Simboliska, garīga vai reālā Kristus miesas klātbūtne Altāra Sakramenta elementos

Iepazīstoties ar diezgan sarežģītajiem filozofiskajiem priekšstatiem, kas saistīti ar transsubstanciācijas mācību, mēs pamanījām kādu tendenci, ko varam nosaukt par filozofisku racionālismu. Šāda veida racionālisms izpaužas kā ideju paaugstināšana pār reālajām šīs zemes lietām. Teoloģijas jomā šādi centieni parādās kā mēģinājumi spiritualizēt bibliskās patiesības. Parasti tas ļauj saskaņot kristīgo mācību ar cilvēka prāta slēdzieniem un izvairīties no skandalozām, cilvēka prātam nepieņemamām atziņām. Tomēr tas arvien notiek uz kristīgās mācības rēķina. Vispostošākās sekas šādi spiritualizācijas centieni atstāj uz mācību par Kristus personu un sakramentiem.

Tā transsubstanciācijas mācība ļāva atbrīvoties no cilvēka prātam grūti pieņemamās domas, ka Vakarēdiena maize un vīns vienlaikus ir Kristus miesa un asinis. Pēc saprāta sprieduma maizei un vīnam ir jāpazūd, jātiek absorbētam Kristus miesā un asinīs. Tādēļ tiek pieņemts, ka šīs zemes lietas – maize un vīns – Sakramentā ir tikai šķietami klātesošas. Maize un vīns te tiek uzskatītas par nebūtiskām lietām. Šāda domāšana, kā to jau noskaidrojām iepriekš, nav bibliska, bet ir neoplatonisma filozofijai raksturīgais nicinājums pret visu radīto.

Pārnesot transsubstanciācijas mācību kristoloģijas jomā, iegūstam dokētismam raksturīgu Kristu – senajā baznīcā pazīstamu Kristus personas izkropļojumu. Dokētiķi uzskatīja, ka Kristus cilvēcīgā daba ir tikai šķietama. Tāpat šķietama pēc viņu domām bijusi visa Kristus šīs zemes dzīve, ciešanas un krusta nāve, bet pēc augšāmcelšanās Kristus atgriezies garīgā nemateriālā stāvoklī. Šāda mācība ļauj neoplatonisko uzskatu sagūstītam domātājam atbrīvoties no viņam skandalozas domas, ka Dievs varētu kļūt cieši saistīts ar radību – cilvēka miesu, bet tajā pašā laikā pazaudē pestīšanu, jo šķietamas kļūst arī Kristus vietnieciskās ciešanas un miesas augšāmcelšanās. Tiesa, viduslaiku Romas baznīcas kristoloģija nebija izteikti dokētiska, bet drīzāk apolināristiska. 4. gadsimta teologs Apolinārijs uzskatīja, ka Kristus cilvēciskā daba tikusi pārveidota par kaut ko dievišķu. Pēc viņa domām Kristus cilvēciskā daba bija Viņam apvilkta kā mētelis un patiesībā Kristum piemitusi tikai viena, proti, dievišķā Logosa daba. Šāda izpratne tuvina apolionārismu dokētismam un senajai modālisma herēzei, kas noraidīja Dieva trīsvienību un uzskatīja, ka viens Dievs atklājas trīs dažādos veidos. Šīs maldu mācības, ar kurām cīnījās senās baznīcas katoliskie teologi, atspoguļojas viduslaikos tapušajā transsubstanciācijas mācībā. Precīzāk sakot, visām šīm maldu mācībām ir vienas saknes – racionālistiskā grieķu filozofija. Šie paši Svētajiem Rakstiem uzspiestie racionāli filozofiskie principi Romas baznīcas maldus sasaista ar reformācijas kreisā spārna pārstāvjiem.

KARLŠTATA, CVINGLIJA UN KALVINA RACIONĀLISMS

Svētā Vakarēdiena sakarībā viens no pirmajiem Lutera oponentiem bija Vitenbergas universitātes profesors Andreass Karlštats. Pēc viņa domām – Luters bija apstājies pusceļā un nebija pietiekami tālu veicis reformas. Karlštata kaujas sauciens bija: “Nost ar visu ārišķīgo!” Viņš uzskatīja, ka īstā un patiesā reliģija slēpjas tikai un vienīgi cilvēka sirdī, tādēļ statujas, svētbildes, vitrāžas, talāri un krucifiksi ir atmetami. No baznīctēva Augustīna Karlštats bija pārņēmis neoplatonisma idejas, kas visu dalīja divās sfērās zemes jeb ārējā sfērā un iekšējā jeb garīgajā sfērā. Attīstot šīs idejas, Karlštats secināja, ka cilvēku ar garīgu vingrinājumu palīdzību vajag atbrīvot no saistības ar ārējām šīs zemes lietām un vest pie garīgām, iekšējām lietām ¬– Debesu līmeņa lietām, kur mīt Dievs.

Luters pavisam ātri pamanīja, ka, vēloties paglābties no ārējiem darbiem, Karlštats ir iekritis jaunos, paša izdomātos darbos – baznīcas inventāra postīšanā un emocionālos reliģiski psiholoģiskos vingrinājumos. Luters ar zināmu ironiju konstatēja, ka, bēgot no lietus, Karlštats ir iekritis ūdenī. Karlštata mācība atstāja postošu ietekmi uz Svētā Vakarēdiena izpratni. No Dieva darba – Evaņģēlija – Vakarēdiens kļuva par bauslības darbu, kas jāveic cilvēkam. Tā vietā, lai ar pateicību saņemtu Kristus miesu, ko Viņš mums sniedz ar maizi un vīnu, Vakarēdienu sāka izmantot kā tramplīnu, ar kura palīdzību cilvēka dvēselei veikt lēcienu Debesīs, lai savienotos ar Kristu. Tādējādi nevis Kristus nāca pie cilvēkiem, bet cilvēki devās pie Kristus. Luters labi apzinājās, ka tas nav iespējams, proti, cilvēks nespēj pārvarēt laiku un telpu, lai tiktu pie Kristus. Lai saņemtu grēku piedošanu, mums nav jāsteidzas pie krusta, jo piedošanu tur mēs vairs neatradīsim. Mums nav jāpaļaujas arī uz Kristus ciešanu pieminēšanu, kas patiesībā ir kristīgā ietērpā pasniegta grieķu filozofiska doma. Ne pieminēšanā, bet Dieva vārdā ir atrodama pie krusta nopelnītā piedošana. Tāpat kā savās Ziemassvētku dziesmās Luters gavilēja par ārēji necilo bērniņu silītē, kas tajā pašā laikā ir patiess Dievs, tā savās Vakarēdiena dziesmās un rakstos viņš nebeidz priecāties par maizi un vīnu – necilajām šīs zemes lietām, ar kurām Kristus saista sevi, lai nāktu pie mums. Nevis mistiskos iekšējos pārdzīvojumos vai augstās prāta spekulācijās, bet tieši šajās vienkāršajās lietās ir sastopams Kristus!

Arī Lutera laikabiedrs un oponents Šveices reformators Ulrihs Cvinglijs uzskatīja, ka Kristus atrodams vienīgi Debesīs. Viens no iemīļotajiem Cvinglija izteicieniem bija “miesa neder nenieka”. Šis izteiciens liecina, ka, tāpat kā Karlštats, Cvinglijs pretstatīja šīs zemes lietas Debesu lietām. Arī šeit izpaudās neoplatonisma filozofiskā ietekme, kas zemu vērtēja visu materiālo. Oponējot Cvinglijam, Luters norādīja, ka Kristum rūp ne tikai kāda iedomāta mūsu garīgā daļa, bet viss cilvēks kopumā. Lai glābtu šo cilvēku, Dieva Dēls pats kļūst par patiesu cilvēku un turpina Altāra Sakramentā mums dāvāt savu patiesu miesu un asinis. Taču Cvinglijs, kam pat Kristus miesa nozīmēja maz, apgalvoja, ka cilvēka dvēselei jāpaceļas Debesīs, lai tur sastaptu Kristu un tiktu pabarota cilvēka sirds, nevis mute. Pēc Cvinglija domām Kristus cilvēciskā miesa arī nemaz nevarēja būt šeit uz zemes, jo tā atrodoties tālu prom Debesīs. Luters noraidīja šādus uzskatus, norādot, ka Dieva labā roka nav kāda konkrēta vieta Debesīs, bet gan visuresošā Dieva vara. Turklāt Kristus nevar tikt sadalīts. Tur, kur Viņš ir, tur Viņš ir visā pilnībā gan kā patiess Dievs, gan kā patiess cilvēks. Tāds Kristus, kas ir tikai un vienīgi Dievs bez Viņa cilvēciskās dabas, nav tas Kristus, kas ir mūsu Pestītājs.

Cvinglijam līdzīgu pieņēmumu mudināts, Žans Kalvins apgalvoja, ka nav nekādas vajadzības censties novilkt Kristu no debesīm un saistīt ar Vakarēdiena elementiem, ja ticīgā garam iespējams pacelties debesīs. Saistīt Kristus cilvēka dabu ar Vakarēdiena maizi un vīnu nozīmētu ne tikai atņemt Viņam debesu godību, bet arī piedēvēt Kristus cilvēka dabai tādas īpašības, kas parastai cilvēka dabai nepiemīt – piemēram, spēju vienlaikus atrasties daudzās dažādās vietās. (Institutes IV. xvii31; IVxvii19) Pārnesot šo domu kristoloģijas jomā, mēs iegūstam Dieva Dēlu, kas ne vienmēr ir cieši saistīts ar pieņemto cilvēka dabu.

No šiem piemēriem ir labi redzams, ka mācība par Kristus klātbūtni Vakarēdiena maizē un vīnā ir cieši saistīta ar mācību par Kristus personu, īpaši ar mācību par Kristus miesā nākšanu jeb inkarnāciju. Līdzīgi Romas baznīcas teologiem Karlštats, Cvinglijs un Kalvins, pretēji senajai katoliskajai baznīcai un Luteram, Dieva Dēla miesā nākšanu neņēma pietiekami nopietni un neizdarīja nepieciešamos secinājumus, kas izriet no apustuļa Jāņa vārdiem: “Vārds tapa miesa.” (Jņ.1:14)

KRISTUS KLĀTBŪTNE VAKARĒDIENĀ UN INKARNĀCIJAS MĀCĪBA

Iepriekšminētais racionālisms, kas sakņojas grieķu filozofijā, vērojamas jau apustuļu laikā. Piemēram, apustulis Jānis gan savā evaņģēlijā, gan vēstulēs vērsās pret maldu mācītājiem, kas noliedza Kristus patieso cilvēciskumu jeb to, ka Jēzus ir miesā nākušais Kristus. Šo apustuļa Jāņa darbības aspektu labi raksturojis Jaunās Derības pētnieks Martins Francmans: “Oponējot šiem vīriem, Jānis vērš pret tiem visu savu spēku, ar ko Dievs apveltījis šo “pērkona dēlu”, lai uzsvērtu iemiesošanās patieso realitāti, lai apliecinātu patiesību, ka dzīvība un vienība ar Dievu atrodama vienīgi Jēzū, kas ir Kristus, miesā nācis un cietis par cilvēku grēkiem.” Citiem vārdiem sakot, miesā nākušais Dievs Jēzus Kristus ir vienīgais Pestītājs.

Ņemdams nopietni Dieva Dēla miesā nākšanas faktu, Luters savos teoloģiskajos rakstos, sprediķos un dziesmās nemitējās apliecināt, ka citu Dievu viņš vienkārši nepazīstot: “Ārpus šā cilvēka [Jēzus] Dieva nav” (“Ausser diesem Mensch kein Gott ist”). Kristietim nav jācenšas uzkāpt debesīs pie Dieva, bet jāizvairās no jebkuras spekulācijas par Dievu un jāmeklē Viņš tur, “kur sāka Kristus – jaunavas klēpī, silītē un pie savas mātes krūts. Šā iemesla dēļ Viņš nonāca no debesīm, dzima, dzīvoja cilvēku vidū, cieta, tika krustā sists un nomira, lai varētu atklāties mūsu skatam visos iespējamos veidos. Viņš vēlējās, lai mēs pievēršam Viņam savas sirdis, tādējādi atturot mūs no tukšām runām par debesīm un spriedelēšanas par dievišķo majestātiskumu.”

Šajā atšķirīgajā kristoloģiskajā pieejā slēpjas sākums atšķirībām starp Romas baznīcas, Karlštata, Cvinglija, Kalvina un Lutera uzskatiem mācībā par Svēto Vakarēdienu. Tiesa gan, ka Romas baznīca dedzīgi iebilstu pret mēģinājumu pielīdzināt tās Vakarēdiena mācību Cvinglija un Kalvina uzskatiem. Mēs arī to nedarām. Vienīgi norādām uz kopējiem filozofiskiem pieņēmumiem, kas saista šos teoloģiskos uzskatus un konsekventi īstenoti varētu novest pie vienām un tām pašām sekām – ne tikai Kristus klātbūtnes noliegšanas Altāra Sakramenta maizē un vīnā, bet arī visas inkarnācijas mācības izkropļošanas un pat atmešanas.

Lai gan Cvinglijs nebija nestoriānis un nenoliedza saistību starp Kristus abām dabām, tomēr viņš, tāpat kā visa viduslaiku baznīca, nespēja saprast senbaznīcas mācību par Kristus abām dabām piemītošo īpašību savstarpējo komunikāciju. Tāpēc, runājot par Kristus ciešanām un nāvi, Cvinglijs kopā ar viduslaiku sholastiķiem runāja tikai par cilvēka dabas ciešanām un nāvi. Luters aiz tā visa redzēja racionālus centienus pakļaut Kristus personu cilvēka prāta spriedumiem. Šādi uzsverot tikai vienu Kristus dabu, Cvinglijam nenovēršami bija jānonāk pie vienas Kristus personas un visa inkarnācijas noslēpuma iznīcināšanas. Tādēļ Luters ļoti stingri palika pie atziņas, ka Dievs atklājas vienīgi Kristū, un ticēja bibliskajam paradoksam, ka “visa Dieva pilnība mīt Jēzū ne tikai pēc Viņa augšāmcelšanās un paaugstināšanas, bet jau kopš inkarnācijas.” (H. Zasse)

Tā kā kristiešiem nav tiešu, nepastarpinātu zināšanu vai pieejas pie katras no Trīsvienības personām, tad mūsu ceļš pie Dieva ved vienīgi caur Jēzu. Tas ir iemesls, kādēļ Luters virza mūsu uzmanību tieši un vienīgi uz miesā nākušo cilvēcisko Dievu. Viņš ir vienīgais Ceļš un Viņa krusta nāve ir vienīgās durvis, kas ved pie Dieva un vienīgā atslēga Dieva izpratnei. Tādējādi mēs kopā ar Deividu Skēru varam sacīt, ka “visa teoloģija ir kristoloģija” jeb mācība par Kristu.

Bibliskie centieni saistīt Dievu ar šīs zemes lietām ir bijuši grūti pieņemami ne tikai dažādiem filozofiskā ideālisma novirzieniem, bet arī reformēto teoloģijai. H. Zasse norāda, ka atšķirība starp luterisko un kalvinisma izpratni par Kristus miesā nākšanu jeb inkarnāciju kļūst uzskatāmi redzama, kad tiek jautāts par attiecībām starp Veco un Jauno Derību. Kalvins un viņa sekotāji, cik vien iespējams, centās likt Veco un Jauno Derību blakus vienu otrai nozīmīguma ziņā. Tādējādi, pēc viņu domām, Dieva Dēla klātbūtne, kurš runā un darbojas Vecajā Derībā, būtiski neatšķiras no Viņa klātbūtnes Jaunajā Derībā. Logoss gan ir ņēmis mājvietu cilvēkā Jēzū, bet tomēr vienlaikus palicis arī ārpus Viņa. Šāds pieņēmums liek reformēto teologiem apgalvot, ka pēc debesbraukšanas Kristus cilvēka miesa ir atrodama tikai debesīs, bet šeit uz zemes Kristus ir klātesošs vienīgi ar savu dievišķo dabu, līdzīgi kā tas bija Vecās Derības laikā. Turpretī Luters arvien uzsvēra, ka kopš Kristus ir tapis par cilvēku, Viņa klātbūtne ir pilnīgi citāda, nekā tā bija iepriekš Vecās Derības laikā. Tagad pēc miesā nākšanas Kristus dievišķā daba ir nešķirami vienota ar Viņa pieņemto cilvēka dabu. Tādējādi Kristus klātbūtne ir abu Viņa dabu klātbūtne. Vienīgi miesā nākušais Dievs ir pilnīga Dieva atklāsme, kas nes pestīšanu. Evaņģēlijs nevar pastāvēt neatkarīgi no inkarnācijas, kā to domā reformētie. Īpaši skaidri kristoloģijas saistība ar atšķirīgo Kristus klātbūtnes izpratni Altāra Sakramentā atklājās Mārburgas kolokvija diskusijās 1529. gadā Lutera sarunās ar Oikolompadiju.

Sarunu raundā, kur Luters ar Oikolompadiju apsprieda jautājumu par Kristus miesīgas klātbūtnes iespējamību, Luters apgalvoja, ka Kristus Vakarēdiena iestādīšanas vārdi garantē Viņa miesas klātbūtni. Oikolompadijs iebilda Luteram, ka Kristus miesa nevar vienlaikus būt debesīs un uz zemes. Luters atkal apgalvoja, ka Kristus miesa, lai gan neredzama, tomēr ir klātesoša. Uz apgalvojumiem, ka tā vairs nevar būt patiesi cilvēciska miesa, Luters atbildēja: “Es nepazīstu un negribu zināt cita Dieva, kā tikai to, kurš kļuva cilvēks.” Pēc Lutera domām Kristus klātbūtne Sakramentā ir tikpat reāla kā Viņa piedzimšana no Jaunavas Marijas. Tā kā nav cita Dieva, kas mūs varētu glābt, kā vienīgi miesā nākušais Kristus, tad Luters kategoriski atteicās sekot Oikolompadija aicinājumam nepieķerties Kristus cilvēcīgumam, bet pacelt garu, uzlūkojot Kristus dievišķību. Luteram tas nozīmētu atteikšanos no Evaņģēlija un pestīšanas.

Mūsu drošība un mierinājums slēpjas atziņā, ka Kristus apskaidrotā cilvēka daba arvien ir līdzdalīga Viņa klātbūtnē. Tā ir cita klātbūtne, nekā tas bija Vecās Derības laikā. Tā ļauj mūsu Kungam būt tikpat tuvu savai baznīcai, cik tuvu Viņš tolaik bija saviem mācekļiem, dzīvodams uz zemes. Luters skaidri apzinājās, ka viņa cīņa par Kristus klātbūtni Altāra Sakramentā ir daļa no tās cīņas pret spirituālismu, kuru baznīcai ir nācies izcīnīt visos laikos. Spirituālisma postošo ietekmi uz inkarnācijas mācību un tātad pestīšanu H. Zasse ir formulējis šādi: “Spirituālisms, kas neko negrib zināt par Kristus miesu, bet cenšas pacelties augstāk, uzlūkojot Viņa dievišķo dabu, drīz vien pazaudē arī to. Un, kad mūsu Kunga dievišķā un cilvēcīgā daba tiek nošķirtas viena no otras tā, ka iespējams domāt par vienu no tām, neņemot vērā otru, tad nav vairs tālu brīdis, kad mācība par Kristus divām dabām tiks pasludināta par bezjēdzību un ticība inkarnācijai pilnīgi atmesta.” Šie H. Zasses vārdi piepildījās U. Cvinglija pēdējā teoloģiskajā darbā, kurā viņš apgalvoja, ka arī daži pagānu filozofi un citi apgaismoti pagāni ar prāta palīdzību ir ieguvuši zināšanas par pestīšanu un līdzīgi kristiešiem iemantojuši mūžīgo svētlaimi. Līdzīgas domas ir paudis modernā ekumenisma tēvs Nātans Sēderblūms un arī abi pēdējie Romas baznīcas pāvesti, piemēram, apgalvojumā, ka kristieši, jūdi un musulmaņi pielūdz vienu Dievu, kas konsekvencēs nozīmētu inkarnācijas noliegšanu.

Kalvins gan ir noraidījis Cvinglija simbolisko Vakarēdiena izpratni un centies vairāk būt Lutera nekā Cvinglija skolnieks. Viņš arī ir centies raksturot Svēto Vakarēdienu kā Dieva dāvanu un uzsvēris Kristus patieso klātbūtni. Pēc viņa domām, baudot Vakarēdienu, ticīgā dvēsele paceļas debesīs, kur ar Gara starpniecību patiešām ticībā bauda Kristus miesu un asinis. Tomēr Lutera pārliecība, ka kopā ar maizi un vīnu Svētajā Vakarēdienā gan ticīgajiem, gan neticīgajiem tiek pasniegta patiesa Kristus miesa un asinis, Kalvinam palika neaizsniedzama. 1549. gadā Kalvina un Cvinglija sekotāji tā saucamajā “Cīrihes vienprātības” formulā apvienojās kopīgā luteriskās mācības noraidījumā par Kristus klātbūtni Vakarēdiena maizē un vīnā, atzīstot to par “aplamu un bezdievīgu māņticību”. Šā iemesla dēļ luteriskā baznīca ir pieskaitījusi Kalvina mācību par Svēto Vakarēdienu spirituālismam, kas, noliedzot Kristus klātbūtni Altāra Sakramenta elementos, apdraud Kristus miesā nākšanas realitāti.

KRISTUS KLĀTIENE ALTĀRA SAKRAMENTĀ KĀ VIŅA MIESĀ NĀKŠANAS TURPINĀJUMS

Kristus klātiene Altāra Sakramentā baznīcai ir bijusi ārkārtīgi nozīmīga jau no tās pašiem pastāvēšanas sākumiem. Apustuļu laiku baznīca ļoti laba saprata, ka Tā Kunga Mielasta būtība slēpjas nevis Kristus pieminēšanā un cerībā reiz svinēt Vakarēdienu kopā ar Viņu debesīs, bet gan brīnumainā Kristus klātienē jau tagad. Ar Svēto Vakarēdienu Kristus ir devis Savai baznīcai kaut ko tādu, kas pārmet tiltu pāri gadsimtiem un saista Viņa šīs zemes dzīvi ar atnākšanu godībā pasaules pēdējā dienā.

H. Zasse norāda uz satriecošo atšķirību starp Svētā Vakarēdiena un seno mistēriju kultu likteni. Mūsdienās vairs tikai reliģiju vēsturnieki zina par senajiem mistēriju kultiem, kam vajadzēja vienot cilvēkus ar dievību, pārējie jau sen tos ir aizmirsuši. Svētais Vakarēdiens – kā savienošanās ar Kristus miesu un asinīm – pastāv joprojām. Ir pagājuši jau turpat divtūkstoš gadu kopš tā iedibināšanas, un tomēr baznīca joprojām tāpat kā apustuļa Pāvila laikā lūdz: “Maran ata. (Mūsu Kungs nāk!)” Ir tikai viens izskaidrojums tam apstāklim, ka baznīca nepagurstot to turpina darīt jau daudzus gadsimtus pēc tam, kad citi to sen jau pārstājuši, proti, atšķirībā no visiem mistēriju kultiem, šī lūgšana piepildās katrā Svētajā Vakarēdienā.

Altāra Sakramentā, kas notiek saskaņā ar Kristus iedibināšanas vārdiem, Kristus arvien ir reāli klātesošs. Tieši tādēļ Svētā Vakarēdiena liturģijā tiek pausta pateicība un slava tam, “kas nāk Tā Kunga vārdā”. Tieši tādēļ jau pirmajā gadsimtā, kā to liecina Romas bīskapa Klementa vēstule korintiešiem, kristiešu draudzes Svētā Vakarēdiena laikā dziedāja Sanctus ¬– serafu dziesmu no pravieša Jesajas Dieva klātienes redzējuma templī: “Svēts ir, svēts ir, svēts ir Tas Kungs.” Šeit atklājas apustuļu laika baznīcas izpratne, ka katrā dievkalpojumā (tajā laikā dievkalpojums nebija iedomājams bez Svētā Vakarēdiena) Debesis savienojas ar zemi. Tādējādi Svētajā Vakarēdienā zūd ne tikai gadsimti, kas mūs šķir no nākamās Debesu godības, bet arī tā plaisa, kas šķir Debesis no zemes. “Kā Israēls atrada mannu tuksnesī un ūdeni klintī, tā arī Dieva Jaunās Derības tauta ..šīs pasaules nemierīgajā tuksnesī atrod uzklātu Dieva galdu un dodas pie tā, un tad var turpināt savu ceļu līdzīgi Elijam. Tā ir patiesi debešķīga barība, Debesu maize, kā Bībelē ir dēvēta manna (Ps. 78:24; 105:40), un Svētā Vakarēdiena barība (Jņ.6) ne tikai pārnestā nozīmē. Ja Debesis ir tur, “kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas” (Kol. 3:1), tad Svētais Vakarēdiens patiesi ir mūsu Debesis virs zemes, līdz mēs nonākam Debesīs.” (H. Zasse)

Svētais Vakarēdiens savā būtībā ir Evaņģēlijs, kas izpaužas, kā žēlastības pilna Kristus klātbūtne Vakarēdiena maizē un vīnā. Tik dziļa un nesaraujama ir Svētā Vakarēdiena saistība ar Evaņģēliju, ka mēs varam sacīt, ka bez Evaņģēlija nav Svētā Vakarēdiena un bez Svētā Vakarēdiena nav Evaņģēlija. Ja baznīcā tiek pazaudēts Evaņģēlijs, kā tas ir lielā mērā noticis rietumu un austrumu katoliskajās baznīcās, tad nesaprotami kļūst Svētā Vakarēdiena iedibināšanas vārdi: Par jums dota un izlietas par jums grēku piedošanai. Savukārt, ja baznīca degradē Svēto Vakarēdienu, kas lielā mērā ir noticis protestantiskajās baznīcās, tad “sludināšana pārvēršas cilvēcisku teoriju izklāstīšanā un Evaņģēlijs par Dieva Jēru, kas nes pasaules grēku, mirst.” – konstantē H. Zasse.

Evaņģēlija būtība, kam pilnā mērā jāizpaužas arī Sakramentā, ir tā, ka devējs ir Dievs, bet saņēmējs cilvēks, kas ticībā saņem Dieva dāvanu. Sakramenta virzība tādēļ arvien ir no augšas uz apakšu, no žēlsirdīgā, devīgā dāvanu devēja Dieva uz mums – grēciniekiem, kas nevar darīt neko, lai iemantotu Viņa labvēlību, kura Jēzus dēļ mums tiek dota, dāvināta un piešķirta par brīvu. Ja mēs zaudējam šo evaņģēlisko izpratni, tad neglābjami zaudējam arī Kristus klātbūtni Svētajā Vakarēdienā.

Sevišķi skaidri tas atklājās 16. gs. lielajās cīņās, kuras par Svētā Vakarēdiena pareizu izpratni izcīnīja baznīcas doktors Mārtiņš Luters. Te Luteram bija jācīnās pret cilvēka pašradītām reliģiskām izpausmēm ¬– darbiem, misticismu un cilvēka racionālo saprātu, kas pašu spēkiem mēģināja rast ceļu pie Dieva, ignorējot būtisko patiesību, ka tas ir Kristus pats, kas sakramentos nāk pie mums: “Dievs bez miesas mums neder. Mums ir jāvērš savi skati uz Kristus miesu, uz šo Bērnu, kas tveras Jaunavas klēpī, un vienkārši ar drošu sirdi jāsaka: “Ne debesīs, ne virs zemes man nav cita Dieva, un citu arī es nezinu kā vien to, kurš maigi paslēpts Jaunavas Marijas klēpī.” Ja jūs to sakāt, tad jums nav jābaidās, ka jūs varētu atkrist no Dieva vai ka jūsu prātu varētu nomākt šausmas un izmisīgas bailes. Dievs nav aptverams nekādā citādā veidā. Viņu var aptvert vienīgi Kristus miesā.”

Tāpat kā starp Kristus cilvēcību un dievišķumu nevar pastāvēt plaisa vai nošķirtība, tāda nevar pastāvēt arī starp Vakarēdiena elementiem un Kristus miesu un asinīm. Luters arvien tiecās Sakramentu aizstāvēt visā pilnībā, vēršoties pret ikvienu mēģinājumu to šķelt, kaut ko no tā atņemt vai paaugstināt vienu daļu pār otru. Tas ir nevis mūsu, bet Tā Kunga mielasts, un tas ir jāsaņem visā pilnībā, kā Tas Kungs to iedibinājis ¬– kā neaptveramu Viņa žēlsirdīgās klātbūtnes noslēpumu un dāvanu.

Dodoties projām no saviem mācekļiem, Viņš tiem atstāj savu Vārdu un sakramentus. Svētajam Vakarēdienam šajā sakarībā ir īpaša nozīme. Tas ir dots, lai tie zinātu, ka, dodoties prom no saviem mācekļiem vienā veidā, Kristus pie tiem paliek citā, proti, sakramentālā veidā. Saņemot Altāra Sakramentu, baznīca “pasludina Tā Kunga nāvi, iekams Viņš nāk”, tā apliecinot, ka Viņš dzīvo un valda Savas draudzes vidū ar žēlastības līdzekļu starpniecību. Šī Kristus klātbūtne ir tikpat reāla, kā tad, ja Viņš svētdienās ierastos baznīcā tā, kā Viņš kādreiz ieradās Kapernaumas sinagogā vai Jeruzālemes templī. Patiesībā Altāra Sakramenta maizē un vīnā Kristus mums pienāk vēl tuvāk, jo maize, ko laužam, ir savienošanās ar Kristus miesu, un kauss, ko dzeram, ir savienošanās ar Viņa asinīm (1.Kor. 10:16). Šī dārgā kopība, vārdiem neaprakstāmā Dieva Dēla klātbūtne, tuvība ar mums grēciniekiem baznīcai ir jāsargā vairāk par visu. Šajā kopībā slēpjas tās spēks, miers un prieks.

Pretstatā statiskajai, sholastiskajai kristoloģijai Lutera patiesi katoliskā mācība par Kristus personu ar savu spēkpilno, dinamisko un evaņģēlisko raksturu, palīdzēja izprast un sargāt Kristus patieso klātbūtni Altāra Sakramenta vienkāršajos elementos – maizē un vīnā. Luters, saistīts ar Svēto Rakstu vārdiem un tādējādi būdams brīvs no filozofisko priekšstatu gūsta, spēja novērtēt veidu, kādā Dievs nāk pie mums cilvēkiem. Viņš nāk pie mums kā mazs bērniņš un dzīvo kā patiess cilvēks. Šādā veidā Viņš nāk pie mums, lai mēs Viņu varētu saņemt un līdz ar Viņu saņemt dzīvību. Mūsu pestīšanas labad Dievs neuzskatīja par kauna lietu pieņemt kritušā cilvēka miesu. Mēs nevarējām tikt pie Viņa, tādēļ Viņš nāca pie mums. Jēzus cilvēcībā Dievs nāk pie mums. Tieši tāpat pie mums Viņš nāk Svētā Vakarēdiena maizē un vīnā. Šajā ziņā Dieva ceļš pie mums ir viens – caur radītām lietām. Dievs nekaunas no tām un nenicina tās, kā to dara filozofiski noskaņoti ļaudis. Cilvēka miesā būdams, Viņš pacieta ļaužu izsmieklu, zaimus, sitienus un krusta nāvi. Svētajā Vakarēdienā Viņš nekaunas cieši jo cieši sevi saistīt ar maizi un vīnu, kas var nokrist uz grīdas, tikt izliets un ko var saņemt arī bezdievīgas lūpas.

Jau no ieņemšanas brīža Jēzus ir arī visuresošs Dievs. Dievs, kas nav pakļauts cilvēka loģikai, matemātiskajiem aprēķiniem, filozofiskajiem uzskatiem. Svētajā Vakarēdienā Kristus vārdi rada inkarnācijai līdzīgu brīnumu – maize ir arī Viņa miesa, bet vīns – asinis. Te jāatmet visas filozofiskās spekulācijas un saprāta spriedumi un jāpieķeras tikai Vārdam. No Vārda nāk ticība, kas redz un saņem to, ko dāvina Vārds. Ticība ir tā, kas Bētlemes silītē dusošajā bērnā redz Dieva Dēlu. Ticība ir tā, kas Altāra Sakramenta maizē un vīnā redz Viņa miesu un asinis. Ticība priecājas par tiem vienkāršajiem ceļiem, kādos Dievs nāk pie mums. Neticība to nespēj. Tai vajadzīgas augstas domas, liela gudrība, smalki veidi. Tomēr visā savā pārgudrībā neticība tiek nosodīta, pakļauta Dieva lāstam un tad, kad cilvēciskās gudrības migla izklīst, paliek ar tukšām rokām. Turpretī ticība saņem to, ko Dievs dod. Ticības roka tādēļ arvien ir pilna ar Dieva dāvanām, jo ticība neapšauba veidus, kādos Dievs tās dod. Tāpat kā ticība priecājas par Dieva Dēlu, kas cilvēks tapis, tāpat tā arī priecājas par Kristus miesu un asinīm Altāra Sakramenta maizē un vīnā. Tā nenicina šīs ārēji zemās un vienkāršās lietas, caur kurām pie mums nāk Dievs.