Sociālistu un komunistu centieni ir pretrunā ar noteiktām kristietības doktrīnām

Mēs ne tikai neatrodam neko Svētajos Rakstos, kas aizstāvētu komunistisko sistēmu, bet Raksti māca pat tieši pretējo.

Pirmkārt, tas ir pretrunā ar Svēto Rakstu doktrīnu par privātīpašumu, kas ietverts septītajā bauslī. Septītais bauslis māca: “Tev nebūs zagt” un ar šiem vārdiem gāž visu komunisma sistēmu. Nepārprotiet mani. Ar to es nekādā gadījumā negribu pateikt, ka komunisti vēlas apzagt citus. Patiešām, viņi saka, gluži pretēji, ka bagātie ir zagļi, kā Prudons ir paziņojis:

Mantu īpašums ir zādzība.

Bet es teiktu tā: tikpat droši kā septītais bauslis saka: “Tev nebūs zagt”, tikpat droši tas nozīmē, ka katram ir jābūt savam privātīpašumam. Jo, ja pēc Dieva gribas man nebūtu personīga īpašuma, Dievs nebūtu aizliedzis citiem man kaut ko atņemt. Ja neviens no manis neko nedrīkst atņemt, tiek pieņemts, ka man ir kaut kas, un tas ir personīgais īpašums. Apsveriet to labi.

Sociālistu un komunistu centieni, otrkārt, ir pretrunā Svēto Rakstu doktrīnai par piekto bausli un citām vietām, saskaņā ar kurām tikai valdībai ir zobena spēks. Komunisti patiešām sludina no māju jumtiem, ka viņi mierīgi ieviesīs jauno lietu kārtību, kādu viņi vēlas; bet, ja viņi nevar to paveikt mierīgā ceļā, viņi ir gatavi izvilkt zobenu un piepildīt pasauli ar slepkavībām un ugunsgrēkiem, lai tādējādi viņi varētu paveikt to, no kā viņi apgalvo – ir atkarīga pasaules glābšana. Bet tas ir pretrunā ar Svētajiem Rakstiem, kuros mums ir Dieva vārds, kas pavēl: “Tev nebūs noslepkavot”, un, respektējot valdību, viņi saka: “Ne velti tā nes zobenu” [Rom.13:1-4].

Treškārt, sociālistu un komunistu centieni ir pretrunā doktrīnai par laulības iestādījuma svētumu, kā tas mācīts sestajā bauslī un citviet Svētajos Rakstos. Patiešām ir daudz komunistu un sociālistu, kas nesankcionē kop-sievu sabiedrību; bet viņiem ir jāatzīst, ka ir bijuši daudzi komunisti, kuri ir mācījuši tieši šādi; piemēram, Enfantens, Prudons, Markss un tā sauktie Egaliteurs (Vienlīdzīgie). Viņi bija tikai konsekventāki; un, ja mūs piemeklētu baisā katastrofa, kad komunisti nāktu varas, tie, kas iebilst pret laulības atcelšanu, nekādā gadījumā nevarētu būt priekšgalā, taču vienlīdzīgošana tiktu veikta stingri, līdz pat kop-sievu sabiedrības ieviešanai.

Šie centieni, ceturtkārt, ir pretrunā ar atšķirībām starp dažādiem cilvēkiem, kas apstiprinātas Svētajos Rakstos. Šīs atšķirības attiecas ne tikai uz vecākiem un bērniem, vīru un sievu, kungu un kalpu, bet arī uz bagātajiem un nabagiem. Man tikai jāatsaucas uz šīm doktrīnām, un katram kristietim ir jāsaka: “Patiesi, ja es būšu Bībeles kristietis, es nevaru piedalīties šajās kustībās. Brīdī, kad es sasaistu sevi ar šādu kustību, man ir jāmet Bībele ugunī, vai arī es topu par nožēlojamu liekuli, kurš nes ūdeni uz abiem pleciem un staigā klibs uz abām kājām.”

Tie, piektkārt, ir pretrunā Svēto Rakstu doktrīnai, ka caur visādām grūtībām un likstām Dievs cilvēku velk pie sevis, pārbauda un sagatavo mūžībai. Komunisti (kad es saku “komunisti”, es runāju par viņu vadītājiem, nevis uz visiem, kas pieredzes trūkuma dēļ varētu būt ieklīduši šai kustībā) pastāvīgi apgalvo un sludina visiem dzirdot, ka viņiem metās nelabi no tā, ka baznīca runā par gaidāmo mūžīgo dzīvi. Viņi izsmej domu, ka tie, kas šajā dzīvē pacietīgi nes krustu, var sagaidīt Debesu godību nākamajā dzīvē. “Nē,” viņi saka, “mums šeit ir jābūt savām debesīm; šajā dzīvē mums jābūt laimīgiem.” Daži saka, ka galu galā ir ļoti apšaubāmi, vai mums kaut kas tiks dots turpmākajā dzīvē; bet citi saka, ka viņi ir pārliecināti, ka tas viss ir maldi. Kurš kristietis tādā gadījumā var piedalīties komunistu un sociālistu centienos?

Sestkārt, viņi pretojas doktrīnai, ka cilvēks ēdīs savu maizi sava vaiga sviedros. Tāpēc tie, kas liktu domāt, ka, tiklīdz komunisti būs ieguvuši virsroku, ka tad pienāks zelta laiki, ka tad visi būs bagāti, jo visiem tad būs pieeja lielajai kasei, tie ir cilvēki, kas liek cilvēkiem gaidīt laikus, par kādiem Svētajos Rakstos nav ne vārda. Ikvienam kristietim ir ne tikai jāēd sava maize šeit, uz zemes, tas ir, jāsaņem tas, kas viņam vajadzīgs, bet viņam tā jāēd sava vaiga sviedros.

Šie centieni, septītkārt, ir pretrunā Svēto Rakstu doktrīnai, ka cilvēks savu laimi nemeklē šajā pasaulē, bet gan Dievā un cerībā uz atlīdzības un izlīdzināšanas dienu, un cerībā uz mūžīgo dzīvību. Tāpēc tie, kas saka, ka tā viss nenotiks, ka cilvēce beidzot kļūs laimīga šeit, uz zemes, runā pretī Rakstiem. Dievs mums nav apsolījis laimi šajā pasaulē. Ja mums ir pārtika un apģērbs, mums jābūt ar to apmierinātiem. Mums jāzina, ka caur daudzām ciešanām mēs ieejam Dieva valstībā. Tās ir patiesības, kuras komunisti izsmej; tomēr tie, kas stingri tic Kristum un Viņa vārdam, ir pilnībā pārliecināti, ka tās ir mūžīgas un svētīgas patiesības. Tāpēc mums nevar būt nekāda sakara ar tādu sistēmu kā komunisti vēlētos.

Un, visbeidzot, šie komunistu centieni ir pretrunā ar Svēto Rakstu doktrīnu, kas saka, ka grēks ir visu problēmu un bēdu avots šajā pasaulē. Jo Svētie Raksti saka: “Grēks ir tautu negods,” (Sal.pam.14:34) un citā vietā: “Ko tad cilvēks tik daudz sūdzas, kamēr viņš dzīvo? Lai ikkatrs sūdzas par saviem grēkiem!” (Raudu dziesma 3:39) Jaunā komunistiskā kustība balstās uz to, ka tiek apkārtējiem noticēt, ka viss, kas pasaulē trūkst, ir pareiza sociālā organizācija. Un, ja tas tik reiz tiktu īstenots, visas nepatikšanas beigtos. Tomēr tas tā nav! Svētie Raksti mums saka, ka Dievs patiešām iesākumā radīja cilvēku pilnīgu un perfektu, bet tad cilvēks krita grēkā un tāpēc visas pasaulē pastāvošās nepatikšanas un samaitātība ir tikai šīs grēkā krišanas sekas. Tāpēc izņemiet grēku no pasaules, un jūs atņemsiet visas nepatikšanas un samaitātību no pasaules. Bet, kamēr grēks paliks, debesu uz zemes nebūs.