Sievietes loma

Mūsdienu socioloģija un psiholoģija kā arī feminisma kustība ir degradējusi sievietes lomu un statusu. 1. Mozus grāmatā [2:21-24], kur aprakstīta Ievas radīšana no Ādama ribas, ir īpaši uzsvērta sievietes un vīrieša vienotība, un šajā kopībā sievietei paredzēta vīrieša palīga un pavadoņa loma. Ir svarīgi saprast, ka runa nav par viena dzimuma pārākumu pār otru, bet par atšķirīgiem uzdevumiem. Runa nav par to – vai sieviete spēj vai nespēj pildīt vīrieša pienākumus, bet gan par to, ka viņai ir pašai savi īpaši pienākumi, kas raksturīgi sievietes dabai. Uzņemoties vīrieša pienākumus, sieviete gribot negribot ir spiesta pamest pati savus un tādējādi pazaudēt to īpašo, kas viņu padara par sievieti. Vīrišķīgas sievietes ir tikpat pretdabiska parādība kā sievišķīgi vīrieši.

Arī tajā faktā, ka apustulis Pāvils aicina sievas pakļauties saviem vīriem, norādot, ka vīrs ir sievas galva, nav nekā pazemojoša un aizskaroša (Ef.5:21-32). Pāvils aicina sievas būt paklausīgām saviem vīriem līdzīgi, kā draudze ir paklausīga Kristum un Kristus paklausīgs Dievam. Draudzes paklausībā Kristum un Kristus paklausībā Dievam nav nekā pazemojoša, bet paklausība šeit norāda uz noteiktu Dieva iedibinātu kārtību, kuras izjaukšana nestu haosu un sabrukumu. Tādēļ arī Pāvils saka, ka sievietes nepaklausība, atsakoties atzīt sava vīra autoritāti, ir uzbrukums eņģeļiem, kas Dieva pakļautībā sargā kārtību visumā (Kol.1:16; Ef.1:21). Pēc grēkā krišanas cilvēces liktenis ir traģisma apēnots – vīrietim nākas līdz spēku izsīkumam strādāt, lai pelnītu maizi. Darbs vairs nav izprieca, bet “smaga vergošana līdz pat nāvei”, bet sievai nākas sāpēs dzemdēt bērnus, kārot pēc sava vīra un pakļauties viņa valdīšanai (1.Moz.3:16-19). Cerība šajā lāstam pakļautajā stāvoklī saistās ar sievas dzimumu, no kura pasaulē nāks Kristus, kas iznīcinās velna varu (1.Moz.3:15). Tādēļ nav pārsteigums, ka vislielāko cieņu visu cilvēku vidū ir izpelnījusies Jaunava Marija. Neviens vīrietis visā cilvēces vēsturē nav tā godināts, cildināts un cienīts. Šo godu Marija izpelnījusies ne ar savu gudrību, skaistumu vai reliģisko darbību, bet pateicoties tam, ka viņa ir Kristus māte. Tādējādi Marijas piemērs atklāj mātes amatu ne tikai kā cilvēces turpināšanu, bet bez tā arī nebūtu cilvēces glābšanas.

Antīkajā pasaulē sievietes stāvoklis bija pazemojošs, ko labi raksturo Platona un Aristoteļa uzskati, ka sievietes ir zemākas par vīriešiem un tām nav dvēseles. Vecās Derības laikā jūdu vidū sievietēm bija lielāka brīvība, tiesības un cieņa, ko nodrošināja virkne Mozus likumu (5.Moz.21:10-14; 22:13; 22:28). Vecās Derības lappuses arī stāsta par vairākām izcilām sievietēm, piemēram, soģi Deboru, un divas Vecās Derības grāmatas – Rutas un Esteres – ir nosauktas sieviešu vārdos. Diemžēl, attīstoties civilizācijai un pieaugot grēkam, jau viens no Kaina pēctečiem ieviesa daudzsievību (1.Moz.4:23). “Šķiet, ka pēc grēku plūdiem poligāmija kļuva par vispārpieņemtu parādību, taču, neskatoties uz to, Dievs to nekad nav atbalstījis.” Mozus bauslība mēģināja to ierobežot, jo kā liecina Vecās Derības stāsti, daudzsievība sev līdzi nesa greizsirdību, naidu, postu, vilšanos un traģēdijas, kuras izteikti atklājas Dāvida un Salamana dzīves aprakstos. Mozus likumi arī noteica, ka zināmā mērā sieva bija vīra īpašums un vīrietis varēja bez tiesas šķirt laulību. Šādos gadījumos sievietei bija jāatgriežas savu vecāku mājās un viņa varēja precēties vēlreiz. Jēzus diskusijas ar farizejiem atklāj, ka tas nav bijis sākotnējais Dieva nodoms, bet ieviesies jūdu cietsirdības dēļ (Mt.19:73-10; 5:31-32). Jaunā Derība laulību definē, kā saistību starp vīrieti un sievieti uz mūžu, nepieļaujot daudzsievību un līdzīgi Vecās Derības praviešiem (Jes.54:5; Jer.3:14; 31:32; Hoz.2:19) norāda, ka laulība attēlo Dieva kopību ar savu tautu (Ef.5:32).

Vecās Derības laikā, šķiet, pastāvēja trīs garīgās kārtas – priesteri, pravieši un gudrie (Jer.18:18). No šīm trim kārtām sievietes minētas tikai pildot pravieša funkcijas. Jūdu vidū bija gan viltus pravieši, gan viltus pravietes (Ec.13: 17). Nevienu no praviešu vai gudrības grāmatām nav sarakstījusi sieviete un ir grūti spriest, cik lielā mērā pravietes piedalījās jūdu reliģiskajā dzīvē. Galvenā Vecās Derības sieviešu darbība ir būt mātei un audzināt bērnus. Salamana pamācībās pat tiek runāts par mātes likumiem, viņas mācību, autoritāti un piemēru, kam Salamans mudina sekot. Vecā Derība pieprasīja, lai bērni vienlīdz godātu savu tēvu un māti, piedraudot ar nāvi tiem, kas nolād savus vecākus (3.Moz.20:9). Pravietis Jesaja lieto mātes mīlestību kā piemēru, aprakstot Dieva mīlestību pret savu tautu (Jes.49:15). Reliģiskajā dzīvē sievietēm jūdu vidū bija tās pašas tiesības un pienākumi, kas vīriešiem, izņemot obligāto gadskārtējo svētku dievkalpojumu apmeklēšanu un priestera vai cita tempļa amata pildīšanu. Sievietes arī nebija iesaistītas sinagogas dievkalpojumu vadīšanā un nekalpoja par rabīniem. Mūsdienās bieži sastopamā vēlme redzēt mācītāja amatā sievieti ir smags pārpratums.

Sievietes un baznīcas, kas patvaļīgi izvēlas sievietes mācītāja amatu nicina Dieva aicinājumu un drausmīgā veidā izposta Dieva iedibināto kārtību. Šajā sakarībā zīmīgi ir ne tikai Pāvila radīšanas kārtībā balstītie aizliegumi sievietei ieņemt draudzes mācītāja amatu (1.Kor.14:33-38; 2.Tim.2:12-14), bet arī nedaudz mulsinošie Jāņa atklāsmes grāmatas vārdi, kur Dieva svētie debesīs aprakstīti kā tādi, kas saglabājuši jaunavību un “nav apgānījušies ar sievietēm” (Atkl.14:4). Šeit Jānis nerunā par vīra un sievas attiecībām, bet lietojot Vecās Derības simboliku, apustulis runā par Dieva tautu kā Dieva līgavu un norāda, ka izglābtie ir tie Dieva ļaudis, kas pasargājuši sevi šķīstu no pagāniskās pasaules maldiem. Eksegētiski nav iespējams pierādīt, ka Jānis ar izteikumu “apgānījušies ar sievietēm” tieši runātu par baznīcām, kuras akceptē sievietes mācītāja amatā, bet tā kā sievietes kā priesterienes ir bieži sastopama parādība dažādos pagāniskos kultos un kristiešu sektās, tad Jāņa vārdi noteikti attiecas arī uz sieviešu mācītāju amatu. Kādreizējās Zviedrijas baznīcas mācītājas, kura vēlāk nožēloja savu grēku, Ullas Hindbekas secinājums, ka “tas, kas kalpo sievietes vadītā dievkalpojumā, nav Dievs, bet velns, antikrists.., un sievietes mācītājas sakramenta izdalīšana ved cilvēkus zem lāsta”, ir visnotaļ pamatots. Vairāki koncili senās baznīcas laikā brīdināja katolietes no tādu dievkalpojumu apmeklēšanas, kur sievietes varētu draudzes priekšā lasīt Svētos Rakstus, mācīt vai kalpot pie altāra. Šādi gadījumi ne reti ir zināmi arī no agrajiem viduslaikiem, bet tie vienmēr tika baznīcas nosodīti, kā “pretēji dievišķajam likumam un kanoniskajiem norādījumiem.”

Baznīcas akceptēta sievietes kalpošana ir pirmkārt, būt mātei un bērnu audzinātājai. Otrkārt, sievietes ir ieņēmušas arī nozīmīgu lomu draudzes darbā. Jau baznīcas pirmsākumos parādījās īpaša sieviešu grupa, kura tika saukta par “atraitnēm”. Viņu galvenā nodarbe bija lūgšanas un aizlūgšanas kā arī žēlsirdības darbs – palīdzība trūkumcietējiem un slimo apmeklēšana. Senajā austrumu baznīcā bija pazīstams arī sievietes diakones darbs, kas saistījās ar palīdzību sieviešu kristībās un tālāku jaunkristīto sieviešu apmācību ticībā un kristīgā dzīvē. Diakones arī nesa sakramentu slimajām un grūtniecēm, kuras nevarēja apmeklēt dievkalpojumus. Rietumu baznīcā šis amats gan nekad nav pastāvējis un ap XII gadsimta. izzuda arī austrumos, bet XIX gadsimtā diakones darbs tika atjaunots Vācijā luterāņu mācītāja Teodora Flīdnera vadībā. Galvenā uzmanība šeit tika pievērsta slimo trūkumcietēju aprūpei, bāreņiem, garīgi slimajiem un no cietumiem atbrīvotām bijušajām ieslodzītajām. Šis piemērs guva plašu atbalstu daudzviet pasaulē.

Lai gan vēsture liecina, ka sievietes kristiešu sabiedrībā ieņēmušas gan augstus amatus, gan devušas ieguldījumu intelektuālajā darbā, tomēr nekur citur sievietes loma nav izrādījusies tik nozīmīga kā mājās. “Vai var kas labāks un noderīgāks tikt mācīts Dieva baznīcā kā dievbijīgas namamātes piemērs, kura lūdz, nopūšas, sauc un pateicas Dievam, vada saimniecību, dara to, kas pienākas dievbijīgai sievai, lielā šķīstībā, pateicībā un dievbijībā vēlas dzemdēt bērnus.” – raksta Luters. Tas nenozīmē, ka sievietei mājās būtu atvēlēta mājkalpotājas loma. Mājas darbi vienādi attiecas gan uz sievu, gan vīru. Sievietes diženā loma ir būt mātei un bērnu audzinātājai. Vispārzināms ir fakts, ka sievietes kā audzinātājas un skolotājas spējas ir visizcilākās. Ja bērniem ikdienā tiek laupīts tas, ko tiem var dot tikai māte, tad sabiedrība cietīs zaudējumu, ko sieviete nekad nevarēs kompensēt ar savu publisko darbību. Sieviete ir tā, kas liek pamatu un veido raksturu nākošajiem politiķiem, zinātniekiem, ārstiem, juristiem un mācītājiem. Un ja mūsdienu politiskā un sabiedriskā dzīve ir tik nepilnīga un tās pārvaldē atrodami tik daudzi trūkumi, tad tas pa lielai daļai ir tādēļ, ka mazotnē šie cilvēki nav no savām mātēm saņēmuši to, ko tiem vajadzēja saņemt. Arī mazgadīgo narkomānija, noziedzība, ielas bērnu un bāreņu lielais skaits liecina, ka Dieva iedibinātais mātes pienākums ir ticis pamests novārtā, un tādēļ sabiedrība cieš lielus zaudējumus. Gudra būtu tā valdība, kas mātēm sniegtu lielākas privilēģijas un arī finansiālu atbalstu, nekā jebkurai valsts darbā iesaistītai sievietei.