Sestajā svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Jo Es jums saku: ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu valstībā. Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas sodāms tiesā. Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: ģeķis! – tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! – tas sodāms elles ugunī. Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu. Esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr ar viņu vēl esi ceļā, ka pretinieks tevi nenodod soģim un soģis tevi nenodod sulainim, un tevi neiemet cietumā. Patiesi Es tev saku: tu no turienes neiziesi, kamēr nenomaksāsi pēdējo artavu. [Mt.5:20-26]

Svētie Raksti grēku salīdzina ar tumsu. Mēs varam to saukt arī par biezu miglu, kas klājas pār cilvēka apziņu un visu viņa dzīvi. Vēl precīzāk varam sacīt, ka tā ir garīgas neziņas migla. Šī migla ir tik bieza, smaga un nomācoša, ka visi cilvēka saprāta centieni atrast kopsakarības un jēgu tam noslēpumam, ko mēs saucam par dzīvi, atduras kā pret nepārvaramu sienu.

Kas es esmu? Kādam man ir jābūt? Kas ir labs un kas slikts, kas taisnīgs un netaisnīgs?

Tie ir jautājumi, uz kuriem mūsdienu cilvēkam rast atbildes kļūst arvien grūtāk un grūtāk. Filozofi, zinātnieki, visdažādākie ļaudis šos jautājumus vel kā Sizifs savu akmeni kalnā. Kad sasniegta virsotne, izrādās, ka nav cita ceļa, kā velt akmeni atkal lejā, lai tad sāktu atkal visu no jauna. Beigu beigās tas rada bezjēdzības sajūtu un noguruši no veltīgajām pūlēm, cilvēki bezcerībā nopūšas – ak, labāk par to vispār nedomāt! Tomēr tad, kad pār cilvēka nožēlojamo eksistenci, kā spoža saule atspīd Dieva vārds, visas lietas sāk ieņemt savu īsto vietu, iegūt jēgu un saturu. Neziņas tumsa sāk izklīst, neskaidrības, nedrošības un haosa vietā parādās jēgpilna pasaule ar noteiktām vērtībām un kārtību. Tomēr līdz ar Dieva atziņu, ar jaunu spēku atdzīvojas arī mūsu sirdsapziņa. Tā sāpīgi un nepielūdzami atgādina, ka Dievam pret mums ir noteiktas prasības, kuras nebūt nav tikušas īstenotas mūsu dzīvēs.

Lasot Dieva baušļus, arvien sāpīgāk pazināmies, ka neesam nedz gribējuši, nedz spējuši tos pildīt šādos brīžos būtiskāks kā jebkad kļūst jautājums – bet, ko Dievs domā par mani? Kā Viņš izturēsies pret mani jau šajā dzīvē un tad, kad es stāšos Viņa vaiga priekša? Pēc kādiem likumiem Dievs spriedīs savu tiesu? Vai Viņš domās par mani līdzīgi, kā domāju es pats, mani draugi, paziņas, vai arī Viņam būs pavisam citi kritēriji un mērauklas, pēc kurām Viņš spriedīs savu tiesu? Šie jautājumi biezi ir mulsinoši un neskaidri, tādēļ visos laikos ir bijuši cilvēki, kas centušies citiem atklāt un izskaidrot Dieva gribu.

Šīsdienas evaņģēlijā Jēzus stāsta tieši par šādiem cilvēkiem – rakstu mācītājiem un farizejiem. Rakstu mācītāji bija labi sagatavoti profesionāļi, kas labi pārzināja Vecās Derības rakstus. Viņu Rakstu zināšanas papildināja agrāko paaudžu pieredze, senāko rakstu mācītāju komentāri un skaidrojumi. Viņi bija cilvēki, kas citiem mācīja un skaidroja gan kāda ir Dieva griba cilvēka dzīvē kopumā, gan arī katrā atsevišķā dzīves situācijā. Savukārt farizeji bija ļaudis, kas bija apņēmušies visu to, kas par Dieva gribu bija zināms, īstenot praktiskajā dzīvē. Viņu reliģiskā dedzība bija fanātiska un droši vien nepārspējama. Viņi mācījās Rakstus, lūdza, gavēja, maksāja no visiem saviem ienākumiem desmito tiesu, pienesa upurus Templi un deva žēlsirdības dāvanas. Sniedzot savas pamācības citiem, rakstu mācītāji mēdza sacīt: vecajiem ir sacīts, tā teicis un tā mācījis tāds un tāds ievērojams rakstu mācītājs. Tās bija viņu autoritātes, kas pamazām aizvietoja Svētos Rakstus. Tie šķita grūti saprotami bez šo autoritāšu skaidrojumiem.

Šiem tautā cienītajiem zinātniekiem un pētniekiem Jēzus saka: “Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts, bet es jums saku.” Šie Jēzus vārdi liecina, ka rakstu mācītāju autoritātes nav Viņa autoritātes. Viņš burtiski saka, ka neviens no viņiem nav sapratis Rakstus tā, kā tos saprot Viņš. No Vecās Derības Rakstiem Jūdi zināja, ka šāda persona reiz tiešām nāks viņu vidū. Viņi zināja arī, ka Tas būs pats Dievs Tas Kungs. Tikai šis Atnācējs, kas būs pats Dievs, atklās taisnības prasību īsto saturu un dos arī spēku šīs prasības piepildīt.

Tomēr rakstu mācītāju gudrība bija padarījusi viņus augstprātīgus. Viņi bija pārliecināti, ka viņu zināšanas ir nevainojamas, savukārt farizeji uzskatīja, ka arī viņu dzīve ir nevainojama, tuva pilnībai. Visi viņi bija pārliecināti, ka viņu zināšanas un dzīve garantēs viņiem Dieva labvēlību un debesu valstību. Kā pliķis šo augstprātīgo vīru sejās atskan Jēzus vārdi: “Ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu valstībā.” Senais pravietojums ir piepildīts.

Pats Dievs Tas Kungs ir ieradies savā Templī, lai mācītu savai tautai īstu taisnīgumu. Un Viņa mācība patiešām būtiski atšķīrās no rakstu mācītāju taisnības, tāpat kā Viņa pieprasītā dievbijība no farizeju dievbijības. Savu mācību Jēzus iesāk ar baušļa tekstu, nevis tā komentāriem un skaidrojumiem. Viņš izvēlas bausli – Tev nebūs slepkavot. Pēc farizeju un rakstu mācītāju domām, slepkavot nozīmēja kādu nogalināt un līdzīgi spriestu ikviena laicīga tiesa. Turpretī Kristus saka, ka Dieva tiesa nav tāda pati kā laicīgā cilvēku tiesa. Laicīgā tiesa netiesā par dusmām un izteiktiem vārdiem, bet Dieva tiesa tiesās. Dievs tiesā ne tikai grēka izpausmi, bet pašu tā sakni, cilvēka motivāciju, viņa dziļākās domās un sirds rosību.

Īsi sakot, Kristus pasludina, ka visi cilvēki ir vainīgi Dieva priekšā. Visi cilvēki dusmo, brīžiem ienīst, iekāro un viņu sirdīs un prātos rosās ļaunas domas. Tādēļ, lai cik ārēji taisnīgi kāds dzīvos, viņš šā vai tā būs vainīgs Dieva priekšā. Šā iemesla dēļ rakstu mācītājus un farizejus Kristus sauc par garīgi aklajiem, kas rāda ceļu aklajiem. Sekas tam būs tādas, ka abi iekritīs bedrē. Tā ir mūžsenā cilvēka traģēdija, ka mēs paši ar savu prātu nespējam ieraudzīt un izprast iedzimto grēku mūsos. Cilvēkam arvien šķiet, ka grēks ir tikai tas, ko Viņš dara. Šāda domāšana arvien ir radījusi pārliecību, ka cilvēkam pietiek izzināt likumus un pielikt pūles, lai šos likumus izpildītu, un dzīves mistērija būs atrisināta.

Ar mācību par iedzimto grēku, Kristus atklāj, ka alojas ikviens, domādams, ka cilvēkam iespējams izpildīt likuma prasības. Iedzimtais grēks jeb velna vara tur cilvēka prātu, gribu un miesu baismīgā gūstā, kura lielais spēks ir tas, ka cilvēks pats ar savu prātu nespēj šo verdzības stāvokli apzināties. To atpazīt ir jāmācās no Dieva vārda. Kaut ko par cilvēka iekšējo samaitātību liecina arī daba, bet cilvēki nespēj no tās mācīties, jo parasti grēku uzskata par kļūdām, kas novēršamas, pieliekot vajadzīgo piepūli. Tikai Dievs vārds, pareizi saprasts, spēj apgaismot mūsu esamības realitāti un atklāt traģisko iedzimtā grēka varu, proti, grēks nav tikai tas, ko darām, bet grēks ir tā cauraudis mūsu dabu, ka kļuvis par daļu no mums un mēs nespējam ar prātu to atpazīt un mainīt.

Drīzāk notiek pretējais, mēs sākam mīlēt grēku un lepojamies ar to Tādēļ apustulis Pāvils, kurš pats reiz bija farizejs un rakstu mācītājs, raksturo rakstu mācītāju mācību un farizeju dzīvi, kā dedzīgu vēlēšanos pildīt Dieva gribu, kam trūkusi vajadzīgā izpratne. “Jo aplam saprazdami Dieva taisnību, viņi centušies celt savējo un Dieva taisnībai nav pakļāvušies.” Šī aplamā taisnība ir cilvēka darbu, likuma pildīšanas taisnība, kas nav derīga Dieva priekšā, jo iedzimtā grēka dēļ cilvēks nespēj izpildīt likumu pilnīgi, kā Dievs to prasa. Viņam ir vajadzīga kāda labāka atzinība par darbu taisnību, proti, Dieva taisnība.

Kas tad ir šī Dieva taisnība? Tā ir paša Dieva taisnība, kuru Dievs ar ticību piešķir cilvēkam kā dāvanu. Tādēļ Pāvils saka: “Bauslības gals ir Kristus.” Ar Kristus upura nāvi bauslības prasības ir atceltas, jo Kristus piepildījis likuma prasības visu cilvēku vietā. Tagad “Viņā iegūst taisnību ikviens, kas tic.” Tagad, kad jūs dzirdat šo vēsti – jūs dzirdat Dieva amnestiju, kura tiek pasludināta arī jums. Jūsu grēki ir piedoti. Jūs esat glābti no nāves un elles varas un jums ir apsolīta mūžīgā dzīve debesīs Kristus dēļ. Šo vēsti, kuru jūs tagad dzirdat pasludinātu, pats Kungs apstiprinās ar savas miesas un asiņu zīmogu Altāra sakramentā.

Traģēdija ir tā, ka daudzas baznīcas to vairs nesaprot. Tādēļ tās nemeklē Dieva taisnību Kristū, bet māca to nopelnīt ar saviem darbiem, līdz ar to pazaudējot evaņģēliju un tā vietā iegūstot nedrošību un bailes. Ja tiktu jautāts kādam Romas katolim – kas ar viņu notiks pēc nāves? – viņš nevarētu droši atbildēt. Romas baznīcas mācība par pestīšanu, kas blakus ticībai prasa darbus, rada cilvēkā neziņu, nedrošību un bailes, jo neviens nevar būt drošs par saviem darbiem.

Svētie Raksti pavisam noteikti māca, ka cilvēkam ir jādara labi darbi, bet tie nemāca, ka darbi nepieciešami pestīšanai. Pestīšana iegūstama vienīgi ar Kristu darbu, vienīgi Viņa darbs dod sirds mieru, drošību un paļāvību tajā dienā, kad ticīgajam jāstājas Dieva tiesas priekšā, jo Dieva tiesa ir citāda nekā cilvēku tiesa, tādēļ mums vajadzīga labāka taisnība, nekā cilvēku darbu taisnība. Šo taisnību mums nopelnījis Kristus un tā mums tiek dāvāta Vārdā un Sakramentā. Āmen.