Šķīsta sirds
“Radi manī, ak Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu!” (Ps.51:12)
No savas pieredzes mēs zinām, ka tas, kas ir netīrs, atkal var tapt tīrs. Netīras drēbes var izmazgāt tīras, un arī netīras rokas var noskalot. Bet kā ir ar sirdi?
No latviešu literatūras mēs labi pazīstam mūsu pašu tautiešu tiekšanos pēc “skaidras, tīras sirds”, bez kuras nevar iztikt neviens kārtīgs un godīgs cilvēks. Bet kā tik pie šādas sirds? Kas spēj šķīstīt jeb mazgāt sirdi? (Protams, kad runājam par sirdi, mēs nedomājam konkrēto ķermeņa daļu, bet gan vairāk abstrakti - cilvēka sirdsapziņu un morālo, intelektuālo pusi) Neviens cilvēks pats nevar šķīstīt savu sirdi. Jo ikviena cilvēka sirdī ir daudz ļauna.
Ne vienu reizi vien ir gadījies dzirdēt dažu labu apgalvojam, ka ikviens cilvēks jau pēc savas būtības ir labs, viņam tikai esot jāielūkojas dziļāk savā sirdī un viņš tur atradīs savu labo “es”, un pārstās darīt ļaunu. Taču Kristus apgalvo ko citu par cilvēka sirdi: “Jo no sirds iziet ļaunas domas, slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi.” (Mt.15:18)
Tikai un vienīgi Dievs var šķīstīt cilvēka sirdi. Lai tas varētu notikt, ir nepieciešama jaunradīšana. Tāpēc ir šī lūgšana: Radi manī, ak Dievs, šķīstu sirdi! Šī sirds, tēlaini runājot, ir jārada no jauna, un tikai tad tā var kļūt šķīsta un tīra. Vārds “radīt”, kas izmantots šajā psalmā, nozīmē to pašu, ko Radīšanas stāstā, kad Dievs radīja debesis, zemi, cilvēkus, zvērus un visu, kas ir. Proti tas ir Dievs, kas rada šķīstu sirdi, neviens cits nav spējīgs to paveikt.
Kā tas notiek? Kā top radīta šķīsta sirds? Bībele saka, ka sirds šķīstīšana notiek caur ticību (Ap.d.15:9) Ticība mūs savieno ar Dieva Dēlu Jēzu un visu Viņa žēlastību. Caur ticību mūsu sirdsapziņa tiek šķīstīta un mazgāta, saņemot grēku piedošanu Jēzus dēļ. Caur ticību Jēzus taisnība kļūst par mūsu taisnību. Kopā ar Viņu mūsu sirdis ir šķīstas un taisnas Dieva priekšā.
Kad kļūstam ticīgi, mūsu sirdīs darbojas Dieva Gars. Gars iededz mūsos jaunu gaismu un labo gribu. Jaunā sirds netiecas pēc grēka, bet gan bēg no tā. Tā ir iemīlējusi Dievu un tāpēc bēdājas, skumst par saviem pārkāpumiem. Šādā sirdī mājo Dieva Gars, un tā nav lepna un patmlīga, bet pateicīga un pazemīga Dieva priekšā.
Tomēr nevajag iedomāties, ka kristieša sirds ir kļuvusi pilnīgi bezgrēcīga, un tai nav vairs nekādu vājību, kļūdu un nepilnību. Mūsu dzīve nekad šai pasaulē nebūs pilnīga un šķīsta. Pilnība būs tikai Debesīs, kad būsim līdzīgi Jēzum. Bet šai pasaulē šķīsta ir tā sirds, kas bīstas no grēka un mīl Dievu.
Šādai ticīgai sirdij ir jāatjaunojas ik dienas. Tādēļ mums jālūdz ik dienas: atjauno manī pastāvīgu garu! Tas nozīmē aizvien nožēlot savus grēkus un ticēt Jēzus piedošanai. Tas nozīmē aizvien dzīvot Viņa tuvumā ticībā un paļāvībā.
Ieskaties