Šķiet, ka baznīcas izaugsmes principi tomēr nedarbojas

Pēc visas skaļās dižošanās ar Baznīcas izaugsmes kustības “zinātniskajām” metodēm izbrīnu rada Pītera Vāgnera izteiktais secinājums: “Es nedomāju, ka mūsu izstrādātajos baznīcas izaugsmes principos vai mūsu izmantotajās evaņģelizācijas metodēs būtu kaut kas principiāli nepareizs. Tomēr šķiet, ka tie nedarbojas.”

Pie tam, kā viņš atzīst, šī kļūme būtu pārvarama nevis, izmantojot vēl vairāk metožu, bet gan ar teoloģisku saturu, šajā gadījumā – ar jaunpentakostālismu: “Šodien baznīcas izaugsmes nākotne ir atkarīga no tās prasmes peldēt uz Svētā Gara trešā viļņa.” Ar “trešo vilni” (par pirmo un otro vilni uzskatot pentakostālismu un harismātisko kustību) Vāgners saprot vispārējo atvērtību dažādām zīmēm un brīnumiem, tai skaitā arī “pravietošanai” un brīnumainām dziedināšanām, kura evaņģelikāļu baznīcās aizsākusies apmēram 1980. gadā. Uzskatot mūsdienās notiekošos brīnumus par pierādījumu tam, ka Dievs atbalsta misijas darbu, Vāgners nu ir kļuvis par principa “evaņģelizācija ar spēku” aizstāvi.

Tomēr, ja ir taisnība, ka “pastāv tikai divi iedarbīgi cēloņi: Svētais Gars un Dieva vārds, kas ir Svētā Gara instruments, ar ko Viņš panāk cilvēka atgriešanos”, tad paveras pavisam cita aina. Pirmkārt, pat tie baznīcas izaugsmes principi, kas būtu izmantojumi, ir samērā nenozīmīgi. Citiem vārdiem sakot, spēja uzturēt un vadīt sarunu var sludinātājam palīdzēt nenovirzīties no tēmas nevajadzīgā pļāpāšanā. Šādām spējām ir sava pakārtota nozīme. Taču to nozīme nav absolūta. Cilvēku pie Dieva ved tikai Evaņģēlijs pats, nevis sludinātāja izskats, personīgās īpašības vai viņa lietotie paņēmieni.

Otrkārt, Evaņģēlijs jau pats par sevi ir pilnīgs, pabeigts un spēcīgs, un nav vajadzīgas nekādas zīmes un brīnumi, kas to padarītu par “pilno Evaņģēliju”. Skaidri sludināts Evaņģēlijs un pareizi izdalīti sakramenti – tas ir pilns Evaņģēlijs. “Evaņģelizācijas ar spēku” atkarība no brīnumainām dziedināšanām ir pievēršanās pseidoevaņģēlijam, kam Dievs nav devis nekādas garantijas. Tā ir aplamās godības teoloģijas likšana patiesās krusta teoloģijas vietā. “Lielākajiem darbiem” (Jņ.14:12), ko Tas Kungs ir apsolījis savai baznīcai, ir jāatšķiras pēc būtības, nevis tikai pēc apmēriem. Tādi ir svētie sakramenti. Tādējādi Kristība dāvā brīnišķīgāku un labāku dzīvi par to, kurā uz laiku atgriezās Lācars (Jņ. 11). Un dievišķais Svētā Vakarēdiena mielasts ir kaut kas nesalīdzināmi lielāks pat par brīnišķi pavairotajām miežu maizēm un zivīm (Jņ. 6)! Kad baznīca šķiet pilnīgi nespēcīga un tai nav nekā, uz ko paļauties, kā vien dievišķais Evaņģēlija spēks, tā atrod bagātīgu avotu Tajā, kura spēks nespēkā varens parādās (2.Kor.12:9; sal. 1.Kor.1.–2.nod.).

Godības un labklājības teoloģija drīz vien noved bīstami tuvu New Age okultismam. Lūk, kādu cieņu Vāgners izrāda Roberta Šullera “iespēju domāšanai”:

Patiesībā iespēju domāšana varētu būt sinonīms tam, ko Bībele sauc par “ticību”. Šullera iespēju domāšanas definīcija ir “Dieva doto iztēles spēju maksimāla izmantošana, lai iztēlotos iespējamos ceļus, pa kuriem būtu sasniedzams vēlamais rezultāts”. Viņš ir pārliecināts, ka “pozitīvās domāšanas spēks ir vislielākais spēks pasaulē”.

Tas ir tas pats Šullers, kurš kļuvis pazīstams ar savu pašpārliecinātību un kuram patīk sevi dēvēt
par reformācijas “reakcionāru”. Viņa “pozitīvās domāšanas spēks”, jēdziens, ko viņš mantojis no sava skolotāja Normana Vincenta Pīla, ir nevis ticība, bet gan tieši pretēji – stūrgalvība un pašpārliecinātība. Atšķirībā no maģijas ticības lūgšana ir: “..ne mans, bet Tavs prāts lai notiek” (Lk.22:42). Patvaļīgu “vīziju” un “vizionārisma” veicināšana ir godības teoloģijas sastāvdaļa un stipri atgādina New Age “radošo vizualizāciju”.