Sprediķis 1. post Trinitatis svētdienā

Bija kāds bagāts vīrs; tas ģērbās purpurā un smalkā audeklā un dzīvoja ik dienas kārumā un līksmībā. Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds nabags, vārdā Lācars, tas bija apklāts ar vātīm, un priecājās ja varēja ēst druskas, kas krīt no bagātnieka galda. Un suņi nāca un laizīja viņa vātis. Bet gadījās, ka bagātais nomira, un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātnieks nomira un tika apglabāts. Un no elles, kur viņš cieta mokas, viņš pacēla savas acis un ieraudzīja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī. Tad viņš sauca stiprā balsī: Ābrahāma tēv, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas iemērc pirksta galu ūdenī un dzesē manu mēli, jo es ciešu mokas šai liesmā! Bet Ābrahāms teica: piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis, dzīvs būdams, turpretim Lācars – ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas. Un turklāt starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, ka tie, kas no šejienes vēlētos noiet pie jums, to nespētu, tāpat arī no jums pie mums. Bet tas teica: tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti to uz mana tēva namu! Jo man ir pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šinī moku vietā. Bet Ābrahāms atbildēja: tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa. Bet tas sacīja: nē, Ābrahāma tēv, bet ja kāds no mirušajiem pie viņiem ietu, tad tie atgrieztos. Bet Ābrahāms viņam sacīja: ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām.” [Lk.16:19-31]

Līdz šim Evaņģēlijā esam lasījuši dažādus ticības un mīlestības piemērus – it visās vietās Evaņģēlijā tiek mācīta ticība un mīlestība, tā, ka jūs – es ceru – pietiekami labi zināt, ka cilvēks nevar kļūt Dievam tīkams nekā citādi, kā vien – ja viņš tic un mīl. Šajā Evaņģēlija vietā mūsu Kungs mums rāda gan ticības, gan arī neticības jeb bezdievja dzīves piemērus – lai mēs uzlūkotu arī ticības un mīlestības pretstatu, satrūktos un ar vēl lielāku uzcītību turētos pie ticības un mīlestības. Jo šeit redzam Dieva spriedumu ticīgajiem un neticīgajiem – gan mierinošu, gan biedinošu spriedumu. Neticīgajiem teiktais spriedums ir biedinošs, ticīgajiem – mierinošs. Bet, lai mēs to labāk sapratu, mums jādomā par bagāto vīru un nabaga Lācaru. Bagātā vīra piemērā redzam neticības dabu, Lācara piemērā – ticības dabu.

Bagātais vīrs mums nav jāuzlūko, vērtējot viņa ārējo dzīvi; jo viņš ir tērpies avju drānās – viņa dzīve ir liekulīga, un tai ir pavisam jauks izskats; vilks prasmīgi slēpj savu dabu. Jo Evaņģēlijs nenorāj šo cilvēku kā laulības pārkāpēju, slepkavu, laupītāju un varmāku, nedz arī norāda, ka viņš būt darījis ko tādu, kas pasaulē tiek nopelts. Visā savā dzīvē viņš ir bijis tikpat krietns un godājams, kā farizejs, kas gavējis divas reizes nedēļā un nav darījis tādus grēkus, kādus dara citi cilvēki – kā par šo vīru sacīts Lk. 18: 12. Jo, ja bagātais vīrs būtu darījis tādus rupjus pārkāpumus, Evaņģēlijs mums tos noteikti atklātu. Mēs taču šeit lasām gan par purpura drānām, ko viņš valkājis, gan arī par ēdienu, kas ir tikai ārējas lietas, pēc kurām Dievs nekad nespriež. Tātad bagātais vīrs ir dzīvojis lielisku, ārēji svētu dzīvi un – pēc savām un citu cilvēku domām – pildījis visas Mozus Bauslības prasības. Taču ir nepieciešams ielūkoties viņa sirdī un vērtēt viņa garu.

Jo Evaņģēlijam ir vērīgs skatiens, un tas spēj ielūkoties pašos sirds dziļumos; tas nopeļ darbus, kuros cilvēka prāts neredz nekā nosodāma. Evaņģēlijs neskatās uz avju drānām, bet uzlūko koka īstos augļus un redz, vai tie ir labi, vai nē, – kā mūsu Kungs māca Mt. 7: 17.

Tā nu, uzlūkojot šo bagāto vīru pēc viņa ticības augļiem, mēs ieraugām neticības koku – neticības pilnu sirdi. Evaņģēlijs šo cilvēku nosoda par to, ka viņš ik dienu valkājis greznas drēbes un ēdis izsmalcinātus ēdienus – lai gan cilvēka prāts šādas lietas par īpašiem grēkiem neuzskata. Turklāt darbu svētie domā, ka šāda dzīve ir pareiza – ka viņi ir šādu lietu cienīgi un ir tās nopelnījuši ar savu svēto dzīvi; tie paši neredz, kā grēko ar savu neticību. Jo šis bagātais vīrs tiek nosodīts ne tādēļ, ka ir ēdis garšīgus ēdienus un valkājis greznas drānas – arī daudzi svētie, ķēniņi un ķēniņienes kopš seniem laikiem ir valkājuši greznas drānas, kā to ir darījuši, piemēram, Sālamans, Estere, Dāvids, Daniēls un citi – bet tādēļ, ka viņa sirds ir tiekusies pēc šādām lietām, meklējusi un izvēlējusies tās, turējusies pie šādām lietām, razdama tajās prieku, patiku un apmierinājumu, gluži vai padarīdama ēdienu un apģērbu par savu elku. To Kristus parāda ar vārdiem “ik dienas” – tas ir, ka bagātais vīrs arvien dzīvojis tieši šādi. Tas nozīmē, ka viņš šādu dzīvi ir uzcītīgi meklējis un izraudzījies, nevis bijis spiests šādas lietas pieņemt vai ticis pie tām gluži nejauši vai sava amata dēļ, nedz arī kalpojis ar šīm lietām savam tuvākajam. Bagātais vīrs tikai apmierinājis savas tieksmes un kārības, dzīvodams un kalpodams vienīgi pats sev. Tā nu varam sajust viņa sirdī mītošo apslēpto grēku – neticību, kas nes šādus ļaunus un nederīgus augļus.

Jo, kur ir ticība, tur netiek meklētas greznas drānas un gardi ēdieni, jā, ticība netiecas pēc mantas, goda, prieka, varas un visa, kas nav pats Dievs; tā tiecas un turas tikai un vienīgi pie Dieva – pie visaugstākā dārguma. Ticībai ir vienalga, vai ēdiens ir izsmalcināts, vai pieticīgs, vai drēbes ir greznas, vai vienkāršas. Jo, lai gan arī ticīgie mēdz valkāt greznas drānas, iemanto lielu varu un godu, tomēr viņi šīm lietām nepiešķir nekādu nozīmi; viņi tās pieņem, tikai tādēļ, ka ir spiesti tā rīkoties, vai arī iemantojuši šīs lietas nejauši, vai izmanto tās, kalpodami citiem. Tā ķēniņiene Estere atzīst, ka valkā savu kroni nelabprāt; taču viņai kā ķēniņienei tas ir jādara. Arī Dāvids labprātāk būtu bijis un palicis vienkāršs cilvēks, taču Dieva un savas tautas dēļ viņam bija jākļūst par ķēniņu. Tā izturas visi ticīgie – viņi dažkārt ir spiesti pieņemt varu, godu un godību, tomēr savās sirdīs arvien paliek šķirti no šādām lietām un ar savu ārējo dzīvi kalpo tuvākajam, – kā Ps. 62: 11 sacīts: “Nepaļaujieties uz varu, uz laupījumu nelieciet tukšas cerības; kad bagātība vairojas, nepiegrieziet tai visu savu sirdi!”

Bet tur, kur ir neticība, cilvēks pieķeras bagātībai un turas pie tās, meklē to un nerod mieru, līdz to iegūst; un, kad nu viņš to ir ieguvis, viņš pierijas un nobarojas kā cūka, kas vārtās mēslos – bagātība viņam nenes svētību. Viņš arī nedomā par to, ko viņa sirds jūt pret Dievu, kas viņam gaidāms no Dieva un ko Dievs gaida no viņa. Neticīga cilvēka dievs ir viņa vēders, un, ja tam kā pietrūkst, šāds cilvēks domā, ka viss notiek nepareizi. Redzi, šos negantos, indīgos neticības augļus bagātais vīrs neredz – viņš tos slēpj un apmuļķo pats sevi ar daudziem labiem darbiem, ko paveic savā farizejiskajā dzīvē. Neticīgais nocietina savu sirdi tā, ka viņam vairs nepalīdz nekāda mācība, nedz pamācība, ne draudi, ne solījumi. Redzi, tāds ir apslēptais grēks, ko Evaņģēlijs nosoda un nolād.

Šim grēkam seko otrs, proti – ka tiek aizmirsta mīlestība pret tuvāko. Bagātais vīrs atstāj nabaga Lācaru bezpalīdzīgi guļam durvju priekšā un nesniedz viņam nekādu palīdzību. Ja arī bagātais vīrs nebūtu vēlējies pats iet un palīdzēt nabagam, viņam taču būtu vajadzējis vismaz pavēlēt kalpiem, lai tie ienes Lācaru kūtī un tur viņu aprūpē! Šis cilvēks rīkojas tik cietsirdīgi tādēļ, ka viņam nav nekādas izpratnes par Dievu, un viņš nekad nav sajutis Dieva žēlastību. Jo tas, kurš sajūt Dieva žēlastību, sajūt arī sava tuvākā nelaimi; turpretī tas, kurš Dieva žēlastību nejūt, nespēj sajust arī tuvākā nelaimi. Tādēļ – kā šis cilvēks nejūt nekādu patiku pret Dievu, tā arī tuvākais viņam neiet pie sirds.

Ticības daba ir tāda, ka tā gaida no Dieva visu labo un paļaujas tikai uz Viņu. Šādā ticībā cilvēks atzīst Dievu visā Viņa žēlastībā un labestībā, un šī atziņa dara viņa sirdi laipnu un žēlsirdīgu, tā, ka viņš labprāt izturas pret katru cilvēku tieši tā, kā viņš jūt, ka Dievs ir izturējies pret viņu. Tādēļ viņa sirdī mītošā mīlestība izpaužas redzamā veidā, un ticīgais kalpo savam tuvākajam no visas sirds, ar visu savu miesu un dzīvi, ar mantu un godu, ar dvēseli un garu, atdodams viņam it visu – kā Dievs ir darījis ticīgā labā. Tādēļ viņš arī nemeklē veselus, augstas kārtas, stiprus, bagātus, dižciltīgus, svētus ļaudis, kuriem viņa palīdzība nav vajadzīga; viņš rūpējas par slimiem, vājiem, nicinātiem, grēcīgiem cilvēkiem, kuriem viņš var būt noderīgs. Tiem ticīgais atklāj savu laipno un žēlīgo sirdi un dara tā, kā Dievs ir darījis viņam.

Turpretī neticības daba ir tāda, ka tā negaida no Dieva nekā laba. Neticība apstulbo cilvēka sirdi tā, ka viņš nezina un neatzīst to, cik labs un žēlīgs ir Dievs. Kā Ps. 14: 2 sacīts, viņš nav sapratīgs un nemeklē Dievu. Šim aklumam seko vēl lielāks posts – sirds kļūst tik cieta, nocietināta un nežēlīga, ka nespēj ar prieku kalpot otram cilvēkam, jā, tā drīzāk gan cenšas citus sāpināt un tiem kaitēt. Jo, kā neticīgs cilvēks nejūt un nesaskata nekā laba Dievā, tāpat arī viņš nejūt nekādu prieku darīt labu tuvākajam. Tādēļ viņš pat nepamana slimus, nabadzīgus, nicinātus cilvēkus, kuriem vajadzētu un varētu darīt labu, bet paceļ savas acis un raugās tikai uz augstajiem, bagātajiem un varenajiem, kuri varētu sniegt viņam pašam labumu, mantu, prieku un godu.

Tā nu šeit bagātā vīra piemērā redzam, ka tur, kur nav ticības, ir neiespējami mīlēt, un, kur nav mīlestības, nav arī ticības; jo šīs lietas arvien ir kopā – ticīgais mīl ikvienu cilvēku un kalpo ikvienam. Turpretī neticīgais savā sirdī nīst visus un grib, lai ikviens kalpotu viņam. Tomēr visus savus briesmīgos, negantos grēkus viņš apslēpj ar liekulīgu, nožēlojamu darbu glīto izskatu; viņš tērpjas avs ādā un rīkojas līdzīgi, kā lielais putns strauss, kas ir tik nesaprātīgs, ka, paslēpis galvu zem zara, iedomājas, ka visa viņa miesa ir paslēpta. Jā, te tu redzi, cik akla ir neticība, un, ka tajā nav nekādas žēlsirdības. Pat suņi, kas taču ir nikni dzīvnieki, izturas pret Lācaru ar lielāku žēlsirdību, nekā šis bagātais vīrs; tie saprot nabaga vīra postu un laiza viņa brūces. Turpretī cietsirdīgais, apstulbotais liekulis ir tā nocietinājies, ka nenovēl viņam pat druskas no sava galda.

Šāda bagātā liekuļa daba piemīt visiem cilvēkiem. Neticība nevar rīkoties citādi, kā vien tā, kā rīkojas šeit attēlotais bagātais vīrs; neticība izpaužas visā viņa dzīvē. Šāda daba īpaši raksturīga garīdzniekiem; to redzam paši savām acīm – viņi nekad nedara nevienu īsti labu darbu, bet tikai bauda vieglas dienas, nekalpodami un nenesdami labumu nevienam cilvēkam, bet cenzdamies panākt, lai ikviens kalpotu viņiem. Tie rauš, ko vien var saraust, par citiem nemaz nedomādami. Un, ja arī daži no tiem nevalkā greznas drānas un neēd smalkus ēdienus, viņi labprāt gribētu to visu iegūt. Garīdznieku piemēram seko visi bagātnieki, valdnieki un kungi; tie dara daudz liekulīgu labo darbu – dod ziedojumus, ceļ baznīcas, apslēpdami šo pašu lielo blēdi – neticības vilku, un nocietinādamies tā, ka vairs nevar darīt labu nevienam cilvēkam.

Arī nabaga Lācars mums jāuzlūko ne ārēji; mums nav jāpievērš skatiens viņa augoņiem, nabadzībai un bēdām. Jo ir daudz cilvēku, kuri tāpat cieš postu un trūkumu, tomēr neko no tā neiegūst. Arī ķēniņu Hērodu piemeklēja smagas ciešanas – kā lasām Ap. D. 12: 23 -, taču tās viņu nepadarīja labāku Dieva priekšā. Jo nabadzība un ciešanas nevienu nespēj darīt Dievam tīkamu; bet, ja kāds jau iepriekš ir Dievam tīkams, viņa nabadzība un ciešanas Dievam ir dārgas un tīkamas – kā Ps. 116: 15 sacīts: “Viņa svēto nāve ir dārga Tā Kunga acīs.”

Tādēļ mums jāielūkojas arī Lācara sirdī un jāmeklē tur dārgums, kas dara viņa augoņus tik skaistus un dārgus. Šis dārgums noteikti ir bijusi ticība un mīlestība; jo bez ticības nekas nevar būt Dievam tīkams, – kā sacīts Ebr. 11: 6. Tātad Lācara sirds pat šādā nabadzībā un postā ir gaidījusi no Dieva visu labo, meklējusi mierinājumu Viņā un paļāvusies uz Viņu. Šim vīram ir pārpārēm pieticis ar Dieva žēlastību un labestību; viņš to ir uzlūkojis ar tādu prieku un patiku, ka labprāt būt cietis vēl lielāku postu, ja tāds būtu viņa žēlīgā Dieva prāts. Redzi, tā ir īsta, dzīva ticība, kas caur Dieva žēlastības atziņu darījusi šī cilvēka sirdi mīkstu un paļāvīgu, tā, ka viņam nav par smagu nekādi darbi, nedz ciešanas. Šādu sirdi cilvēkā rada ticība – tas notiek tad, kad viņš sajūt Dieva žēlastību.

Šim tikumam nāk līdzi vēl otrs, proti – mīlestība pret tuvāko; Lācars labprāt būtu gatavs kalpot ikvienam cilvēkam, taču, tā kā viņš bija nabags un nožēlojams, viņam nebija nekā tāda, ar ko varētu kalpot citiem; tādēļ viņa labā griba viņam tika pielīdzināta par darbu.

Taču šo miesīgās kalpošanas trūkumu Lācars pārpārēm atlīdzina ar garīgu kalpošanu. Jo tagad, pēc savas nāves, viņš ar saviem augoņiem, badu un postu kalpo visai pasaulei. Viņa miesīgais bads remdē mūsu garīgo izsalkumu; viņa miesīgais kailums apģērbj mūsu garīgo kailumu; viņa miesīgie augoņi dziedē mūsu garīgos augoņus. Mācīdams un mierinādams mūs ar savu piemēru, viņš parāda, ka tad, ja ticam, mēs esam Dievam tīkami – arī tad, ja šeit, uz zemes, mums klājas slikti. Lācars mūs arī brīdina, ka Dievs uz mums dusmojas, ja, palikdami neticībā, baudām labas dienas. Mēs redzam, ka Dievs ir jutis patiku pret Lācaru viņa postā, savukārt pret bagāto vīru Viņš izjutis nepatiku.

Saki man, kurš ķēniņš ar visu savu un visas pasaules mantu gan spētu kalpot tā, ka šis nabaga Lācars mums kalpojis ar saviem augoņiem, badu un nabadzību? Ak, cik brīnumaini ir Dieva darbi un Viņa spriedumi! Cik prasmīgi Viņš liek kaunā šo gudro muļķi – cilvēka prātu un pasaulīgo gudrību! Prāts labprātāk uzbrūk bagātā vīra purpura drānas, nekā Lācara brūces; tas labprātāk redz veselu, skaistu cilvēku, tādu, kāds bija bagātais vīrs, nevis kailu, novārgušu un briesmīgu – tādu, kā Lācars. Jā, cilvēka prāts aizspiež degunu, juzdams Lācara brūču smaku, un novērš skatienu no viņa kailuma. Šis prāts, lielais muļķis, palaiž garām Dieva sniegto cēlo dārgumu. Bet Dievs arvien spriež pēc sava prāta un dara nabaga Lācaru tik dārgu un brīnišķīgu, ka neviens ķēniņš nav cienīgs viņam kalpot un mazgāt viņa brūces. Jo kā tev šķiet, kurš ķēniņš tagad no visas sirds nevēlētos mainīt savu veselību, purpuru un kroni pret Lācara augoņiem, nabadzību un postu, zinādams, kas kuru sagaida? Un kurš cilvēks tagad atdotu kaut mēslu piku par šī bagātnieka purpuru un visu viņa bagātību?

Vai tev nešķiet, ka pats bagātais vīrs, ja vien viņš nebūtu bijis tik akls un būtu zinājis, ka viņa durvju priekšā guļ dārgums – vīrs, kas ir dārgs pašam Dievam, neskrietu ārā, nemazgātu un neskūpstītu viņa augoņus, neliktu viņu savā labākajā gultā un nekalpotu viņam ar savu purpuru un visu bagātību? Bet tai laikā, kad Dievs vēl tikai gatavoja savu spriedumu, bagātnieks neredzēja, ko varētu darīt. Un vēlāk, kad Dieva tiesa un Viņa darbs ir galā, gudrais ģeķis sāk lūkoties apkārt. Tagad, kad jācieš elles mokas, viņš labprāt atdotu savu namu un sētu tam, kuram agrāk nebija gribējis dot ne kumosu maizes. Nu bagātais vīrs vēlas, kaut Lācars ar ūdenī iemērktu pirksta galu dzesētu viņa slāpes – bet agrāk viņš pats nebija gribējis Lācaram pat pieskarties.

Redzi, Dievs ik dienu piepilda visu pasauli ar šādiem darbiem un apstiprina savu spriedumu, taču neviens to neredz, jā, ikviens izliekas neredzam. Tos, kuri mūsu acīm šķiet nabadzīgi un nepilnīgi, Dievs mums ir sniedzis kā vislielāko dārgumu, bet mēs aizveram savas acis un vairāmies viņus uzlūkot, tādēļ neredzam, ko Dievs dara. Vēlāk, kad Dievs savu darbu ir paveicis un mēs esam šo dārgumu palaiduši garām, nākam un gribam kalpot, taču esam vilcinājušies pārāk ilgi. Nu sākam izdomāt dažādas aplamības, darām par svētumiem viņu drēbes un kurpes, traukus, ko tie ir lietojuši utt.; mēs dodamies svētceļojumos un ceļam baznīcas viņu kapu vietās. Mums darba ir pilnas rokas – mēs esam pārņemti ar saviem ģeķīgajiem darbiem un apsmejam paši sevi – dzīvus svētos minam kājām un ļaujam, lai tie aiziet bojā, bet viņu drānas, kas nevar mums nest nekādu labumu, ceļam godā. Tā nu mūsu Kungs droši vien teiks mums tādu pašu spriedumu, kādu lasām Mt. 23: 29 – 33: “Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs ceļat kapenes praviešiem un izgreznojat taisno kapu pieminekļus un sakāt: ja mēs būtu bijuši mūsu tēvu laikos, mēs nebūtu piedalījušies praviešu asins izliešanā. Tātad jūs dodat liecību par sevi, ka jūs esat praviešu slepkavu bērni. Jūs tad arī piepildāt savu tēvu mēru. Jūs čūsku un odžu dzimums, kā jūs izbēgsit no elles sodības?”

Šim nabaga Lācaram līdzīgi visi ticīgie – tie visi ir īsti Lācari; jo viņiem ir tāda pati ticība, prāts un griba, kā Lācaram. Kurš negrib būt Lācars, tam noteikti atradīsies vieta līdzās bagātajam plītniekam, elles liesmās. Jo mums visiem, tāpat kā Lācaram, ar īstu ticību jāuzticas Dievam, jānododas Viņam un jāļauj, lai Viņš ar mums rīkojas pēc sava prāta; mums arī jābūt gataviem kalpot ikvienam. Un, lai arī ne visi ciešam no tādiem pašiem augoņiem un nabadzības, tomēr mūsos ir jābūt tādai gribai un nodomam, kāds bija Lācaram – mums šādas ciešanas labprāt jāpieņem, ja Dievs mums tās gribēs dot.

Jo šāda gara nabadzība var pastāvēt arī tad, ja cilvēkam mantas ir pārpārēm. Tā Ījabs, Dāvids un Ābrahams ir bijuši gan nabadzīgi, gan bagāti. Jo Dievs Ps. 39: 13 saka: “Es esmu Tavā priekšā tikai svešinieks un piedzīvotājs, kā visi mani tēvi.” Kā tas varēja būt? Dāvids taču bija ķēniņš, un viņam piederēja liela zeme un pilsētas! Taču, lai gan tās viņam piederēja, viņš tām nepieķērās ar savu sirdi – laicīgais īpašums viņam nenozīmēja gluži neko, salīdzinot ar tiem dārgumiem, kas viņam bija pie Dieva. Arī par savu veselību viņš ir teicos, ka miesīgā veselība nav gluži nekas, salīdzinot ar veselību Dieva priekšā – viņš būtu ar labu prātu panesis arī augoņus un slimību. Tāpat arī Ābrahamam – lai gan viņu nebija piemeklējusi tāda nabadzība un slimība, tomēr viņam bija tieši tāds pats prāts un griba panest ciešanas, kādas izcieta Lācars – ja Dievs tās viņam būtu sūtījis. Jo visiem ticīgajiem iekšēji ir vienāds prāts un nodoms, tikai ārēji viņi nevar darīt visi vienādus darbus un ciest vienādas ciešanas. Tādēļ arī Ābrahams atzīst šo Lācaru par savējo un ņem viņu savā klēpī; to Ābrahams nebūtu darījis, ja nedomātu tāpat, kā šis Lācars, un ja Lācara nabadzība un slimība viņam nebūtu mīļa. Tāds būtu šīs Evaņģēlija vietas kopsavilkums un saturs: mēs šeit redzam, ka ticība cilvēku atpestī, turpretī neticība – pazudina.

Šie Evaņģēlija vārdi nes sev līdzi dažus jautājumus. Pirmais: kas ir Ābrahama klēpis? Jo viņa miesīgais klēpis tas nevar būt. Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāzina, ka cilvēka dvēselei jeb garam nav citas miera un atdusas vietas, kur tā varētu palikt un patverties, kā vien Dieva Vārds, kurā dvēseles rod patvērumu līdz Pastarai dienai, kad tās nāks īstajā gaismā, tiešā Dieva klātienē. Tādēļ mēs uzskatām, ka Ābrahama klēpis nav nekas cits, kā Dieva Vārds – saskaņā ar to, kas viņam sacīts 1. Mozus 22: 18, apsolījumā par Kristu. proti: “Tavos pēcnācējos tiks svētītas visas tautas.” Šajos vārdos Ābrahamam tiek apsolīts Kristus, caur kuru ikviens cilvēks tiks svētīts, tas ir – atpestīts no grēka, nāves un elles; tas nav paveicams ne ar kādiem darbiem, nedz kāda cita palīdzību. Visi, kas ticējuši šiem vārdiem, ir ticējuši Kristum un bijuši īsti kristieši, tādēļ ticībā šim Vārdam atpestīti no grēkiem, nāves un elles.

Tā visi tēvi pirms Kristus dzimšanas ir nonākuši Ābrahama klēpī, tas ir, tie mirstot ar stipru ticību turējušies pie šiem Dieva vārdiem un ar šiem vārdiem iemiguši, tikuši tajos uzņemti un pasargāti gluži kā klēpī; viņi tajā dus vēl joprojām un dusēs līdz pat Pastarai dienai – atskaitot tos, kuri jau cēlušies augšām līdz ar Kristu, kā Mt. 27: 52 sacīts – un tajā palikuši. Gluži kā arī mums mirstot stiprā ticībā jāpaļaujas uz Kristus Vārdu, ko Viņš saka Jņ. 11: 26: “Kas dzīvo un tic Man, tas nemirs nemūžam.” Līdzīgus vārdus lasām arī cituviet. Ja mirstam un iemiegam, paļaudamies uz šiem vārdiem, tas esam uzņemti un pasargāti Kristus klēpī līdz pat Pastarai dienai. Jo šie ir tie paši vārdi, kas sacīti gan Ābrahamam, gan mums. Šie vārdi runā par Kristu un apsola, ka Viņā iemantosim pestīšanu. Tas tiek saukts par Ābrahama klēpi tādēļ, ka vispirms ir ticis sacīts Ābrahamam un ar viņu iesācies.

Tāpat šajā vietā pieminētā elle nevar būt tā elle, kurā sāksies bezdievju ciešanas pēc Pastarās dienas. Jo nav šaubu, ka bagātā vīra mirušās miesas apraktas nevis ellē, bet zemē; taču ir jābūt kādai vietai, kur dvēsele var atrasties, tomēr nerast mieru, un šī vieta nevar būt miesīga. Tādēļ mēs uzskatām, ka šī elle ir sirdsapziņas mokas; cilvēka dvēsele tajos ir aprakta, tādēļ, ka tai nav ticības un Dieva Vārda, un tur tā ir atstāta un pamesta līdz pat Pastarai dienai, kad neticīgs cilvēks ar visu miesu un dvēseli tiks iegrūsts īstajā ellē. Jo, kā Ābrahama klēpis ir Dieva Vārds, kurā ticīgie caur savu ticību atdusas, bauda mieru un tiek pasargāti līdz Pastarai dienai, tā ellei, savukārt, ir jābūt tur, kur nav Dieva Vārda, un kur neticīgie caur savu neticību ir tikuši iegrūsti, lai tur paliktu līdz Pastarai dienai. Šī vieta nevar būt nekas cits, kā tukša, neticīga, grēcīga, nemierīga un apgrūtināta sirdsapziņa.

Otrs jautājums: kā tad notiek Ābrahama saruna ar bagāto vīru? Atbilde: tā nevar būt miesīga saruna, jo abu šo cilvēku miesas jau guļ apraktas zemē; tāpat arī miesīgā mēle, ko bagātais vīrs lūdz veldzēt šajā neciešamajā karstumā; tāpat tas nav miesīgs pirksts un ūdens lāse, ko viņš gaida no Lācara. Tādēļ tam visam jānorisinās cilvēka sirdsapziņā, proti: kad sirds nāves stundā vai nāves mokās atveras, tā apjauš savu neticību un pirmoreiz ierauga Ābrahama klēpi, tas ir, Dieva Vārdu, kam būtu vajadzējis ticēt, taču viņš to nav darījis. Nu neticīgais cilvēks sajūt vislielākās mokas un bailes – gluži kā ellē, un viņam nav nekādas palīdzības, nedz mierinājuma.

Nu sirdsapziņā sāk raisīties domas, kas risina tādu sarunu, kāda notiek starp Ābrahamu un bagāto vīru; cilvēks izbijies domā, vai Dieva Vārds un visi ticīgie varētu viņam palīdzēt. Viņu pārņem tādas bailes, ka viņš ar prieku saņemtu kaut visniecīgāko mierinājumu no paša neievērojamākā cilvēka, taču viņam tas netiek sniegts. Jo Ābrahams atbild viņam, tas ir, viņa sirdsapziņa no Dieva Vārda gūst atziņu, ka tas nevar notikt – šis cilvēks savu algu ir saņēmis jau šajā dzīvē, un nu viņam jācieš, turpretī citi, kurus viņš agrāk nicinājis, tiek iepriecināti.

Visbeidzot bagātais vīrs jūt, ka viņam tiek sacīts: starp viņu un ticīgo radies liels bezdibenis, tā, ka tie nekad nevar nākt kopā, vienā pusē. Tādas ir izmisuma pilnās domas, kas mostas, kad sirdsapziņa jūt, ja tai uz mūžīgiem laikiem ir liegts Dieva Vārds, un neviens tai nespēj palīdzēt. Bagātā vīrs sirds domas cīnās un vēlas, kaut dzīvie uzzinātu, ka nāves priekšā nāksies ciest tādas mokas; viņš vēlas, lai kāds par to brīdinātu dzīvos. Taču tas nevar izdoties; šis cilvēks pats savā sirdsapziņā sajūt arī atbildi: pietiek ar Mozu un praviešiem – ikvienam ir jātic viņu vārdiem – kā būtu vajadzējis darīt arī šim vīram. Visa šī saruna norisinās starp pazudušā cilvēka sirdsapziņu nāves vai nāves briesmu stundā. Neviens dzīvais nevar zināt, kā tas ir, ja pats nav to pieredzējis; un tas, kurš to pieredz, vēlētos, kaut to zinātu arī citi; taču tas ir velti.

Trešais jautājums: kad tas ir noticis? Vai bagātais vīrs cieš šādas mokas joprojām, līdz pat Pastarai dienai? Tas ir sarežģīts jautājums un uz to nav tik viegli atbildēt tā, lai atbilde būtu saprotama arī nepieredzējušiem ļaudīm. Te nepieciešams novērsties no laika skaitīšanas un zināt, ka viņā saulē nav laika – te nav ne dienu, ne stundu, bet viss ir viens vienīgs mūžīgs acumirklis – kā Sv. Pēteris saka 2. Pēt. 3: 8: “Viena diena Tam Kungam ir kā tūkstoš gadi un tūkstoš gadi kā viena diena,” Ps. 90: 4. Tādēļ es domāju, ka bagātā vīra piemērā ir parādīts, kā klāsies visiem neticīgajiem, kad nāves priekšā viņu acis atvērsies. Tas var notikt vienā acumirklī, un tad atkal norimt līdz pat Pastarai dienai – ja tāds būs Dieva prāts. Šeit nav iespējams radīt stingrus noteikumus. Tādēļ es neuzdrīkstos sacīt, ka bagātais vīrs vēl joprojām cieš tāpat, kā cietis toreiz. Es arī nevaru noliegt un atspēkot to, ka viņš vēl tagad cieš. Jo tas ir tikai Dieva ziņā. Mums pietiek ar to, ka šeit redzam bagātā vīra piemēru un visu neticīgo ciešanu iesākumu.

Ceturtais jautājums: vai mums jālūdz arī par mirušajiem? Šajā Evaņģēlija vietā nav norādīts nekāds starpposms starp Ābrahama klēpi un elli; tiem, kuri ir Ābrahama klēpī, vairs netrūkst nekā, savukārt tiem, kuri ir ellē, nekas nepalīdz. Dievs mums nav pavēlējis lūgt par mirušajiem, tādēļ tas, kurš par tiem nelūdz, noteikti negrēko. Jo nedarīdams to, ko Dievs nav pavēlējis un pat ir aizliedzis, neviens nedara grēku. Tomēr, tā kā Dievs mums nav ļāvis zināt, kas notiek ar mirušo dvēselēm un mēs esam neziņā par to, ko Dievs ar tām darīs, tad arī nevaram un negribam atturēt no lūgšanas tos, kas par tām grib lūgt; mēs to neuzskatām par grēku. Jo Evaņģēlijs mums pārliecinoši rāda, ka daudzi mirušie jau ir uzmodināti, taču to vidū ir ļaudis, par kuriem mums jāatzīst, ka tie vēl nav saņēmuši galīgo spriedumu; tāpat arī ne par vienu citu nevaram būt pārliecināti, ka tas jau ir saņēmis galīgo spriedumu.

Tā kā mēs par to neesam pārliecināti un nezinām, vai dvēsele ir notiesāta, nav grēks, ja tu lūdz par mirušo dvēselēm. Tikai tev savā lūgšanā jāļauj, lai tas joprojām paliek nezināms. Saki tā: mīļais Dievs, ja šai dvēselei vēl iespējams palīdzēt, tad es Tevi lūdzu, esi tai žēlīgs! Kad esi vienu vai divas reizes teicis šādu lūgšanu, esi mierīgs un atstāj to Dieva ziņā. Jo Dievs ir apsolījis uzklausīt mūsu lūgšanas. Tādēļ, ja esi lūdzis vienu, divas vai trīs reizes, tev jātic, ka lūgšana ir uzklausīta, un tev tā vairs nav jāatkārto, lai neizaicinātu Dievu un nerīkotos ļaunprātīgi.

Bet tas, ka tiek turētas bezgalīgas mises, vigilijas un lūgšanas par mirušo dvēselēm, ka cauru gadu tiek ķērkts un kaukts, itin kā Dievs jau pirms gada nebūtu šīs lūgšanas sadzirdējis – tie ir velna un nāves darbi, ar kuriem cilvēku neticība apsmej Dievu – šādas lūgšanas ir viena vienīga Dieva zaimošana. Tādēļ sargies un atsakies no tām. Dievs neprasa ikgadējus veltījumus, bet gan sirsnīgu, ticības un paļāvības pilnu lūgšanu. Tā dvēselēm palīdzēs, ja vien ir iespējams tām palīdzēt. Vigilijas un mises palīdz tikai priesteru, mūku un mūķeņu vēderiem, taču dvēselēm tās neko nepalīdz un Dievam tās ir tikai apkaunojums.

Bet, ja tavā mājā ir kāds mājas gars, par kuru tev kāds saka, ka tam varētu palīdzēt ar misēm, tāds tev noteikti jāuzskata par velnu. Vēl neviena mirušā dvēsele nav parādījusies redzamā vai dzirdamā veidā; Dievs arī negrib, lai tās mums parādītos. Jo šeit, Evaņģēlijā tu redzi, ka Ābrahams negrib ļaut bagātajam vīram cerēt, ka mirušais nāks mācīt dzīvos, bet norāda uz Dieva Vārdu, kas rakstīts 5. Mozus 31, un saka: “Tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa.” Tā Ābrahams ielūkojas piektajā Mozus grāmatā un atgādina mums šo Dieva pavēli: “Tev nebūs jautāt mirušos.” Tādēļ tā ir viena vienīga velna māžošanās, ja daži māca saukt garus, lūdz noturēt daudzas mises, doties svētceļojumos un darīt tādus vai citādus darbus, lai gari parādītos apskaidrotā veidā un tiktu atpestīti. Tā velns izplata savus maldus, kas aizved cilvēkus projām no ticības un pievērš darbiem, likdams iedomāties, ka darbi spēj paveikt tik lielas lietas. Tā piepildās Sv. Pāvila pravietojums 2. Tes. 2: 10 – 11, ka Dievs ļaus pievilt neticīgos ar spēcīgām maldu mācībām un netaisnības līdzekļiem – tādēļ, ka tie nav uzņēmuši mīlestību un patiesību, kas būtu tiem atnesusi pestīšanu.

Tādēļ esi gudrs un zini, ka Dievs nav gribējis ļaut mums zināt, kas notiek ar mirušajiem. Tas tādēļ, lai mūsos paliktu vieta ticībai un Dieva Vārdam; mums jātic, ka Dievs pēc šīs dzīves atpestīs ticīgos un nolādēs neticīgos. Kad nu tu sastopies ar kādu klejojošu garu, nepievērs tam nekādu uzmanību un esi pārliecināts, ka tas ir velns; raidi viņu projām, sacīdams šos Ābrahama vārdus: “Tiem ir Mozus un pravieši,” un Mozus pavēli: “Tev nebūs jautāt mirušos,” – tad gars drīz vien aizies. Ja tas tomēr no tevis neatstājas, ļauj, lai tas trokšņo, kamēr pagurst; Dieva dēļ tev jāpacieš šī gara izdarības, pastāvot stiprā ticībā.

Un, ja arī tā tomēr būtu dvēsele vai labs gars, tev tomēr no tā nekas nav jāmācās, nedz tam kas jājautā, jo Dieva to ir aizliedzis. Viņš sūtījis mums pats savu Dēlu, lai Viņš mums mācītu itin visu, kas mums jāzina; un, ko Dieva Dēls nav mācījis, tas arī nav jācenšas uzzināt. Mums pietiek ar svēto apustuļu mācību, ko Kristus ar šo mācekļu mutēm mums sludinājis. Taču par to esmu plašāk rakstījis postillā par Triju svēto ķēniņu dienas Evaņģēliju un grāmatiņā par mises nepareizu izmantošanu – tur varēsi izlasīt vairāk.

Ja gribam aplūkot kādu piemēru – grāmatā Historia Tripartita lasām par kādu bīskapu, kas devies uz Korintu, lai piedalītos koncilā. Neatradis sev un savai saimei piemērotu apmešanās vietu, viņš ieraudzījis tukšu, aizslēgtu namu, un jautājis, vai nevarētu apmesties tur. Viņš saņēmis atbildi, ka šai namā neviens nevar dzīvot, un jau daudzreiz ļaudis, kas tajā pārnakšņojuši, no rīta atrasti miruši. Bīskaps neko daudz nav runājis, bet tikai licis saviem ļaudīm ieiet namā un līdz ar viņiem tur pārnakšņojis. Šis vīrs ir skaidri redzējis, ka visa šī spokošanās ir velna darbs, bet viņam bijusi stipra ticība tam, ka Kristus ir Kungs, kas valda pār velnu; tādēļ bīskaps iegājis namā, nebīdamies velna. Ticīgā vīra lūgšanas un apmešanās darīja namu brīvu, un turpmāk tajā vairs netika dzirdēti nekādi trokšņi un nenotika nekādi briesmu darbi. Redzi, te nu ir skaidrs, ka trokšņa cēlāji nāk no velna, un ar tiem daudz nav jāstrīdas, bet gan – ar prieka pilnu ticību jāizturas pret tiem tā, it kā to nemaz nebūtu.

Tāpat arī par Kapadoķijas bīskapu Gregoru lasām, ka viņš gājis pāri kalniem un pārnakšņojis pie kāda pagānu ķestera jeb baznīcas kalpa. Šim cilvēkam bijis savs elks, kas viņam atbildējis uz visiem jautājumiem; pagāns pelnījis savu iztiku, teikdams ļaudīm šādi uzzinātas slepenas lietas. Bīskaps tam nav pievērsis nekādu uzmanību, un no rīta turpinājis savu ceļu. Taču velns nav varējis izturēt svētā vīra lūgšanas un klātbūtni – viņš aizbēdzis no šī nama, un ķesteris turpmāk vairs nav spējis gaišreģot. Kad nu viņš saucis savu elku un vaimanājis par savu postu, velns viņam sapnī parādījies un teicis: tā ir tava vaina – tu devi pajumti bīskapam, kura klātbūtnē es nevarēju palikt. Ķesteris skrējis bīskapam pakaļ un žēlojies, ka tas padzinis viņa dievu un iztikas avotu, pateicības vietā par pajumti atmaksādams ar pārestību. Nu bīskaps ņēmis papīru un uzrakstījis īsu atbildi: Visupirms – mans, Gregora sveiciens. Es tev atļauju darīt to, ko esi darījis iepriekš; lai tev labi klājas! Ķesteris paņēmis vēstuli un nolicis to priekšā savam elkam; nu velns nācis atpakaļ un darījis to pašu, ko agrāk. Un visbeidzot ķesteris sācis domāt: kas gan tas par nožēlojamu dievu, ko mans viesis, kas taču ir tikai cilvēks, ir spējis padzīt un vadīt? Viņš devās pie bīskapa, saņēma no viņa mācību un Kristību un pieauga ticībā tā, ka pēc Gregora nāves kļuva par krietnu bīskapu Cezarejā, Kapadoķijā. Redzi, tik vientiesīgi rīkojas ticība, un tomēr tā ir tik priecīga, droša un spēcīga. Arī tev pret saviem gariem jāizturas tāpat.