Sestā svētdienā pēc Zvaigznes dienas

Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu un viņa brāli Jāni un veda tos savrup uz augstu kalnu, un tika apskaidrots viņu priekšā, un Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma. Un redzi, tiem parādījās Mozus un Ēlija un runāja ar Viņu. Pēteris griezās pie Jēzus un sacīja: “Kungs, šeit mums ir labi. Ja Tu gribi, es celšu šeitan trīs teltis – vienu Tev, vienu Mozum un vienu Ēlijam.” Tam vēl runājot, redzi, spoža padebess tos apēnoja, un redzi, balss no padebess sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kura Man labs prāts; To jums būs klausīt.” Kad mācekļi to dzirdēja, tie krita uz sava vaiga un ļoti izbijās. Bet Jēzus pienāca pie tiem, aizskāra tos un sacīja: “Celieties un nebīstieties!” Bet, kad tie savas acis pacēla, tie neredzēja neviena kā tikai Jēzu vien. Un, no kalna nokāpjot, Jēzus tiem pavēlēja un sacīja: “Par šo parādību nestāstiet nevienam, tiekāms Cilvēka Dēls nebūs no miroņiem uzcēlies.” [Mt.17:1-9]

Mīļie draugi, kas prot mūsu svētās ticības vārdus, tas saka: Es ticu uz miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu. Bet ne katrs savā sirdī tic to, ko saka ar savu muti. Kurš gan tic, ka viņš pastarā dienā augšāmcelsies, un tas, kas labu darījis ieies mūžīgajā dzīvošanā Debesu valstībā, un būs ar to Kungu vienumēr, kā raksta svētais apustulis Pāvils? [1.Tes.4:17] Kurš, Dievam žēl, gan tic, ka tas, kas ļaunu darījis, neticīgi un bezdievīgi dzīvojis, tiks iemests elles ugunī un mūžīgi paliks pie velniem?

Ak, kaut ikviens cilvēks to apdomātu kā pienākas, tad neviens nedzīvotu tik bezdievīgi un kā cūka nevārtītos grēka dubļos, bet visi no sirds klausītos Dieva vārdu, atstātos no grēkiem, un šeit tā dzīvotu, ka varētu cienīgi stāvēt Kunga Jēzus Kristus priekšā, kad Viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos!

„Bet Dievs, tagad aicina visus cilvēkus visur atgriezties no grēkiem. Jo Viņš nolicis dienu, kurā Viņš pasauli taisnīgi tiesās (visus ļaudis, lielus, mazus, jaunus, vecus, nabagus, bagātus, kas virs zemes ir dzīvojuši, tagad dzīvo un vēl dzīvos – visus ļaudis, es saku, Dievs grib tiesāt (sodīt)) caur kādu Vīru, ko Viņš izredzējis un par ko visiem liecību devis, uzmodinādams To no mirušiem,” kā runā apustulis Pāvils. [Ap.d.17:30-31] „Un Viņš mums pavēlējis tautai sludināt un apliecināt, ka Viņš ir Dieva iecelts soģis pār dzīviem un mirušiem,” kā saka apustulis Pēteris. [Ap.d.10:42]

Bet mūsdienās ļaudis domā tā: Kas miris, tas vairs necelsies. Kā var atkal celties un dzīvs tapt tas, kas satrūdējis?

Ak, cilvēk, „neesi neticīgs, bet ticīgs.” [Jņ.20:27] Mēs šajā svētajā evaņģēlijā dzirdam, ka ne vien Mozus, kas bija patiesi miris un paša Dieva apglabāts, bet arī pravietis Ēlija, ko Dievs bija dzīvu uzņēmis Debesīs, parādījās Kungam Jēzum kādā augstā kalnā, un ko redzēja un pazina trīs mācekļi. Mēs tagad mācīsimies no šī svētā evaņģēlija atzīt: Prieku, ko mūžīgajā dzīvošanā redzēs un saņems visi tie, kas šeit ar stipru ticību paliek pie Kunga Jēzus, ciešot un pieredzot daudz nelaimes.

Tās sāpes, mokas, bēdas,
Ar citiem sirdēstiem,
Ar ko tas cilvēks ēdas,
Mēs vairs neredzēsiem:
Pēc kā es bēdāšos?
No nāves tapšu raisīts,
Man priekas nams būs taisīts,
Ko Dievs man mūžam dos, Āmen.

Mīļie draugi! Evaņģēlists Matejs saka: „Pēc sešām dienām Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu un viņa brāli Jāni.” Pēc sešām dienām, kad Jēzus pirms savām mokām un lielām ciešanām bija ar saviem mācekļiem runājis un mācījis viņiem labprāt uzņemt visādas nelaimes, notika tas, ko evaņģēlists šeit stāsta. Jēzus tika apskaidrots kalnā un ar apskaidrošanu parādījis saviem mācekļiem, ka Viņam „jācieš un jāieiet Savā godībā.” [Lk.24:26]

Kas gan ir mūsu dzīve šajā vārgo pasaulē, ja ne sešas darba dienas? Kur mēs ikdienas izjūtam, ko saka Kungs Kristus: „Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man.” [Mt.16:24] „Mūsu dzīvības laiks … ir grūtums un bēdas. Tas paiet ātri, un mēs aizlidojam kā ar spārniem.” [Ps.90:10] Kā saka ķēniņš Dāvids.

Bet esiet mierīgas, jūs, noskumušās sirdis. Patiesi nāks arī īstenā svētdiena – atdusas diena, kad Jēzus Kristus „pārvērtīs mūsu zemības miesu, līdzīgu Savai apskaidrotai miesai, ar spēku, kurā Viņš arī spēj Sev pakļaut visas lietas.” [Fil.3:21] Kā māca apustulis Pāvils. Un mēs nāksim ik svētdienu un pielūgsim tā Kunga priekšā, kā saka pravietis Jesaja. [Jes.66:23]

Kā strādnieki, sešas dienas darbos būdami un strādādami, gaida un priecājas par svētdienu, itin tā arī mums darbā, mokās un nelaimēs, ko piedzīvojam (redzam un jūtam) šajā pasaulē, no sirds dziļumiem jāpriecājas un jāgaida mūžīgo dusēšanu (atpūtu), priecīgo apskaidrošanu un jauko Debesu draudzību (draudzi).

Bet, ja mēs gribam redzēt Kunga Jēzus Kristus godību, tad būs mums būt Viņa mācekļiem un Viņu no sirds mīlēt. Šis evaņģēlijs stāsta, ka Jēzus, gribēdams sevi apskaidrot, neņēma sev līdz visus divpadsmit mācekļus, bet izvēlējās no tiem trīs – Pēteri, Jēkabu un Jāni vārdā, lai viņi redzētu apskaidrošanu un vēlāk par to liecinātu, jo Dievs pats saka: „Pēc divu vai triju liecinieku vārdiem lieta lai tiek pacelta.” [5.Moz.19:15]

Šie ir tie paši trīs mācekļi, kurus Jēzus ņēma līdzi, kad atdzīvināja sinagogas priekšnieka meitu, kā saka evaņģēlists Marks. [Mk.5:37] Šie trīs apustuļi un mācekļi redzēja arī, kā Viņš Eļļas dārzā (Ģetzemanē) būdams, iesāka baiļoties un trīcēt, kā māca evaņģēlists, un lielas sirds skumjās un izbailēs nespēja atrast vietu, kur savu sirdi remdēt. [Mt.26:37]

Kā nu šie trīs mācekļi labprāt seko savam Mācītājam, Kungam Jēzum, kur Viņš to ved, tāpat arī mums ar drošu sirdi būs sekot mūsu Kungam Jēzum Kristum, kur Viņš mūs ved. Ja Viņš ved tevi uz Eļļas kalnu un ar ķēniņu Dāvidu liek žēloties: „Es esmu tuvu sabrukumam, un manas sāpes pastāvīgi liek sevi manīt,” [Ps.38:18] tad ej labprāt Viņam pakaļ, ciet, ko Viņš tev uzliek, un saki savā nelaimē kopā ar apustuli Pāvilu: „Es domāju, ka šī laika ciešanas ir nenozīmīgas, salīdzinot ar nākamo godību, kas atspīdēs pār mums.” [Rom.8:18]

Turies stipri pie tavas (savas) ticības un īstenas mācības, un neļaujies no tās atrauties, kā liels akmens neļaujas aizvelties no savas vietas. Jo tā saka Jēzus Kristus: „Kas pastāv līdz galam, tas taps (mūžīgi) izglābts.” [Mt.10:22] Un apustulis Pāvils māca: „Ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts (dzīvosi mūžīgi).” [Rom.10:9]

Īstenā dievabijāšanā samin zem savām kājām visu iekāri, kad tava miesa dzenas uz grēku. To māca tev Dieva vārds, sacīdams: „Lai grēks nevalda jūsu mirstīgajā miesā! Neklausait vairs viņas iekārēm!” [Rom.6:12] Nedodiet vaļu savai miesai grēkot!

Pielūkojiet labi, ka jūs paliekat Dieva žēlastībā. „Jo ir atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem,” [Tit.2:11] „un Viņa žēlastība paliek uz radu radiem pie tiem, kas Viņu bīstas.” [Lk.1:50]

Ja tu tīšām (apzināti) grēkosi, tad Dievs tev atraus savu žēlastību. Bet, ja tu esi grēkojis, tad nopūzdamies saki un lūdz: Kungs, apžēlojies pār maniem grēkiem, kas ir lieli, un iepriecini mani ar savu žēlastību. Tad Dievs tev būs žēlīgs, un šajā Dieva žēlastībā tu arī pastarā dienā kļūsi apskaidrots ar debešķīgu mūžīgu godu, paliksi pie Kunga Jēzus Kristus, kā Viņš pats to tev apsolījis, sacīdams: „Kur Es esmu, tur būs arī Mans kalps.” [Jņ.12:26] „Tēvs, Es gribu, lai, kur Es esmu, arī tie ir pie Manis, ko Tu Man esi devis, lai viņi redzētu Manu skaidrību (godību).” [Jņ.17:24]

Mēs redzēsim šo Kunga Jēzus Kristus godību, un ar Debesu godu tiksim apskaidroti Debesīs. Šajā evaņģēlijā mēs dzirdam, ka Kungs Kristus tiek apskaidrots augsta kalna galā. Tas ir bijis visaugstākais un jaukākais kalns Galilejas zemē.

Kur tad tu, mans draugs un Dieva bērns, redzēsi savu mūžīgo godību? Debesīs, ko Dieva grāmatā arī sauc par kalnu. Jo tā saka ķēniņš Dāvids: „Es paceļu savas acis uz kalniem: no kurienes gan man nāks palīdzība? Mana palīdzība nāk no Tā Kunga, kas radījis debesis un zemi.” [Ps.121:1-2]

Bet, ja tu, kristīts cilvēks, gribi tiks apskaidrots Debesu kalnā, tad tev jau tagad ar savu prātu un sirdi jādodas uz augšu, un „savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām,” [Kol.3:2] kā māca apustulis Pāvils. Debesīs ir mūsu manta un paliekamā vieta.

Dzenies nu projām uz Tabora kalnu, kur Kristus tika apskaidrots, kā saka šis evaņģēlijs. „Noliksim tumsības darbus un tērpsimies gaismas bruņās.” [Rom.13:12] „Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs,” [Mt.5:16] ka māca pats Kristus. Tad arī tev Debesu kalnā tiks darīts liels gods, pats Jēzus Kristus tev uzliks taisnības vainagu, [2.Tim.4:8] un tu paliksi pie Viņa mūžīgi.

Kā Jēzus Kristus vaigs kalnā kļuva tik skaidrs kā saule, un Viņa drēbes baltas kā gaisma, itin tāpat tu, ak, kristīts cilvēks un dievabijātājs, Debesīs spīdēsi ne kā zelts vai sudrabs, bet kā saule. Jo tā saka pats Jēzus Kristus Mateja evaņģēlijā: „Tad taisnie (tas ir, tie, kas tic iekš Jēzus Kristus) spīdēs kā saule sava Tēva valstībā.” [Mt.13:43]

Paliec nu ar mieru, mans draugs, kam tagad ar neveselību, sāpēm un gaužam sērgām ik stundu jācīnās. Tavs skaistums gan zūd, bet pacieties vēl mazu brīdi, jo Debesīs tava miesa spoži spīdēs. „Sēts top iznīcībā un uzmodināts neiznīcībā. Sēts top negodā un uzmodināts godībā; sēts top nespēkā, uzmodināts spēkā. Sēta top dabīga miesa, uzmodināta garīga miesa,” [1.Kor.15:42-44] kā māca svētais apustulis Pāvils.

Šeit tu raudi, kauc savās lielajās bēdās un ritini asaras, bet tomēr paliec ar mieru, jo kad tu šeit no sirds dzīlēm pie Dieva atgriezies, tad Debesīs tev būs mūžīga līgsmība. Tā saka pats Dieva Dēls: „Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.” [Mt.5:8]

Tāpēc no grēkiem sargājies,
Pie Dieva vārda pieķeries,
Tad Debesis var notikt.
Caur Jēzus asins izliešan`,
Ir Debess durvis platas gann,
Un atņemts spēks to grēku;
Ak, dod tad Dievam godiņu,
Kas tev kā vāju radību,
Grib vest iekš Debes ēku, Āmen.

Lasi arī citus Georga Manceļa sprediķus