Sprediķis par Svētā Sakramenta saņemšanu

Jo no Tā Kunga es esmu saņēmis, ko arī jums mācīju: ka Tas Kungs tanī naktī, kad tas tapa nodots, ņēma maizi, pateicās, pārlauza un sacīja: ņemiet, ēdiet. Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota; to dariet Mani pieminēdami, tāpat arī biķeri pēc vakarēdiena un sacīja: šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs. To dariet, cikkārt jūs to dzerat, Mani pieminēdami. Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī biķera dzerat, pasludiniet Tā Kunga nāvi, tiekāms Viņš nāk. Tad nu, kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer Tā Kunga biķeri, tas būs noziedzies pret Tā Kunga miesu un asinīm. Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera. Jo, kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu. Tādēļ jūsu starpā ir daudz vāju un neveselu un diezgan daudz ir mirušu. Ja mēs paši sevi pārbaudītu, tad netiktu sodīti. Bet sodīdams Tas Kungs grib mūs pārmācīt, lai ar pasauli netopam pazudināti. [1.Kor.11:23-32]

Jūs, mīļie, jau iepriekš daudzreiz esat dzirdējuši, kā būtu jāizprot šis baznīcas gada laiks un kā jāsaņem dārgais un vērtīgais Kristus miesas un asiņu Sakraments. Bet, tā kā šīs dienas ir īpaši paredzētas tieši šo jautājumu aplūkošanai, mums tie arī jāpārrunā, cik mums tas nepieciešams; jo es paredzu, ka atradīsies arī tādi, kam par Sakramenta saņemšanu trūkst īstas skaidrības. Un man šķiet, ka vislabāk to varētu aptvert un saprast, salīdzinot nepareizu Sakramenta lietojumu ar pareizu, kristīgu, evaņģēlisku Sakramenta lietojuma veidu, ko pats Kristus ir iedibinājis un noteicis.

Pirmkārt, līdz šim ir mācīts, ka ir droši un nešaubīgi jātic: maizē ir patiesa Kristus miesa, vīnā – patiesas Kristus asinis. Tā ir pirmā lieta, kas tika mācīta ar lielu uzcītību. Kad nu tas tautai bija iegalvots, ikviens uzskatīja, ka šāda sludināšana ir pareiza. Tālāk ļaudīm tika vaicāts, vai viņi grib saņemt Sakramentu; un tas tika dots pavisam brīvi, neko vairāk nejautājot. Tā nu ir tikušas uzsvērtas šīs divas lietas – ka nepieciešams ticēt un tiekties pēc Sakramenta; bet par to, kālab Sakraments jāsaņem un kas vēl ir nepieciešams, lai to saņemtu, neviens nav domājis. Viņi nav ievērojuši, ka šāda ticība var būt un ir arī velnam un visiem nekristīgiem cilvēkiem – jo pārliecināt kādu ticēt šim artikulam nav grūti. Ja varu ticēt, ka Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem, ka Viņš gājis cauri akmenim, kas bija aizvelts priekšā kapam un nav izlauzis tajā caurumu; ja ticam, ka Viņš patiesi gājis cauri aizslēgtām durvīm, neko nesalauzdams, tā ka koks un Viņa miesa vienlaikus varēja atrasties vienā un tajā pašā vietā, tomēr būt un palikt patiesa miesa un asinis, – tad varu ticēt arī tam, ka maizē un vīnā ir Kristus miesa un asinis.

Tādēļ tas vēl nav nekas liels, ja cilvēkiem tiek iemācīts ticēt šīm lietām; lai gan šādi skolotāji domāja, ka ir paveikuši brīnišķīgu darbu. Taču šāda ticība un tiekšanās nekādā ziņā nav pietiekama Sakramenta saņemšanai, un visiem, kuri neko vairāk nezina, kuriem nav lielākas ticības un ilgu pēc Sakramenta, būtu no tā jāatturas. Jo dot Svēto Sakramentu šādam cilvēkam ir gandrīz tas pats, kas grūst to cūkai rīklē. Tā ir Sakramenta apsmiešana un apkaunošana. Tādēļ padomā, kā vari kļūt citāds, – vai arī neej saņemt Sakramentu.

Tādēļ turpmāk ir jāievēro tāda kārtība, ka nevienam nedrīkst ļaut iet pie Sakramenta, ja viņš vispirms nav izjautāts par viņa sirds nodomiem un par to, vai viņš zina, kas ir Sakraments un kādēļ tas jāsaņem; pietiekami ilgi esam skatījušies caur pirkstiem un ļāvuši ļaudīm sekot ierastajai aplamībai. Tagad, kad Evaņģēlijs visā pasaulē ir plašāk izplatījies, nepieciešams labot trūkumus un kaut ko darīt lietas labā. Te vajadzētu izturēties tā, kā izturamies pret bērnu vai citu cilvēku, kurš nāk saņemt Kristību. Kad bērns tiek nests pie Kristības, nepietiek ar to vien, ka viņš tic: tā ir Kristība, Kristus iedibināts Sakraments. Tāpat nepietiek tikai pajautāt, vai viņš vēlas tikt kristīts. Šis jautājums tiek uzdots pats pēdējais. Bet vispirms mums viņam jājautā tā: vai tu atsaki velnam līdz ar visiem viņa darbiem? Un tad: vai tu tici uz Dievu Tēvu, Dēlu un Svēto Garu? Kristītājs prasa, vai kristāmajam ir patiesa ticība un vai viņš zina, ko meklē un kālab ir atnācis, kādai vajadzībai viņš lietos Sakramentu. Vēl svarīgāk ir līdzīgi attiekties pret šo Sakramentu – lai neviens neietu pie Sakramenta, pirms no viņa mutes ir dzirdēts apstiprinājums tam, ka viņš ir trauks, kas spēj uzņemt šo Sakramentu – lai tas netiktu grūsts nešķīstu dzīvnieku rīklēs. Jo tie, kuri nāk ar šādu ticību, nedomā tālāk, bet uzskata to par darbu un nerūpējas ne par ko citu kā vien – lai būtu Sakramentu saņēmuši, it kā ar to vien pietiktu; turklāt viņi nāk tikai tādēļ, ka ir pieņemts tā darīt. Tas ir gluži tāpat kā, ja tu cilvēkam jautātu, kādēļ viņš grib saņemt Kristību, un viņš atbildētu: es nezinu! Bet tā ir pieņemts, un es domāju, ka tas ir labs darbs.

Nav iespējams vēl vairāk noniecināt un apkaunot augsto un vērtīgo Sakramentu kā – uzskatīt to tikai par labu darbu. Jo labs darbs ir tas, ko varu paveikt kāda cita labā; un tam ir jābūt manam darbam. Turpretī Sakraments nav mans, bet Dieva darbs; tajā Viņš kalpo man, un es tikai saņemu Dieva žēlastības darbu. Tādēļ, cik ļoti Dieva darbs atšķiras no mūsu darbiem, tikpat liela ir atšķirība šajos uzskatos – vai uzskatām Sakramentu par Dieva vai par mūsu darbu. Tā nu ir redzams, ka, ja tu neuzskati Sakramentu par Dieva darbu, tā ir Sakramenta apkaunošana un Dieva zaimošana.

Tādēļ cilvēkiem, kuri grib iet pie Sakramenta, vajadzētu jautāt, pirmkārt, kas ir Sakraments. Un viņiem būtu jāatbild: Sakraments ir vārdi, kurus Kristus sacījis Svētā Vakarēdiena laikā: “Ņemiet, tā ir mana miesa, kas par jums top dota; tās ir manas asinis, kas izlietas par jums jūsu grēku piedošanai.” Kopā ar šiem vārdiem Kristus ir devis un licis dot maizi un vīnu, kurā ir Viņa miesa un asinis – kā zīmi un zīmogu, kas apstiprina, ka Viņa vārdi ir patiesi. Un tālāk jājautā: ko labu dod šie Kristus vārdi un kāda zīme ir ar tiem saistīta? Atbilde: šie vārdi ir labi tādēļ, ka man tiem jātic, nevis tādēļ, ka tie man mācītu kādu labu darbu; mana ticība un sirds turas pie šiem Kristus vārdiem, un es nešaubos, ka ir tā, kā tie saka. Bet ko tad saka šie vārdi? Tie skan tā: “Tā ir mana miesa, kas par jums top dota.” Šos vārdus Kristus saka visiem tiem, kuri saņem Sakramentu, tādēļ tev jāturas pie tiem ar ticību un jāsaka tā: es nāku un tiecos pēc Sakramenta tādēļ, ka ticu – Kristus miesa ir dota par mani un Viņa asinis izlietas manā labā, lai ar tām tiktu stiprināta mana ticība; par zīmi tam es gribu saņemt šo Sakramentu. Kas šādi netic un nevar sacīt, tas nekādā ziņā nedrīkst iet pie Sakramenta; jo tad, ja sirdī nav šādas ticības, viss pārējais ir veltīgi.

Redzi nu, cik tālu viena no otras ir šīs divas dažādās ticības. Ja arī tu tici, ka šis Sakraments ir Kristus miesa un asinis, kā tās var darīt tevi labāku? Un kādu labumu tās tev dod? Arī velns šādi tic, bet ko tas viņam palīdz? Šādi saņemdams Sakramentu, tu dari tikai darbu un nesaņem no tā neko vairāk, kā saņem monstrance, kurā glabājas maize, vai drāna, uz kuras tā atrodas; jo tu neesi tāds trauks, kurā Sakraments var darboties. Bet, kad nāk ticība, kura satver vārdu un saka: šos vārdus ir teicis Kristus, un es ticu, ka tie ir patiesi; es gribu arī mirstot uz tiem paļauties un esmu pārliecināts, ka pats Kristus ir klāt Sakramentā, ka Viņš ir mans un tiek man dots, lai es Viņu uzņemtu kā savu paša īpašumu, ko Dievs man ir dāvinājis, – tas ir pavisam kas cits nekā iepriekš aplūkotā ticība; jo pirmā nedod neko, turpretī šāda ticība tev dod un atnes visu to, kam tici – visus dārgumus, par kuriem runā Kristus vārdi.

Tādēļ līdzšinējā saudzēšana ir jābeidz. Turpmāk jābūt tā, ka cilvēks drīkst iet pie Sakramenta vienīgi tad, ja ir zināms, ka viņš tic un ka viņš ir tāds trauks, kas spēj sevī Sakramentu uzņemt; viņam arī jāprot savu ticību parādīt. Tas ir ļoti nepieciešams; jo sakramenti ir iedibināti un paredzēti publiskai lietošanai arī tādēļ, lai cilvēki apliecinātu un parādītu savu ticību, ka tā kļūtu redzama pasaules priekšā. Jo Dieva priekšā mums pietiktu ar to vien, ka ticam Evaņģēlijam; bet Dievs grib, lai dzīvojam uz zemes, kalpodami citiem cilvēkiem un kaut ar dažām zīmēm apliecinādami pasaules priekšā ticību, kas mīt mūsu sirdī; šādas zīmes ir Kristība un šis Sakraments. Mums ar savas mutes liecību jāapliecina Evaņģēlijs un tad jāsaņem Sakraments – kā zīme, kas ļauj pasaulei zināt, ka esam kristieši. Tā varu būt pārliecināts, ka man – tieši man – Dievs ir žēlīgs, turklāt arī pasaules priekšā esmu darījis visu, kas nepieciešams. Bet, ja tu tā nerīkojies, – ko tad tu dari, nākdams pie Sakramenta? Ko tu darīsi, ja tava dzīvība būs apdraudēta un tev nāksies nest krustu? Kas notiks, kad tev būs jāmirst un velns tev uzbruks? Ja tad tu sacīsi: jā, es ticu, ka esmu saņēmis Sakramentu, es ticu, ka tā ir patiesa Kristus miesa un asinis, velns tev atbildēs: jā, arī es tam ticu. Tā nu tava ticība neko nebūs palīdzējusi; velns būs uzvarējis un iegrūdīs tevi tādā postā, ka vairs nebūs nekāda glābiņa.

Bet, ja tu saki: redzi, tirān, velns un nāve, es esmu saņēmis Sakramentu, ar kuru mans Kungs Kristus savā vārdā mani mierina, apsolīdams, ka Viņa miesa un asinis būs manas, un es tam ticu. Es ticu ne tikai tā kā tu – ka Sakramentā ir Kristus miesa un asinis –, bet gan, ka man ir dāvāts viss, ko ietver šie vārdi. Tādēļ es ar šo ticību stājos pretī tev un visām nelaimēm, nešaubīgi palikdams pie Kristus vārdiem; tie man nemelos – tie ir Dieva vārdi un Dieva zīme. Tā tev ir jāapbruņojas un jāsagatavojas savai nāves stundai, kad ne es, ne citi cilvēki tev nespēs palīdzēt – pat tad, ja visi priesteri tev stāvētu līdzās ar Sakramentu, kā viņi to līdz šim ir darījuši, tā arī nespēdami pateikt neko vairāk kā pārvērst Sakramenta saņemšanu par darbu un domādami, ka tas cilvēkam palīdzēs; jā, tam gan vajadzētu palīdzēt.

Grāmatās par ķēniņiem lasām (1. Sam. 4:3 u. trpm.), ka tad, kad Israēla bērni, sakauti cīņā ar filistiešiem, bija spiesti bēgt, Israēla vecajie teica: Tas Kungs mums ļāvis zaudēt tādēļ, ka pie mums nebija Dieva derības šķirsta. Nu viņi devās paņemt šķirstu. Tiklīdz tas bija atnests, israēlieši gavilēja tā, ka ienaidnieki izbijās, domādami, ka nu viņi pretiniekus uzvarēs. Tomēr arī nākamajā kaujā israēlieši tika sakauti. Kā tad viņiem pietrūka? Derības šķirsts taču bija pie viņiem, un tajā Dievs bija klātesošs – tikpat noteikti kā Sakramentā. Kādēļ tad Viņš tiem nepalīdzēja? Tādēļ, ka viņi pārvērta Sakramentu par darbu, uz kuru paļāvās; bet ticības viņiem pietrūka. Tādēļ arī Dievs sodīja Israēla bērnus – viņi pieredzēja vēl smagāku sakāvi nekā iepriekš. Tāpat ir ar mums – mēs pievēršamies tikai darbiem un raugāmies, lai būtu saņēmuši Sakramentu, tomēr paliekam bez ticības. Tādēļ arī sadursmes brīdī velns mūs sakauj smagāk nekā līdz šim.

Es labi zinu, ka šis aplamais Sakramenta lietojums diemžēl ir dziļi iesakņojies; tādēļ mums ir uzcītīgi jāmāca ļaudis, lai izskaustu šos maldus un brīdinātu tos, kuri domā, ka pietiek, ja tikai ticam, ka Sakramentā ir Kristus miesa un asinis. Patiesi, šis ēdiens tur ir; taču tu to neēd un nebaudi. Tu baudi šo ēdienu un dzērienu tad, ja tici, ka tas ir dāvāts tev – kā jau esam sacījuši. Kristus Sakramenta iedibināšanas vārdos saka nevis: redzi, te tas ir, bet: “ņem” – tas ir tavs. Sakraments ir Sakraments ne tādēļ, lai tas tikai būtu pie mums, bet – lai mēs to lietotu.

Un nav cita pareiza Sakramenta lietojuma kā vien tas, ka tu tici: šī miesa ir par tevi dota un šīs asinis ir par tevi izlietas; un tu saņem to, kam tici. Kad nu tava sirdsapziņa tevi nospiež un pārmet, ka esi grēkojis šajā un tajā lietā, bet tu gribi kļūt brīvs no visiem šiem pārmetumiem, tad ej pie Sakramenta un saki: ja arī es esmu grēkojis, tad Kristus nevainīgā miesa gan nav grēkojusi; un tā ir dota par mani, šīs Kristus asinis ir par mani izlietas, manu grēku piedošanai. Tam es ticu un kā zīmi gribu saņemt Sakramentu. Ja tu tā dari, tavs grēks ir projām un neviena nelaime tev vairs nevar kaitēt. Visiem apsūdzētājiem ir aizbāztas mutes, tiem jāpaliek mēmiem. Nu vari spītēt velnam un visām nelaimēm, jo nu esi vienots ar Kristu un tev vairs nevar notikt nekāda nelaime – par to vari būt pārliecināts; tu esi uzvarējis.

Tas jāzina katram kristietim – lai viņš varētu šādi pastāstīt ikvienam, kurš jautā, vai viņš zina, kādēļ saņem Sakramentu. Tādēļ es vēlreiz saku: lai gan agrāk pēc veca paraduma tika ļauts iet pie Sakramenta ikvienam, kas vien gribēja, tomēr turpmāk tas tā nevar palikt. Ir jāiedibina tāda kārtība, ka cilvēkam, kurš grib saņemt Sakramentu, vispirms tiek jautāts, kas ir Sakraments un ko šis cilvēks tajā meklē. Un viņam jāspēj atbildēt tā, kā iepriekš esam norādījuši: pirmkārt, ka Sakraments ir Kristus vārdi kopā ar Viņa miesas un asiņu zīmi; otrkārt, ka šis cilvēks Sakramentā meklē stiprinājumu savai ticībai un mierinājumu sirdsapziņai, novērsdamies no sevis paša, lai nāktu pie Kristus. Tā tev ir jāizturas un jāzina, kā pareizi lietot Sakramentu; ja tu to nespēj, tad Sakramentu tev nedrīkstētu dot.

Tomēr uzmanies arī, ka neiekrīti viltus ticībā – pat tad, ja tici, ka Kristus ir dots tavā labā un kļuvis tavs. Ja tava ticība ir tikai cilvēciskas domas, ko pats esi sagudrojis, tad labāk iztiec bez Sakramenta. Jo te ir nepieciešama ticība, kuru rada Dievs; tev tā ir jājūt un jāapzinās, ka pats Dievs rada mūsos ticību, kurā tu nešaubies un esi pārliecināts, ka šie vārdi un zīme patiesi ir doti tavā labā, un kļūsti tik drosmīgs, ka ticības dēļ, šķiet, būtu ar mieru arī mirt. Ja nu tu vēl šaubies un esi nemierīgs, – meties ceļos un lūdz Dievu, lai Viņš tev dāvā žēlastību, ka vari novērsties no sevis paša un iegūt patiesu, godīgu ticību. Tad kļūs redzams, cik maz ir kristiešu un cik maz arī viņu vidū ir to, kuri drīkstētu iet pie Sakramenta.

Bet es vēlētos, kaut varētu iedibināt un ievērot tādu kārtību, ka tos, kuri pareizi tic, būtu iespējams sapulcināt atsevišķi kādā vietā un atpazīt citu cilvēku vidū. Es jau sen būtu gribējis tā darīt, taču tas netika pieļauts; jo vēl nebija pietiekami daudz sludināts un mācīts. Tā ir rīkojies arī Kristus: pasludinājumu Viņš sniedza visai tautai, ikvienam cilvēkam; tāpat arī apustuļi sludināja visiem dzirdot, uzrunādami gan ticīgos, gan neticīgos – kas šo pasludinājumu prata satvert, tas satvēra. Tāpat jārīkojas arī mums. Bet Sakramentu neklājas mest pūlī, ļaužu vidū, kā to darījis pāvests. Kad sludinu Evaņģēliju, es nezinu, kuru tas skars; bet šeit man jāpieņem, ka Sakraments skar ikvienu, kas nāk to saņemt. Tādēļ man jābūt pārliecinātam un es nedrīkstu šaubīties, ka tas, kam sniedzu Sakramentu, ir satvēris Evaņģēliju un patiesi tic – tāpat kā tad, kad es viņu kristīju; tāpat neklājas šaubīties arī cilvēkam, kurš saņem Sakramentu vai tiek kristīts. Tāds ir Sakramenta saņemšanas pareizais veids un kristīgs Sakramenta lietojums. Tālāk runāsim par augļiem, kuri seko pareizai Sakramenta lietošanai. Aplūkosim šos augļus.

No Svētā Sakramenta saņemam divējādus augļus. Pirmais auglis ir tas, ka Kristus mūs dara par Kunga Kristus brāļiem un līdzmantiniekiem, tā ka topam vienoti ar Viņu. Otrais ir tas, ka topam vienoti ar visiem ticīgajiem – lai kur uz šīs zemes viņi mājotu. Par šiem diviem augļiem Sv. Pāvils runājis Vēstulē korintiešiem; šie vārdi mums būtu jāzina – tāpat kā vārdi, ar kuriem Kristus iedibinājis Sakramentu. 1. Kor. 10:17 Sv. Pāvils saka: ”Jo, kā ir viena maize, tā mēs daudzi esam viena miesa, jo mēs visi esam šīs vienas maizes dalībnieki.” Un 16. pantā viņš saka: “Svētības biķeris, ko mēs svētījam, vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm? Maize, ko laužam, vai tā nav savienošanās ar Kristus miesu?” Šiem vārdiem kristiešu vidū vajadzētu būt bieži dzirdamiem un labi pazīstamiem – tādēļ ka tiem ir liela nozīme. Kad ēdam maizi – apustulis saka –, mēs saņemam visi vienādu ēdienu; tu saņem tieši to pašu, ko es, un nav svarīgi, vai tu esi vīrs vai sieva. Saņemdami šo Sakramentu, kurš ir mums visiem kopīgs, saņemam visu, kas Kristus ir un kas Viņam pieder. Ja ticu, ka Viņa miesa un asinis ir manas, es saņemu Kungu Kristu – visu, veselu un nedalītu līdz ar visu, kas Viņam ir un ko Viņš spēj, tā ka mana sirds kļūst priecīga un lepna – tādēļ ka paļaujos nevis uz savu dievbijību, bet uz nevainīgajām asinīm un šķīsto miesu, ko saņemu Sakramentā.

Kas tad ir tas, kas pieder mūsu Kungam Jēzum Kristum un ko Viņš spēj? Viņa miesa un asinis ir bez grēka; tās ir žēlastības pilnas, jā, šī miesa un asinis ir Dieva godības miesīgais mājoklis. Īsi sakot: viss, kas pieder Dievam Kungam, tas ir, Kristum, visi šie dārgumi nu šeit kļūst mani. Bet, lai es saņemtu zīmi un apstiprinājumu, ka man dāvāts tik daudz brīnišķīgu, neizsakāmi lielu dārgumu, es ņemu Jēzus Kristus miesu un asinis. Tādēļ neviens mans grēks netiek izdeldēts ar maniem paša darbiem – kā nabaga neprātīgā tauta ir melojusi pāvesta varas laikā –, bet ar to, ka patiesi ticu. Tieši man tiek dota Kristus miesa un asinis. Tāpēc arī esmu pilnīgi pārliecināts, ka Kungs Kristus dāvā man visu to, kas Viņam pieder, visus savus spēkus un varu. Tā nu Viņa gudrība, patiesība, dievbijība noņem un iznīcina visus manus grēkus; Kristus mūžīgā dzīvība aprij manu nāvi; ar Viņa spēku un stiprumu es uzvaru velnu. Tā kristīgs cilvēks kļūst par mūžīgās dzīvošanas un visu dārgumu mantinieku, par visu lietu kungu, tādēļ nekas viņam vairs nevar kaitēt.

Tik milzīgus dārgumus nevari iegūt ne ar kādiem darbiem, kaut arī tu ik dienu noturētu tūkstoš mises. Kristus ir Cilvēks, kas nodod sevi tavā labā, tā ka Viņa priekšā nevar pastāvēt neviens grēks, nedz arī nāve, elle un velns, nemaz jau nerunājot par to, ka tie varētu nomākt Viņa dievišķo varenību. Kur ir Kristus miesa un asinis, turp, bez šaubām, raudzīsies Viņa acs, un Viņš neļaus, ka Viņa miesa un asinis tiktu mīdītas kājām; tādēļ, ja tev ir Kristus miesa un asinis, tev dota arī visa vara, kāda ir pašam Dievam, tas ir, mēs topam vienoti ar Kungu Kristu, nākdami Viņa dārgumu un mūsu nelaimju kopībā. Jo šeit Viņa dievbijība sastopas ar manu grēku, mans vājums – ar Viņa spēku, un viss mums kļūst kopīgs. Kas ir mans, nu pieder Viņam, kas ir Viņa – ir arī mans. Tā ir liela, neizsakāma žēlastība, kam jādara cilvēka sirds priecīga un droša. Ja nu esi vienots ar Kristu, ko gan vēl vairāk tu varētu iemantot? Tev visa ir pārpārēm; tu saņem visu, pēc kā tava sirds ilgojas, un esi paradīzē.

Tas būtu jāmāca, runājot par Sakramentu. Taču šī mācība ir tā panīkusi, ka ne vārdu no tās neesam dzirdējuši. Cenšoties labi parādīt Sakramenta augļus un noderīgumu, ir ticis mācīts šādi: kas dienā noklausās vienu misi, tam šajā dienā nekas slikts nenotiks; tā Sakramenta augļi ir tikuši saistīti ar ārēju laimi un nelaimi. Turklāt viņi ir darījuši vēl vairāk, noslēpdami un aizplīvurodami [Sakramenta iedibināšanas] vārdus un uzskatīdami, ka kristiešu vidū tos neklājas dzirdēt, nedz sacīt nevienam citam kā tikai priesteriem – tādēļ ka tie ir mises svētākie vārdi. Kurš gan ko tādu būtu varējis sacīt vai ieviest? Tikai pats ļaunākais velns visā ellē – vienīgi tāds spētu aizēnot un paturēt noslēpumā to, ko visvairāk vajadzētu sacīt un mācīt kristiešu vidū un kam būtu jābūt vislabāk zināmam! Ja to sauc par kristietības vadīšanu un pārvaldīšanu, tad lai Dievs ir žēlīgs! Tas būtu sakāms par Sakramenta pirmo augli.

Otrs auglis ir tas, ka arī mēs savā starpā kļūstam par vienu maizi, par vienu dzērienu, kā saka Sv. Pāvils. Tie ir pārsteidzoši vārdi, kas kļuvuši gluži neierasti, tā ka nu vairs neviens tos nesaprot. Tas viss tādēļ, ka Sakraments tiek pārvērsts par darbu. Kā tad tas notiek, ka kļūstam par vienu maizi un “ēdam” cits citu? Tas notiek tā: kad ēdu Sakramentu, tas savukārt “ēd” mani – ārēji es ēdu Sakramentu, bet iekšēji, tas ir, garīgi, es saņemu visus Kristus dārgumus un Viņu pašu – gluži kā tad, kad ēdu parastu maizi, tā stiprina manu miesu. Un otrādi – kad saņemu Sakramentu, Kristus ņem un “ēd” mani un manus grēkus, savukārt es baudu Viņa taisnību. Tā Viņa dievbijība un bagātība aprij manu grēku un postu un man vairs ir tikai Viņa taisnība.

Tāpat notiek mūsu vidū – mēs visi kļūstam par vienu maizi un “ēdam” cits citu. Jūs zināt, ka, maizi cepot, visi graudi tiek sasmalcināti un samalti; ikviens grauds kļūst par otra grauda miltiem, un visi tiek sajaukti kopā – nu ir tikai pilns maiss miltu, kur visi graudi ir kopā. Tie visi cits citam ir kļuvuši par miltiem, un neviens nav paturējis pats savu veidolu, bet visi dod cits citam savus miltus, pazaudējot savu paša miesu, tā ka no daudzu graudu miesām rodas vienas maizes miesa. Līdzīgi notiek, gatavojot vīnu: katra vīnoga sajauc kopā savu un visu citu ogu sulu, pazaudēdama pati savu veidolu, un no visu ogu sulas rodas viens dzēriens. Tāpat notiek arī ar mums. Kad es daru sevi mums visiem kopīgu un kalpoju tev lietās, kurās esmu tev vajadzīgs, es kļūstu par tavu ēdienu – tas ir tāpat kā tad, kad tu, būdams izsalcis, baudi maizi, lai tā palīdzētu un dotu spēkus tavai miesai un izsalkušajam vēderam. Tādēļ, kad palīdzu un kalpoju tev visās tavās vajadzībās, es esmu tava maize. Ja tu arī esi kristietis, tu rīkojies tāpat – ar visu, kas tev pieder, tu kalpo man, tā ka tas viss nāk man par labu un es to baudu gluži kā ēdienu vai dzērienu. Ja es esmu grēcinieks, bet tu ar Dieva žēlastību esi dievbijīgs cilvēks, tu dalies ar mani savā dievbijībā, lūdz par mani, aizstāvi mani Dieva priekšā un rūpējies par mani kā par sevi pašu. Tā tu ar savu dievbijību saplosi manu grēku – kā Kristus mums ir darījis. Tā tu “ēd” mani, bet es savukārt “ēdu” tevi.

Redzi nu, kāda pārpārēm bagātīga, neizsakāmi liela lieta ir šis Sakraments, ja tas tiek pareizi lietots. Cilvēkam vajadzētu līdz nāvei izbīties šā lielā diženuma priekšā, ja viņš prastu Sakramentu pareizi saņemt; jo cilvēka prāts neko tādu nespēj aptvert. Vai tā nav liela lieta, ka augstā, dievišķā Majestāte aizstāv mani un nodod sevi man par īpašumu? Tāpat arī – ka visi svētie rūpējas par mani, kalpo un palīdz man? Tā Dievs mūs ieceļ Kristus un Viņa izredzēto kopībā; tas mums ir liels mierinājums, uz kuru varam paļauties. Ja esmu grēcinieks, Kristus ir klāt un saka: grēcinieks ir mans, Es viņu aizskaršu ar saviem svētajiem pirkstiem, – kurš uzdrošināsies kurnēt pret mani? Tā mans grēks tiek man atņemts un es baudu Kristus taisnību. Un tāpat mēs, kristieši, darām cits citam. Mēs rūpējamies cits par citu, nesam cits cita grēkus un trūkumus, kalpojam cits citam ar savu dievbijību. Bet mēs to nesaprotam; un, ja arī bieži dzirdam un saprotam, mēs tam neticam. Tādēļ, kaut arī saņemam Sakramentu, tomēr vēl arvien nepiedzīvojam nekādus augļus, nedz uzlabošanos.

Tādi ir augstā un cildenā sakramenta augļi, un tas ir šī Sakramenta pareizs, kristīgs lietojums, kura būtība – īsi sakot – ir tāda, ka ņemam vērā vārdus, kas pieder Sakramentam, un tad – ejam, saņemam Sakramentu un apliecinām, ka esam kristieši. Tā varētu piedzīvot un redzēt, vai tie, kuri saņem Sakramentu, apliecina sevi kā kristiešus, nesdami augļus un parādīdami mīlestību tuvākajam; ja viņi to negrib darīt, tie būtu izslēdzami no draudzes. Tā mēs varētu atgriezties pie Sakramenta lietojuma un zinātu, kuri ir un kuri nav patiesi kristieši.

Ar to šoreiz pietiktu, runājot par Sakramenta saņemšanu. Vēl gribam nedaudz aplūkot bikti un īsi izteikt secinājumus. Arī biktī tiek sacīts Dieva vārds, ar kuru priesteris Dieva vietā piedod grēkus; šie vārdi nedrīkst palikt neievēroti. Mēs negribam nevienu piespiest uzskaitīt visus grēkus; tomēr nevienam neklātos iet pie Sakramenta, atstājot bez ievērības grēksūdzi. Taču par to jau iepriekš daudzkārt esam sludinājuši. Tomēr tagad gribam sacīt un mudināt: ja gribi sūdzēt grēkus, tev vairāk jāraugās uz priekšu un jādomā nevis par līdzšinējo, bet turpmāko dzīvi. Neklājas darīt tā, kā līdz šim esam darījuši – gājuši uz grēksūdzi tādēļ vien, ka tā bija pavēlēts, sūdzēdami grēkus, kas darīti visa gada garumā; tā sirdsapziņas tika ļoti iebiedētas – it īpaši tādēļ, ka vajadzēja uzskaitīt visus grēkus līdz ar visiem apstākļiem, norādot, kad, kur un kā tas noticis. Tad katrs domāja tikai par to, lai būtu izsūdzējis grēkus, un nemaz nerūpējās par turpmākās dzīves uzlabošanu. Tādēļ nu jārīkojas gluži pretēji – tev jāraugās tikai nākotnē, jo, lai kā tu iepriekš būtu grēkojis, – tas viss ir piedots. Domā un skaties, kā sākt citādu dzīvi, un jūti, ka iepriekšējā dzīve tev ir netīkama un apnikusi.

Pielūko, ka tieši tā tu domā un jūties; ja ne – varēsi sūdzēt grēkus visu mūžu, tomēr tas tev nepalīdzēs. Jo grēksūdzei ir jākalpo tam, lai tu varētu saņemt absolūciju un domāt, kā sākt citādu dzīvi, jo nu drīksti sacīt, ka tavi grēki ir projām un Dievs ir tev žēlīgs. Pāvests bija pavēlējis un noteicis, ka grēki jāsūdz ik gadu Lieldienu svētkos, kad jāsaņem Sakraments, un šajā reizē jāsūdz viss, kas nodarīts gada laikā – un tā katru gadu. Taču grēksūdzei būtu jāpaliek brīvprātīgai un pie tās jādodas tikai tiem, kuri jūtas tai gatavi un grib sākt jaunu dzīvi; katrs var sūdzēt grēkus tajā laikā, kad viņš pats to vēlas. Pāvesta piekritēji ir domājuši, ka mūsu spēkos un brīvās gribas ziņā ir atgriešanās no grēkiem un jaunas dzīves sākšana; tādēļ viņi ir gribējuši to uzspiest ar likumu palīdzību. Taču šie likumi tikai piespiež cilvēkus melot un sacīt, ka nožēlo grēkus, lai gan tā nav patiesība; tādēļ jums jāraugās, lai būtu šo lietu pareizi sapratuši.

Otra lieta, kas šeit nepieciešama, ir tas, ka tu uzklausi absolūciju ar īstu ticību un nešaubies, ka šie vārdi, kurus saka cilvēks, kas uzklausījis tavu grēksūdzi, ir paša Dieva runāti. Jo Dievs ir kļuvis tik pazemīgs, ka licis savu svēto vārdu cilvēka mutē, tā ka tam, kurš sūdz grēkus, nav jāšaubās, bet jāzina: absolūcijas vārdus saka pats Dievs. Tādēļ mums šie vārdi jāuzņem tā, it kā tos sacītu pats Dievs. Viņš to ir darījis tavā labā; jo, ja Viņš pats tevi uzrunātu, tu to droši vien nespētu panest – tu skrietu vai līdz pasaules malai, izdzirdējis, ka pats Dievs ar tevi runā! Redzi nu, ko Dievs ir nolicis tev tieši durvju priekšā; kādēļ tu to nesaskati? Šeit tu šo dāvanu saņemsi tikpat droši kā tur, jā, vēl drošāk; jo šeit man ir Dieva apsolījums, bet tur tā nebūtu. Tādēļ pielūko, ka paliec šādā ticībā un tiecies dzīvot citādu dzīvi; citādi labāk būtu atturēties gan no grēksūdzes, gan no Sakramenta. Pie tā šoreiz arī apstāsimies un piesauksim Dievu, lūgdami pēc Viņa žēlastības.