Slēgtais vai atvērtais Vakarēdiens?
Mūsdienās vārdam “slēgts” dažkārt tiek piešķirta slikta, negatīva pieskaņa (kādas šim vārdam nemaz nav) salīdzinājumā ar vārdu “atvērts”.
Vispirms tā laikam būs no mūsdienu fizikas patapinātā un uz socioloģiju attiecinātā doma, ka visas slēgtās sistēmas ir nolemtas sabrukumam, bet atvērtās – attīstībai un progresam. Tomēr tas, kas varētu būt patiess fizikas jomā un kaut kādā mērā varbūt arī socioloģijā, ne vienmēr (vai pat gandrīz nekad) būs attiecināms uz kristīgo mācību. Tā, piemēram, vārds “slēgts” ir neatņemama daļa mācībai par Svēto Vakarēdienu. Aizstājot to ar vārdu “atvērts”, Vakarēdiens un tā īpašā kopība, ko sauc par baznīcu jeb Kristus mistisko miesu, zūd, pārvēršoties neskaidrā reliģiskā apvienībā.
SLĒGTS, NOŠĶIRTS, SVĒTS
Vecās Derības Dieva tauta bija slēgta, nošķirta jeb Dievam svētīta kopība, kuras īpašajos svētkos Pashā nebija atļauts piedalīties “nevienam svešiniekam”. Tas kļuva iespējams tikai tad, kad caur apgraizīšanu svešais bija piepulcināts Dieva tautai (2.Moz. 43–48). Arī jaunais Israēls jeb Jaunās Derības Dieva tauta sevi saprata kā īpašu Dievam nošķirtu, slēgtu kopību: “Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgiem. Jo kāda daļa ir taisnībai ar netaisnību? Kas ir gaismai kopējs ar tumsību? Kā Kristus savienojams ar Beliaru, vai ir kāda daļa ticīgajam ar neticīgo? Kas kopējs ir Dieva namam ar elkiem? Jo jūs esat dzīvā Dieva nams, kā Dievs ir sacījis: Es viņos gribu mājot un viņu starpā staigāt, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mani ļaudis. Tāpēc aizeita no viņu vidus un nošķirieties no tiem, saka Tas Kungs, un neaiztieciet neko, kas ir nešķīsts, tad Es jūs pieņemšu. Tad Es būšu jums par Tēvu, un jūs būsit Man par dēliem un meitām, saka Tas Kungs, Visuvaldītājs.” (2.Kor. 6:14–18) Šī slēgtā kopība pulcējās ap Altāra Sakramentu: “Svētības biķeris, ko mēs svētījam, vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm? Maize, ko laužam, vai tā nav savienošanās ar Kristus miesu? Jo, kā ir viena maize, tā mēs daudzi esam viena miesa, jo mēs visi esam šīs vienas maizes dalībnieki.” (1.Kor. 10:16–17) Šie Pāvila vārdi liecina, ka Altāra Sakramenta vienība vienlaikus bija arī baznīcas vienība. Tieši tāpat kā Dieva tauta bija nošķirta no visa, kas nesvēts, tā arī Vakarēdiena svinības bija slēgtas ikvienam, kas nebija svētīts Svētajā Kristībā un Absolūcijā un apliecinājis kopīgo ticību.
Vārds “slēgts”, protams, attiecas uz durvīm, un tas atsauc atmiņā pirmo baznīcas svētdienu, “kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm” un Tas Kungs nāca pie savējiem caur aizslēgtām durvīm (Jņ. 20:19). Tieši to pašu par durvīm mēs lasām Jāņa evaņģēlijā attiecībā uz otro baznīcas svētdienu: “Un pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā un arī Toms pie viņiem. Un durvis bija aizslēgtas.” (Jņ. 20:26) Dramatiskā veidā slēgtās durvis parādās Jēzus līdzībā par desmit jaunavām. Kad muļķa jaunavas bija aizgājušas pirkt eļļu saviem lukturiem, “nāca līgavainis, un, kas bija gatavas, iegāja ar viņu kāzās, un durvis aizslēdza” (Mt.25:10). Tā kā Svētais Vakarēdiens ir mesiānisks mielasts – Jēra kāzu mielasts, tad līdzība par desmit jaunavām, protams, tieši sasaucas arī ar Vakarēdiena mielastu. Ļoti līdzīgs pēc satura ir arī Lūkas evaņģēlijā Kristus mudinājums kristiešiem ieiet pa šaurajiem vārtiem. Kristus saka: “Ja jūs tikai pēc tam, kad nama Kungs būs cēlies un durvis aizslēdzis, nostāsities ārā un klauvēsit pie durvīm, sacīdami: Kungs, atver mums, – Viņš atbildēs jums: Es nezinu, no kurienes jūs esat!” (Lk.13:25) Un tā durvis, kas ved pie Vakarēdiena mielasta, ir slēgtas. Lai iekļūtu pa šīm durvīm ir vajadzīga atslēga.
ATSLĒGA, KAS ATVER SLĒGTĀS DURVIS
Pirmo reizi par atslēgām mēs dzirdam Mateja evaņģēlija 16. nodaļā, kur tās tiek apsolītas Pēterim saistībā ar viņa apliecinājumu, ka Jēzus ir Kristus. Otro reizi jau augšāmceltais Kungs, ienācis caur slēgtām durvīm, atslēgas pasniedz visai baznīcai (Jņ. 20:22–23). Mēs nevaram neievērot dziļo simbolismu, kas šeit atklājas – durvis ir slēgtas, tiek dotas atslēgas – vara paturēt un piedot grēkus, tātad aizslēgt un atslēgt durvis uz mesiānisko mielastu. To pašu liecina arī Jēzus vārdi Jāņa atklāsmes grāmatā: “Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.” (Jņ. atkl. 3:20) Lai gan šis Atklāsmes grāmatas teksts nerunā tieši par Vakarēdienu, tas skaidri rāda, ka pie kopības ar Kristu ved atgriešanās no grēkiem. Atslēgas, kas atraisa no grēka un atslēdz durvis uz Vakarēdienu un svēto kopību ir tās pašas, ko savās rokās tur augšāmceltais Kungs: “Es esmu Pirmais un Pēdējais un Dzīvais. Es biju miris un, redzi, Es esmu dzīvs mūžu mūžam, un Man ir nāves un elles atslēgas.” (Jņ. atkl. 1:17–18) Šie Svēto Rakstu vārdi liecina, ka ceļš pie Vakarēdiena ved caur Svēto Kristību, grēksūdzi un Absolūciju – atgriešanos no grēkiem un ticību piedošanai.
Iepriekš minētie Jaunās Derības norādījumi pirmajā mums pieejamajā ārpusbībeles dokumentā “Divpadsmit apustuļu mācībā” (Didache), kas datējams ar 1. gs. beigām, tika apkopoti vienā īsā liturģiskā formulā: “Tas, kurš ir svēts, lai nāk; tas, kurš nav, lai atgriežas.” Vakarēdiena saņemšanai Didache noteikta šāda kārtība: Pirmkārt – “..neviens lai neēd un nedzer no jūsu pateicības mielasta, izņemot tos, kas kristīti Tā Kunga vārdā. Jo Tas Kungs par to ir sacījis: Jums nebūs svētumu mest suņiem priekšā.” Otrkārt – “..kad jūs Tā Kunga dienā esat sapulcējušies, tad lauziet maizi un pateicieties pēc tam, kad esat izsūdzējuši savus grēkus, lai jūsu upuris būtu šķīsts. Bet ikviens, kas ar saviem ticības biedriem atrodas strīdā, lai nenāk kopā ar jums, kamēr tie nav izlīguši, jo caur to jūsu upuris būtu nesvēts.” Nedaudz vēlāk tapušā dokumentā “Apustuliskajā konstitūcijā” noteikts, ka “neviens katehumens, nedz klausītājs, nedz neticīgais, nedz citādi mācošs (ķeceris)” nedrīkst būt klātesošs pie Vakarēdiena. Kā liecina šīs pats dokuments, Antiohijas liturģijā diakons pirms Vakarēdiena svinībām arvien brīdinoši sauca: “Svētās lietas svētajiem!” Draudze uz šo diakona saucienu atbildēja ar vārdiem: “Viens ir svēts, Viens ir mūsu Kungs, Jēzus Kristus Dievam Tēvam par godu,” tā apliecinot, ka draudzes svētums nāk no Tā Kunga. Ikvienam, kas nebija šo svētumu saņēmis un apliecinājis, bija jādodas prom. Visi senie liturģiskie teksti apraksta altāra vienības robežas. Kā atbalss no senajiem laikiem Austrumu baznīcā pirms ticības apliecināšanas vēl joprojām skan diakona sauciens: “Durvis! Durvis!” Ar šo saucienu sākas liturģijas daļa ticīgajiem – tiem, kas aicināti pie Vakarēdiena. Šis liturģiskais sauciens tiešā veidā sasaucas ar iepriekšminētajiem Jaunās Derības tekstiem. H. Zasse norāda: “Tas, ka visas grieķu baznīcas senās liturģijas ietver šo saucienu, caur kuru ap Vakarēdienu tiek celts žogs, liecina par to, ka tā ir ļoti sena tradīcija.” Vēlāk 8. gs. Damaskas Jānis savā darbā “De fide orthodoxa” senās baznīcas nostādni formulē šādi: “Mēs visiem spēkiem sargāsimies, lai nedz pieņemtu komūniju no herētiķiem, nedz arī to sniegtu viņiem.”
Nav šaubu, ka šāda Vakarēdiena prakse sniedzas atpakaļ līdz pašiem baznīcas pirmsākumiem. Jaunajā Derībā mēs lasām, ka svētie, kas aicināti saņemt svētās lietas – Kristus miesu un asinis – tiek apzīmogoti ar svēto skūpstu. “Sveicinieties savā starpā ar svēto skūpstu,” Pāvils pamāca korintiešus 1. un 2. vēstules korintiešiem beigās. To pašu lasām Pāvila 1. un 2. vēstules tesaloniķiešiem, arī vēstules romiešiem un Pētera 1. vēstules beigās. Šīs vēstules tika lasītas dievkalpojumā draudzes priekšā. Tūdaļ pēc vēstuļu nolasīšanas svinēja Svēto Vakarēdienu. Tikai tie, kas saņēma svēto skūpstu, bija aicināti saņemt Svēto Vakarēdienu. Mūsu dienās mēs varam nožēlot, ka šī liturģiskā tradīcija ir zudusi, tajā pašā laikā saprotot, ka tam ir pamatoti iemesli. Tagad svētā skūpsta vietā stājušies lūgšanas “Mūsu Tēvs” vārdi: “Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem,” kā arī liturģijas vārdi: “Tā Kunga miers ir ar jums visiem.” Tie liecina, ka pirms Vakarēdiena saņemšanas miers ir nodibināts visu komunikantu starpā. Kā pareizi norāda Normans Neigels, atsevišķās sirsnības izpausmes apkampjoties, skūpstoties utt., kas vērojamas dažās mūsdienu draudzēs, tikai sadrumstalo, sarausta liturģiju. Jo, izceļot priekšplānā cilvēciskās aktivitātes, tiek aizmirts tas, kas bija skaidri zināms un simboliski tika apliecināts senās baznīcas laikā, proti, ka miers nav kaut kas, ko mēs darām, radām un panākam, bet miers starp komunikantiem nāk no altāra, no Tā Kunga. Tādēļ pareiza mūsu liturģijas vārdu izpratne: “Tā Kunga miers ir ar jums visiem,” kas seko pēc Vakarēdiena elementu svētīšanas, ir daudz labāka par jebkuru mākslīgu senbaznīcas liturģisko norišu atdarināšanu. Tas ir tā vēl jo vairāk tādēļ, ka šīs norises un formulas vairs netiek pareizi saprastas un tiek lietotas pat pret to sākotnējo jēgu.
Pāvila vēstulēs tūlīt pēc svētā skūpsta seko arī brīdinājums no šķeltniekiem un ķeceriem, kam Vakarēdiena kopība ir liegta (Rom. 16:16; 1.Kor. 16:20–22). Tas tādēļ, ka “baznīcas vienība, visdziļākā un intīmākā vienība, kāda pastāv, prasa nelokāmu norobežošanos no ķecerības (1.Jņ. 4:1–7; 2.Jņ.9; 2.Kor.6:14), un tādēļ, ka tā vienlaikus ir gan vienība starp ticīgajiem, gan vienība ar trīsvienīgo Dievu (1.Jņ.1:3). Un atdalīšanās būtības izpausme ir Vakarēdiena saņemšanā un nesaņemšanā. Kanoniskā pamatlikuma pamataksioma, ka nevar pastāvēt nekāda “sakramentāla vienība ar ķeceriem”, nāk tieši no agrīnās baznīcas, un tās dogmatiskās saknes rodamas Jaunajā Derībā.” (H. Zasse) Slēgtais Dievgalds tādējādi ir neatņemama Svētā Vakarēdiena mācības daļa, kas pastāv tik ilgi, cik pastāv pati mācība par Svēto Vakarēdienu. Tā kā Svētā Vakarēdiena kopība un baznīcas vienība savā būtībā ir viens un tas pats, tad izmaiņas Altāra Sakramenta svinēšanā norāda uz izmaiņām gan baznīcas, gan sakramentu izpratnē. Altāra Sakraments ir vieta, kur visi dogmatiskie izkropļojumi kļūst redzami vispirms. Tādējādi atvērtais Dievgalds kļūst par zīmi, kas liecina, ka maldu mācības ir sagrāvušas baznīcu un tās vienību.
Viss, ko es šajā rakstā saskatu ir viena liela nekonsekvence, no pirksta izsīsti attaisnojumi tā saucamajam “slēgtajam vakarēdienam”. Par vakarēdienu Pāvils rakstīja, ka KATRAM PAŠAM ir sevi jāpārbauda. Cita runa ir par no draudzes kopības izraidītiem atklātiem grēciniekiem un tādiem, kuri sagroza evaņģēliju pašos pamatos, ne tādiem, kuri vienās vai otrās lietās maldās vai ir ar nepilnīgu atziņu. Kuram no mums vispār ir tik pilnīgi pareiza atziņa visās lietās, ka nebūtu, kur piekasīties? Tad jau neviens nevar saņemt vakarēdienu. Tā lūk svētais vakarēdiens tādā izpratnē, ka nepielaiž pie tā citas konfesijas pārstāvjus ir nebibliska prakse, jo ar to jūs apgalvojat, ka tie ir bez pestīšanas. Pareiza izpratne par slēgto vakarēdienu ir tad, ja norobežojamies no atklātos grēkos esošiem un tādiem, kuri netic uz Jēzu Kristu. Bet ja kādās sekundārās lietās nav vienprātības, vai tas nozīmē, ka tie, kas domā citādi, bet tai pat laikā ir Dieva bērni, ir atstumjami no Kristus miesas un asinīm?
Jau 1. Kor. 11:2 Pāvils slavēja korintiešus par to, ka tie saglabājuši viņa mācītās Evaņģēlija tradīcijas. Taču viņš nekavējoties piebilda, ka sievietes nedrīkstētu lielīties ar savu brīvību Kristū, atsakoties no galvas segu lietošanas dievkalpojuma laikā (11:3-16). Tagad, uzsākot jaunu tematu, viņam ir jākļūst vēl bargākam. Korintiešu uzvedībā kopīgajos mielastos, saistītajos ar Svēto Vakarēdienu, nav pilnīgi nekā slavējama. Viņu sanāksmes nav pamācošas, bet gan draudzei kaitīgas. Tādējādi Pāvilam nākas tos norāt un pamācīt kā šie pārkāpumi labojami. Šajā brīdī mums vēl netiek teikts, kādas būs viņa pavēles. Vispirms apustulim ir jāizskaidro, par ko īsti viņš ir norūpējies. Taču pantā 11:28 viņš pavēl: „Lai cilvēks pats sevi pārbauda ..”. Bet pantos 11:33-34 seko pavēles: „Kad jūs sanākat uz mielastu, tad gaidait cits uz citu. Ja kas ir izsalcis, lai paēd mājās”.
Pāvils ir dzirdējis, ka korintiešu sapulcēs notiek šķelšanās (11:18). Iespējams, ka šādas ziņas, tāpat kā iepriekšējo informāciju, Pāvils ir saņēmis no Hloes ļaudīm (1:10-12), vai arī no trīs Korintas pārstāvjiem (Stefana, Fortunata un Ahaika, 16:17). Šķiet, ka šķelšanās, par kuru šie ļaudis bija norūpējušies un sūdzējās apustulim, bija cita veida, nekā pieminētā pantos 1:10-12, kur teikts, ka ļaudis pēc pašu iegribas apvienojās ap vienu draudzes vadītāju, veidojot opozīciju citiem. Tur Pāvils pieminēja četrus grupējumus, kuru nesaskaņas, bez šaubām, atstāja negatīvu iespaidu uz draudzes dzīvi. Tagad, saistībā ar draudzes mielastiem, viņš piemin tikai divas grupas, „bagātos”, kuriem pārtikas ir diezgan un „nabagus”, kuri dodas projām neēduši (11:21).
Pāvila pirmais komentārs par notiekošo ir piesardzīgs: „Ko es pa daļai arī ticu” (11:18). Viņš ir pieredzējis mācītājs, kurš apzinās, ka ne jau visi ir vainojami tādā augstprātībā. Tāpēc viņš „nenosoda nevainīgos, lieto ļoti maigu izteicienu .. un viņa cilvēkmīlestību tas neietekmē”. Par spīti šīm bēdīgajām ziņām, viņā joprojām mājo mīlestība, kas „cer visu” (13:7).
Tomēr Pāvils zināmā mērā tic viņu sasniegušajām ziņām ne vien tāpēc, ka tās ir uzticamas liecības, bet arī dēļ savas izpratnes par apstākļiem, kādos pasaulē atrodas baznīca. Viņa teiktais pantā 11:19 veido paralēli Jēzus vārdiem: „Apgrēcībai gan jānāk. Bet vai tam cilvēkam, caur ko nāk apgrēcība!” (Mt. 18:7). Lai gan Pāvils iesāka šo vēstuli, nožēlojot šķelšanos Korintā un aicinot Dieva ļaudis uzturēt savu, Kristībā iegūto vienību Garā, viņš vienlaikus atzīst grupējumu rašanos kā bēdīgu neizbēgamību, kuras pamatā ir cilvēku egoisms un stūrgalvība. Šķeltnieciskums ir viens no Gal. 5:20 minētajiem „miesas darbiem”, un tiem, kas pieder Kristum, sava miesa ir jāsit krustā (Gal. 5:24).
Taču visvarenais Dievs var vērst šo ļaunumu par labu (salīdz. 1. Moz. 50:20; Rom. 8:28). laikam ritot, kļūst skaidrs, kuri ir pārbaudīti un patiesi ticīgi, un kuri ir tikai nemiera cēlēji, nodarbināti galvenokārt ar savām personīgajām interesēm. Savā otrajā vēstulē Pāvils aicina korintiešus:
Aiz šī pārbaudīšanas un atmešanas procesa slēpjas vēl viena, dziļāka, eshatoloģiska dimensija: „Bērniņi, ir pēdējā stunda” (1. Jņ. 2:18). Tagadējās šķelšanās, lai arī cik tās būtu sāpīgas un bēdīgas, tomēr neizbēgami pieder pie dievišķās, eshatoloģiskās drāmas, kas norisinās draudzē un kuras rezultātā daži nonāk Dieva tiesas priekšā (1. Kor. 11:29-30), bet citi, pierādījuši savas ticības pastāvību, var cerēt izvairīties no pēdējā soda (11:32). Pāvils jau iepriekš ir pieminējis šādu Pēdējo laiku pārbaudījumu (3:12-15), bet tagad viņš raksta, ka pārbaudīšanas process jau ir sācies.
No vēstīm par nesaticību draudzes sanāksmēs Pāvilam ir jāsecina, ka korintieši ir pilnībā aizmirsuši, ka viņu sapulcēšanās galvenais nolūks ir Svētā Vakarēdiena saņemšana (11:20). Viņu uzvedībā nemaz nav savienojama ar Vakarēdienu kā Tā Kunga svēto mantojumu un žēlastības pilno dāvanu Viņa ļaudīm. Galu galā, tieši tāpat kā ir tikai viena Kristība vienā miesā un vienā Garā (1:10-17; 12:13), tā nevar būt daudzi, katram grupējumam atšķirīgi, vakarēdieni. Ir iespējams tikai viens Vakarēdiens, kuru viens Kungs ir iestādījis visiem saviem kalpiem.
Ar savu egoismu un individuālismu korintieši iznīcināja Svētā Vakarēdiena svētumu. Viņu sapulču centrā vairs nebija „Tā Kunga vakarēdiens” (11:20), bet gan katra „savs paša vakarēdiens” (11:21).
Šķiet, ka Korintas draudzē Svētā Vakarēdiena celebrēšana sekoja kopīgajam mielastam ar nosaukumu ἀγάπη („mīlestības mielasts”; salīdz. Jūdas 12. un dažus 2. Pēt. 2:13 manuskriptus). Lai gan mēs nevaram droši zināt notikumu secību, taču liekas ticami, ka tieši tāpat kā Tas Kungs sākotnēji iedibināja savu Vakarēdienu kā Pashā mielasta noslēgumu un kulmināciju, tā arī agrīnie kristieši iesāka savas sapulces ar kopīgu mielastu, kura kulminācijas punkts bija Sakramenta celebrēšana.
Taču dažu korintiešu uzvedība kopīgajos mielastos padarīja visu celebrēšanu par izsmieklu (1. Kor. 11:21). Bagātākajiem draudzes locekļiem, kuri sagādāja lielāko daļu pārtikas, pietrūka pacietības un pieklājības sagaidīt strādniekus un vergus, kuri ieradās vēlākā vakara stundā. Tie mielastu notiesāja vieni paši. Līdz ar to tie zaudēja lielisku iespēju dalīties ar saviem mazāk pārtikušajiem brāļiem un māsām, paši bieži vien nododoties dzeršanai (11:21). Ierodoties nabagākajiem draudzes locekļiem, gandrīz nekas vai vispār nekas vairs nebija atlicis. Iespējams, ka nabagie palaida garām pat pašu Eiharistu.
Ingar, vai Tu domā, ka Vakarēdiens ir sile pie kuras var nākt cūkas? Un kā lai cūka uzzin, ka ir cūka?
Katrs taču var savā “pareizajā” draudzē lūgties, mācīties Rakstus un iet pie vakarēdiena.
Kādēļ būtu jālaužas pie citām draudzēm pie vakarēdiena, ja, piemēram, viņi netic Kristus klātbūtnei vakarēdienā, bet es ticu? Vai arī, ja es ēdu Kristus miesu, bet viņi nēsā apkārt un pielūdz?
Kas tad būs šajā gadījumā nepareizāk – iešana vai nepielaišana?
Ar cieņu,
gviclo