Slimības un ciešanas

Slimības ietekmē kristiešus tāpat kā visus citus cilvēkus. Tādēļ maldīgi ir ticēt, ka mēs varam lūgt Dievu atbrīvot mūs no slimībām un ciešanām vai arī, uzbrūkot slimībai, lūgt Viņu nekavējoties likvidēt šo ļaunumu, jo mēs taču esam Viņa bērni. Mēs noteikti drīkstam lūgt Dieva palīdzību, kā arī pilnīgu atveseļošanos, tomēr šādas lūgšanas jāizsaka tādā pašā garā, kādā Jēzus lūdza savu debesu Tēvu: “Mans Tēvs, ja šis biķeris nevar Man iet garām, lai nebūtu tas jādzer, tad lai notiek Tavs prāts” (Mt. 26:42).

Tas attiecas arī uz visa veida ciešanām, kuras mēs esam aicināti panest, un upuriem. Gan par ciešanām, gan upuriem var runāt virspusīgi un dot pārsteidzīgus solījumus par gatavību ciest un upurēties. Šādās situācijās var palīdzēt piemērs no apustuļa Pētera dzīves (Lk. 22:31-34). Mums jālūdz, lai Dievs mūs glābj no šāda pārsteidzīguma. Slimības, kārdinājumus, pārbaudījumus un ciešanas ir ļoti grūti izturēt ar uzspēlētu drosmi. Attieksmei jābūt pavisam citādai: situācija jāuztver pazemībā un ticībā. Ja mēs tā darīsim, grūtā brīdī Dievs mūs vadīs un mums palīdzēs tad, kad būs pienācis Viņa laiks. Izjūtas bieži ir pavisam pretējas drosmei: iespējams, mums šķitīs, ka vispār vairs nevaram izturēt. Šādos apstākļos gan vārdos, gan darbos Dieva atbilde ir vispiemērotākā: “Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās” (2. Kor. 12:9).

Ja slimība ir nedziedināma

Ir slimības, kuras uzskata par “nedziedināmām”, it īpaši tad, kad tās sasniedz noteiktu attīstības fāzi. Pašam slimības faktam klāt nāk citi smagi apstākļi. Pirmkārt, mums nav skaidru zināšanu, ko uzskatīt par “nedziedināmu”. Otrkārt, rodas jautājums, ko var stāstīt vai kas jāstāsta slimajam vai viņa tuvākajiem radiniekiem par slimības raksturu.

Vārdu “nedziedināms” jālieto uzmanīgi. Šajos gadījumos ir ļoti svarīgi uzmanīties, ko mēs sakām. Dažkārt cilvēki mirst ar ikdienišķu slimību, ko parasti var viegli izārstēt, kamēr ļoti slimi cilvēki atveseļojas, lai gan ārsti un radinieki jau atmetuši visas cerības. Tas pierāda, ka jebkurā brīdī mums jābūt gataviem gandrīz uz visu. Vispirms jau mums jāatzīst, ka mums nav varas pār dzīvi vai nāvi. Otrkārt, mums jāsaprot, ka tas, ko Dievs mums sūta, un tas, kam Viņš ļauj notikt, ir divas atšķirīgas lietas. Viņš nekad nesūta mums neko ļaunu, taču Viņš var atļaut ar mums notikt kaut kam tādam, kas var šķist grūti izturams vai pat ļauns. Šeit jāatceras, ka “tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu” (Rom. 8:28).

Ja kristietim ir tā sauktā “nedziedināmā slimība”, tā viņam var būt vienreizēja iespēja liecināt par savu ticību un cerību – Kristu, kas ir “apskaidrošanas cerība” (Kol. 1:27). Daudzi, arī neticīgie, būs pārsteigti, redzot izturību un laimi, ar kuru ciešanu piemeklētais kristietis raugās nākotnē. Tas nozīmē: “Visās šinīs lietās mēs pārpārim paliekam uzvarētāji Tā spēkā, kas mūs mīlējis” (Rom. 8:37).

Cits jautājums saistībā ar “nedziedināmām” slimībām ir par to, vai kristieši drīkst lūgt dievišķu iejaukšanos, lai dziedinātu slimību. Vārdi – “ticīga lūgšana izglābs slimo, un Tas Kungs viņu uzcels” (Jēk. 5:15) – noteikti ir patiesi, vienalga, vai slimais top dziedināts vai mirst ticībā. Šos vārdus nevar citēt pretstatā Jēzus vārdiem, kad Viņš māca par Dieva gribu: “Tavs prāts lai notiek.” Jebkuros apstākļos mūsu pazemībai ir jābūt divkāršai: pirmkārt, lūdzot Dieva palīdzību un žēlastību, un, ja Viņam tā patiks, slimnieka dziedināšanu, otrkārt, lūdzot Dievu dot slimajam svētītu aiziešanu un priecīgu ieiešanu debesīs, ja Dievam būs labpaticis aizsaukt viņu šajā brīdī.

“Ticības lūgšanu” nekad nedrīkst izmantot kā argumentu pret medikamentu lietošanu vai ārstēšanu slimnīcā, arī ne kā alternatīvu šādai ārstēšanai. Sektanti dažkārt māca un rīkojas šādi, un šī rīcība ir nodarījusi daudz ļauna kristīgajai baznīcai. Ticība un lūgšana nav alternatīvas ārstēšanai ar medikamentiem vai slimnīcā, jo Dievs pats mums ir devis šīs iespējas un metodes. Tāpēc neviens nevar mums liegt teikt “ticīgu lūgšanu” arī slimnīcu palātās un operāciju zālēs. To, ka kristieši var izmantot šīs metodes, kad vien iespējams, un tajā visā paļauties uz Dievu, un ļaut notikt Viņa prātam, jāuzskata par priekšrocību. Tas ir saskaņā ar apustuļa mudinājumu: “Pazemojieties apakš Dieva varenās rokas, lai viņš jūs paaugstinātu savā laikā. Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums” (1. Pēt. 5:6-7).