Sholastikas laiks

Cilvēces vēsturi tradicionāli iedala trīs posmos – senie laiki, viduslaiki un modernie laiki. Senās pasaules pirmsākumi iesniedzas un pagaist pagātnes dzīlēs, jaunie laiki – vēl turpinās, bet vienīgi viduslaikiem ir sākums un beigas, tas ir, viduslaiku vēsture ir pabeigta, galīga vēsture. Vienā veselumā rietumu pasauli viduslaikos saista ne tikai arvien pieaugošā Romas baznīcas vara, bet arī latīņu valoda, kurā tiek iegūta izglītība, apgūtas un tālāk nodotas zināšanas. Arī viduslaiku teoloģijā valda centieni pēc pilnīgas visaptverošas sistēmas, ko palīdz veidot sholastika, t.i., skolas mācība.

SHOLASTIKAS RAŠANĀS UN PROBLEMĀTIKA

Tās bija lielās katedrāļu un klosteru skolas, kas ne tikai ar savu nosaukumu scholae deva vārdu sholastikai, bet kļuva arī par viduslaiku izglītības un filozofiskās domas centriem. Profesionālie skolotāji, kas mācīja šajās skolās tika saukti par baznīcas doktoriem. Baznīcas skolu sniegtās izglītības pamatā bija divi līmeņi: trivium jeb trīs ceļi – gramatikas, dialektikas un retorikas apgūšana un quadrivium jeb četri ceļi – aritmētikas, ģeometrijas, mūzikas un astronomijas apgūšana. Sākot ar 12. gadsimtu baznīcas skolu sniegtā izglītība tika turpināta universitātēs, kur studēja teoloģiju, jurisprudenci, medicīnu un brīvās mākslas. Galvenā loma viduslaiku universitāšu starpā bija Parīzes universitātei.

Ja senās baznīcas teologi galvenokārt nodarbojās ar ticības doktrīnu formulēšanu un saglabāšanu, tad sholastikas laika teologi mēģināja sniegt visaptverošu, loģiski izklāstītu un sistematizētu katoliskās baznīcas mācības kopumu. Šim nolūkam sholastiķi, balstoties Svētajos Rakstos un atstātajā baznīcas tēvu mantojumā, veidoja visaptverošas teoloģiskas sistēmas, kas tika izklāstītas sentenču un atziņu kopojumos, kurus sauca par summām. Sholastikas metodi raksturo arī pats mācīšanās veids, kur nozīmīgu lomu blakus lekcijām ieņem arī disputi. Mācīšanās notiek disputu ceļā. Disputi ir arī veids, kā panākt vispārēju harmoniju jeb saskaņu. Sholastikas laika teologu vidū valda pārliecība, ka lielo autoritāšu bieži vien pretrunīgās domas ir nepieciešams un ir iespējams saskaņot, lai panāktu harmonisku viengabalainību.

Lai realizētu savus uzdevumus, sholastikas laika teologi mēģina tradicionālo baznīcas mācību pamatot ar filozofijas palīdzību, ciktāl tas ir iespējams izprast ar prātu un atainot mācības kopumu kā shematisku un pilnīgi saskanīgu vienību. Tādēļ sholastikas teoloģijai ir raksturīga filozofijas izmantošana – centieni ar prāta palīdzību pamatot ticības patiesības un darīt tās skaidri saprotamas.

Plašākā nozīmē ņemot, sholastikai ir trīs uzdevumi: vispirms ar prāta palīdzību gūt ieskatu ticības patiesībās un padarīt tās saprotamākas, tad ar filozofisko metožu palīdzību ticības patiesības sakārtot sistemātiskā veidā un visbeidzot ar filozofijas palīdzību apkarot iebildumus pret kristīgo ticību. Tādējādi viduslaiku sholastiķu darbos ir vērojami izteikti centieni rast prāta un ticības vienotību. Filozofija un teoloģija, zināšanas un ticība viņu radītajā domāšanas sistēmā iegūst ciešu savstarpēju saistību. Sholastikas laikā filozofija pakāpeniski kļūst par baznīcas dogmas pamatotāju, jo rodas uzskats, ka baznīcas dogma kā racionāla patiesība ir arī racionāli, t. i., ar prātu jāpierāda.

Šādas pieejas veidošanās ir viegli saprotama, ja mēs paturam prātā divus galvenos strāvojumus, kas veidoja intelektuālo klimatu viduslaikos – antīko filozofiju un baznīcas mācību. Sholastiķi centās izmantot grieķu filozofa Platona un vēlāk arī Aristoteļa radīto pieeju baznīcas mācības formulēšanai un izklāstam. Tā baznīcas dogma kļuva izteikti loģiski racionāla – saistīta ar prāta slēdzieniem. Tik cieši sasaistot prātu ar patiesību un ticību, cieš bībeliskā ticības izpratne. Patiesībā sholastiķi iegūst jaunu ticības nozīmi. Ticība šeit vairs nav paļaušanās uz Dievu, bet gan baznīcas dogmu zināšana un pieņemšana.

Sholastikas metode rada problēmas ne tikai ticības, bet arī filozofiskās domas laukā. Tā kā dogma, kas balstās baznīcas autoritātē, ir pārpasaulīga un prātam nesasniedzama, tad filozofiskā doma tiek pakļauta autoritātei un kļūst atkarīga no baznīcas dogmas, kas kalpo par jebkuras pētniecības regulatīvo principu. Filozofija kļūst par teoloģijas kalponi. Tās galvenais uzdevums tagad ir pierādīt baznīcas dogmu saprātīgumu, saskaņu filozofijas un teoloģijas starpā. Teoloģijas un filozofijas sajaukums ir viena no galvenajām iezīmēm, kas raksturo sholastikas teoloģiju.

Pamatojoties Augustīna izteikumā, ka ticība nāk pirms zināšanām (fides praecedit intellectum), sholastikas filozofijas pārstāvji ticību padarīja par zināšanu iesākumu. Tā kā bez ticības mēs nespējam nedz pieredzēt, nedz aptvert ticības patiesības, tad Anselms izdarīja secinājumu: lai cilvēks kaut ko spētu zināt, viņam vispirms ir jātic (credo ut intelligam). Pēc tam, kad ticība ir satvērusi patiesību, ar prāta palīdzību ir jāparāda tas, kam tiek ticēts. Anselms nepieciešamību demonstrēt ticības patiesības ar saprāta palīdzību uzsver tik ļoti, ka dažreiz šķiet – viņš saprātam piedēvē spējas aptvert ticības noslēpumus pat bez atklāsmes palīdzības. Vēl izteiktākā veidā šī tendence atklājas pie Abelāra, kas uzskatīja, ka kaut kam tiek ticēts nevis tādēļ, ka Dievs tā teicis, bet tādēļ, ka ar prātu ir pierādīts, ka tas tā ir.

Abelārs izstrādāja arī īpašu metodisko paņēmienu kopumu. Šo metodi parasti apzīmē ar izteikumu, kas ņemts no kāda Abelāra darba nosaukuma sic et non (jā un nē). Šī frāze raksturo sholastikas metodi kā sistemātisku visu par un pret argumentu apskatu. No šejienes radies vēl otrs sholastikas metodes apzīmējums – pro et contra (par un pret). Šīs metodes īpatnība ir tā, ka argumenti kāda jautājuma izspriešanai vispirms tiek meklēti Svētajos Rakstos, agrāko domātāju un baznīcas tēvu darbos. Pirms slēdziena tiek apkopoti visi priekšteču izteikumi par attiecīgo tematu, tad tos pretstata vienu otram un kritiski aplūko argumentu pamatotību.

UNIVERSĀLIJU JAUTĀJUMS

Jau pirms viduslaiku sākuma austrumu un rietumu domātāji sāka veidot kristīgo filozofiju, mēģinot koordinēt Svētos Rakstus un grieķu domātāju atziņas. Īpaši pievilcīga kristiešu domātājiem šķita Platona filozofija. Viduslaiku domātāji Platona filozofiskos principus pārmantoja gan ar neoplatoniķu – Plotīna, Profīrija un Pseidodionīsija starpniecību, gan no Augustīna darbiem. Līdz pat 12. gs. Aristotelis vai nu tika pilnībā noraidīts, vai arī bija ļoti maz pazīstams. Sholastiķi ar Aristoteļa rakstiem iepazinās ar arābu filozofu starpniecību. Šie Aristoteļa tulkojumi bija neprecīzi un bieži pat pilnīgi nepareizi. 12. gs. sākumā Aristoteļa darbus sāk tulkot latīņu valodā, tad uz laiku tos aizliedz, bet 1254. gadā Parīzes universitāte atkal atļauj nodarboties ar Aristoteļa fiziku un metafiziku. Kristīgajā teoloģijā Aristoteļa uzskati ienāk ar Alberta Lielā un Akvinas Toma starpniecību. Aristoteli sāk uzskatīt par Kristus priekšteci pasaules lietās. Viņa autoritāte valda līdz pat 16. gs. Savukārt agrīnākie teologi, piemēram, Augustīns un Pseidodionīsijs izmantoja Platonisko metafiziku vai mācību par Ideju, lai rastu atbildes uz jautājumiem, uz kuriem Svētie Raksti nesniedza visaptverošu, sistemātisku informāciju.

Konkrētais veids, kā viduslaiku domātāju prātos izpaudās filozofiskās pārdomas par esamību, bija “universāliju” jautājums. Tā pamatā bija senais jautājums, ko radīja jau kopš Platona un Aristoteļa laikiem pastāvošais strīds – vai universālas jeb vispārējas idejas pastāv objektīvi vai arī tās eksistē tikai domātāju galvās? Kādas ir attiecības starp domu un pašu objektu, par kuru tiek domāts? Vai reāli pastāv tāda lieta kā cilvēce, vai arī pastāv tikai atsevišķie cilvēki?

Platons un agrīnie viduslaiku domātāji uzskatīja, ka īstie, reāli pastāvošie ir – ideāli. Piemēram, tāda universālija kā cilvēce bija augstāka realitāte par partikulāro jeb atsevišķo cilvēku. Vēlākie viduslaiku domātāji uzdeva jautājumu – vai tas patiešām tā ir? Šie jautājumi viņiem bija ļoti svarīgi, jo saistījās ar jautājumiem par Dieva dabu un Svētā Vakarēdiena elementu pārvēršanu.

Vēsturiski universāliju strīda rašanās ir saistīta ar filozofa Profīrija darbu Ievads Aristoteļa kategorijās. 6. gs. Boēcijs pārtulkoja šo darbu latīņu valodā, un tas tika plaši lietots dažādās viduslaiku mācību iestādēs. Komentējot sava Profīrija darba tulkojumu, Boēcijs universāliju jautājumā vēl neieņēma konkrētu nostāju, bet kādā vēlākā komentārā, viņš atzina, ka vispārīgi jēdzieni nav tikai vārdi, bet tie arī reāli pastāv. Kopš šā laika universāliju jautājums bieži tika diskutēts cauri visiem viduslaikiem. Risinot šos jautājumus, izveidojās divas galvenās skolas – reālisti un nominālisti. Šo iedalījumu varam vēl papildināt ar aristotelisko reālisma novirzienu, ko mēdz saukt par konceptuālismu.

Reālisma, kas raksturīgs platoniskajai domai, piekritēji uzskatīja, ka vispārīgi jēdzieni jeb universālijas pastāv pirms un neatkarīgi no atsevišķajām lietām, kurās tie tiek iemiesoti. Piemēram, patiesais un labais nav tikai prāta abstrakcijas, bet pastāv paši par sevi neatkarīgi no atsevišķu cilvēku domām un tikumiem. Vai, piemēram, cilvēka daba iepretī atsevišķam indivīdam nav tikai cilvēciskā prāta auglis, vai tā ir arī reāli eksistējoša pirms konkrētā indivīda? Tā Jāni un Pēteri, pirmkārt un galvenokārt, raksturo tas, ka viņi ir cilvēki, tātad – cilvēciskums, un tikai pēc tam atšķirīgās individuālās iezīmes. Galvenie šā reālisma veida pārstāvji bija Anslems, Viljams no Šampo, kā arī citi mazāk ievērojami teologi.

Savukārt nominālisti aizstāvēja pretējo viedokli un apgalvoja, ka universālas idejas ir nekas vairāk kā tikai vārdi, nosaukumi, bet vienīgās reālās ir individuālās jeb atsevišķās lietas. Mēs tikai runājam par lietām kopumā, dodam tām nosaukumus, bet šie nosaukumi neatbilst nekam konkrētam. Nominālisms pamatojās seno stoiķu uzskatos. Tā bija skeptiķu un aizdomās turētu ķeceru mācība. Piemēram, viens no galvenajiem nominālisma pārstāvjiem Roscelins nonāca pie domām, ka Trīsvienības mācība ir tikai vispārējs spriedums, jo reāli eksistējot tikai trīs atšķirīgās Trīsvienības personas. Bez Roscelīna galvenie nominālisma pārstāvji bija Okams un Bīls.

Aristoteliskās domas pārstāvju reālismu mūsdienās parasti sauc par konceptuālismu, kura tēvs ir Abelārs. Viņš mēģināja šajā jautājumā rast visdusceļu starp galēju reālismu un nominālismu. Abelārs izvirzīja domu, ka lietām piemīt vispārēji jēdzieni, taču tie nepastāv nedz pirms lietām, nedz arī tie eksistē paši par sevi neatkarīgi no lietām, kurām tie piemīt. Pretēji izteiktam reālistu viedoklim, ka universālijas reāli eksistē un piemīt katram atsevišķajam indivīdam, Abelārs uzsvēra, ka universālijas gan eksistē, taču tikai fiziski kā jēdzieni, kas apvieno atsevišķās lietas. Pretēji izteiktam nominālismam Abelārs apgalvoja, ka universālijas nav tikai tukšas skaņas un vārdi, bet vārdi, kam jāizsaka doma. Šis viedoklis ar laiku sāka baudīt teologu piekrišanu, un to pieņēma tādi ievērojami domātāji kā Akvinas Toms. Pats Abelārs gan nonāca pie ļoti savādiem uzskatiem, kas sagādāja viņam pamatīgas nepatikšanas un vajāšanas daudzu gadu garumā.

Sākot ar 12. – 13. gs. sholastiķi savā baznīcas mācības izklāstā arvien vairāk un vairāk sāka izmantot Aristoteļa dialektiskās un filozofiskās atziņas. Kopš Pētera Lombardieša (miris 1160.g.) laikiem par akadēmisko lekciju pamatu kļuva viņa Četras Sentenču grāmatas, kuras aptvēra visu dogmatikas jomu un kuras sholastiķi tad komentēja. Tā tika radīti arvien jauni un jauni jautājumi, kas tika ļoti pamatīgi iztirzāti ar dialektiskās metodes palīdzību. Katram apgalvojumam – tēzei tika izvirzīts tai pretējais apgalvojums – antitēze, kas beidzās ar īsu slēdzienu. Sholasti bija pārliecināti, ka šādā veidā tiem izdosies iedibināt un pierādīt baznīcas mācības racionālo raksturu.

Šķita, ka beidzot ir panākta vienība starp prātu un ticību, teoloģiju un filozofiju. Tomēr, kā to liecina tālākā sholastikas teoloģijas virzība, šis mērķis netika sasniegts. Saprāta jomā galvenā autoritāte bija Aristoteļa filozofija, bet ticības jomā – baznīcas tradīcija. Izrādījās, ka abas šīs autoritātes tomēr nav harmonizējamas un apvienojamas vienā uzskatu sistēmā. Beigu beigās tas noveda pie skepticisma. Cilvēki atsacījās ticēt tam, ko nevarēja pierādīt ar dialektiskās metodes palīdzību. 13. gs. beigu daļā Duns Skots asi iestājās pret mēģinājumiem apvienot teoloģiju un filozofiju. Šajā laikā iestājas sholastikas lejupslīde, kas beidzās ar pilnīgu tās sabrukumu.