Slavēt Dievu neatkarīgi no apstākļiem

“Teiciet To Kungu, visi Viņa darbi visās Viņa valstības malās! Teici To Kungu, mana dvēsele!” [Ps.103:22]

Cilvēki, kuriem nav ticības sirdī, brīnās, kad viņiem tiek prasīts slavēt Dievu par gadu, kas jau ir pagājis. Galu galā viņi ir laimīgi un atviegloti, ka ir pārvarējuši šo gadu ar tām pūlēm un maldīgajām cerībām, kas bija tajā jāpiedzīvo. Tomēr viņi ir vēl vairāk pārsteigti, kad tiek ieteikts slavēt Dievu jau iepriekš par nākamo gadu. Viņi atbild: “Kāpēc man slavēt Dievu, ja es nevaru zināt, kas mani sagaidīs jaunajā gadā? Kas var zināt, vai es tajā laikā būšu slims vai vesels, bagātāks vai nabags, dzīvs vai miris? Vai es piedzīvošu vairāk laba vai vairāk ļaunuma, vairāk prieka vai vairāk ciešanu?”

Ticīgs kristietis nevar ieskatīties nākotnē vairāk kā pasaules bērns, bet kristietis var ieskatīties Dieva Vārdā, kas ir kā teleskops viņa Debesu Tēva sirdī, un tur viņš var lasīt savu nākotni. Svētie Raksti aicina viņu slavēt Dievu neatkarīgi no apstākļiem. Viņš nezina, vai jaunajā gadā būs nabadzīgāks vai bagātāks, taču viņš zina, ka viņam netrūks nekā no tā, kas būs vajadzīgs, jo Dievs saka Savā Vārdā: “Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” [Mt.6:31-33]

Turklāt kristietis nevar zināt, vai jaunajā gadā viņš piedzīvos vairāk ciešanu kā prieka, taču viņš zina, ka viņam ir Dievs, kas ir viņa Tēvs. Bez Viņa gribas ar viņu nekas nevar notikt; Dievs no mūžības izsvēra viņa ciešanas un priekus. Dievs ir vadonis, kas viņu tur pie labās rokas un vadīs saskaņā ar Savu padomu. Dievs ir Savu ticīgo sargs, kurš ne snauž, ne guļ, pievēršot tiem Savas acis, kad tie ir aizvēruši savas.

Bet lielākais mierinājums ticīgajam kristietim ir tas, ka viņa Dievs vienlaikus ir arī viņa žēlsirdīgais Glābējs, kas vēlas viņu glābt. Lai kas ar viņu notiktu jaunajā gadā, Dievam priekš viņa ir miera plāns. Dievs viņam nekad nenovēl ļaunu. Viss — veselība vai slimība, slava vai negods, ciešanas vai prieks — vedīs viņu pie pestīšanas un kalpos viņam vislabākajā veidā. Lai kādu nastu Dievs viņam uzliktu, Viņš arī palīdzēs viņam to nest.

Neviens kristietis nezina, kādi kārdinājumi un ticības pārbaudījumi viņu sagaida jaunajā gadā. Bet viņš zina, ka, lai cik vāja viņa ticība būtu, Dievs nenodzēsīs kvēlojošu dakti un nesalauzīs ielūzušu niedri. Lai gan cilvēka sirds ir nepastāvīga, Dieva žēlastības derība ir mūžīgi nemainīga: “Lai arī kalni atkāptos un pakalni sakustētos, bet Mana žēlastība neatkāpsies no tevis un Mana miera derība nešķobīsies.” [Jes.54:10] Lai gan kristietis var reizēm nonākt izmisumā savas nelokāmības dēļ, viņš zina, ka Dievs vēlas pēdējā dienā pabeigt labo darbu, ko Viņš viņā ir iesācis. Glābējs saka: “Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko. Un Es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas.” [Jņ.10:27-28]

Visbeidzot, lai gan kristietis nevar zināt, vai viņš nomirs jaunajā gadā, tomēr viņš zina, ka “neviens mūsu starpā nedzīvo sev pašam, un neviens nemirst sev pašam. Jo, ja dzīvojam, dzīvojam savam Kungam un, ja mirstam, mirstam savam Kungam. Tātad, vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam savam Kungam” [Rom.14:7-8]. Ja viņš dzīvos, tad viņš dzīvos ticībā un redzēs Tā Kunga labestību dzīvo zemē. Un, ja viņš nomirs, viņš mirs, samierināts ar Dievu, un viņa nāve būs visu bēdu beigas un mūžīgās godības sākums.

Tāpēc, uzticamais kristiet, nestājies nākotnes priekšā tā, it kā tā būtu slēgta pasaule, par kuru tu neko nevari zināt, tas ir, vai tu tajā atradīsi labu vai ļaunu. Tev ir jāzin, ka, lai kāds būtu ceļš, pa kuru Dievs tevi vedīs – pa kalniem vai ielejām, caur puķēm vai pāri ērkšķiem, pa akmeņainu reljefu vai līdzenu zemi, cauri tumsai vai gaismai, ilgu vai īsu brīdi – tas vedīs caur žēlastības valstību, un tās mērķis ir pestīšana.