Savukārt tur, kur nav Dieva vārda un zīmes – vai arī tie netiek atzīti –, neko nelīdzētu pat paša Dieva klātbūtne, – kā Kristus Jņ. 6:63 saka pats par sevi: “.. miesa neder nenieka”, tādēļ ka šeit ļaudis neņem vērā vārdus, ko Kristus saka par savu miesu. Bet tieši šie vārdi dara Viņa miesu par patiesu ēdienu – vārdi, kurus Viņš saka 51. pantā, nosaukdams sevi par dzīvo maizi, kas nākusi no debesīm. Tādēļ nav jāpievērš tik liela uzmanība darbiem, zīmēm un brīnumiem (kā to dara aklais cilvēka prāts), bet Dieva vārdam visās šajās lietās – tā rīkojas ticība.

Bet apustulis piemin tikai klinti un saka: “.. tie dzēra no garīgās klints, kas tiem gāja līdzi, bet šī klints bija Kristus.” Tā viņš paskaidro, ka visas zīmes, kas caur Dieva vārdu tikušas dotas Israēla tautai, norāda uz Kristu; jo, kur ir Dieva vārds, tur ir Kristus. Visi Dieva sacītie vārdi un apsolījumi saistās ar Kristu un rāda uz Viņu, – kā Viņš pats Jņ. 3:14 saista savu paaugstināšanu ar to, kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī. Tā nu varētu sacīt, ka Israēla bērni ir uzlūkojuši to pašu čūsku, kuru redzam mēs. Viņi redzēja garīgo čūsku, kam bija vēl jānāk – tas ir, Kristu pie krusta; viņiem redzēt nozīmēja ticēt Dieva vārdam, kas bija sacīts par čūsku; gluži kā garīgi dzert tiem nozīmēja ticēt Dieva vārdam, kas bija kopā ar klinti. Jo, ja pie šīm zīmēm nebūtu bijis Dieva vārda, čūska viņiem nebūtu varējusi palīdzēt – kaut arī tuksnesis būtu pilns ar vara čūskām un viņi tās uzlūkotu mūžīgi; tāpat arī klints tiem nebūtu līdzējusi, ja tā nebūtu kopā ar Dieva vārdu – kaut arī viņi visas klintis būtu sasituši putekļos vai izsūkuši no tām ūdeni.

Tā nu ar šo piemēru par klinti Sv. Pāvils mums rāda vispārēju sakarību – mēs varam sacīt: viņi ēda maizi no debesīm, kuru ēdam arī mēs; taču viņi ēda garīgo debesu maizi – šī maize ir Kristus, kam bija jānāk. Tas ir – viņu ēšana bija ticība Dieva vārdam, kas nāca līdzi miesīgi ēdamajai maizei no debesīm. Ja viņiem nebūtu Dieva vārda, šī maize būtu tikai miesīgs ēdiens, kas dvēselei nedod nekādu labumu, un nevarētu arī stiprināt ticību, – kā Kristus saka Jņ. 6:32: “.. nevis Mozus jums ir devis maizi no debesīm, bet mans Tēvs jums dod īsto maizi no debesīm..”. Arī pats Mozus 5. Moz. 8:3 ir sacījis: “.. Viņš .. ēdināja tevi ar mannu, ko tu vēl nepazini un ko tavi tēvi nebija pazinuši, lai liktu tev atzīt, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet ka cilvēks dzīvo no visa tā, kas iziet no Tā Kunga mutes.” Tas ir, it kā viņš sacītu: neuzlūko debesu maizes ēšanu kā darbu, kas piepilda tavu vēderu; pievērs vairāk uzmanības vārdam, ar ko Dievs tev dod un apsola šo debesu maizi – tādēļ ka no šī vārda tu dzīvo mūžīgi, ticībā.

Tāpat arī par jūru un padebesi varētu sacīt: viņi bija zem tā paša padebeša, zem kura esam mēs; taču virs viņiem bija garīgais padebesis, kas nāca vēlāk – tas bija Kristus. Tas ir – viņu gājums bija ticība Dieva vārdam, kas mājoja viņu sirdīs. Dievs bija viņiem pavēlējis sekot redzamajam padebesim; bez šī Dieva vārda Israēla bērni nebūtu varējuši ne ticēt, ne sekot, jā, bez šī vārda šāda padebeša nebūtu bijis. Tādēļ viņi šo padebesi sauca par Tā Kunga godību – te tā bija apsolīta, tādēļ noteikti klātesoša. Tā redzam, ka visās lietās mums jāvērš uzmanība uz Dieva vārdu, pie kura jāturas ticībai; bez šī vārda Dieva darbu un zīmju vispār nav, vai arī, ja tie pat ir, bet tiek uzlūkoti tikai ar acīm, nepamanot vārdu, – visi brīnumainie darbi nerada neko vairāk kā vien izbrīnu – tāpat kā visas jaunās laicīgās lietas; šādā gadījumā zīmes un brīnumi dvēselei neko nedod un nestiprina ticību.

Daži vārdus “gāja līdzi” skaidro tā, ka garīgā klints gājusi līdzi Israēla bērniem, bijusi pie viņiem un palikusi viņu tuvumā, tā ka šī klints būtu nosaucama vārdā comitante petra, nevis consequente – tas nozīmētu, ka Kristus garīgi gājis kopā ar viņiem – vārdā un ticībā; grieķu teksts sniedz tieši šādu nozīmi. Bet es esmu to tulkojis kā consequente petra – klints, kas gāja līdzi (sekoja) viņiem. Taču par šo jautājumu nav vērts ķildoties – lai katrs paliek pie saviem uzskatiem, tie abi ir pareizi. Tomēr es palieku pie tā, ko esmu sacījis: visi Dieva vārdi un darbi senlaikos ir bijuši vērsti uz Kristu, kam bija jānāk – Kristu, uz kuru visiem bija jātic, – kā arī 1. Moz. 22:13 lasām: “Un Ābrahāms pacēla savas acis un ieraudzīja aunu aiz sevis..”, un viņš to upurēja, tas ir, ticēja Kristum, kam bija jānāk un jātiek upurētam.

Ir arī daži, kas vārdus “šī klints bija Kristus” attiecina uz ārēji redzamo klinti un skaidro, ka klints nozīmē Kristu; taču Kristus nav akmens, tādēļ vārds “ir” šajā vietā esot līdzvērtīgs vārdam “nozīmē”. Līdzīgā veidā viņi tālāk skaidro arī citus Kristus vārdus – tur, kur Viņš par Sakramentu saka: “Ņemiet un ēdiet, tā ir mana miesa”, šiem ļaudīm šķiet, it kā Viņš būtu sacījis: maize nozīmē manu miesu, lai gan tā nav mana miesa. Šāds skaidrojums noliedz to, ka Kristus miesa ir maize. Tāpat Jņ. 15:1 vārdus: “Es esmu īstais vīnakoks”, šie skaidrotāji saprot tā, it kā tie nozīmētu: mani var salīdzināt ar vīnakoku. Sargies no šādiem pārgalvīgiem Rakstu sagrozītājiem! Jo Sv. Pāvils šeit izsakās ļoti skaidri, izšķirdams miesīgi redzamo klinti un garīgo klinti un sacīdams: “.. tie dzēra no garīgās klints, kas tiem gāja līdzi, bet šī klints bija Kristus.” Viņš neapgalvo, ka Kristus būtu bijis dabiskā klints, bet gan – garīgā klints; dabiskā klints nebija garīga, un tā arī negāja līdzi, nedz palika kopā ar viņiem.

Tādēļ viņu ieteiktā skaidrošana un Rakstu sagrozīšana nav vajadzīga; vārdi ir skaidri un patiesi – tie jāsaprot burtiski, nevis pārnestā nozīmē. Arī Jņ. 15:1 ir runāts par garīgo, nevis dabisko vīnakoku. Kā gan tas skanētu: mani simbolizē garīgais vīnakoks? Te taču runāts par to, kas pastāv, eksistē, un teikts “es esmu”, norādot uz to, ka Kristus ir patiesais garīgais vīnakoks. Tāpat, kad Jņ. 6:55 Kristus saka: “Mana miesa ir patiess ēdiens”, Viņš neapgalvo, ka Viņa miesa nozīmē jeb simbolizē patiesu ēdienu, bet šie vārdi sacīti par garīgu ēdienu, tas ir: mana miesa patiesi un būtībā ir ēdiens – nevis vēderam, miesīgi, bet dvēselei, garīgi. Tad nu neļauj nevienam tev šos vārdus atņemt, nedz sagrozīt. Kristus saka: maize ir mana miesa, nevis – maize simbolizē manu miesu, – kā viņi vēlētos šos vārdus saprast; Kristus runā tieši: maize patiesi un reāli klātesoši[4] ir mana miesa. Cilvēkam neklājas grozīt Rakstus pēc sava prāta; ja kādam šķiet citādi, tam ar skaidriem Rakstu vārdiem jāpierāda, ka “būt” nav nekas cits kā “nozīmēt”. Un pat tad, ja kāda Rakstu vieta to apliecinātu, ar to vēl nepietiktu – būtu nepieciešams pierādīt, ka tā tas jāsaprot tieši šajā vietā. To viņi nekad nespētu izdarīt. Bet, ja to nevar izdarīt, ir jāturas pie Dieva vārda tieši tā, kā tas skan.

Bet Kristus, uz ko norāda daudzas Vecajā Derībā atrodamās zīmes un notikumi, šeit tiek attēlots ar klints palīdzību. Mums jāsaskata vairākas lietas: pirmkārt, ka šī dabiskā klints atradās tuksnesī, tālu no cilvēkiem, bez kādas cilvēku līdzdalības, pavisam vientulīgā un tuksnešainā vietā. Tā arī pasaule Kristu nespēj ieraudzīt, cilvēki Viņu neievēro un nepieņem; Viņš arī nav sasniedzams ne ar kādiem cilvēku darbiem.

Savukārt tas, ka ūdens izplūst no klints, ir brīnums, kas ir pretrunā ar dabas likumiem. Ūdens ir dzīvais Dieva Gars, kam jānāk no krustā sistā, mirušā, lāstam pakļautā Kristus – tas ir kā smelties dzīvību nāvē; tomēr caur Dieva spēku tieši tā notiek; jo Kristus nāve ir mūsu dzīvība – ja gribam dzīvot, mums līdz ar Viņu jāmirst.

Mozus rāda uz klinti un pēc Dieva pavēles sit pa to ar savu zizli – tas ir sludināšanas amats, kas pēc Dieva pavēles sludina Kristu un ar runātā vārda palīdzību saņem Viņa Garu; jo Dievs savu Garu nevienam negrib dot bez šā vārda un sludināšanas amata, ko Viņš ir iedibinājis un pavēlējis [šajā amatā esošajiem] sludināt vienīgi par Kristu. Ja Mozus nebūtu pēc Dieva pavēles sitis ar zizli pa klinti, ūdens no tās nekad nebūtu izplūdis. Tas ir “mutes zizlis” – kā Jes. 11:4 sacīts: “Bet varmācīgos viņš sitīs ar savas mutes zizli un bezdievjus nokaus ar savu lūpu dvašu”, un Ps. 45:7: “.. taisns ir tavas valdības scepteris.”

---

[1] – Luters šeit lieto vācu vārdu Rotten, kas burtiski nozīmē bars, banda. Laikā, kad tapa Baznīcas postilla, fanātisku sludinātāju samusināti zemnieki un vienkāršie cilvēki pulcējās šādās bandās, lai ar ieročiem rokās cīnītos par saviem mērķiem.

[2] – Saiešanas telts. Tajā atradās derības šķirsts, un Israēla bērni tur veica upurēšanu.

[3] – Ar vārdu “Sakraments” Luters domā Altāra Sakramentu jeb Svēto Vakarēdienu.

[4] – Wesentlich und gegenwärtiglich.