Skaidra mācība un atziņa ir par brīvu dotas dievišķās žēlastības dāvanas
Es pateicos Dievam vienumēr jūsu dēļ par žēlastību, kas jums ir dota Kristū Jēzū, jo ar Viņu jūs esat kļuvuši bagāti visās lietās viscaur vārdos un atziņā. [1.Kor.1:4-5]
KAD NU MĒS ESAM PATIESI ATZINUŠI, KAS TAD ĪSTI SAŅEMS ŠĪS DĀVANAS
“Es pateicos Dievam vienumēr jūsu dēļ par žēlastību, kas jums ir dota Kristū Jēzū, jo ar Viņu jūs esat kļuvuši bagāti visā mācībā un visā atziņā,” saka apustulis šodienas tekstā. Ar to viņš galvenokārt pasludina divas acīmredzamas lietas, kāpēc korintieši reiz bija tik bagāti mācībā un atziņā; proti, pirmkārt tādēļ, ka tas viņiem bija dots, un otrkārt tādēļ, ka tas viņiem bija dots vienīgi no žēlastības Kristus dēļ.
Ir tiešām viegli pierādīt, ka tas ir tiesa. Jo ko gan korintieši tādu bija darījuši papildus tam, ko bija paveicis Kristus, ko viņi bija darījuši, lai būtu vairāk par citiem pelnījuši kļūt par draudzi, kura bija tik bagāta doktrīnā un atziņā? Viņi nebija darījuši neko, lai to iegūtu. Viņi to nekādi nebija pelnījuši. “Jūs zināt,” tālāk savā vēstulē viņiem saka apustulis, “ka jūs, kad vēl bijāt pagāni, vilktin vilka pie mēmajiem elkiem.” Iepriekš viņi bija pagāniskā aklumā un bezjēdzīgā elku kalpībā, nekad nejautādami pēc patiesības, muļķīgi dodoties turp, kur priesteri viņus veda; un kā Korintas iedzīvotāji, kas bija viena no mežonīgākajām senās Grieķijas pilsētām, tieši viņi – vairāk nekā jebkurš cits – dzīvoja miesīgā drošībā pagāniskos, pretīgos grēkos pat pretēji viņu pašu sirdsapziņas balsij. Tālu no tā, lai kaut vai tikai pareizi izmantotu iedzimto savas pašu dabas gaismu, viņi – kā visi pagāni – bija izdzēsuši pat šo gaismu sevī un tādēļ nekādi nebija piemēroti un gatavi saņemt žēlastību. Bet kas tomēr notika? Dievs bija nozīmējis tieši šos cilvēkus kā Viņa visbagātīgākās žēlastības nesējus. Kad Pāvils savā otrajā misijas ceļojumā ieradās Korintā un vienīgā reakcija uz viņa sludināšanu bija jūdu zaimošana, apustulis bija gatavs nekavējoties pamest šo pilsētu. Bet, lūk! Tas Kungs pats parādījās viņam vīzijā nakts laikā un teica: “Nebīsties, bet runā un neciet klusu, jo Man ir daudz ļaužu šinī pilsētā.” Tā nu šis izcilākais un apdāvinātākais apustulis palika Korintā pusotru gadu un no šīs pilsētas pagānu iemītniekiem iedēstīja vienu no mācībā un atziņā visbagātākajām draudzēm visā kristietībā uz zemes tajā laikā. Un pēc tam, kad viņš atstāja Korintu, Dievs gādāja, ka tieši šī draudze saņemtu Apollu kā savu skolotāju, kas galvenokārt mācēja prasmīgi runāt un bija īpaši spēcīgs Rakstos. To, ko Pāvils, visapdāvinātākais no apustuļiem, iedēstīja, Apolls, visapdāvinātākais no apustuliskajiem skolotājiem, aplaistīja, un Dievs deva spēku augšanai.
Saskatiet tajā vienīgo metodi un būtību tam, kā sadraudzība kļūst bagāta mācībā un atziņā. Vispirms, tā nav cilvēciskas vēlmes, spēju un darbošanās auglis, bet vienīgi dāvana no augšienes.
Pirmkārt, cilvēka vēlme te nepalīdz. Jo īstas alkas pēc patiesības rodas, kad cilvēks jau ir sācis atzīt patiesību. Tiešām, jautājums par to, kas ir patiesība, agrāk pildīja un mudināja tūkstošiem siržu. Bet, kur Svētais Gars ar šī jautājuma palīdzību pats nav darbojies un devis cilvēkam tā saldās gaismas garšu, tur pat vislielākās slāpes pēc patiesības ir vienīgi lepna, akla vēlme pēc atziņas, kura rodas, lai tikai pretotos patiesības atrašanai. Jo, kad šiem šķietamajiem patiesības meklētājiem tik tiešām tiek pasludināta patiesība, viņi mierīgi var sākt runāt kā šķietamie patiesības meklētāji Atēnu filozofi, kad tie dzirdēja Pāvila sludināšanu: “Ko šis pļāpa grib teikt?” Tad kļuva skaidrs, kādas bija viņu šķietamās alkas pēc patiesības, un ka dabiskais cilvēks tiešām nesatver to, kas nāk no Dieva Gara, ka tas viņam drīzāk ir muļķība un viņš to nevar iemācīties, jo tas ir garīgi apspriežams.
Un, otrkārt, šeit nepalīdz arī cilvēciskās spējas. Prāta gaisma, cilvēka prāta asums un gara apdāvinātība tiešām palīdz, lai aptvertu pasaulīgo gudrību, bet nevis, lai iegūtu gudrību tās otrās pasaules – Dieva valstības – sfērā. Iegūt garīgu gudrību nav cilvēciskas prātošanas varā. Dievišķā pestīšanas patiesība ne tikai pārsniedz visu cilvēku un eņģeļu saprātu, bet tā arī ir pretēja tam, kā cilvēks dabiski domā. Tādēļ: jo vairāk cilvēks ir ieguvis šīs pasaules gudrību, jo mācītāks viņš ir un jo vairāk viņš ir progresējis mākslā un zinātnē, jo vairāk tas viņu traucē redzēt un atzīt Evaņģēlija dievišķo patiesību, kas ir ietērpta sludināšanas muļķībā. Lai atgūtu Sev kritušo cilvēku, Dievs ir ļāvis Savai atklāsmei būt tādai, ka tās mērķis ir – tās patiesa atzīšana nav iespējama bez visdziļākās pazemības. Tai ir jāpaliek apslēptai tiem, kas paliek lepni. Tādēļ Kristus lūdz: “Es Tev pateicos, Tēvs, debesu un zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi apslēpis gudriem un prātniekiem, un tās esi zināmas darījis bērniem.”
Un beidzot, treškārt, šeit nepalīdz nekāda cilvēciska darbība, nekāda centība un meklēšana, nekādas studijas, lai cik arī tās būtu nopietnas. Neviens dabiskais cilvēks nekad nav atradis skaidro mācību un atziņu tāpēc, ka būtu to meklējis. Drīzāk tās tiek atklātas tādā veidā, kā Dievs saka praviešos: “Es esmu atklājies tiem, kas pēc Manis nejautāja, Mani atrod tie, kas Mani nemeklēja, un tautām, kas Manu vārdu nepiesauca, Es saku: “Še Es esmu! Še Es esmu!” Tas, ko Tas Kungs pats saka par patiesiem apustuļiem – “Jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumus” -, attiecas uz visiem, kuri ir ieguvuši šo atziņu, un arī uz tiem, kuri to iegūs nākotnē. Tādējādi nepietiek ar to, ka cilvēkam ir Svētie Raksti un viņš tos pēta dienu un nakti. Protams, ka daudzi tūkstoši pagātnē un tagadnē ir godīgi meklējuši un joprojām meklē Rakstos, bet tādēļ, ka viņu dabiskās domāšanas priekškars joprojām karājas viņu dvēseles acu priekšā, kā Mozus priekšars jūdu acu priekšā, viņi joprojām paliek akli, pastāvīgi mācīdamies un nekad nespēdami nonākt pie patiesības atziņas. Raksti viņiem paliek ar septiņiem zīmogiem aizzīmogota grāmata. Tieši tādēļ Jeremija izsaucas, vēršoties pie sava laika ļaudīm: “Kā jūs vēl varat sacīt: “mēs zinām, kas ir pareizi, un mums priekšā ir Svētie Raksti; ko Rakstu pētnieki tiem pievieno, ir tīrie meli”?” Tādēļ nepietiek ar to, ka ļaudīm ir pieejama šķīsta ticības apliecība un ortodoksas baznīcas mācība, un brīnišķīgi Dieva visapgaismotāko skolotāju raksti, kas izskaidro Bībeli, un ka viņi tos pastāvīgi lasa un pārdomā. Ja Dievs neatdara aizvērtās gara acis un ja Viņš nedara pazemīgu cilvēka gribu, kas pēc dabas ir ietiepīga, pazemībā un ar pateicību uzņemt dievišķās mācības, atziņas un pieredzes bagātības, kas izklāstītas šajās grāmatās, tad viss, kas tik neatlaidīgi izplūst no šīm upēm un straumēm, kuras iztek no Rakstiem, ir pavisam nederīgs un pazudis, pat ja tas ir ņemts pa tiešo no Bībeles. Ja Dievs neapgaismo meklējoša lasītāja sapratni un sirdi, tad vai nu viņam šī spožā gaisma, kas ietverta šajās visbrīnišķīgākajās grāmatās, atklāsies kā tumsa, vai arī viņš iedomāsies, ka viņš atrod kaut ko pavisam citu nekā patiesībā ir rakstīts. Tādēļ Konkordijas formulai, mūsu baznīcas pēdējam konfesionālajam rakstam, ir taisnība, sakot: “.. pat vissaprātīgākie un izglītotākie ļaudis uz zemes, lasot vai klausoties Evaņģēliju par Dieva Dēlu un mūžīgās dzīves apsolījumu, pašu spēkiem nespēj to pieņemt, aptvert, saprast, nedz ticēt un atzīt par patiesību; jo lielāku uzcītību un nopietnību viņi lieto, gribēdami satvert šīs garīgās lietas ar savu prātu, jo mazāk tie saprot vai tic un uzskata to visu tikai par ģeķību un pasakām, iekams Svētais Gars viņus nav apgaismojis un pamācījis.”
Taču, mani dārgie klausītāji, šķīsta mācība un atziņa, saskaņā ar mūsu tekstu, ir ne tikai dāvanas no augšienes, bet tās ir arī dāvanas, kas dotas par brīvu, dievišķās žēlastības dāvanas. Tāpat ir arī teikts: “Tātad ne no cilvēka gribēšanas vai skriešanas, bet viss no Dieva žēlastības.” Cik maz Dievs skatījās uz visas pasaules kalpošanu un cienīgumu, kad Viņš tai deva Savu vārdu un kad Viņš tagad piedāvā ikvienam cilvēkam spēku iemācīties no tā, kas ir nepieciešams viņa pestīšanai, tikpat maz Dievs lūkojas uz kalpošanu un cienīgumu, kad Viņš dāvā kādam cilvēkam vai kādai baznīcu sadraudzībai šķīstu mācību un atziņu. Kad vien Viņš to dara, tas ir Viņa īpašā piemeklējuma laiks, ko Viņš parasti dāvā tieši tad, kad neuzticamība un atkrišana ir sasniegusi savu virsotni un beidzot ir visu sagrāvusi. Tādā veidā Dievs rīkojas kā Kungs, saskaņā ar Savu neierobežoto brīvību un saskaņā ar Savu varu darīt, kā Viņam tīk, ar to, kas Viņam pieder.
Tāpat kā Dieva vārds mums par to dod skaidru liecību, tā arī vēsture to apstiprina ar savu liecību, proti, baznīcas vēsturē. Lai tikai apskatām vienu piemēru: Kad caur pāvestības varu kristietībā šķīstā mācība un atziņa bija gandrīz pilnībā zaudētas, bija veseli gadsimti, kad atsevišķi pasākumi vai pat veselas baznīcas daļas, dažreiz pieliekot lielas pūles, darbojās, lai izraisītu samaitātās baznīcas reformāciju un atjaunotu mācību tās sākotnējā šķīstībā. Kā Petrs Valdess strādāja šī mērķa labad jau divpadsmitajā gadsimtā! Viņš bija pārtulkojis Bībeli tautas valodā un mēģināja to izplatīt ļaužu starpā. Vēlāk, cik cītīgi Džons Viklifs strādāja šī mērķa labad četrpadsmitajā gadsimtā! Kā svētais martīrs Jans Huss ar liktenīgu drosmi strādāja dēļ tā piecpadsmitajā gadsimtā Bohēmijā, viņš pat labāk ar prieku pacieta nāvi, tiekot sadedzināts pie staba, nekā atsauca atzīto patiesību! Slaveni pētnieki, imperatori un ķēniņi kopā ar lielajiem vispārējiem konciliem lika lietā visu savu gudrību, varu un ietekmi, lai sasniegtu šo mērķi. Bet, lūk! Viss velti. Pāvestības vara un līdz ar to maldu mācības vara tikai palielinājās tā, ka šķita: jau dažos gados ne tikai šķīstā mācība un atziņa, bet visa kristietība pazudīs no zemes virsas. Bet kas notika? Parādījās augustīniešu mūks, pilns bijības pret pāvestu un pāvestības baznīcu. Patiesi, caur Svēto Rakstu lasīšanu gaismas stars bija iespīdējis viņa nīkuļojošajā dvēselē; bet baiļu pārņemtam Dieva priekšā savu grēku dēļ baznīcas reformēšana nebija viņam ne prātā. Vienīgā lieta, kam viņš pievērsās Tā Kunga Vārdā, bija visapkaunojošākā indulgenču tirdzniecība, kas notika tajā laikā un ko viņš redzēja kā ļaunprātīgu izmantošanu, kuru aizliedzis pats pāvests un viņa baznīca. Un kāda bija reakcija uz to? Baznīcas vārdā viņam pavēlēja klusēt un attiekties no saviem uzskatiem. Tieši tad šis mūks, kurš jau bija kļuvis par Dieva vārda gūstekni, pamanīja, ka tie, kas sevi sauca par baznīcu, nevarēja būt baznīca. Tādēļ viņš neatteicās no saviem vārdiem. Bet, kad nu viņu tagad šī iemesla dēļ pāvestība nosodīja kā herētiķi un baznīcas liegums viņu par tādu pasludināja, kad imperators viņu tiesāja kā dumpinieku un reihstāgs viņu par tādu pasludināja, un kad tā laika visizcilākie pāvesta teologi un veselas universitātes uzbruka viņam neskaitāmos rakstos kā maldu mācītājam, nodevējam un baznīcas postītājam, tad šajā bezprecedenta, milzīgajā cīņā patiesības gaisma iespiedās aizvien dziļāk šī mūka, proti, Lutera dvēselē. Viņš turpināja lūgt, viņš turpināja meklēt, viņš turpināja sludināt, viņš turpināja cīnīties. Un, lūk! pēc dažiem gadiem visa šķīstas mācības un atziņas saule caur viņu atkal apspīdēja visu kristietību tā, kā nebija spīdējusi kopš apustuļu laikiem.
Tur jūs to redzat: liecību, neapšaubāmo liecību no vēstures, ka šķīsta mācība un atziņa nav cilvēka vēlmju, spēju un darbošanās auglis un nav kalpošanas un cienīguma rezultāts, bet tikai par brīvu dota dievišķās žēlastības dāvana.
Tad nu paturiet prātā: ar lieliem resursiem, ar lielu prasmi un lielu godīgumu un dedzību tūkstoši centās reformēt baznīcu ilgi pirms Lutera, bet viss velti. Taču caur Luteru, kurš to nekad nebija plānojis, tā tika lieliski paveikta. Viņš nebija meklējis patiesību. Viņš bija devies klosterī, lai nopelnītu no Dieva debesis ar savu dedzīgo mūka dzīvi, un tieši tur – maldu ceļa vidū – viņš atrada grēciniekiem domāto šķīstā Evaņģēlija pērli. Viņš bija meklējis, bet līdz Dieva noliktajai stundai viņa meklēšana bija velta. Viņš pats to paskaidro kādā sprediķī, kas balstīts šajā tekstā: “Es pats atceros laiku,” viņš saka, “kad es ļoti dedzīgi studēju Svētos Rakstus. Ko gan es nebūtu ar prieku atdevis, ja kāds man būtu sniedzis kaut vai tikai viena psalma pareizu izskaidrojumu vai es varētu saprast kaut vai tikai vienu pantu. Es būtu domājis, ka esmu piedzimis no jauna.” Kā Luters pats cīnījās un pūlējās saprast, piemēram, nelielo frāzi – “taisnošana Dieva priekšā”! Tomēr visas viņa studijas bija veltas, līdz beidzot pareiza šīs frāzes izpratne apgaismoja viņa dvēseli kā zibens no debesīm. “Tad es nekavējoties jutu,” viņš raksta, “ka biju pilnībā piedzimis no jauna, un tagad bija tā, it kā es caur plaši atvērtām durvīm būtu iegājis un atradis pašu Paradīzi.”
Un vai Luters vairāk nekā citi tā laika kristītie bija pelnījis, ka Dievs beidzot, pēc tūkstoš gadu ilgām, veltīgām maldinātās kristietības nopūtām vēlreiz dāvātu kristīgo mācību un atziņu sākotnējā, apustuliskā šķīstībā un pilnībā tieši viņam? Protams, Luters arī savā neatgrieztajā stāvoklī pēc dabas bija godīgs vīrs, acīmredzot ne liekulis. Viņa pašizvēlētā, dedzīgā kalpošana Dievam tika uzsākta pilnīgā nopietnībā, kas bija raksturīga daudziem tūkstošiem viņa laikabiedru. Bet vai miljoniem cilvēku iepriekšējos garajos gadsimtos tam nebija tikpat nopietni veltījušies? Tad kāpēc Dievs ļāva šķīstās un skaidrās mācības un atziņas gaismai atkal izlauzties pilnā spožumā tieši Lutera laikā? – Tam ir tikai viens iemesls: Viņa lielā laipnība, Viņa par brīvu dotā žēlastība.
TAD NU MĀCĪSIMIES VIENĪGOS LĪDZEKĻUS, KURI MUMS TĀS SAGLABĀS
Tad nu, mani klausītāji, mēs tagad esam patiesi iemācījušies vienīgo veidu, kā tiek saņemta šķīstā mācība un atziņa. Tādēļ tagad, otrkārt, mācīsimies vienīgo veidu, kā tās var tikt saglabātas.
Kas ir tiesa attiecībā uz šķīstu mācību un atziņu, ir tiesa attiecībā uz visām garīgām dāvanām: patiesi, tās tiek dotas neatkarīgi no visiem mūsu darbiem vai nopelniem. Bet tikai mūsu pašu vainas dēļ mēs tās pazaudējam. Uz to attiecas arī šie vārdi: “Israēl, tu izraisi pats savu nelaimi, jo tava pestīšana paliek vienīgi Manī.” Kā Dievs liek Savai saulei uzlēkt ne tikai pār dievbijīgajiem, bet gan pār labiem, gan ļauniem, tā tas notiek arī ar šķīstas mācības un atziņas gaismu. Bet tās abas var tikt izdzēstas tikpat ātri kā svece. Mēs šausmināmies lasot, ko baznīcas tēvs Hieronīms raksta ariāņu herēzes triumfa laikā: “Visa pasaule nopūšas un maldās uz takas, kas ved ariānismā.”[1] Līdzīgi bija baznīcā pēc Lutera nāves. Līdz tam šķīstās mācības gaisma bija spoži spīdējusi tūkstots vietās; bet tikko Dievs bija paņēmis prom šo labo un uzticamo kalpu un aizlūdzēju par pasauli, kuru tā nebija pelnījusi, šķīstā Vārda sveces pēkšņi tika nogāztas no saviem svečturiem tūkstoš vietās.
Apustulis raksta, ka tieši tas notika korintiešu starpā. Ko tad apustulis no viņiem visvairāk prasīja, lai tie nebūtu saņēmuši Dieva žēlastību velti un neietu pazušanā? Viņš saka: “Es pateicos Dievam vienmēr jūsu dēļ par žēlastību, kas jums ir dota Kristū Jēzū.” Patiesi, ar to apustulis ne tikai pārliecina korintiešus, ka viņš pateicas Dievam vienmēr par žēlastību, kas viņiem dota, bet tai pat laikā ar to viņš acīmredzot grib tiem mācīt: ja viņš ir vienmēr pateicīgs Dievam, tad viņiem ir jābūt pateicīgiem vēl lielākā mērā.
Paldies, paldies – šī īpašā Dieva pielūgšana, kas ietverta vienā vārdā, Jaunajā Derībā ir vienīgais līdzeklis, kā cilvēkiem saglabāt šķīstu mācību un atziņu.
Bet šī pateicība ir sadalīta galvenokārt divos aspektos; pirmkārt, šīs dāvanas lielums un nepelnītība tiek patiesi un pazemīgi atzīti.
Zemes bagātības var un tām ir jātiek saņemtām un paturētām, nepiesaistot tām savu sirdi, jā, pat ar nosacījumu, ka tās tiek uzskatītas par nabadzīgām salīdzinājumā ar debesu dāvanām. Taču tā nav ar debesu bagātībām un īpaši ar šķīstas mācības un atziņas dārgumu. Ja sludinātāji un viņu klausītāji pārstāj pieķerties šim dārgumam ar visu savu sirdi un pārstāj to uzskatīt par daudz vērtīgāku dārglietu nekā viss pasaules zelts un bagātība un pārstāj to uzskatīt par viņu kroni; un ja viņi drīzāk sāk kļūt pret to vienaldzīgi; ja slinkums, piesātinājums, garlaicība, miegainums un galu galā nicinājums pret to viņus pārņem; tad viņiem vēl kādu laiku uz papīra gan var būt tas, kas viņiem jāzina un kas ir pareizi Dieva vārdā, kā reiz bija jūdiem. Bet īstā dārglieta, kas pirmkārt jau viņiem bija apsolīta, līdz tam jau būs izšķiesta un pazaudēta. Tad viņi joprojām var kādu brīdi nest gaismu savās rokās, bet ne vairs savās sirdīs. Tad viņi paši vairs nebūs degošas un mirdzošas sveces, bet sprakšķoši svečturi. Tādēļ būs nepieciešams tikai kāds nenozīmīgs kārdinājums un pārbaudījums, lai gaisma beigu beigās izkristu viņiem no rokām. Viņi nebūs atzinuši savu žēlīgās piemeklēšanas laiku, un viņu nams tiks atstāts drupās.
Bet šīs briesmas parādās arī tad, kad tiešām netiek aizmirsts, cik vērtīgs dārgums ir šķīsta mācība un atziņa, bet kad tiek aizmirsts, ka tās ir par brīvu dotas un nepelnītas dievišķās žēlastības dāvanas. Tiklīdz kā cilvēks sāk piedēvēt debesu gudrību sev, redz tajā savu atspulgu un maldīgi domā, ka ar savām prasmēm viņš var to saņemt vai pat paturēt un tādēļ pārstāj pateikties Dievam un slavēt Dievu par to ik dienas, un dedzīgi un pazemīgi nesauc ik dienas uz Dievu, lai viņš tiktu uzturēts Viņa vārdā un šķīstā mācībā: tad Dievam tiek laupīts gods, kas pienākas vienīgi Viņam, un šāds cilvēks padara sevi par Dievu un provocē Dievu, kuram dusmībā atkal ir jānostumj Sava šķīstā vārda svece no tās svečtura, kuru Viņš tur bija nolicis vienīgi no Savas žēlastības.
Tomēr, mani klausītāji, cik maz šķīsta mācība un atziņa paliek kādā baznīcā, kad šī baznīca patiesi neatzīst šo augsto dāvanu lielumu un nepelnītību, tikpat maz šīs dāvanas var palikt, kad baznīca tās nelieto ar nesagraujamu uzticamību; jo tas ir šīs pateicības otrais aspekts, vienīgā lieta, ko Dievs par to sagaida.
Ja Dievs dod kādai baznīcai šķīstu mācību un atziņu, tādējādi Viņš tai dod visupirms brīnišķīgos līdzekļus viņas pašas pestīšanai. Bet vai Dievs baznīcai atstās šos līdzekļus, ja tā tos nelieto uzticami, lai gādātu ar bailēm un drebēšanu par savu pestīšanu? Tādā veidā Dievs baznīcai dod arī šķīsto sēklu pazudušās pasaules apgaismošanai, pestīšanai un svētdarīšanai. Vai gan Dievs tai atstās šo cēlo sēklu, ja tā to nelieto un nesēj ar nenogurstošu rūpību? Tādējādi Dievs dod baznīcai atslēgas Viņa atklāsmei. Vai gan Dievs tai atstās šīs atslēgas, ja viņa tās nelieto, lai atvērtu dieviškās atklāsmes dārgumu kasti caur pastāvīgu lasīšanu, meklēšanu, studēšanu un pārdomām, un aizvien lielāku iedziļināšanos tajā visā? Ar to Dievs dod baznīcai neuzvaramus ieročus pret visu, pat pret visviltīgākajiem meliem un pret katru, pat visslīpētāko, maldu mācību, ar ko pasaule tiek maldināta pat patiesības vārda aizsegā. Vai gan Dievs atstās viņai šos ieročus, ja tā tos nelietos pret jeb kāda veida meliem un maldu mācībām, lai cīnītos ar nenogurdināmu piepūli? – Nē, Tas Kungs atņems talentu, kas ir ietīts kabatlakatā, no nepateicīgas baznīcas un dos to pateicīgām dvēselēm, “jo”, saka Tas Kungs, “kam ir, tam tiks dots, un tam būs pārpilnība; bet, kam nav, tam tiks atņemts arī tas, kas tam ir.”
Tad nu lai tas netiek teikts par mums, mani brāļi! Šķīsta mācība un atziņa mums ir dotas līdz pat šim brīdim. Mēs neesam izmantojuši savu gudrību vai pūles, lai tās iegūtu. Mēs esam mantojuši šo dārgumu kā bērni no mūsu tēviem. Mēs to arī nekādi neesam nopelnījuši. Mēs neesam to cienīgāki kā tie, kam to nav. Dievs mums tās ir devis no tīras žēlastības. Viena lieta, ko Dievs tagad arī no mums prasa, ir, ka mēs būtu Viņam par to pateicīgi. Ak, tad nu pienesīsim Dievam šo pateicību. Tādēļ ne uz mirkli neaizmirsīsim – Dieva un mūsu pestīšanas labad -, cik lielas un cik nepelnītas ir šīs dāvanas un, otrkārt, neaizmirsīsim tās uzticīgi lietot. Ak, vai mūsu vidū šur un tur būs tādi, kuros pirmās mīlestības uguns izdzisīs un ielavīsies slinkums, pārsātinātība, garlaicība, apnikums, jā, pat nicinājums pret šiem dārgumiem? Vai tad tagad uzvarēs mūsu miesīgā drošība, kas rodas no domas, ka šķīsta mācība un atziņa, ar ko mēs tagad esam svētīti vairāk nekā miljoniem citu cilvēku, ir mūsu pašu darbs, ka to iegūšana un saglabāšana ir mūsu varā? Vai mēs jau neesam kļuvuši nolaidīgi šīs augstākās debesu dāvanas, kurā baznīca var būt līdzdalīga, uzticīgā lietošanā?
Es saku vai! mums, ja mēs neatzīsim un ja mēs vairs nenostāsimies pret šīm briesmām, kurās mēs jau tiekam nesti! Cik ātri gaisma uzausa mūsu starpā, tikpat ātri tā var tikt izdzēsta; kā mēs līdz šim esam bijuši zemes sāls, tā mēs varam kļūt nederīgi, proti, derīgi vien izmešanai un ļaužu samīšanai. Tad nu bīsimies, ņemot vērā tos tūkstošus brīdinošo piemēru, ka reiz augsti svētītas baznīcas tagad guļ pīšļos. Bīsimies šo pravieša vārdu priekšā: “Nolādēts lai ir tas, kurš nedara Tā Kunga darbu,” un šo Tā Kunga vārdu priekšā: “Jo no katra, kam daudz dots, daudz prasīs.”
Bet ja mēs vēlamies, ka mūsu dārgums mums tiek saglabāts, tad katram savā vietā un aicinājumā ir jāpieliek sava roka šim darbam, un visām mūsu baznīcas institūcijām arī ir jāpalīdz. Jums, tēviem un mātēm, jau jūsu mājās, kad bērni vēl mazi, ir jāliek pamats šķīstai mācībai un atziņai un dziļai mīlestībai pret tām, lai tiktu iedvestas šausmas no visām maldu mācībām. Bet jums, skolotāji savās skolās, ir jābūt uzticamiem šī saimes darba turpinātājiem, vai, ja tas vēl nav sācies, jums ir jāstrādā vēl jo centīgāk, lai aizsāktu šo darbu bērnos un pierādītu, ka jūs esat ļaudis, kas nevis traucē, bet drīzāk ir īsti palīgi svētajam sludināšanas amatam. Jums, sludinātāji, nav jābūt apmierinātiem, sniedzot to, kas jums jau ir, bet drīzāk gan dienu, gan nakti jāturpina lasīt un meklēt, lai jūs kļūtu aizvien bagātāki mācībā un atziņā, aizvien prasmīgāki, pretojoties maldu mācībām, un tādējādi aizvien dedzīgāki Tā Kunga darbā. Paturiet prātā: šajā jomā stāvēšana uz vietas nozīmē atkāpšanos; bet neaugšana nozīmē būt mirušam. Mums, profesoriem mūsu mācību iestādēs, kas domātas baznīcas un skolas darbinieku audzināšanai, pastāvīgi ir jāpatur prātā, ka mūsu mācību iestādēm jābūt īstām praviešu skolām un augstiem svečturiem mūsu zemē, ka mums drīzāk jāļauj visam citam sabrukt, ja vien paliek apustuļu un praviešu šķīstās mācības gaisma. Pat mūsu vidusskolām ir jāsagatavo tam ceļš, kā vien tās spēj. Tāpat arī mums ir labāk jāizmanto mūsu mācītāju konferences un sinodes ar aizvien liekākām rūpēm un centieniem. Papildus tam mums ir jāizmanto savi periodiskie izdevumi un kopumā viss, kas prasa drukāšanu, ar aizvien lielāku mērķtiecību, lai savās oficiālajās publikācijās mūsu lasītāji tiek vesti nevis pie kādas interesantas, garīgas, akadēmiskas lekcijas, bet drīzāk, lai viņi tajās meklē vienīgi šķīstu, pamatīgu izšķiršanu mācībā un aizstāvībā, neflirtējot ar mūsu laikmeta garu, neflirtējot ne ar kādiem maldiem, neņemot vērā personības. Un mūsu sinodes uzraugiem, mūsu prezidijam, jāturpina savs darbs nevis tā kā tiem, kas pārrauga cilvēciskus iestādījumus, bet drīzāk kā tiem, kas pārrauga mācības un atziņas šķīstību.
Bet vissvarīgākā lieta tajā visā ir, ka mēs visi lietotu šo šķīsto mācību un atziņu, kas mums ir dota, mūsu pašu dvēseļu pestīšanai. Jo nekāda neatgrieztu siržu gudrība un ārēji centieni nepaturēs šo dārgumu, īsumā, nekas to nepaturēs, ja vien mēs nestāvam Dieva priekšā patiesā grēknožēlā ar dzīvu ticību un neesam apgaismoti un Svētā Gara aizkustināti. Jo, kad Dievs dod Savu šķīsto vārdu tikai izredzēto labad, tad viņi, apslēptā baznīca, ir vienīgie, kurus Dievs ar to uzturēs, kuri tad sauks uz Dievu dienu un nakti dziļā pazemībā: “Kungs, uzturi mums Savu vārdu, jo tas ir mūsu prieks un mierinājums.” Rezumējot, mani klausītāji, mūsu domām, ņemot vērā mūsu sinodi, ir jābūt: vai nu mūsu sinodei ir draugi vai ienaidnieki, gods vai kauns, samazinājums vai pieaugums, miers vai nemiers, mums tas nav svarīgi; ja vien tā saglabā savu dārgumu – šķīstu mācību un atziņu. Bet, ja kādu dienu tā kļūs vienaldzīga pret to, ja tā to zaudēs vienaldzības dēļ vai to pārdos kā ienaidnieks pasaulei vai viltus baznīcai: tad lai tā cieš neveiksmi mūžīgi un lai vārds “Misūri” pūst kā vārds, kas ir sinonīms kaunam.
Bet lai tas nekad nenotiktu, uzklausīsim nobeigumā ar atvērtām sirdīm labi domāto mūsu vācu pravieša brīdinājumu un paredzējumu, kuru viņš izteica senajā 1524.gadā: “Mīļotā Vācija, pērc, kamēr vēl tirgotājs ir pie tavām durvīm. Sakrāj, kamēr vēl ir saule un ir labs laiks. Izmanto Dieva žēlastību un vārdu, kamēr tas vēl ir šeit. Jo jums ir jāzina, ka Dieva vārds un žēlastība ir kā lietusgāze, kas neatgriežas tur, kur tā ir bijusi. Tā bija jūdu starpā. Bet, kas bijis, ir pagājis, tiem vairs tās nav. Pāvils to atnesa grieķiem. Bet, kas bijis, ir pagājis, un tagad viņiem ir turki. Arī Romai un Itālijai tā bija. Kas bijis, ir pagājis, tagad viņiem ir pāvestība. Un jums, vāciešiem, nav jādomā, ka jums tā būs mūžīgi. Jūsu nepateicība pret to un tās nicināšana, neļaus tai palikt. Tad nu satveriet to un saglabājiet, kurš var, satveriet un paturiet to. Slinkām rokām būs grūts gads.” –
Un tagad, mani brāļi, vēl tikai dažus vārdus. Mēs neuzticēsim sevi, mēs nedrīkstam un nevaram uzticēt sevi mūsu pašu uzticībai, bet drīzāk mums ir jāpaļaujas vienīgi uz Dieva uzticību. Tad nu ticībā visupirms to satversim. Tad mēs no šīs ticības neatkāpsimies, un tāpat arī Dievs neļaus mums aizmirst, ko Viņš mums Savā uzticībā ir devis un tādējādi uzturēs mums un mūsu bērniem Savu šķīsto vārdu un sakramentus. Un to labo darbu, ko Viņš mūsos ir iesācis, Viņš arī pabeigs Jēzus Kristus dienā. Viņam ir pateicība, slava un gods mūžīgi. Āmen.
[1] – “Ingemuit lotus orbis, et Arianum se esse miratus est.” Dial. Adv. Lucifer, c.7.
Ieskaties