Skaists sprediķis Saksijas kūrfirstam

Un, kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka dārgas svaidāmās zāles, lai ietu un Jēzu svaidītu. Un pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, saulei lecot, tās gāja uz kapu un runāja savā starpā: “Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?” Un paskatīdamās tās redzēja, ka akmens bija novelts; tas bija ļoti liels. Un, kapā iegājušas, tās redzēja kādu jaunekli pa labo roku sēžam, apģērbtu garās baltās drēbēs. Un tās izbijās. Viņš tām sacīja: “Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nācaretes, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies, Viņa nav šeit: redziet še to vietu, kur Viņu nolika; bet noejiet un sakiet to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs viņu redzēsit, kā Viņš jums ir sacījis.” Un tās izgāja ārā un bēga no kapa, jo drebēšana un bailes tās bija pārņēmušas, tās nesacīja nevienam nenieka, jo tās bijās. [Mk.16:1–8]

Šis Evaņģēlijs ir daļa no Kristus augšāmcelšanās stāsta, pirmais Viņa augšāmcelšanās pasludinājums, kas pirmoreiz ar eņģeļa muti sacīts sievām, kuras gāja uz kapu, lai svaidītu Kunga mirušās miesas – pirms vēl Kristus pats bija viņām parādījies un ar viņām runājis; jo Viņš gribēja savu augšāmcelšanos darīt zināmu ar Vārda palīdzību – pirms vēl cilvēki varēja Viņu redzēt un iepazīt Viņa augšāmcelšanās spēku.

Un, kā jau sacīts iepriekš, runājot par Kristus ciešanām un miršanu, kā arī, aplūkojot vēl citas mācības par Kristu – visus šos notikumus iespējams aplūkot divējādi. Tāpat ir divi veidi, kā iespējams zināt un saprast mūsu Kunga augšāmcelšanos. Pirmkārt, mums jāzina pats notikums, tā apstākļi un norise, arī tas, kā Viņš pēc augšāmcelšanās vairākkārt ir parādījies dzīvs – lai šī drošā liecība un apliecinājums varētu kalpot kā pamats un stiprinājums mūsu ticībai. Jo šī mācība par Kristus augšāmcelšanos ir pats galvenais mūsu pestīšanas pamatojums, bez kura visi pārējie būtu veltīgi un nenestu augļus. Bet tas, kas jāzina par šo notikumu – kā eņģeļa parādīšanās, par kuru šodien lasām, un paša Kunga parādīšanās ir notikušas un sekojušas viena otrai – tas jāaplūko tajā reizē, kad tiks pārrunāts viss Kristus augšāmcelšanās notikums, apkopojot visu evaņģēlistu stāstīto. Tādēļ atstāsim šai reizei arī to daļu, par kuru vēsta šie Evaņģēlija vārdi.

Otrā lieta ir pati svarīgākā un nepieciešamākā; tās dēļ arī šis notikums ir noticis un tiek sludināts. Un šī lieta ir Kristus augšāmcelšanās spēks, tās atnestais labums un mierinājums, kā arī tas, kā caur ticību varam šo dāvanu lietot; par šo mūsu ticības galveno lietu brīnišķīgi un bagātīgi māca un sludina Sv. Pāvils, visi apustuļi un visi Raksti. Bet visbrīnišķīgākajā veidā to atklāj pats Kungs Kristus, parādīdamies sievām. Tādēļ, lai arī mēs šeit varētu dzirdēt un aptvert ko noderīgu, aplūkosim vārdus, kurus Kristus saka Marijai Magdalēnai – kā evaņģēlists raksta Jņ.20:17: “Neaizskar Mani, jo Es vēl neesmu aizgājis pie Tēva; bet ej pie Maniem brāļiem un saki tiem: Es aizeju pie Sava Tēva un jūsu Tēva, pie Sava Dieva un jūsu Dieva.”

Šis ir pirmais sprediķis, ko Kungs Kristus teicis pēc savas augšāmcelšanās – un, neapšaubāmi, arī pats iepriecinošākais; lai gan tas ietverts pavisam nedaudzos, īsos vārdos, taču šie vārdi ir sevišķi laipni un sirsnīgi. Tos Kristus vispirms saka savai mīļajai Marijai Magdalēnai un caur viņu pasludina arī saviem mācekļiem, lai, vēstīdams par savu augšāmcelšanos, tos mierinātu un iepriecinātu pēc lielā posta, bēdām un ciešanām, ko viņu sirdīs bija radījusi Kristus aiziešana un miršana. Un, tā kā Marija rūpējas par savu Kungu daudz dedzīgāk, nekā citi, tā pati pirmā nāk pie Viņa kapa, lai ar dārgām zālēm svaidītu Viņa miesas. Viņu neatradusi, Marija ir izbijusies un satriekta; viņa raizējas un raud, domādama, ka Jēzus miesas kāds aiznesis. Tādēļ arī Viņš ļauj tai baudīt savu mīlestību, pašai pirmajai parādīdamies un sniegdams šo skaisto pasludinājumu; to mēs aplūkosim.

Pirmkārt, Jēzus parādās Marijai Magdalēnai netālu no kapa, un, pirms Viņš sācis runāt, Marija notur Jēzu par dārznieku. Bet, kad Viņš sauc šo sievu vārdā un saka: “Marija!” – viņa tūliņ atpazīst balsi un uzņem Viņu, saukdama vārdā, kādā līdz ar citiem mācekļiem bija radusi savā valodā Kristu uzrunāt: “Rabuni”, tas ir: mīļais Mācītāj!” vai “mīļais Kungs!” Jo šis vārds izteic to pašu, ko mēs sakām, uzrunādami kādu ar vārdiem: “mīļais kungs!” Un tūliņ Marija krīt zemē pie Jēzus kājām, lai, kā ierasts, Viņam pieskartos. Taču Kristus viņu attur, sacīdams: “Neaizskar mani” – it kā gribētu sacīt: es labi zinu, ka tu mani mīli; bet tagad tu vēl nespēj mani pareizi uzlūkot un aizskart – tu to vēl nevari izdarīt tā, kā pienāktos. Marija priecājas tikai ar jauku, miesīgu prieku, jo ir uzzinājusi, ka viņas Kungs ir dzīvs – tāpat, kā iepriekš. Viņa turas tikai pie notikuma un domā, ka Kristus atkal būs kopā ar saviem mācekļiem, ēdīs un dzers, sludinās un darīs brīnumus viņu vidū. Viņa grib parādīt savam Kungam mīlestību un gatavību kalpot, tādēļ vēlas aizskart Viņa kājas – tāpat, kā ir darījusi agrāk, kad bija Viņu svaidījusi dzīvei un nāvei.

Tādēļ nu Kristus vairs negrib ļaut, lai Marija Viņu šādi aizskartu – Viņš grib dot šai sievai iemeslu klusēt un klausīties, mācīties to, kas viņai vēl nav zināms, proti: nu vairs nav tā, kā bija agrāk, kad Kristus ļāva sevi aizskart jeb svaidīt, rūpēties par Viņu un kalpot Viņam. Viņš saka: es tev gribu teikt ko jaunu un citādu: esmu augšāmcēlies ne tādēļ, lai atkal miesīgā veidā dzīvotu un paliktu jūsu vidū, bet tādēļ, lai dotos augšup uz Debesīm, pie Tēva; tādēļ šī tava kalpošana un darbs man nav vajadzīgs, un tev neklājas mani uzlūkot tāpat, kā Lācaru vai kādu citu, kas vēl joprojām dzīvo šo pašu dzīvi; jo šeit nav tā vieta, kur man jābūt un jāpaliek. Tici, ka es aizeju pie Tēva, kur līdz ar Viņu valdīšu mūžīgi. Tādēļ turpmāk – Viņš grib sacīt – tev jāatsakās no šādas miesīgas kalpošanas un godināšanas, un jādara kas cits: ej un kļūsti par sludinātāju – sludini arī maniem brāļiem to, ko es tev saku – ka vairs nebūšu un nepalikšu šeit miesīgā veidā, bet jau esmu pārgājis no šīs iznīcīgās dzīves citā, kas vairs nav rokām satverama, bet atzīstama un iemantojama ticībā.

“Šeit Kristus runā pavisam jaunā valodā, sacīdams: “Ej un saki maniem brāļiem”; šādus vārdus lasām Psalmā 22:23; šis psalms runā tikai par Kristu; tas attiecas gan uz Viņa ciešanām, gan augšāmcelšanos: “Es paudīšu Tavu Vārdu saviem brāļiem!” Tā Viņš nekad agrāk ar saviem apustuļiem nav runājis. Svētā Vakarēdiena laikā Kristus tos sauc par “mīļajiem bērniņiem” un saviem “draugiem”, Jņ.13:33 un 15:14. Bet tagad Viņš izvēlas vislaipnāko un brīnišķīgāko vārdu, nosaukdams tos par “brāļiem”. Viņam tas ir ļoti svarīgi; Viņš ilgi nekavējas, bet, tiklīdz ir augšāmcēlies, visupirms rūpējas par to, kas mācekļiem tiks sacīts par to, kāds ir Viņa nodoms un kālab Viņš augšāmcēlies.

Tie ir īpaši mīļi un saldi vārdi – ja vien kāds grib tiem ticēt, te viņa ticībai pietiks visam mūžam, un, tā kā pasaule vēl joprojām turpina pastāvēt, patiesi, ir tā, ka arī pašiem mīļajiem apustuļiem te ir bijis pietiekami daudz, kam ticēt. Jo šis mierinājums ir pārāk liels un pārāk cēls, turpretī cilvēka sirds – pārāk šaura un sīka, lai ko tādu spētu aptvert.

Mācekļi gulēja ieslēgušies – nevien bikli un izbijušies, līdzīgi ganāmpulkam, kas palicis bez gana, bet arī sirdsapziņas pārmetumu nomākti. Pēteris bija zvērējis, noliegdams savu Kungu un nolādēdams pats sevi; pārējie bija sākuši bēguļot un atkrituši no Kristus. Tā bija smaga briesmīga grēkā krišana, un apustuļiem būtu vajadzējis domāt, ka Kungs nekad tiem nepiedos, ka tie tik apkaunojošā veidā atstājuši savu mīļo Kungu, uzticamo Pestītāju, nolieguši pašu Dieva Dēlu. Kā gan lai viņu sirdis būtu uzdrīkstējušās cerēt, ka šādiem atkritējiem un noliedzējiem Kristus varētu teikt tik laipnu sveicienu, tik jauku labrītu, un nevien piedot un atlaist visus pārkāpumus, bet pat saukt tos par saviem mīļajiem brāļiem? Kurš tam varētu ticēt, kurš spētu to aptvert? Dažreiz ir tā, ka arī es gribētu tam ticēt, taču mana sirds nespēj tik stingri satvert šo apbrīnojamo žēlastību – es nespēju uz to pilnīgi paļauties un uzskatīt to par tīru patiesību. Jā, ja mēs to spētu, tad jau šeit būtu pilnīgi svētlaimīgi – tad mums nebūtu jābīstas ne no nāves, ne velna un pasaules – mūsu sirdis vai lēkātu priekā un mūžīgi dziedātu Dievam Te Deum laudamus.

Bet tas, diemžēl, uz zemes nenotiek. Šī nožēlojamā ubaga tarba – mūsu vecā miesa – ir tam pārāk šaura; tādēļ te nu mums talkā jānāk Svētajam Garam, kas nevien sludina Vārdu, bet arī iekšēji mūs mudina un dara dedzīgus; jā, šai ziņā palīdz pat velns un pasaule, dažādi kārdinājumi un vajāšanas. Un, kā cūkas pūsli ieberž ar sāli un izstaipa, līdz tas kļūst plašs, tā arī mūsu vecajai ādai ir jātiek izsālītai un izmocītai, lai mēs sauktu pēc palīdzības – mums jātiek stieptiem un mocītiem – gan ar iekšējām, gan ārējām ciešanām, lai mēs iemantotu tādu sirdi un prātu, ka varētu saņemt Kristus augšāmcelšanās mierinājumu un prieku.

Aplūkosim mazliet vērīgāk, kas šie ir par vārdiem, ko Kristus šeit saka, un nepieļausim, ka mēs tikai pavirši pārskrietu tiem pāri, kā līdz šim ir noticis un vēl arvien notiek visā pāvestībā, kur līdz apnikumam esam lasījuši, klausījušies un dziedājuši, tomēr paskrējuši tiem garām, kā govs skrien garām svētumam, tā, ka ir grēks un kauns šādus vārdus dzirdēt un zināt, tomēr ļaut sirdij palikt aukstai un nedzīvai, itin kā tas viss būtu velti sacīts un rakstīts. Un paši kristieši, kas taču šos vārdus nenicina, kā to dara citi, bet ik dienu lasa un mācās, tomēr neuzskata tos par dārgiem un vērtīgiem, nedz arī spēj tiem ticēt tik nešaubīgi, kā paši vēlētos.

Padomā pats un novērtē, ko šie vārdi tevī sastop un ko tie tev dod: ej, mīļā māsa (jo tā, bez šaubām, Kristus ir gribējis saukt visas sievas – jo tieši tām Viņš ir parādījies vispirms) un saki maniem mācekļiem, kuri jau kļuvuši par noliedzējiem un atkritējiem, ka viņi ir mani mīļie brāļi. Vai tas – vienā vārdā sakot – nenozīmē tikt ieceltiem kopīgā mantojumā ar Kristu, kļūt par visu Debesu dārgumu un visa Kristus īpašuma mantiniekiem? Tiem patiesi ir jābūt bagātiem un svētīgiem brāļiem un māsām, kas var lepoties ar šo Brāli, kas nu vairs nav pienaglots pie krusta, nedz arī miris guļ kapā, bet ir varens Kungs, kas valda pār grēku, nāvi, elli un velnu.

Bet kā gan nabaga izbiedētie, izmisušie mācekļi var nākt šādā godā un žēlastībā, ar ko viņi ir nopelnījuši to, ka Kristus sauc viņus par brāļiem? Vai ar to, ka Pēteris apkaunojošā veidā ir Viņu noliedzis, un arī pārējie kļuvuši Viņam neuzticīgi? Un kā to būtu varējis nopelnīt es un citi cilvēki? Runāsim arī par mums pašiem. Es piecpadsmit gadus esmu piedalījies elkdievības pilnās misēs, zaimodams Dievu un ik dienu palīdzēdams sist Viņu krustā! Patiesi, tie gan ir brīnišķīgi nopelni! Mēs, kalpodami velnam, tikām dzīti uz elli, un meklējām citas brālības velna un viņa sekotāju pulka paspārnē, slēpdamies aiz mirušu svēto vārdiem – tādiem, kā Sv. Antonijs, Sv. Bastians, Sv. Kristofs, Sv. Georgs, Sv. Anna, Sv. Barbara – lai gan par dažiem no viņiem vēl nav īsti zināms, vai tie bijuši svēti, vai tie maz kādreiz ir dzīvojuši. Mums gan vajadzētu kaunēties par šo grēku – ka mēs, kas saucam sevi par kristiešiem un dzirdam mūsu Kungu tik žēlīgi piedāvājam mums šo brālību, tomēr spējam to nicināt un neņemt vērā. Mēs esam nogrimuši tik dziļā aklumā, ka pierakstāmies apkaunojošās mūku kārtas un visa pāvesta piekritēju pūļa neliešu brālībā, sludinām un lepojamies ar to, itin kā tā būtu brīnišķīga lieta. Bet pasaulei ir noticis tā, kā tā pelnījusi. Mēs neesam gribējuši ņemt vērā Dieva Vārdu, kas taču ir rakstīts, zīmēts, spēlēts, dziedāts un skanējis mūsu acu priekšā. Un tagad, kad ar Dieva Vārda palīdzību mūsu grēks tiek uzrādīts un nosodīts, zaimošanai un vajāšanām nav gala. Bet mums ir jāpateicas Dievam, slavējot Viņu par to, ka Viņš pēc savas žēlastības, bez mūsu nopelniem – un par spīti tiem – ir izrāvis mūs no šī akluma un zaimošanas, ļaudams mums atzīt, ko esam darījuši.

Kurš tam spēj ticēt, lai tic. Un pat ja mēs tam neticam – tā tomēr ir patiesība. Kristus šeit ir nodibinājis brālību – nevis tādu, kā mūsu tukšie kalandi[1] un mūku brālības, bet Kristus brālību, kurā Dievs ir mūsu Tēvs, bet Kristus, Viņa vienīgais Dēls – mūsu Brālis. Un mēs saņemam

mantojumu – nevis simttūkstoš guldeņu, nevis vienu vai vairākas ķēniņvalstis, bet tiekam atpestīti no velna brālības un kopības, no grēka un nāves, saņemam mūžīgās dzīvības un mūžīgās taisnības īpašumu un mantojumu. Un, lai gan esam dzīvojuši grēkos un pelnījuši nāvi un mūžīgu lāstu, turklāt vēl joprojām grimstam visā šajā negantībā, mums jāzina, ka Kristus brālība ir lielāka, varenāka, stiprāka un nozīmīgāka, nekā velns, grēks un visas lietas. Mēs neesam tik dziļi krituši un grēks mūs nav tik ļoti samaitājis, ka šī brālība nevarētu visu vērst par labu un darīt pilnīgu; jo tā ir mūžīga, neiznīcīga un neizsmeļama.

Jo kas ir Tas, kurš nes mums šādu brālību? Tas ir Dieva vienīgais Dēls, visvarenais visas radības Kungs, kas nekad nav darījis nekādu grēku – kā rakstīts Jes.53:9 un 1.Pēt.2:22 – tā, ka Viņam pašam sevis dēļ nekad nebūtu vajadzējis ciest mokas, nedz doties nāvē. Taču Viņš to visu ir darījis – kā pats saka – jūsu dēļ, kā jūsu mīļais Brālis, kas nespēja noraudzīties, ka jūs esat tādā postā, velna, grēka un nāves varā, mūžīgi šķirti no Dieva un nolemti pazušanai. Viņš saka: es esmu stājies jūsu vietā un uzņēmies jūsu postu, nodevis savu miesu un dzīvību jūsu labā, lai jūs izglābtu; un esmu augšāmcēlies, lai pasludinātu un dāvātu jums šo palīdzību un uzvaru, ieceldams jūs savā brālībā, lai jums līdz ar mani piederētu viss, kas ir man un ko es spēju, lai jūs arī varētu to visu baudīt.

Tā nu tu redzi, ka Kristus negrib, apstāties tikai pie tā, ka Viņa augšāmcelšanās ir notikusi un Viņš to ir paveicis; Viņš liek šo savu nopelnu mūsu vidū un ar tā palīdzību izveido brālību, lai mēs visi saņemtu šo kopīgo mantu un īpašumu; Viņš to dod nevis kā praedicamento absoluto, bet – relationis: Viņš to ir paveicis nevis pats sevis dēļ, bet – kā mūsu Brālis, vienīgi mūsu labā. Viņš arī negrib tikt uzlūkots un atzīts citādi, kā vien – kā Tas, kurš ar visu savu nopelnu pieder man, savukārt mēs piederam Viņam, tā, ka visi esam saistīti visciešākajām saitēm, gluži kā brāļi, kuriem visiem ir viens Tēvs, vienāda, kopīga un nedalīta manta un īpašums; mēs visi varam lepoties ar Kristus varu, godu un īpašumu, domāt un priecāties par to kā par savu.

Kurš gan spēj to visu pietiekami skaidri aptvert, kurai sirdij pietiek ticības, lai nešaubīgi ticētu tam, ka mīļais Kungs ir mums tik tuvs un radniecīgs? Tā taču ir liela, gluži neizteicama lieta, ka mēs, nabaga nožēlojamie Ādama bērni, kas esam grēkos dzimuši un nodzīvojuši līdz pat vecumam, varam būt augstās, dievišķās Majestātes patiesie brāļi un līdzmantinieki mūžīgajā dzīvošanā – kā Sv. Pāvils to slavē brīnišķīgiem vārdiem, Rom.8:17 un Gal.4:7: “Ja nu” – Kristū – “esam bērni, tad arī līdzmantinieki – Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki.” Jo šīs lietas seko viena otrai: ja tiekam saukti par Dieva bērniem, tad mums patiesi jābūt arī Viņa mantiniekiem un Kunga Kristus, Dieva īstā un vienīgā Dēla brāļiem un līdzmantiniekiem.

Tādēļ lai katrs, kas vien spēj mācīties, mācās pareizi sākt Mūsu Tēvs lūgšanu, pārdomājot, kas īsti ir tas, ka saucu Dievu par savu Tēvu un ka Viņš patiesi un pavisam noteikti arī atzīst mani par savu mīļo bērnu un Kunga Kristus brāli, kam līdz ar Viņu tiek piešķirts viss, kas pieder Viņam, tā, ka es līdz ar Kungu Kristu esmu iecelts kopīgā mūžīgo dārgumu mantojumā. Izmeklē un izjautā pats savu sirdi, vai vari bez kādām šaubām, no visas sirds sacīt “Mūsu Tēvs”, palikt pie tā un arī Dieva priekšā atzīt: es uzskatu sevi par Tavu mīļo bērnu un Tevi – par savu mīļo Tēvu. Ne tādēļ, ka es to būtu pelnījis vai jebkad varētu nopelnīt, bet tādēļ, ka mans mīļais Kungs grib būt mans Brālis un pats man pasludina un sniedz tādu žēlastību, ka drīkstu uzskatīt Viņu par savu Brāli, un arī Viņš uzskata mani par savu brāli. Es tev saku: sāc šādi domāt un raugies, kā tev tas izdosies, tad atklāsi, kāds neticīgs blēdis mīt tavā sirdī; tava sirds ir smaga un negribīga pret šādu ticību. Ak, es taču esmu nabaga grēcinieks – saka cilvēka daba – kā tad lai paceļos tik augstu un mēģinu aizsniegt Debesis, kā lai lepojos, ka Kristus ir mans Brālis un es esmu Viņa brālis? Jo Dieva godība un varenība ir tik pārlieku augsta un sniedzas tik tālu pāri visu cilvēku jūtām, sirdīm un domām, ka nekādi nav aptverama – kā arī pats Sv. Pāvils apliecina Fil.3:12, atzīdams, ka arī viņš pēc tās tiecas, bet vēl nav to satvēris. Jā, cilvēks izbīstas šīs godības priekšā; viņam ir jāsatrūkstas, uzlūkojot pašam sevi un domājot, ka vajadzētu uzdrīkstēties pieņemt šādu godu un godību.

Kas tad ir jādara? Mums jāsaka patiesība – ka esam nabaga grēcinieki, kas līdz ar Sv. Pēteri nolieguši Kristu (arī es šai ziņā esmu grēkojis vairāk par citiem), bet ko lai ar to visu iesākam? Pietiek jau ar to vien, ko esmu noziedzies pret Kristu, kā esmu no Viņa atkritis un kļuvis par blēdi; vai tad lai vēl saucu Kristu par meli un blēdi, vai lai noliedzu un zaimoju šo mierinošo pasludinājumu? Lai Dievs mani no tā pasargā!

Jā, tu neesi tā cienīgs – velns caur manu miesu saka. Un tā, diemžēl, ir patiesība; bet, ja es neticētu šiem Kristus vārdiem un tos neuzņemtu, tad taču es sauktu savu Kungu par meli, sacīdams, ka Viņš, saukdams mani par savu brāli, nerunā patiesību. No tā lai Dievs mani pasargā! Jo, tādus vārdus runādams, es pats būtu noraidījis savu pestīšanu un mīdījis to kājām.

Tādēļ gribu teikt: es labi zinu, ka esmu necienīgs cilvēks, un drīzāk esmu pelnījis tikt nosaukts par velna, nevis Kristus un visu Viņa svēto brāli. Taču Kristus ir sacījis, ka es (kura labā Viņš ir miris un augšāmcēlies – tāpat, kā Sv. Pētera labā, kurš, līdzīgi man, ir bijis grēcinieks) esmu Viņa brālis; un Kungs nopietni prasa, lai es Viņam ticētu – bez kādas šaubīšanās un svārstīšanās, neievērojot to, ka es esmu necienīgs un grēku pārpilns. Tā kā Viņš pats to nav uzlūkojis, nedz pieminējis – lai gan Viņam būtu tiesības to darīt un pietiekami nopietns iemesls atriebties saviem mācekļiem, sodīt viņus to pārkāpumu dēļ, ko tie darījuši pret savu Kungu – bet to visu aizmirsis un izmetis no savas sirds, jā, nonāvējis un apracis, un nu vairs nesaka par šiem ļaudīm neko citu, kā tikai visu mīļo un labo, sveicina viņus un runā ar viņiem tik draudzīgi, kā ar vismīļākajiem, uzticamākajiem draugiem un dievbijīgiem bērniem, itin kā viņi nebūtu darījuši nekā ļauna, bet tikai labu vien – lai viņu sirdis netiktu nomāktas un apgrūtinātas ar domām par to, ka Kristus pieminēs pāridarījumus un vai atriebsies. Tā kā viņš negrib ne dzirdēt par mācekļu pārkāpumiem, bet vēlas, lai tie būtu nonāvēti un aprakti, – kādēļ tad lai es neļautu, ka mans mīļais Kungs to dara, un nepateiktos Viņam no visas sirds; kā lai es Viņu nemīlētu un neslavētu, ja Viņš ir tik žēlīgs un žēlsirdīgs? Kaut arī esmu grēkiem apkrauts, tomēr man jāraugās, lai neiedomājos saukt par meliem Kristus laipnos vārdus, ko šeit dzirdu no Viņa paša mutes, un pārgalvīgi nenoraidu Viņa piedāvāto brālību. Ja es šiem vārdiem neticu, tas man par labu nenāk; taču tādēļ jau Kristus vārdi nekļūst melīgi – vaina nav Viņā.

Ja nu kāds grib sev uzkraut vēl jaunus grēkus un nav ar mieru aizmirst to, ko mūsu Kungs ir aizmirsis, tas patiesi var izdarīt tik smagu grēku, ka pats tiks aizmirsts uz mūžīgiem laikiem, un viņam vairs nebūs iespējams palīdzēt, – kā apustulis Ebr.6:4–6 un 10:26 saka par tiem, kuri krituši šādā grēkā un atkrituši no Dieva Vārda, nosaukdami to par meliem. Tas ir grēks pret Svēto Garu un – kā šajā vēstulē sacīts – Dieva Dēla likšana smieklā un mīdīšana kājām, žēlastības Gara apkaunošana. Lai Dievs pasargā no šāda grēka visus, kuri grib būt kristieši! Diemžēl līdz šim esam mituši pārlieku lielā aklumā un neprātā; nu tam visam ir jātiek aizmirstam. Mēs esam Kristus brāļi, ja vien gribam to pieņemt. Ja arī nespējam tam ticēt tik stipri, kā vajadzētu, mums tomēr jāsāk kā zīdaiņiem zīst un saņemt kaut lāsi šī piena, lai varam kļūt stiprāki, nevis censties to pilnīgi atgrūst.

Tādēļ, kaut arī tavs necienīgums tevi apbēdina, tā, ka nākas lūgt un domāt: ak, manu grēku ir pārlieku daudz, un es raizējos, ka nevarēšu būt Kristus brālis; tomēr savaldi pats sevi un aizstāvies, kā vien spēj, lai nedotu vietu šādām domām – jo tās rada draudus, ka vari krist grēkā pret Svēto Garu. Tev tikai droši un spītīgi jāstājas pretī velna iedvestajām domām un jāsaka tā: es labi zinu, kas esmu – tev nav man tas jāsaka un jāmāca; tev arī neklājas par to spriest un mani tiesāt; tādēļ atkāpies, tu, negantais melu gars – es negribu tevī klausīties un man tas nav jādara. Bet te ir mans Kungs Kristus, Dieva vienīgais Dēls, kas par mani miris un augšāmcēlies no mirušajiem; Viņš man saka, ka ir aizmirsis visus manus grēkus un grib būt mans Brālis, savukārt man ir jābūt Viņa brālim. Turklāt Viņš grib, lai es tam ticētu nešaubīgi un no visas sirds.

Blēdis un ļaundaris, jā, nekrietnā velna brālis ir tas, kurš negrib šo žēlastību pieņemt. Kaut arī neesmu šā vārda cienīgs, tomēr man tas ir nepieciešams; un, ja arī tā nebūtu, tomēr Dievs ir tā cienīgs, ka es Viņam dodu godu un uzskatu Viņu par tādu Dievu, kas runā patiesību. Neticēdams Viņam, es papildus visiem saviem grēkiem darītu Viņam vislielāko negodu un grēkotu pret pirmo bausli, jo uzskatītu Viņu par meli un nekam nederīgu Dievu. Vai gan ir dzirdēta kāda vēl lielāka ļaundarība un Dieva zaimošana? Drīzāk gan jābūt tā: kad jūti, ka tev ir pārlieku grūti ticēt – meties ceļos, sūdzi Dievam savu nespēku un saki līdz ar apustuli Lk.17:5: “Kungs, vairo mums ticību!” – es gan no sirds vēlētos uzskatīt Tevi par savu sirdsmīļo Tēvu un Kristu – par savu Brāli, tomēr man miesa, diemžēl, negrib sekot šim nodomam. Tādēļ palīdzi manai neticībai, lai es spētu dot godu Tavam Vārdam un uzskatīt to par patiesību.

Redzi, tā pats savā pieredzē apjautīsi, cik smaga cīņa jāizcīna, lai varētu ticēt šiem Kristus vārdiem un pareizi lūgt Mūsu Tēvs lūgšanu – ne tādēļ, ka pats Vārds nebūtu pietiekami noteikts, neapšaubāms un spēcīgs, bet tādēļ, ka mēs esam vāji, jā, piedauzīgi un nepastāvīgi kā dzīvsudrabs, un nespējam pie šiem vārdiem turēties, lai gan tie būtu tā vērti, ka tiktu uzņemti un paturēti sirdīs un rokās ar tādu stingrību, kāda raksturīga tēraudam un dimantam.

Iepriekš, kad bijām piekrāpti ar meliem un aplamu dievkalpošanu, varējām turēties pie visām svēto un mūku brālībām un meklēt tajās mierinājumu, ar drošu, tomēr aplamu ticību sacīdami: palīdzi, mīļais Sv. Georg, Sv. Antonij, Sv. Francisk, un sniedz man savu aizlūgšanu augļus! Tad nebija nekādu kārdinājumu, nedz šķēršļu; šis darbs mums labi padevās, mums bija tēraudcietas dūres un ticības spēks. Bet šeit Kristus, pati Patiesība, piedāvā mums savu brālību, turklāt labina un aicina mūs vislaipnākajā un mīlīgākajā veidā, sacīdams: mīļie, pieņemiet jel mani par savu Brāli – tas mūs neaizkustina tik dziļi, lai mēs spētu šiem vārdiem ticēt un tos uzņemt. Tik nikni miesa un negantais velns cīnās pret ticību.

Tādēļ – es saku – vislabāk būs, ja ikviens pārbaudīs pats sevi un vingrināsies, pats savā kambarī lūgdams Dievu un labi pārdomādams, ko īsti viņš saka, īpaši pievērsdams uzmanību vārdiem “Mūsu Tēvs”, proti, šādā veidā: mīļais, ko tad tu lūdz? Ko tava sirds par to saka? Vai tu patiesi uzskati Dievu par savu Tēvu un sevi – par Viņa bērnu? Ak, tiešām nē – saka tava sirds – es nezinu, vai varu pieņemt tik lielu, brīnišķīgu lietu. Kādēļ tad neatsakies no šīs lūgšanas, ja tava mute gan sauc Dievu par Tēvu, tomēr sirds dara par meli gan Viņu, gan tevi pašu? Daudz labāk būs, ja atzīsi savu vājumu un sacīsi: es Tevi saucu par savu Tēvu – un tā man pienākas Tevi saukt, saskaņā ar Tavu Vārdu un pavēli; taču mani, diemžēl, māc bažas, ka mana blēdīgā sirds malo. Un tas jau vēl nebūtu pats lielākais pārkāpums ja meloju pats sev – kaut tikai es nesauktu Tevi par meli! Tādēļ palīdzi, mīļais Dievs un Tēvs, ka es nedarītu Tevi par meli; jo, ja pats kļūšu par meli, tad jau iepriekš būšu sācis uzskatīt par meliem Tavu Vārdu.

Tādēļ, lai gan jūtu un atzīstu, ka es, diemžēl, nespēju no visas sirds teikt Mūsu Tēvs lūgšanas vārdus – un pilnīgā veidā to nespēj izdarīt neviens cilvēks uz zemes (citādi mēs jau būtu pilnīgi svēti un atpestīti) – es tomēr gribu mēģināt un iesākt to darīt, kā mazs bērniņš, pielikts pie krūts, sāk zīst. Ja nespēju pietiekami stipri ticēt, tomēr es negribu teikt, ka Dievs ir melojis, nedz noliegt Viņa vārdus. Un, ja arī nespēju ievērot spēles noteikumus, es nedrīkstu spēlēt pretējā pusē, kā to dara mūki un ļaudis ar neatgriezīgām sirdīm, kas uzskata Kristu nevis par Brāli, bet par ienaidnieku un cietumsargu; jo tas nozīmētu – pārvērst Kristu par velnu. Bet man ik dienu jāmācās burtot, līdz iemācīšos teikt līdzi Mūsu Tēvs lūgšanu un šo Kristus sprediķi – es to darīšu, cik labi vien spēšu, kaut arī varbūt vēl stostīšos vai vāvuļošu – man kaut pamazām jāmācās tikt ar to galā.

Jo, kā jau sacīts, vislielākais no visiem grēkiem ir tas, ka tad, kad Dievs ir žēlīgs un grib, lai visi grēki būtu piedoti, cilvēks ar savu neticību noniecina un noraida Dieva patiesību un žēlastību, uzskatīdams, ka Kunga Kristus miršana un augšāmcelšanās nav spēkā. Es nevaru sacīt, ka šī brālība, kas mums nes un sniedz grēku piedošanu un pestīšanu, būtu mana vai kāda cita cilvēka darbs un veikums – ka tās labā kāds būtu strādājis vai to meklējis. Jo Kristus augšāmcelšanās ir notikusi un paveikta, pirms vēl cilvēks par to uzzinājis; un arī tas, kas mums šīs lietas sludina, ir nevis cilvēku, bet Dieva Vārds, tādēļ tas nevar maldīties, nedz melot. Un, tā kā tā ir tikai Dieva patiesība un Viņa darbs, mums tā arī jāsaņem kā no paša Dieva un ar ticību pie tās jāturas, lai mēs nekristu grēkā, kas nevar tikt piedots – jo ar šādu pārkāpumu mēs nopelnītu visbargākās Dieva dusmas un nežēlastību.

Jo visi pārējie grēki, kas vēršas pret Dieva baušļiem un Bauslību, vēl saistīti ar lietām, ko Dievs no mums prasa un kas mums jādara – tie visi var tikt piedoti, jo šīs dzīves laikā nespējam būt pilnīgi brīvi no tādiem grēkiem; ja Dievs gribētu mūs vērtēt pēc mūsu dzīves un darbiem, tad mēs nemūžam nespētu iemantot pestīšanu. Bet tas, kurš negrib ticēt šim Kristus Vārdam, nedz to pieņemt, ir grēkojis simtkārt un tūkstoškārt dziļāk un smagāk; jo viņš pretojas Dieva žēlastībai un pats sev atņem grēku piedošanu. Žēlastība ir tā, kas saka: Bauslība tev nekaitēs un tevi nenolādēs, lai arī tu esi pret to smagi grēkojis – visi šie grēki tev caur Kristu tiek piedoti un atņemti; jo tādēļ jau Viņš ir par tevi miris un augšāmcēlies, tādēļ Viņš tev sniedz piedošanu – caur šo sprediķi par savu brālību. Ja tu to nepieņem un negribi tam ticēt, bet turies pretī un saki: es žēlastību negribu! – kas tad tev palīdzēs? Un ko vēl tu varētu meklēt un atrast, lai saņemtu piedošanu un iemantotu pestīšanu? Jā, – tu teiksi – es gribu kļūt par kartēzieti vai basām kājām skriet uz Romu un pirkt grēku atlaides utt. Labi, skrien, kur gribi – tikai nevis Dieva, bet nekrietnā velna vārdā; jo, šādi rīkodamies, tu noliedz nevien žēlastību, bet arī Bauslību un esi pilnīgi atkritis no Dieva, jo meklē tādus darbus un svētumu, par ko Dievs nav devis nekādas pavēles, jā, Viņš šādas lietas pat ir aizliedzis.

Vai gan Viņam nebūtu jādusmojas un jāsoda tevi par to, ka tu ik dienu bez izpratnes, bez ticības un sirds dedzības pļāpā Mūsu Tēvs lūgšanas un ticības apliecības vārdus un neņem vērā gluži neko no Kristus vārdiem, nedz arī no Dieva Bauslības? Tu esi ķēries pie mūsu pašu lietām un viltus garīguma, ko gribi nest Dieva priekšā, pretodamies Dieva žēlastībai un Viņa pavēlei, vēlēdamies ar šādām lietām samierināt Dievu un izpelnīties Debesis. Tā tam bija jānotiek, kad mēs nicinājām Dieva Vārdu un šo lielisko, mierinošo Kristus sprediķi, tā, ka velns apkaunojošā veidā mūs apstulboja un pievīla, un ar pāvesta starpniecību tikām sodīti un mocīti, itin kā Dievs ar šādiem darbiem sacītu: jūs negribat, lai mans Dēls būtu jūsu Brālis, un Es – jūsu mīļais Tēvs; labi, tad ņemiet pāvestu un viņa mūkus, kas vedīs jūs projām no Evaņģēlija, ticības un desmit baušļiem, pievērsdams savām nodriskātajām, smirdīgajām kapucēm un velna brālībai.

Jo, ja viņi negrib, lai Kristus, neatkarīgi no mūsu nopelniem un cienīguma, būtu un paliktu mans Brālis, kas atnes mums Dieva žēlastību un grēku piedošanu – vai gan tas nozīmē ko citu, kā – pašos pamatos un ar darbiem noliegt ticību Dievam un Viņa Dēlam – kā Sv. Pāvils saka Tit.1:16 – kaut arī ar muti tie Viņu apliecina? Arī es tā esmu darījis savā agrākajā aklumā, kad līdz ar citiem dziedāju un lasīju šos vārdus, tomēr augstāk vērtēju savu mūka kārtu un paša darbus. Jo, ja es būtu uzskatījis par patiesību un bijis pārliecināts, ka – kā Sv. Pāvils Rom.4:25 apliecina – Kristus ir miris par mūsu grēkiem un augšāmcēlies, lai mēs tiktu taisnoti un kļūtu par Viņa brāļiem, es no tā būtu mācījies, ka ne mani darbi, nedz mūka kapuce šai ziņā neko nespēj palīdzēt. Vai gan citādi Kristum būtu vajadzējis uzņemties manus grēkus un Dieva dusmas, nesot savu krustu un nāvi, un ar savu augšāmcelšanos dāvāt man visu grēku piedošanu, piešķirt mūžīgās godības un pestīšanas mantojumu?

Bet tagad, turēdamies pie savas mūku kārtas un meklēdami Dieva žēlastību ar saviem pašu darbiem, gribēdami šādā veidā atbrīvoties un atgriezties no grēkiem, viņi sniedz liecību paši pret sevi, apliecinādami, ka netic nekam no tā, ko ar savām mutēm ir sacījuši: es ticu uz Jēzu Kristu, kas par mani ir miris un augšāmcēlies utt., bet tic kaut kam gluži pretējam – baskāju kapucei un auklai, Sv. Annai, Sv. Antonijam un (atvainojiet) velna pakaļai. Jo nav iespējams, ka tas, kurš iepazīst Kristu šajā brālībā, vēl nodarbotos ar tādām muļķībām, kas ir nevien pretrunā ar ticību un atrodas ārpus tās, bet tiek mācītas un ievērotas, pārkāpjot Dieva baušļus; tie ir īsti velnišķīgi grēki, kas smagāki par citiem.

Tādēļ kristietim jāturas pretī šādām lietām un jāmācās, ka, ja arī viņš nevar ar lielu spēku apliecināt Mūsu Tēvs vārdus, viņam jāpārmet krusts un jādomā tā: pasargā mani, mīļais Dievs, no grēka pret Svēto Garu – ka neatkrītu no ticības un Tava Vārda, nekļūstu par turku, jūdu, mūku vai pāvesta svēto, kas ar savu viltus ticību, mācību un dzīvi vēršas pret šo Kristus brālību. pietiek, jau ar to, ka tik ilgi esam ticējuši un dzīvojuši pretēji šiem Kristus vārdiem; nu pienācis laiks lūgt Dievu, lai Viņš dara mūsu ticību stipru un drošu. Jo, ja tā mums ir, tad esam dziedināti un izglābti no grēka, nāves un elles, un spējam izvērtēt visus citus garus, visus maldus, atpazīt krāpšanu un viltus ticību, un teikt spriedumu: kas uzvelk kapuci un liek sevi apcirpt, domādams ar šiem darbiem kļūt svēts, vai arī ar naudas palīdzību cenšas iekļūt mūku brālībā, tas ir traks, nesaprātīgs ģeķis, jā, akls, nožēlojams, nelaimīgs, bezcerīgs cilvēks. Kurš nomoka pats sevi ar ilgu gavēšanu un miesas mērdēšanu, kā to dara kartēzieši vai turku svētie, tas ir jau nošķīries no Dieva un Kristus, pazudis un nolemts ellei. Jo visi šie darbi nav nekas cits, kā Dieva zaimošana un pretošanās mīļajai Kristus Debesu brālībai; viņi gan var daudz lūgt un lasīt, taču, kā Jesaja saka 29: 13: “Šī tauta Man tuvojas tikai ar savu muti,” Nāk baznīcā, kur Manu acu priekšā dzied un skandina, “bet ar savu sirdi ir tālu nost no Manis.” Kā tev šķiet – kā Dievam patīk šādi svētie, kuri ārēji izturas tā, it kā būtu īsti Dieva bērni, lasa un dzied Evaņģēliju, runā visskaistākos vārdus, rīko lieliskas Lieldienu svinības un procesijas ar karogiem un svecēm, tomēr nemaz neuzskata par vajadzīgu saprast šos vārdus, nedz ticēt tiem, bet vēl cīnās pret Evaņģēliju ar visu savu mācību un dzīvi.

Jo, ja viņi Kristus vārdus saprastu un tiem ticētu, tad nepaliktu pie savas mūku kārtas un cilvēku sagudrotajām blēņām, bet samītu kājām savas kapuces un auklas, sacīdami: mēs kaunamies šīs negantās, apkaunojošās brālības dēļ! Lai iet pie velna visi, kas domā ko mācīt pret manu ticību un Mūsu Tēvs lūgšanu; tie nav tā vērti, lai tos pieminētu un par tiem domātu. Gluži kā Sv. Pāvils Fil. 3: 5 u. t. saka bargu spriedumu par savu svēto dzīvi jūdu ticībā. Es biju – viņš saka – dievbijīgs, nevainojams cilvēks – vērtējot pēc Dieva Bauslības, nevis pēc cilvēku izdomātām blēņām; bet kad atzinu Kristu, es sāku uzskatīt savu Bauslības taisnību par kaunu, jā, nevien par kaunu, bet par netīrumiem un mēsliem. Es biju domājis, ka esmu izcils svētais, ka esmu stingri un uzcītīgi pildījis Bauslības prasības, un uzskatīju šādu taisnību par savu lielāko dārgumu un ieguvumu; taču, izdzirdējis par Kunga Kristus brālību un mantojumu, uzreiz atmetu augstprātību un lepošanos ar savu taisnību, un nu man tā derdzas tik ļoti, ka negribas par to ne domāt.

Redzi, tā apustulis slavē taisnību, kuru mums atnes Kristus brālība – viņš noniecina un nicina visu cilvēka dzīvi un svētumu, pat to, kas tajā ir pats labākais un tiek darīts, pildot Dieva baušļus (kam tomēr ir jātiek pildītiem, jo uz zemes nav nekā labāka un slavējamāka par tiem). Jo, tā kā tie visi vēl ir tikai mūsu pašu darbi un dzīve, tie nevar tikt slavēti un godāti tā, it kā spētu darīt mūs par Dieva bērniem, sniegt grēku piedošanu un mūžīgo dzīvību. Tas panākams vienīgi, uzklausot šo Kristus Vārdu, kas tev saka: labrīt, mīļais brāli! Manī ir uzvarēts tavs grēks un nāve, jo tas, ko esmu darījis, ir darīts tavā labā.

Šie vārdi rada lepnumu ar kādu Sv. Pāvils 1.Kor.15:55 stājas pretī grēkam un nāvei, sacīdams: “Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis?” Itin kā viņš teiktu: senāk jūs bijāt niknākie ienaidnieki, no kuriem baidījās ikviens cilvēks, lai cik svēts un dievbijīgs viņš būtu – visi drebēja un krita izmisumā jūsu vaiga priekšā. Bet kur jūs esat tagad? Kā gan tas nākas, ka esmu jūs pavisam pazaudējis? Ak – apustulis saka – tas viss ir aprīts, pilnīgi noslīcināts uzvarā. Bet kur ir šī uzvara jeb – no kurienes tā nāk? Un 57. pantā viņš saka: “Paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.”

Tas ir brīnišķīgs, liels mierinājums, ko nevar saņemt neviens cits, tikai ticība, ar kādu ticējis Sv. Pāvils – lai arī viņš pats sūdzas, ka netic tik stipri, kā vēlētos; bet ticība viņam noteikti ir, un tā spēj viņu uzturēt velna dusmu un viņa varas priekšā. Ja mēs nespējam šādi pastāvēt un vēl arvien baidāmies no nāves un elles, – tā ir zīme, ka ticības mūsos vēl ir pārāk maz. Tādēļ mums vēl jo vairāk ir pamats piesaukt un lūgt Dievu, ņemt palīgā arī mūsu brāļu lūgšanas, ar katru dienu vairāk uzņemt Vārdu savās sirdīs, līdz arī mēs kaut daļēji iegūtu šādu mierinājumu.

Mūsu pretinieki var smieties un izzobot mūs par to, ka nezinām un nemācām neko citu, kā vien mūsu ticību; tie kliedz, ka vajagot pacelties augstāk un darīt vairāk. Bet mums pietiek ar ticību vien – pārējais var nākt vēlāk. Jo ticība ir pati galvenā un nepieciešamākā lieta, par kuru viņiem nekas nav zināms – tie nezina, kā atbrīvoties no grēka, nāves un elles biediem un iemantot priecīgu sirdsapziņu Dieva priekšā, lai varētu patiesi un no visas sirds teikt Mūsu Tēvs lūgšanas vārdus. Un, kur tas nav izdarāms, tur viss pārējais būs veltīgi – kaut arī cilvēks ar darbiem nomocītu sevi līdz nāvei. Bet, tā kā mums visiem vēl pietrūkst šī ticības spēka, mums nav jākaunas, ka to vēl mācāmies un izturamies pret šādu ticības mācīšanos kā pret dienišķo maizi, piesaukdami Dievu, lūgdami Viņa spēku un palīdzību, Āmen!

---

[1] – kalands – brālība, kura sapulcējās ik mēnesi kalandā – mēneša pirmajā dienā; pamazām šāda pulcēšanās izlaidības pilno dzīru dēļ izvērtās par tiešām lielisku dievbijības paraugu.