Sludināšanas uzdevums
Bībele mums skaidri parāda, kādai jābūt draudzes “vecaju”, “bīskapu” vai “superintendentu” kalpošanai draudzē. Viņiem jārunā Dieva Vārdi uzmundrināšanai, mācībai un celsmei.
Tātad pret tiem, kuri vēlas pildīt šādu amatu, tiek izvirzītas īpašas prasības. Viņiem ne tikai jābūt “tādiem, kas ticības noslēpumu glabā skaidrā sirdsapziņā” (1.Tim.3:9), bet arī jābūt “par priekšzīmi” (1.Pēt.5:3) savā kristīgajā dzīvē. Viņiem “jāsargā Dieva draudze, ko Viņš pats ar savām asinīm ieguvis par īpašumu”. (Ap.d.20:28) Īpaši viņiem jābūt “spējīgiem mācīt”, t. i., skaidri pasludināt Dieva Vārdu draudzes celsmei. (1.Tim.3:2)
Tātad mācītāja amats Dieva draudzē ir paša Dieva nolemts. Dieva Vārds to skaidri deklarē. Apliecības arī apstiprina, ka Dievs ir devis Baznīcai uzdevumu “sludināt Evaņģēliju un izdalīt sakramentus”.
Vīri, kas sludina Dieva Vārdu un izdala sakramentus, ir tādi paši “priesteri” kā citi ticīgie. Dieva priekšā mēs visi esam priesteri. Taču viņi ieņem Dieva noteiktu stāvokli draudzē; Svētais Gars viņus ir darījis par ganāmpulka ganiem. (Ap.d.20:28) Tāpēc viņu garīgā stāvokļa dēļ viņiem pienākas cieņa un gods. (1.Tim.5:17)
Baznīcai ir nepieciešams mācītāja amats. Tajā pat laikā Bībele māca, ka ikvienam ticīgajam ir tiesības un pienākums liecināt par Kristu vārdos un darbos pēc viņam piešķirtās Dieva žēlastības dāvanas.
Mācītāji (draudzes vadītāji) nedrīkst uzkundzēties “un valdīt pār viņiem piešķirto daļu, bet tiem jābūt par priekšzīmi ganāmpulkam”. (1.Pēt.5:3) Mācītājs ir draudzes kalps, nevis garīgais diktators. Mācītāja amats izriet no draudzes, nevis otrādi.
Ieskaties